.. lappuse no jautājumu klades. Publicēts: 11.09.2023
.. lappuse no jautājumu klades. Juris Zeibārts
Gulbenes novada biblioteka turpina aizpildīt jautājumu klades lappuses. Arī šajā reizē atbildes sniedz mūsu novadam īpašs cilvēks, atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku ģenerālmajors Juris Zeibārts, kuram septembrī ir dzimšanas diena.
Pie sava vārda es tiku ar izlozes palīdzību. Tā vismaz man kādreiz stāstīja vecāmāte un ir vien jātic. Kad nu biju nācis pasaulē, vārda izvēle bija svarīga visiem - mātei, tēvam, vecaimātei, tantēm… Nelaime, ka katram bijis savs ieteikums. Vecāmāte esot gribējusi, lai sauc par Juri. Pārējo izvēles no stāstītā īsti precīzi vairs neatceros. Tā kā īsti nav varējuši nonākt pie kopsaucēja, tad esot radusies doma izlozēt, lai neviens no radu ieteiktajiem vārdiem netiktu noniecināts. Uzrakstījuši uz lapiņām iespējamos vārdos, sametuši cepurē un vecaimātei uzticējuši lozētāja pienākumus, un vecāmāte izvilkusi lapiņu ar Jura vārdu. Par to viņa esot ļoti priecājusies, viņa teica man, atstāstot šo notikumu. Un tā es tiku pie vārda un, protams, uzvārda, kāds mūsu dzimtā bija manam vecvectēvam…
Ēdiens, kas man aizvien saistās ar bērnību – te varētu saukt vairākus - miežu biezputru ar saceptiem gaļas krikumiem, virtuves plītī uz oglēm ceptu siļķi (atceros, ka bieži vecaimātei uzplijos - kad cepsim siļķi…). Tomēr visnepacietīgāk es gaidīju rudeni un kartupeļu rakšanu, jo tad lauka malā kūra ugunskuru, un oglēs cepām kartupeļus. Līdz ar to mans bērnības ēdiens - oglēs cepti kartupeļi, klāt sviesta pikucis, sāls un vēl biezpiens. Un, ja vēl piedzer rūgušpienu…
Bērnībā es visvairāk lasīju pasaku grāmatas. Kaut kā neatceros, ka iemācīties lasīt man būtu sagādājis grūtības un ka mājinieki mani būtu briesmīgi dresējuši. Mamma dažas reizes ar mani padarbojās, to atceros. Katrā ziņā uz skolu jau aizgāju kā lasītpratējs. Pirms skolas mana mīļākā grāmata bija “Latviešu tautas pasakas par dzīvniekiem” - zaļā krāsā, ar zaķīti uz vāka. Tā man tik ļoti patika, ka tika nolasīta tā, ka izkrita no vākiem ārā. Pēc tam jau sekoja katra sevis cienījoša puikas komplekts - Žils Verns, Tomass Main – Rīds, Džeks Londons un citi.
No skolas gadiem atceros, kā 6. klasē klases audzinātājs (latviešu valodas skolotājs - nešpetns gan, kā mums likās, bet, pateicoties viņa stingrībai, pareizi salikt pieturzīmes protu vēl tagad) pēc kārtējām blēņām man nopietnā balsī teica: ”Juri! Tava māmiņa ir tik inteliģenta sieviete, bet pasaki man, kas no Tevis dzīvē iznāks?”
Gulbenes Tautas teātrī es nokļuvu skolotājas Olgas Krievas pierunāts. Tas laikam bija 1986. gadā, ja pareizi atceros. Es nestrādāju skolā, bet kaut kā bija sanācis, ka kādu nedēļu man Gulbenes vidusskolā vajadzēja novadīt vidusskolēniem vēstures stundas. Starpbrīdī skolotāja Krieva, kas bija Gulbenes amatierteātra leģendāra personība, mani saķēra pie rokas un teica apmērām tā: “Jums jānāk uz teātri! Es nelaidīšu Jūs vaļā, kamēr nepiekritīsiet!” Nācās vien piekrist, lai tiktu no skolotājas tvēriena vaļā. Toreiz skolotāja Krieva iestudēja Aleksandra Ostrovska lugu “Bez vainas vainīgie” un tā nu tur bija arī mana pirmā loma. Teātrī darbojos līdz 1999. gadam, kad dienesta gaitas mani aizveda uz Rīgu. Tad arī nācās likt punktu teātra spēlēšanai. Jebkurā gadījumā amatierteātrī pavadītais laiks bija bezgala jauks un interesants, ir patīkami to atcerēties, tāpat arī visus teātra kolēģus, kuriem esmu pateicīgs par kopā pavadīto laiku.
Atmodas laiks manā dzīvē ienesa fantastisko sajūtu un pārliecību, ka manai tautai, vienojoties liela mērķa labad, nekas nav neiespējams. Tīri personīgi tā daļēji arī man bija iespēja iet abu manu vectēvu pēdās, kuri savulaik cīnījās par to, lai Latvijas valstu taptu. Savus vectēvus pazīstu tikai pēc vecām fotogrāfijām un abu vecmāmiņu stāstiem. Viņi abi, vīri spēka gados, gāja bojā Sibīrijas soda nometnēs un viņu kapavietas, tāpat ka daudziem, nav zināmas. Atmodas laiks man deva iespēju būt vienam no tiem, kas cīnījās, lai Latvijas valsts atdzimtu un kaut tādējādi ko darīt vectēvu piemiņas labā. Atmodas laika lielākais gandarījums man ir tas, ka mēs visi, īpaši jaunā paaudze, dzīvojam neatkarīgā valstī.
