“Latviešu grāmatai 500”

     

 

 

Pārgājienu sāksim no Tirzas pagasta “Krāču” mājām, kur 1862. gada 25. aprīlī dzimis Jānis Misiņš – bibliotekārs, pilnīgākās latviešu grāmatu krātuves – Misiņa bibliotēkas – dibinātājs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs.

Lai saprastu lielumu, ir jāsāk no sākuma. No piedzimšanas brīža, no ģimenes, no bērnības pagalma. Jānostaigā kāds ceļa gabals, pa kuru augumā sīkais zēniņš aizgāja pasaulē. Pirmā skola, pirmā grāmatu krātuve, baznīca, aptiekāra zināšanu apguve. Tas ir sākums. Un to mēs izstaigāsim.

Tirza

  1. Pietura – “Krāces”.

“Jāņa Misiņa vecāku mājas “Krāces” bija tipiska vidējā lieluma zemnieku sēta. Ēkas vecas un senlaicīgas, celtas vēl 18. gs. Piņņu saimnieku laikā, no apaļiem, netēstiem baļķiem, ar maziem lodziņiem un ar stāvu, zaļu sūnu noklātu jumtu. Pāri pagalmam taciņa veda uz veco dzīvojamo riju, kur Misiņa bērnībā mitinājās viņa mīļākais krusttēvs – tēva brālis Andrievs, kas bija kalējs un liels grāmatnieks. Pagalmu apēnoja veci koki un ietvēra gleznaina zedeņu sēta. Gar bijušās Krācītes krastiem vijās celiņš uz pļavu. Misiņa tēvs “Krācēs” sāk saimniekot ap 1860-to gadu.”

(Fragments no F.Rancāna grāmatas “Jānis Misiņš un viņa bibliotēka”. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā 1963. gadā)

           

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka, atteli.lndb.lv

Ļoti nozīmīgs Jāņa Misiņa dzīvē ir 1885. gads. Viņš saņem Vidzemes gubernatora atļauju dibināt bibliotēku “Krācēs”, nedaudz vēlāk turpat tiek izveidota arī grāmatu sietuve. Misiņš kļūst par māju saimnieku un apprecas ar Annu Jaunzemi. Jaunā dzīvojamā“Krāču” māja celta 1904. gadā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Avots: Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka. Misiņa bibliotēka.

1977. gada rudenī, Dzejas dienu laikā rakstnieku grupa kopā ar Imantu Ziedoni “Krāču” mājas pagalmā atklāj piemiņas akmeni.

  1. Pietura – Tirzas pamatskola.

“Pēc valdības rīkojuma 1868. gadā Tirzas pagasts uzcēla divstāvu mūra ēku pagastskolas vajadzībām, tajā darbojās arī pagasta valde. 1895. gadā ēku pārbūvēja un nodeva skolai.1931. gadā draudzes skolu apvienoja ar Tirzas 6. kl. pamatskolu. Pēc Otrā Pasaules kara skola reorganizēta par septiņgadīgo skolu. 1961./1962. m. g. skola reorganizēta par astoņgadīgo skolu. 1989./1990. m. g. skola kļuva par deviņgadīgo – nosaukta par Tirzas pamatskolu.”

(No grāmatas “Tirzas pagasta skolas no Zviedru laikiem līdz šodienai”. 1688. – 2008.)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Avots:Gulbenes novada bibliotēkas Novadpētniecības datu bāze

Jānis Misiņš Tirzas pagasta skolu apmeklē 1873./1874. gada ziemā. Slimības radītās komplikācijas daudzus mēnešus neļauj viņam regulāri apmeklēt skolu. Tirzas pagasta skola ir vienīgā skola, kurā Jānis Misiņš skaitījies oficiāls skolnieks.

Viņš pats par savu skološanos saka: “Dzīves skolā liktenis man lēmis ilgu, bagātīgu mācību, varbūt taisni tāpēc, ka oficiālu skolas mācību esmu baudījis tikai pāris mēnešus”.

Sekmju novērtējums 1874. gadā Jānim Misiņam izdotajā Tirzas pamatskolas liecībā:

Kaķisma stāsti – labi

Bībelstāsti – ļoti labi

Rakstīšana – labi

Lasīšana – īsti labi

(No grāmatas “Tirzas pagasta skolas no Zviedru laikiem līdz šodienai”. 1688. – 2008.)

