.. lappuse no jautājumu klades. Ivars Drulle.

.. lappuse no jautājumu klades. Ivars Drulle.

 

Inese Kalēja,

Gulbenes novada bibliotēka

 

Turpinot iesākto rakstu sēriju, kurā mūsu novadniekus aicinām veikt ierakstu jautājumu un atmiņu kladē, šoreiz atbildēt lūdzām tēlnieku Ivaru Drulli.

Par Ivaru mani nosauca, es pat nezinu, kāpēc. Esot bijis variants par Ilmāru, bet es noteikti jūtos kā Ivars. Tātad būs bijusi precīza izvēle.

Ēdiens, kas man aizvien saistās ar bērnību, ir kartupeļu biezenis.  Es spilgti atceros to skaņu un smaržu, kad mīksti vārītiem kartupeļiem pielika sviestu, pienu un ar mikseri to visu kūla kopā. Šajā smaržā apvienojās vairākas detaļas – vārīti kartupeļi, karsts piens un specifiski tehniska smarža, kas nāca no elektriskā “Straumes” miksera motora.

Bērnībā es lasīju Žilu Vernu. “Kapteiņa Granta bērni” ilgu laiku bija mana mīļākā grāmata, tā man pavēra plašo pasauli. Šajā grāmatā noris ceļojums apkārt zemeslodei, un es pirmo reizi sastapos ar dažādu kontinentu dabas un civilizācijas īpatnībām.

Bērnu dienu nerātnības. Ak vai, ir par ko kaunēties. Mēs bijām diezgan liels palaidņu bariņš pagalmā, kas izdomāja dažādas muļķības. Mēs atradām naudas maku, iebakstījām tur iekšā suņa kaku, nolikām uz ietves un krūmos skatījāmies tā cilvēka reakciju, kas to atver, sasmērējot rokas. Citkārt mēs sagatavojām sniega pikas un metām tās iekšā tramvajā, kad tas pieturā bija atvēris vaļā durvis. Nabaga cilvēki, kas dabūja ar sniegu, man tagad ir liels kauns par to. Toreiz nebija telefonu un mēs caurus vakarus skraidelējām svaigā gaisā un izdomājām neticamas lietas.

No skolas gadiem atceros to, kā zīmēju ķēmus un ķinķēziņus visās burtnīcās un kladēs. Ar katru nākamo gadu pieraksti sāka veidot dīvainas komiksu un mācību uzdevumu kombinācijas. Nesen pāršķirstīju skolas klades un jāatzīst, ka biju tik labi ietrenējis roku, ka tagad būtu grūtības tik labi uzzīmēt.

Galgauskas baznīcai es pievērsu uzmanību tad, kad nejauši, sajaucot meža ceļus, piebraucu pie tās. Tā bija ieaugusi kokos un izskatījās kā spoks mežā. Es ilgi nespēju noticēt savām acīm, atgriezos vēl, un šī vieta mani pievilka.

Visvairāk mani iedvesmo izcili mākslas darbi. Tos divus pandēmijas gadus, kad nevarēju aizbraukt uz ārzemēm un arī Latvijā izstāžu dzīve bija pieklususi, izjutu ļoti smagi. Jo biju pieradis braukt uz dažādām pasaules pilsētām, apmeklēt mākslas muzejus un gūt iedvesmu saviem darbiem un idejām. Tagad cenšos atgūt nokavēto un šogad jau esmu paspējis aizskriet uz Parīzi, Londonu, Milānu un Venēciju. Esmu sasmēlies iedvesmu!

Kad esmu Druvienā, es vakarā izeju ārā un skatos zvaigznēs. Šeit ir tik tīras un skaidras debesis bez gaismas piesārņojuma naktī!  Pēc pilsētas trokšņiem tas ir kā nonākt citā realitātē. Varu ilgi stāvēt pagalma vidū un apjaust, ka virs galvas redzamais patiesi ir Piena ceļš.