Vēsture dažkārt mēdz būt mazliet pārprasta, to uzskatot tikai par zinātni, kas interesē zinātņu vīrus. Kaut kā lielākai daļai cilvēku vēsture liekās kā gada skaitļu gūzma, tāli un seni notikumi, kurus neviens nav pieredzējis. Taču, manuprāt, vēsture ir kā kokam saknes, kas mūs tur šajā zemē un caur vēsturi mēs ejam tālāk. Tautas vēsture nesākas kaut kur distancēti no mums. Tā sākas šodien katrā mūsu mājā un sirdī. Tā sākas ar seniem ģimenes albumiem, kuros mūsu vecvecāki ir vēl jauni un skaisti, mūsu vecāki tur ir redzami jaunāki par mums šodien.
Dienests Latvijas Armijā man iemācīja precizitāti, kā arī laika un darbības plānošanu. Bijušais sabiedroto komandieris Eiropā Otrajā pasaules karā un vēlāk ASV prezidents ģenerālis Dvaits Eizenhauers ir teicis: ”Plānošana ir viss, plāns nav nekas”. Ko ar to gribu teikt? Dienests armijā, jebkurā pakāpē un amatā, nav iespējams, neplānojot savu darbību un tās iespējamās sekas, bet… Neviens plāns nav perfekts, tāpēc galvā jābūt arī citiem plāniem, ja nu pirmais neizdodas… No šī ieraduma netieku vaļā vēl tagad, kad aktīvā dienesta gaitas aiz muguras. Jā, vēl kas - es nemāku lēni ēst.
Dienās, kad lietus bungo pa jumtu, es labprāt lasu kādu grāmatu. Tas pieradums nāk no bērnu dienām, kad lietainās dienās nevarēja dzīvoties pa āru. Tad nu mēdzu vectēva mājas bēniņos šķirstīt vecos žurnālus un klausīties, kā lietus lāses grabina pa skārda jumtu. Arī kūtsaugšā siena pantā bija laba vieta, kur lietus laikā lasīt kādu “burlakromānu”…
Grāmata, ko es iesaku citiem izlasīt, ir Marisa Vētras atmiņu stāsts “Div’ dūjiņas”. Tirzas pagasta Dārtiņas pusmuižā dzimušais novadnieks bija ne tikai izcils dziedātājs, bet arī izcils stāstnieks. Viņa atmiņu grāmatas ir fantastiskas. “Div’ dūjiņas” ir vēlākā dziedātāja atmiņas par Brīvības cīņām, kurās viņš, astoņpadsmitgadīgs jauneklis, cīnījās 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā. Mazliet personiski - tā paša Latvijas armijas pulkā, tikai citā rotā, cīnījās arī mans vectēvs, tikai mazliet vecāks par Marisu Vētru. Lasot šo grāmatu, liekas, ka to būtu varējis stāstīt arī vectēvs, kuru nesatiku. Šī grāmata ir lasīšanas vērta īpaši šodienas pasaules notikumu kontekstā. Grāmata tika izdota 1935. gadā, atkārtoti izdota 1992. gadā un šodien diemžēl reti atrodama.
Ejot pa Gulbeni, gribētos redzēt mazāk tukšu māju, kurās jau kādu laiku neviens nedzīvo. Skumīgi redzēt, ka no pilsētas sejas pēdējā laikā pazūd ēkas, kas celtas pilsētas tapšanas laikā un pārdzīvojušas gan karu, gan padomju laiku... Protams, tā būs fantazēšana, bet to jau neviens nevar liegt - ceru, ka pienāks laiks, kad, ejot pa Gulbeni, varēs redzēt gan baznīcas torni, gan atjaunotu Balto pili.
Man kabatā vienmēr naudas makā kopā ar eiro monētām ir pēdējais Latvijas santīms. Vienmēr gan jāuzmanās, lai to nejauši neiztērētu, jo izmēros tas ir tāds pats kā viens cents. Kāpēc? Sauksim to par nostalģiju.
Gulbenes novada iedzīvotājiem es novēlu to pašu, ko novēlētu visai Latvijai. Novērtēsim un pamatoti leposimies ar to, kas mums jau ir, kas jau sasniegts un izdarīts. Vienlaikus skaidri apzināsimies to, cik vēl bezgala daudz jāpanāk un jāizdara, un varbūt biežāk domāsim un darīsim paši, nevis gaidīsim gudrus padomus no citurienes vai palīdzību no malas.
Paskatīsimies apkārt un atzīsim to, cik bezgala skaistā zemē mēs dzīvojam! Dienesta gaitas mani reizumis aizvedušas tālu no Latvijas, bet savas zemes skaistums vienmēr vedis atpakaļ.
Paldies par atbildēm! Vēlam enerģiju rosoties un laiku grāmatu lasīšanai!
Sanita Jurkāne
Gulbenes novada bibliotēka