Kādus 100 m no skolas (ja brauc no Gulbenes puses) ceļš pagriežas uz Misiņa “Krācēm”. Par šo krustceļu stūri Imants Ziedonis rakstījis: “Es te uzstādītu pieminekli. Lielu, atvērtu grāmatu cilvēka augumā. Un iekaltu tajā mūsu grāmatniecības sākuma datus. Ne tikai Jāni Misiņu, bet visus mūsu grāmatniecības dižvīrus – bibliogrāfus, grāmatizdevējus un kolportierus. Lai brauc visa Latvija skatīties, kāda varena grāmatnieku kustība iekustējās tieši šeit Tirzā. Lai šī atvērtā grāmata kļūst par grāmatnieku Meku! Un Tirzas bibliotēka par retu dāvinājumu, unikālu grāmatu vietu. Bet nav vēl tas laiks… vēl nav.”

(Karogs. Nr. 12, 1990.)

  1. Pietura – Baznīca. Svētavots. Tirzas leja, baznīcas krogs un aptieka.

“Tirzas simbols – baltā baznīca tika uzcelta 1826. gadā, pēc arhitekta Zīgela projekta. Šodien baznīcas arhitektoniskais ansamblis ir apjomīgs vietējās un valsts nozīmes arhitektūras un arheoloģijas pieminekļu kopums. Pati baznīcas ēka augstā kalnā ar seniem draudzes kapiem, mācītāju kapu vietām, fon Ceimernu dzimtas kapliču, jubilejās stādītiem ozoliem un lejpus kalna esošo Svētavotu. Šeit katram kokam, katram akmenim, katrai taciņai ir sava vēsture. Šī vieta ir mūsu bagātība, kas vēl daudz un rūpīgi kopjama un saglabājama nākamajām paaudzēm.”

(Nila Treija raksts “Tirzas baznīca un draudze laikmetu griežos 1429. – 2006.”)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Avots:Gulbenes novada bibliotēkas Novadpētniecības datu bāze

Pēc neliela svētbrīža baznīcā dosimies lejā no kalna uz Tirzas Svētavotu. Sena teika vēsta, ka avotiņa ūdens ir dziedinošs. Svētavotā izmazgātās acis kļūst redzīgas un prāts top možāks. Redzīgi un apskaidroti nonāksim Tirzas lejā. Te senā baznīcas kroga ēka, blakus aptieka. Un vajag tikai mazliet iztēles, lai iedomātos, kā tas bija tajos tālajos laikos… Krogus priekšā slita zirgu piesiešanai. Tālīnākie baznīcēni jau ieradušies uz svētdienas dievkalpojumu. Braucēji piesien zirgus pie slitas, vecāki saglauž bērniem matu ērkuli, tad cepures noņēmuši lēnām kāpj baznīcas kalnā. Tornī zvana…

Ar Tirzas aptiekas vēsturi un Jāņa Misiņa aptiekāra gaitām iepazīstinās Ieva Bērziņa – ārste, rakstniece, Tirzas vēstures ziņu glabātāja. Apsēdīsimies uz aptiekas trepēm un paklausīsimies, kā lielais grāmatnieks aicinājis novērtēt Latvijas dabā izaugušās bagātības.

“1916. gadā Jānis Misiņš “Dzimtenes Vēstnesī” un vairākos citos latviešu laikrakstos publicējis aicinājumu – Ražojiet un ievācietārstniecības stādus. Neaizmirst to, kas aug brīvā dabā, vai ko var kultivēt kādā dārza stūrī. Misiņš dod vajadzīgo ārstniecības augu sarakstu, minēdams gan latīņu nosaukumus, gan tautā izplatītos. Nereti viņš min apzīmējumus, piemēram – melni rudzi jeb vilka zobi, deviņvīru spēks, jeb saulessvece…Visvairāk vajadzīgas baldriānu saknes, kumelīšu un pelašķu, vērmeļu, biškrēsliņu un plūderu ziedi…”

(No grāmatas Ojārs Zanders. “Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos”. 2015.)

