Dainai Ilvai – 85

Publicēts: 18.05.2023

Dainai Ilvai – 85

Daina Ilva, dzejniece, pēc profesijas un būtības medicīnas māsa, dzimusi 1938. gada 18. maijā Stāmerienas pagasta „Smildziņās”.
Māra Čaklā vārdiem sakot: „Viņas pantiem ir tāds simpātisks, pūpolains pieskāriens, rezignēts, tomēr dzīvesspīta apakštonis, ziemeļzemju noturīgais ētiskums.”
Mācījusies Cēsu medicīnas skolā, strādājusi par medmāsu Jaunjelgavā. Šajā laikā mācījusies Jaunjelgavas strādnieku jaunatnes vidusskolā, kur literatūras skolotāja ievērojusi viņas talantu un rosinājusi darboties literatūras laukā.
“No septiņpadsmit gadu vecuma ikdienā valkāju baltu virsvalku un cepurīti ar sarkanu krustiņu. Daudzi saka, ka man tas piestāvot (nē, ne jau ārēji!). Es pati arī tā domāju.” (Liesma, Nr. 6., 1967)
1962. gadā Daina Ilva pārcēlusies uz Ventspili, strādājusi pilsētas poliklīnikā. Dzejoļi radušies arī, sēžot pie slimnieka gultas. 1966. gadā atgriezusies dzimtajā pusē un strādājusi Gulbenes prettuberkulozes dispanserā. Šajā laikā viņa kārtojusi arī pirmo dzejoļu krājumu. 1967. gadā Daina sāka studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē neklātienē, aktīvi iesaistījusies pašdarbības kolektīvos. 1970. gadā dzejniece būtu svinējusi savu trīsdesmit otro dzimšanas dienu, taču – to neizdevās sagaidīt, jo pēc grūtas slimības stāja pukstēt viņas sirds.

1971. gadā jauno dzejnieku krājumā „Acis” publicēti D.Ilvas 38 dzejoļi.
Par viņas īsā, darbīgā mūža gājumu pauž sirsnības un dzīves patiesības apgarotas dzejas rindas.

“Man reizēm liekas, ka citiem dzejoļi
Tā kā gliemeži lien pa zāli
Vai kā sēnes pēc lietus pašas dīgst –
Ņem tik un mucās sāli.

Bet manas rindas kā vāveres
Tup visaugstākā kokā.
Un to es zinu – tās nedrīkst šaut,
Dzīvas jādabū rokā.”

(No jauno dzejnieku krājuma “Acis”, Liesma, 1971)