Valmes ezeru meklējot vēstures lappusēs

Publicēts: 15.07.2019

Valmes ezers ir vienīgais dabiskais ezers Gulbenes pilsētas teritorijā, spoguļa platība 2 ha, robežojas ar dabas liegumu “Krapas gārša”. Tomēr daudzi gulbenieši par tāda esamību nezina. Un nav brīnums, jo ezers atrodas purvainā vietā, tam ir grūti un pat bīstami piekļūt, taču alkas šo purva ezeriņu padarīt sabiedrībai pieejamu bijušas jau izsenis.

1957. gadā laikrakstā “Sarkanais stars” (Nr. 90, 01.08.1957.) lasāms A. Tīruma ierosinājums ezeru savienot ar Krustalīci, Ievugravas teritorijā paaugstinot ūdens līmeni par metru un radīt peldvietu.

1966. gadā partijas rajona organizācijas zonālās sapulces laikā inspektors D. Ginzburgs izteicis šādu ezera attīstības redzējumu: “Visu pilsētas partijas pirmorganizāciju uzdevums būtu kopīgiem spēkiem radīt Gulbenē peldētavu, savienojot upīti ar Valmes ezeru un iztīrot tās gultni.” – lasāms avīzē “Dzirkstele” (Nr. 95, 06.08.1966.).

1968. gadā jau parādās piedāvājums par paša ezera labiekārtošanu: “Lai radītu labvēlīgākus apstākļus iedzīvotāju atpūtai vasarā, vajadzētu Valmes ezera vienā krastā ar zemes sūcēju iztīrīt dūņas. Tas reizē būtu labs mēslojums apkārtējiem tīrumiem. Ezera gultni varētu nostiprināt, uzvedot granti uz ledus. Līdz ar to Gulbenes tuvumā būtu iegūta laba atpūtas vieta iedzīvotājiem un peldētava sportistiem, šī pasākuma realizēšanai jārīko talkas un uz tām jāaicina lielāko Gulbenes uzņēmumu strādnieki.” – S. Molotanovs, “Dzirkstele” (Nr. 34, 19.03.1968.).

Šobrīd ezers netiek izmantots ne atpūtai, ne saimnieciskai darbībai. Savulaik siena laikā tā apkārtnē ar rokas izkaptīm nopļauti 30 ha purva pļavu. 1952. gada izdevumā “Cīņa” (Nr. 295, 16.12.1952.) lasāma pavisam attapīga ezera resursu apguve: “Šogad, kad kolchozā ar lopbarību ir paknapāk, te gatavojas izmantot ūdensrozes kā lopbarības papildrezervi visai plašos apmēros un sagādāt to vismaz 100 tonnas. Tas esot diezgan viegls uzdevums. Kad staignais Valmes ezers pārklāšoties ar ledu, četri kolchoznieki stāšoties pie ūdensrožu „ražas” ievākšanas. Darbs vienkāršs. Divi cilvēki griezīs ledū garas spraugas ap 60 cm platumā, trešais ar ķeksi bez sevišķām grūtībām vilks ārā ūdensrožu saknes 6 metru plata joslā un ceturtais tās vedīs uz liellopu fermu. Kā to kolchoza “Kopdarbība” lopkopji pārliecinājās pagājušajā ziemā, tādā veidā dienā varēšot sagādāt lopiem ap 3 tonnas šās sulīgās barības.”

Bijusi plānota pat mazdārziņu kooperatīva izveidošana: “Paredzēts, ka dārziņiem atvēlēs trīs vietas: pie Valmes ezera, Viestura ielas galā un Gulbenes piena pārstrādes ceha tuvumā. Kad būs zināmi dalībnieki, kas stājas kooperatīvā, izlems zemes sadali, ceļu, ūdensvada, elektrības ierīkošanu un dārza mājiņu būvi. (Dzirkstele Nr.132, 04.11.1978.)

Ar Valmes ezeru saistās leģendas, ka savulaik tas pleties pāri visai Krapas gāršai līdz pat Vecgulbenei, un tā ūdeņos mītošie gulbji dāvājuši pilsētai nosaukumu, ka tam ir dubults dibens, kur reiz noslīkušais zirgs atradies Stāmerienas ezerā. Ar to saistās arī traģisks notikums 1941. gadā, kad padomju un vācu karaspēku cīņā tur bojā gājis Arturs Līdums, jauns milicijas darbinieks, kurš pēc savas nāves kļuvis par vietējās propogandas varoņtēlu. Viņa vārdā nosaukts Ozolkalna skolas pionieru pulciņš un rīkotas ekskursijas uz A.Līduma piemiņas vietu.

Ar fantastiskiem ierosinājumiem neskopojas arī mūslaiku gulbenieši, tā laikraksta “Dzirkstele” interneta forumā 2012. gadā kāds lasītājs jautā: “Kāds zina, kā var piekļūt Valmes ezeram? Nesen gribēju aizbraukt nopeldēties, bet visur ir strupceļš. Cik esmu dzirdējis, tas esot tīrs ezers!”. Uz ko saņem arī šādu atbildi: “Gulbene atrodas nepareizā vietā. Kas tā par pilsētu, kurai nav pat savas ūdenskrātuves – upes vai ezera blakus, kur peldēties un makšķerēt? Tāpēc arī gaiss šajā pilsētā tāds savāds, jo pietrūkst H2O svaiguma. Ir divi varianti – vai nu likvidēt Gulbeni kā šķiru, vai pārcelt šo nelaimes čupiņu pie kādas reālas upes vai reāla ezera”.

Kā viena no Vecgulbenes pusmuižām savulaik bijusi Valmes muiža. 1583. gadā tā bijusi patstāvīga muiža, piederējusi uz mūžu karā aizejošajam Jirgenam Valmem. 1631. gadā piederējusi Nikolajam Taubem – tolaik saukta par Taubes muižu. 1802. gadā Valme nonākusi Gulbenes barona Volfa īpašumā. Līdz mūsu dienām no Valmes muižiņas gan maz kas saglabājies.

Lai arī purvains un grūti pieejams, Gulbenei ir savs, pavisam reāls ezers, bagāts ar sapropeli, nostāstiem un noslēpumiem.  Kādus lēmumus pieņemt un kādus līdzekļus ieguldīt, lai Valmes ezera H2O kļūtu sabiedrībai pieejams, vai atstāt Valmi purva mierā? Kamēr prātotāji prāto, var doties uz bijušās Gulbene – Ieriķi dzelzceļa līnijas 102. kilometru un caur kokiem pavērot, kā uzmirdz Valmes zilā valgme.

Skati, kā bibliotekāri ar domubiedriem devās meklēt Valmes ezeru ŠEIT.

Herta, Inese, Gulbenes novada bibliotēka