  1. Pietura –  Velēna. Doktorāts un aptiekas māja.

Par laiku, ko Jānis Misiņš pavadījis Velēnā, kā arī doktorāta ēkas pamatus un aptiekas māju rādīs un par to stāstīs Apsīšu Jēkaba dzimtas māju – muzeja “Kalaņģi” vadītāja Aiva Kraukle un novadpētniece Vaira Briede.

“1976. gada pavasaris atnāk lēni un ir auksts. Ilgi pieturas šķīdonis, ceļi pārvēršas par neizbraucamām dubļu lāmām, plašā apkārtnē plosās slimības. Šajā dzīves posmā Jānim Misiņam paspīd cerību stars. Dārtiņas muižā iepriekšējā gadā mirušā ārsta Viberta vietā no Rīgas ierodas Aleksandrs Šummers, kas uzsāk neatlaidīgu cīņu ar Jāņa Misiņa slimību. 1876. gada rudens pusē Šummers pārcelts uz pastāvīgu dzīvi Velēnā pie Gaujas. Te doktorātā viņš iekārto nelielu lauku slimnīcu, kurā kā vienu no pirmajiem pacientiem ievieto Jāni Misiņu. Misiņš šo ārstu atceras ne tikai kā savu dzīvības glābēju, bet arī kā cilvēku, ar kuru strādākopā kādus 5 gadus. Velēnas doktorāts atrodas gleznainā ielejā, Gaujas krastā. Liela, brūna māja ar zaļajiem logu slēģiem slēpjas plašā ābeļu dārzā. Pa labi no tā kuplo priežu sils, kuru no vienas puses ieslēdz pļavas, bet no otras viļņojoši labības lauki.”

(Fragments no F.Rancāna grāmatas “Jānis Misiņš un viņa bibliotēka”. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā 1963. gadā)

  1. Pietura  – Druviena. Centrs, muižas ēka.

Druviena – Jāņa Poruka dzimtene. Te Druvienas “Mazvasaraudzos” dzimuši brāļi Rūdolfs un Kārlis Egles, “Ķempos” – brāļi Jānis un Jūlijs Straumes – latviešu literatūrā, mākslā un mūzikā pazīstami dižgari.

Literārā pārgājiena, kas iekļaujas ciklā “Latviešu grāmatai 500”, Druvienas posmā izstaigāsim mazāk zināmas takas. Atcerēsimies retāk pieminētus literātus, kuri saistīti ar Druvienu. Izpētīsim un atmiņā paturēsim vietas, kas, laikam ejot, izzūd un ieaug dabā. Vecie ēku pamati apsūno, pazūd. Mazās upītes, vārdā nenosauktas, zaudē savus nosaukumus. Stāsti un laikmeta liecības, tālāk nestāstīti, nogulst krājumu plauktos. Šīs izzūdošās vērtības – vietas, stāsti un cilvēki, ir jāsaglabā atmiņā. Tāds arī ir šo literāro pārgājienu uzdevums. Saglabāt katra mazā pagasta vērtības Latvijas lielajā kartē. Tikai tad Latvijas kultūrkarte būs pilnīga un patiesa.

Druvienas muižas kungu māja celta vairākos etapos. Pirmā, vecākā daļa, būvēta barona Volfa laikā ap 1836. gadu, bet dienvidu daļa ar torni – ap 1898. gadu barona Hēna laikā. Vēlāk pārveidota skolas vajadzībām. Druvienas pamatskola ēkā darbojās no 1951. līdz 2018. gadam.

Tagad bijušajā Druvienas kungu mājā atrodas Latviskās dzīvesziņas centrs, bibliotēka, pagasta pārvalde.

Savulaik Egles tēvs un Poruka tēvs bieži vēruši kungu mājas durvis amata lietas kārtodami. Valdemārs Ancītis par Egles tēvu raksta: “Nevar sacīt, ka Kārļa vecāki būtu pazinuši vienīgi sētu un darbu. Tēvs, kaut arī ar četru ziemu mācībām pagastskolā, savam laikam bija samērā izglītots, daudz lasījis, piedalījies pagasta sabiedriskajā dzīvē, dziedājis korī, spēlējis teātri. Tika ievēlēts par pagastvecākā palīgu, magazīnas pārzini. Egles un Poruka tēvu saistīja draudzība. Kad 1893. gadā Poruka tēvu piemeklēja nedienas, Egles tēvs bija vienīgais, kas viņu aizstāvēja un ticēja godīgumam.“

Garā ēka Druvienas – Rankas ceļu krustojumā – vecā kroga ēka. 1920-tajos gados ēku savā valdījumā pārņem Piensaimnieku biedrība. Ierīko pienotavu.

