Koka apstrādes meistari Gulbenes pusē

Publicēts: 3.07.2025

Koka apstrādes meistari Gulbenes pusē

Sendienās koka amatnieku veidotie priekšmeti bija neatņemama sadzīves un darba daļa. Karotes, abras, mucas, lādes un kausi tika lietoti ikdienā.

20. gadsimta 20.–30. gados koka amatnieku darinājumi arvien biežāk ieguva piemiņas priekšmetu statusu — tie kļuva smalkāki un rūpīgāki. Amatnieku prasmes tika augstu vērtētas, un viņu darbi tika cienīti.

1936. gadā laikraksts “Gulbenes Ziņas” rakstīja: “No jauna cels godā radošo amatnieku, jo oriģinālā roku darbā iespējams pagatavot vērtīgus mākslas priekšmetus, kādus nekad nevar sniegt rūpniecības masu produkcija.”

Fakti:

• 1937.gadā tika rīkota 1. Latvijas daiļamatniecības izstāde.
• Ābelei un ozolam ir cieta koksne, bet krāšņs musturs. Kļava arī izceļas ar skaistu zīmējumu. Ekskluzīvie koki – saldais ķirsis, dzeltenā akācija un ceriņš – karotei dod gan savdabīgu krāsu, gan skaistu rakstu. Karoti var izgrebt arī no egles vai priedes, bet tāda nav lietojama, jo nepārtraukti lāso sveķi.

Gulbenes pusē 20. gadsimta 20.–30. gados darbojās vairākas koku apstrādāšanas darbnīcas. Tajās tika sagatavots koksnes materiāls – zāģējot, žāvējot, kā arī tika izgatavoti dažādi priekšmeti – mēbeles, sadzīves lietas un  darba rīki. Darbnīcas bieži vien bija saistītas ar vietējiem amatniekiem, kuri savas prasmes nodeva nākamajām paaudzēm. Šie izstrādājumi ne tikai kalpoja ikdienas vajadzībām, bet arī apliecināja augstu amata meistarību un vietējo kultūras identitāti.

Gulbenes Balss, Nr.8 (18.03.1938)

 

 

 

Termini:

• Grebeklis - līks dzelzs rīks, nazis, ar ko grebj koka karotes.
• Kalts – tērauda darbarīks, ko lieto kopā ar āmuru.
• Sprungulis - paīss, neliels, iegarens koka gabals.

Viesturs Kļaviņš (1953-2024) - laimes pakavu kalējs

Kad 1983. gadā restaurēja muzeju “Silmačos”, Viesturs Kļaviņš strādāja kolhozā par autoceltņa vadītāju. Braucienos laiks pagāja ātri, taču, gaidot kravas, stundām ilgi nācās nīkt bezdarbībā. Tā garlaikojoties ne reizi vien, viņš "Silmaču" pagalmā ieraudzīja nozāģētu liepu.

“Paņēmu liepas koksnes pagali, un turpat mašīnas kabīnē ar vienkāršu kaltiņu un nazīti tapa karote. Nezinu, kas notika. Varbūt manī pamodās gēni, jo koka karotes taisījis tēva brālis, nedaudz arī mans tēvs… Ar to pašu brīdi man šis darbs ielikās rokās.”

Pēc tam kabīne allaž bija pilna ar skaidām, jo pēkšņi izrādījās, ka daudzām saimniecēm virtuvē trūkst koka karošu.
Viesturam Kļaviņam karošu grebšana kļuva par maizes darbu. Koktēlniecības kursos viņam mācīja, ka karotei jābūt harmoniskai, ar mīlīgu formu un izveidotai tik pareizi, lai tā “veļas”. Lai izzinātu koksnes struktūru un dabas doto ornamentu, viņš izmēģinājis gandrīz visas Latvijā augošās koku sugas.

Koka karote nav tikai modes lieta — tā ir atgriešanās pie izpratnes par dabisko un veselīgo. Karotes nav krāsotas un lakotas, vienīgi apstrādātas ar lineļļu.

Viestura Kļaviņa domas:

• Karošu grebšana līdzinās meditācijai, kad darbs ļauj atpūsties prātam.

• Vislabāk ar koku strādāt brīžos, kad gaiša dvēsele.

• Cilvēkam ir jātic dabas brīnumainajam spēkam. Koks ar savu enerģētisko informāciju noteikti nevar traucēt. Tikai palīdzēt.
  
  Viesturs Kļaviņš Bāniša svētkos​

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Viesturs Kļaviņš izgreba koka karoti cilvēka augumā. Karote tika vesta arī uz tirdziņiem, neviens nepirka, bet visi fotografēja gan.  

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Avoti:
Galkina, Ilze.  Pieskārieni : [par māju "Kļaviņas" Druvienas pagastā (Gulbenes raj.) saimnieku, amatnieku Viesturu Kļaviņu] / Ilze Galkina. Praktiskais Latvietis, Nr.3 (2007, 22./28.janv.).
Gulbenes Ziņas, Nr.8 (04.12.1936)

Raksts tapis Vidzemes plānošanas reģiona īstenotās programmas “Vidzemes kultūras programma 2025” ietvaros, kas tiek realizēta Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma””.