Lielākais dzimšanas dienas pārsteigums bija studentu gados Amerikā. Es reiz biju sastāstījis, ka man patīk bērnu seriāls ar teletūbijiem. Par to biju sen aizmirsis, bet tad pie manis dzimšanas dienā atnāca amerikāņu draugi un uzdāvināja teletūbiju rotaļlietas. Es gandrīz apkritu no tik muļķīgām un bērnišķīgām dāvanām.

Pamestās mājvietas sāku apzināt, jo sanāk tām bieži braukt garām. Laika gaitā redzēju, kā veselas mājas pamazām sagrūst un izzūd no ainavas. Man bija liela vēlēšanās tās kaut kā saglabāt, lai ir liecība, ka lūk, šī kukurūzas lauka malā reiz stāvēja skaista Vidzemes māja ar ābeļu dārzu.

Kad braucu ar velosipēdu, es nespēju to darīt mierīgi. Manī katru reizi mostas sacensību gars un es braucu ātri, kā treniņā vai sacensībās. Šādi sanāk arī tad, kad to galīgi nevajadzētu un bieži sanāk ierasties uz tikšanos sasvīdušam un ar aizrautu elpu. Tad ir jāmeklē ūdens glāze, mutautiņš un tikai tad var ķerties klāt pie sarunām.

Pārsteidzošākais pasniedzēja darbā ir redzēt, kā studentos transformējas manas domas, idejas un stāsti. Tie studentu galvās laika gaitā nosēžas, sagremojas un viņi mākslas skolas stundās vai pat vēlāk, pēc pāris gadiem, sāk darīt kaut ko tādu, ko esmu viņiem ierosinājis. Tad ir milzīgs prieks par to – ka ieguldītais darbs nav aizgājis vējā, bet transformējies jaunās studentu idejās.

Skulptūra (vai mākslas objekts), ko iesaku redzēt ikvienam, ir Latvijā. Es domāju, ka Pedvāles brīvdabas mākslas parks ar izcilo ainavu ir pasaules klases vieta, kur baudīt ļoti labus mākslas darbus ainaviskā vidē. Ik pēc pāris gadiem turp vedu studentus, esmu tur bijis vairāk kā desmit reizes un katrs jaunais brauciens uz turieni ir kā unikāls piedzīvojums. Izcili ievietotas skulptūras un vides mākslas objekti, kas katrā gadalaikā izskatās lieliski.

Man kabatā vienmēr ir skrūvgriežu galiņi. Nezin, kāpēc, bet ik uz soļa iekuļos situācijās, kur jāpieskrūvē kādas skrūvītes. Te durvīm eņģes ļurīgas, te katlam rokturi krīt nost. Visbiežāk bāžu roku kabatā mākslas skolā, kur praktisko nodarbību stundās studenti savus instrumentus aizmirsuši, bet skolas instrumentu plauktā pazuduši tieši šie – dažādu izmēru skrūvgriežu galiņi.

Gulbenes novada iedzīvotājiem es novēlu vairāk iepazīt mūsu apkārtni! Pēdējā laikā Ziemeļvidzemē ir parādījušies jauni skatu torņi, izbūvētas pastaigu takas, tiek atvērti arvien jauni maršruti. Katru gadu atklāju kaut ko jaunu un vasarās mūsu ģimene noteikti nebrauc uz ārzemēm – mūsu un blakus novados ir tik daudz skaista, ko apskatīt! Tālāki ceļojumi lai paliek laikam, kad šeit ir lietainais posms.

Ivar, sirsnīgs paldies par atbildēm un sveicieni nesenajā dzimšanas dienā! Vēlam iedvesmu, jaunas idejas un – lai pietiek laika visām iecerēm, darbiem un hobijiem!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Attēlos:

Zīmējums skolas burtnīcā (8. / 9. klase). Autors Ivars Drulle.

Ivars Drulle un skulptūra Lielais Jānis. 2022. gads.