No Artūra Tocupa atmiņām (dzimis 1917. gadā Druvienas “Dravniekos”): “Pienu vedām uz Druvienas pienotavu. Tur arī ieveda pienu no Rankas un no Pērļa savākšanas punkta. Druvienā gatavoja sviestu un Holandes sieru. Bija ledus pagrabs. Tajā visu gadu glabāja produkciju. Sviestu fasēja mucās pa 50 kg katrā. Produkciju veda ar zirgiem uz Lizuma staciju. Ar vilcieniem tālāk uz Dāniju, Holandi.”

Pretī krustojumam koka māja, kurā 1930-tajos gados veikalu iekārtoja Roberts Dambītis. Dambītis bija literāts, darbojies žurnālistikas jomā. Veikals pastāvējis līdz 1944. gadam, kad Robertu Dambīti mobilizē darbam uz Vāciju. 1949. gadā Dambītis pārceļas uz dzīvi Austrālijā – Adelaidē. Tur izveidojis Latvijas grāmatu bibliotēku un filmu klubu. Roberts Dambītis, dzīvojot svešumā, neaizmirst Latviju. Dambītis raksta: “Ar interesi vēroju, kad presē parādās Dzimtenes vārds. “Silmačos” uzbūvētā estrāde, kur notiek izrādes. “Silmačos “ dzīves gājums sācies arī Vilim Ešotam. Palaikam esmu dzīvojis Druvienā, Grotē pie Azandas un Tirzas upes. Esmu braucis malt labību uz Pērļa dzirnavām. Bijis Poruka “Prēdeļos”, Vecajā skolā, cauri Pērļa silam devies uz “Silmačiem”.

(Dzirkstele. 1994. gada 16. jūlijs)

  1. Pietura – “Vasarāji” un Druvienas Vecā skola-muzejs.

Netālu no Druvienas Vecās skolas-muzeja atrodas brāļu Kārļa un Rūdolfa Egles mājas “Vasarāji”. Tā tagad sauc vienu no kādreizējā “Mazvasaraudzu” ciemata mājām, kurā, kā dokumentos rakstīts, jau kopš 17. gs. otrās puses strādājuši un līdumus līduši un muižai kalpojuši Egles – viena no visvecākajām Druvienas dzimtām.

(Valdemārs Ancītis. “Bagāti gadi”. Liesma. Rīga, 1967.)

Te 1887. gadā 2. jūnijā dzimis Kārlis Egle.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Avots: Druvienas vecā skola - muzejs

“Nākuši no Druvienas “Mazvasaraudziem”, Egles vienmēr palikuši saistībā ar dzimto sētu. Jaunākais brālis Rūdolfs mācās Druvienas pagastskolā. Vecākais brālis Kārlis tur strādā par skolotāju. Kārlis Egle kļūst par latviešu bibliogrāfijas pamatlicēju, tirzmalieša Jāņa Misiņa darba turpinātāju, viņa nodibinātās bibliotēkas tālākkopēju. Gan Kārlis, gan Rūdolfs Egles daudz tulkojuši pasaules izcilāko rakstnieku darbus – Ļermontovu, Šekspīru, Heini, Tagori…

Pasaules mākslā tāpat kā Jāņa Poruka daiļradē, brāļus valdzināja dvēseles skaidrība, garīgā tīrība, cieņa pret cilvēku patības labo spēku…”

(Saulcerīte Viese. “Pie sliekšņa, pie avota”. Zvaigzne. Rīga, 1989.)

