Kalēji Gulbenes pusē

Publicēts: 26.06.2025

   Kalēji Gulbenes pusē

Pirms 100 gadiem Latvijā kalēja arods bija ļoti aktuāls — notika amata mācības, un tam bija pieprasījums arī darba tirgū. 1928. gadā darbu uzsāka Gulbenes Valsts komercskola un arodskola, kurā viena no nodaļām bija kalēju un zirgu apkalēju specialitātē. Skolas audzēkņi apguva arī sava aroda praktiskās iemaņas — kā apkalt zirgus un ierīkot smēdes.

Tajā laikā Zemkopības ministrija ierosināja visā Latvijā organizēt kalēju kursus, lai dotu lauku kalējiem iespēju paplašināt praksi un uzlabot zināšanas zemkopības mašīnu remontā. Kursi bija bez maksas, tie ilga aptuveni trīs nedēļas un notika Gulbenē, pie arodskolas. Kursu laikā par nelielu atlīdzību tika remontētas apkārtējo lauksaimnieku pļaujmašīnas, sējmašīnas, zirgu grābekļi u. c.

Gulbenes Vēstnesis, Nr.24 (19.12.1929)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kalēja māja ar smēdi Jaungulbenes muižā, 2018.gads

20. gadsimta 20.–30. gados kalēja profesija Gulbenes pusē bija pieprasīta — to apliecina regulāri darba sludinājumi laikrakstos.   

                               
Gulbenes Ziņas, Nr.51-19 (10.05.1929)                                                                           

 

 

  Gulbenes Balss, Nr.22 (02.06.1939)

 

 

 

 

Termini:

• Ēze - vaļēja krāsns metālu karsēšanai un kausēšanai.
• Zellis - nediplomēts amatnieks, kvalificēts algots strādnieks, kas strādā meistara vadībā.
• Smēde - kalēja darbnīca.

Oļģerts Kalniņš (1911-2008) – kalējs no Tirzas
Dzimis 1911. gada 2. oktobrī Tirzas pagasta “Kalējos”. Kalēja prasmes apguvis no tēva, ar kuru kopā darbojies jau bērnībā. Visu mūžu dzīvojis un strādājis par kalēju savā dzimtajā pusē – Tirzā, kur ļaudis viņu dēvēja par “meistarīgo”, jo viņš bija īsts amatnieks dažādos darbos.

Jau puikas gados viņš sāka ar ēzes plēšu pūšanu un vesera uzsišanu tēva smēdē. Vēroja un mācījās, kā vienkāršs dzelzs gabals pārtop par arkla lemesi vai ecēšu tapu, kā tiek pielāgots pakavs zirga kājai, kā metāla apvalks tiek uzvilkts ratu riteņiem un ragavu sliecēm. Viņš ne tikai vēroja un iegaumēja, bet arī palīdzēja un pats mēģināja — jo ar skatīšanos vien par meistaru nekļūst. 1930. gada lauksaimniecības izstādēs Tirzā un Rankā viņš ieguva 1. vietu sacensībās starp lauku kalējiem. Ik gadu viņš apkala ap 3000 zirgu kāju. Kad Tirzas baznīcai tika nozagts kroņlukturis, Oļģerts Kalniņš divu dienu laikā izgatavoja jaunu — ar 12 sveču vietām. Visi to apbrīnoja.

Viņa lielākais un pamatīgākais darbs bija masīvas durvis Tirzas muižas saimniecības ēkai — tās saglabājušās līdz pat mūsdienām. Darba gaitas viņš sāka laikā, kad kalējam vēl bija jāstrādā ar ratos un ragavās jūgtiem zirgiem, jālabo arklus, ecēšas, kāda pļaujmašīna vai zirgu grābeklis. Vēlākos gados darba lauks mainījās — nācās virpot skrūves, kalt lemešus kultivatoriem, bet ēzi aizstāja elektrība. Protams, bez stiprām rokām un apķērīgas galvas arī šajā amatā neiztikt.

O. Kalniņš: ”Mēģini, ar skatīšanos neviens nav kļuvis par meistaru.”

    Oļģerts Kalniņš smēdē - trešais no kreisās puses.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ulmaņa laikos pie Latvijas Universitātes Veterinārās klīnikas bija mācību smēde, kur mācijās arī Oļģert Kalniņš - otrajā rindā pirmais no kreisās puses. 

 
 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Oļģerta Kalniņa pakavu kolekcija. Katram zirgam tie ir dažādi - hipodroma rikšotājam, cirka zirgam, darba zirgam, ormaņa pajūga vilcējam. Kolekcijā ir arī bijušā prezidenta Kārļa Ulmaņa zirgam kalts pakavs. 

                                     
                       

 

 

 

 

 

 

 

 

Intervijas fragments ar O. Kalniņu. Dzirkstele, Nr.127 (24.10.1989)

 

 

Avoti:
Dzirkstele, Nr.31 (12.03.1977)
Dzirkstele, Nr.127 (24.10.1989)
Virtuālā enciklopēdija: www.gramata21.lv
Gulbenes Balss, Nr.3 (19.01.1940)
Gulbenes Balss, Nr.21 (26.05.1939)

Raksts tapis Vidzemes plānošanas reģiona īstenotās programmas “Vidzemes kultūras programma 2025” ietvaros, kas tiek realizēta Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma””.