Lielas izaugušas egles “Vasarāju” mājas ceļa malā. Stādītas pirms 35 gadiem, Kārļa Egles simtgades pavasarī. Toreiz Egles dzimtas mājas pagalmā pulcējās ļaudis no visas Latvijas. Piedalījās rakstnieku grupa no Rīgas – Valdemārs Ancītis, Ojārs Zanders, Imants Ziedonis, Līvija Volkova.

Tālāk dodamies uzDruvienas Veco skolu-muzeju. Skola celta 1868. gadā. Skolas gaitas bērni sāka vēlu rudenī, kad bija sadarīti visi lielie lauku darbi. Sākumā tā bija trīsgadīgā skola, vienstāvu mūra ēka. 1893. gadā skolas bēniņos izcēlies ugunsgrēks, kurā stipri cieta skolas jumta daļa. Pamatojoties uz to, ka bērnu skaits palielinās, 1894. gada 23. februārī Druvienas pagasta vietnieku sapulcē tika nolemts ēkai uzbūvēt otro stāvu un uzlikt dakstiņu jumtu. Naudu skolas pārbūvei vajadzēja sagādāt pagastam. Nepieciešamos 700 rubļus iemaksāja barons Volfs. Kokmateriālus pagasts pirka no vietējiem saimniekiem, vai cirta pagasta mežā. Dakstiņus pirka no Druvienas muižas cepļa, bet ķieģeļus gan no muižas, gan no vietējā saimnieka Poruka. “Baltijas Vēstnesī” 1894. gadā bija lasāms, ka vecās skolas vietā būvnieki atdevuši jaunu, uzlabotu, ērtu divstāvu skolas namu. Tika novēlēts namu lietot sava svētīgā nolūka veicināšanai, gara apgaismības sēšanai tautā.

(No grāmatas “J. Poruks. Kauja pie Knipskas.” Jumava, 2016. Grāmata izdota kā veltījums Vecās skolas 50 gadu jubilejai.)

Kārlis Egle Druvienas pamatskolā par skolotāju strādā no 1909. līdz 1913. gadam.

“Arī skolotāja darba gados iezīmējās tie kultūras darba iecirkņi, kuros Kārlis Egle devis paliekošas vērtības visai tautai. Lai strādātu kurā skolā strādādams, viņš visur iekārtojis bibliotēkas skolēnu un skolotāju vajadzībām. Bet Druvienā arī tautas bibliotēku apkārtnes iedzīvotāju vajadzībām.”

(Valdemārs Ancītis. “Bagāti gadi”. Liesma. Rīga, 1967.)

1966. gadā 10. jūlijā Druvienas vecajā skolā ar Kārļa Egles gādību un svētību tiek atklāts muzejs. Egle iezvana pirmo stundu, stāvēdams uz Rubuļa akmens Knipskas pļavā. Skolotāju ar puķēm un pateicības vārdiem sveica viņa nu jau sirmie pirmziemnieki.

Sagaidot Kārļa Egles 120-gadi, uz Knipskas pļavas pie lielā akmens tika iestādītas 3 eglītes – Kārlim, Elmīrai un Rūdolfam. Nu jau eglītes paaugušās un ar galotnēm lūkojas uz Egles mīļajiem “Vasarājiem”. Kā raksta Valdemārs Ancītis: “Egles ir lieli koki. Un izturīgi. No ziemām nebīstas. Zaļo cauru gadu. Visu mūžu. Apskaužama izturība. Apskaužams spēks. Apskaužams mūžs. Bagāti, bagāti gadi…”

No Vecās skolas ceļš mūs ved cauri Pērļa silam uz Pērli. Ceļu cauri Pērļa silam vispatiesāk apraksta Kārlis Egle rakstā “Poruka tēlu dzimtenē”

(Stāstu izlase).

“Lielceļu Pērļa silā šķērso trīs upītes (no Pērļa puses ņemot): Ezerupīts, Vidsupīts un Piparupīts. Tur vidējāVidsupīšakreisajā krastā vēl ilgi bija redzama veca priede un dažas egles, ko Poruks bija iemūžinājis savā “Brūklenāja vainagā”. Ka Vidsupīts šķirtu Vīksnas tēva zemes robežas no pusmuižas rentnieka zemes, tas dabā gluži tā nav. Bet Poruka tēva zeme gan pieiet pie šīs upītes. Un pati priede tiešām tur zaļojusi, un lielais akmens Vidsupīša gultnē vēl līdz pat jaunākajiem laikiem bija apskatāms. Un tā, lai mēs ņemtu kuru no labākajiem Poruka stāstiem ņemdami, arvien to saturs, notikumi un cilvēki, dabas skati un parādības lielākā vai mazākā mērā saistās ar dzejnieka bērnības un jaunības atceri Dzimtenē Druvienā.”

Imants Ziedonis kopā ar domu biedriem 1980. gadu beigās Pērļa silā uzstāda akmeni Poruka piemiņai.

“Pērļa silā atvedam lielu laukakmeni (netālu no Pērļa dzirnavām). Poruka “Brūklenāja vainaga” atcerei. Vēl izcērtam skatu spraugu uz rudenīgi gleznaino Velliņa ezeru.

…Tādas sejas kā Druvienas skolas kopmītnē, nav nekur… Tās pašas krāsas, kas Velliņa ezera malā rūsganas ar zaļu un mellu ūdens spoguli. Un silā egles koši zaļas, un sūna pelēkbalta… Tādas sejas pasaulē ir tikai šeit – Anša Vairoga, Brāļu Egļu un Poruka zemē…”

(Imants Ziedonis. “Tutepatās”. Karogs. Nr. 12, 1990.)

Pērļupe ir Tirzas pieteka Vilaunīte. Tās nosprostojums ar dzirnavu dambi pirms kādiem 160 gadiem izveidojis Pērles ezeru. Vietas nosaukums “Pērles” radies 18. gs., kad te uzturējies valdības (cara) iecelts inspektors, kas Tirzas un Vilaunes upēs uzraudzījis pērļu gliemeņu zvejniecību. Zvejot pērles tika atļauts tikai inspektora klātbūtnē. Maksājušas 30-60 rubļus gabalā. Vai būtu maz iespējams pērlenei atgriezties?

(Imants Ziedonis. “Tutepatās”. Karogs. Nr. 12, 1990.)

  1. Pietura – Pērlis. Pērļa dzirnavas. Pērļa krogs.

No “Trušļu” Jāņa Poruka atmiņām : “Krogi beidza pastāvēt, kad likvidējās muižas zemes – pēc zemes reformas. Druvienas baronam Hēnam pēc zemes reformas nekas daudz nepalika – 50 ha zemes ap muižu uz Azandas pusi, un Pērļa dzirnavas. Dzirnavas muižai piederēja līdz 1939. gadam. Dzirnavas tika uzceltas pirms Pirmā Pasaules kara. Tajā taisīja rudzu miltus, bīdeļus, putraimus, mannu. Kad mala iesalu, nebija jāmaksā, jo dzirnavnieks par darbu atbēra kādu liekšķeri miežu. Uz dzirnavām brauca malties gan druvēnieši, gan krauklēnieši, tirzmalieši un liezērieši.”

Par Pērļa krogu ir daudz teiku un nostāstu. Bet ir tikai viena fotogrāfija (atrodas Druvienas Vecajā skolā-muzejā), kur redzama kroga ēka. Krogs dzīvo druvēniešu atmiņās, Poruka darbos, leģendās un reālos vēstures izklāstos.

No “Trušļu” Jāņa Poruka atmiņām: “Pērles krogs atradās pie Tirzas tilta, kas robežojās ar Liezēri. Krogs piederēja Druvienas baronam. Ceļš uz Liezēri gāja pa vidu kroga ēkai un stadulām. Tolaik uz Rīgu brauca ar zirgiem. Brauca arī uz dzelzceļa staciju Pļaviņās. Pa ceļam varēja iebraukt krogā, pārnakšņot, izjūgt un atpūtināt zirgus. Līdz Pirmajam Pasaules karam tuvākās dzelzceļa stacijas bija Alūksne, Pļaviņas un Dzelzava. Latvijas laikā krogu nopirka Katenbergs. Kara laikā krogs nodega.”

Notikumus Pērļa krogā aprakstījis arī Austrālijā dzīvojošais Vilis Ešots. Dzimis Druvienā 1907. gada 9. maijā “Silmačos’. Mācījies Druvienā, Rīgā, Bulduros. 1930-tajos gados viņa stāsti un noveles parādās Latvijas preses izdevumos. Pēc Otrā Pasaules kara Vilis Ešots nokļūst Austrālijā. 1954. gadā ir galvenais redaktors žurnālam “Viesis”. Visu savu dzīvi Ešots ir interesējies par Druvienu. 1968. gadā žurnālā “Viesis” (nr. 3) publicēts Viļa Ešota apcerējums “Silmači”. Šajā atmiņu tēlojumā Ešots atstāsta notikumus, kas risinājušies Pērļa krogā Druvienā.

Kārlis Egle rakstījis atbildi Viļa Ešota rakstam par “Silmačiem. Tā tika nopublicēta vienā no nākamajiem numuriem mēnešrakstā “Viesis”. Un te parādās Egles kā literatūrvēsturnieka, pētnieka, bibliogrāfa raksturs un prasmes, precizitāte, pārbaudot faktus.

  1. Pietura – Silmači.

Esam nonākuši “Silmačos”. Īstajos. Kur piecās mājās dzīvo “Silmaču” ļaudis, kur gaiļi sadziedās rītos, kur bite no mājas uz māju skrien ziedos. “Silmačos”, kur unikālais vienas izrādes muzejs un brīvdabas estrādes vieta. “Silmačos”, kur 1981. gadā Imants Ziedonis uzliek akmeni ar uzrakstu “Silmači”.

“Silmači” ir liels ciems, kas dokumentos minēts jau 17. un 18. gs. Tas atrodas Druvienas pagasta dienvidrietumu galā pie Liezēra un Jaunpiebalgas robežām. Kalnā, gar kura paleju tek Tirzas upe…” ( K. Egle. “Poruka tēlu dzimtenē”. )

Esam “Silmačos”. Noiesim pie Tocupītes noskalot ceļa putekļus un nogurumu. Paklausīsimies muzeja vadītājas Sandras Āres stāstīto par izrādēm, par muzejā sakrātajām vērtībām. Par dzīvi “Silmačos”. Aizstaigāsim līdz Viļa Ešota mājas lielajiem ozoliem un ieklausīsimies …

“Septiņi kalni iegūluši, septiņi ēku puduri aplipuši ap nokalnēm. Septiņi milzīgi ozoli izplētuši zarus pār ēkām un ēciņām. Septiņi dārzu puduri sniedz ēnu pat viskarstākajā vasaras dienvidā, kad visapkārt iesmaržojas Pērļupes pļavu siena tīkamā dvesma, sajaukdamās ar druvu un ābeļdārzu vēso miklumu. Septiņi nokvēpuši skursteņi elpo pelēkus dūmu garaiņus saulainā ziemas rītā pret dzidri zilajām debesīm, mezdami vieglu, caurspīdīgu ēnu uz piesnigušo ķiršu un ābeļu galotnēm…”

Visas šīs septiņas sētas sauc par “Silmačiem”.

No Viļa Ešota apcerējuma par “Silmačiem” –“Šogad atkal Melburnas latviešu teātris atjaunoja mums visiem tik pazīstamo un iemīļoto izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Liekas, pavisam grūti būs sameklēt kādu latvieti, kas nebūs redzējis izrādi… Bet gaužām maz zināms,kur tie Silmači patiesībā meklējami. Vēl pirmskara periodā dzirdēju kādu pazīstamu literatūrvēsturnieku stāstot, ka Silmači atrodas Ērgļu apkārtnē. Daudzkārt braukdams un kājām iedams uz manu vecāku mājām Druvienas “Silmačos”, tiku saticis arī vecus ērglēniešus, apjautājos, kur tad tie Blaumaņa Silmači īsti atrodas, bet tie neko noteiktu negribēja stāstīt.

Ir nenoliedzama patiesība, ka Blaumanis ir bijis draugos ar Poruku Jāni. Tāpat mēs zinām, ka arī Poruks ir gribējis uzrakstīt kādu “jautrāku gabalu” un šinī sakarībā pieminējis “Silmačus”. Vai šo ideju pārķēris Blaumanis? “

Lai nu šā vai tā, tomēr R. Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos” ir tiešs sakars ar Druvienas “Silmačiem”.