Citādais Poruks

Citādais Poruks

Par vienu no izcilākajiem latviešu liriskās un humānās literatūras veidotājiem dzejnieku-rakstnieku-filozofu Jāni Poruku, kuram 13. oktobrī aprit 150, rakstīts daudz. Analizēta viņa dzeja un proza. Ko gan par viņu teikuši citi – viņa laikabiedri?

 

Jānis Poruks. Jaņa Rozentāla spalvas zīmējums. 1907.g. Tilts, Nr.120-121 (01.03.1972)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Brālis Jēkabs Poruks: “Skolā Poruks vingrinājās sistēmātiskā domāšanā. No sapņainā jaunekļa attīstās uzmanīgs vērotājs, kas pamazām sāk aizmirst dabu un nododas tīras cilvēcības studijām. Viņu sāk nodarbināt mūžības jautājumi. Sapņus pamazām izklīdina mākslas problēmas. Viņš kļūst varonis sirdī, kam nekas pasaulē nevar pretī stāvēt un spītēt. Viņš apņemas “zvejot pērles”, visdārgākās pasaulē: krietnas, dzīvības svētumu jūtošas cilvēku sirdis. Bet viņš zina arī, ka “pērles zvejojot” var vai nu piekrāpties, vai arī kļūt bagāts.” Daile, Nr.2 (01.01.1931)

Dziedātājs, literāts Mariss Vētra: “Jānis Poruks bija ideālists, kas meklēja pērles kā viņa Pērļu zvejnieks. Ideālisti aizlūst un ātri sabrūk. Arī Jānis Poruks bija sabrucis, aizlūzis reālā dzīvē un tomēr atstājis daudz skaidras sirds un labu domu rakstos un dzejās. [..] Jānis Poruks bija ķerts uz mūziku, Riharda Vāgnera elsojošais patoss aizrāva jauno cilvēku. Ar sakariem pie līdzekļiem ticis, Jānis Poruks devās uz karalisko Drēzdeni studēt mūziku.” Dzirkstele, Nr.98 (21.08.1990)

Rakstnieks, literatūrvēsturnieks, redaktors Līgotņu Jēkabs: “Sanāksmes otrā pusē pēc vakariņām, kad viesi pa mājastēva dzīvokli un redakcijas telpām sāka sadalīties pulciņos pie kafijas un boles, Poruks piesēdās pie klavierēm un sāka improvizēt, lēni, atturīgi, aprauti, ar kautri lirisku izteiksmi. Tur bija motīvi no Mocarta un Šūmaņa, paša improvizētāja dažādi varianti, bet Poruks spēlēja pavisam aizmirsis savu apkārtni, it kā neviena neievērots, neskubināts un neaplaudēts. Viņš pilnīgi nonira savās skaņu un melodiju dzelmēs. Ja kur, tad šinī spēlē izteicās dzejnieka vārā, ārkārtīgi smalkjūtīgā, no visas dzīves rupjuma un skarbuma vairīgā dvēsele. Poruka lirikā ir daudz mīlestības motīvu, bet ne toreiz, ne vēlāk – nekad man nenācās redzēt, ka dzejnieks būtu dāmām omulīgs sarunu biedrs vai augstu literārisku gudrību stāstītājs.” Sējējs, Nr.6 (01.06.1938)

Jāņa Poruka dzīvesbiedre Ernestīne: “Iepazinos ar Poruku 1901.gada 22.martā. [..] Poruks klusi raugās šurp. Tad viņš atstāj zāli, bet pēc īsa laiciņa nāk taisni šurp uz mani. Es skatos un brīnos – vai tas ir tas pats sapņojošais puisis, kādu es sev viņu biju priekšā stādījusies, lasot viņa Es zinu, kā roze plaukst.[..] Tad biju viņu jau aizmirsusi, kad jūnijā, tai pašā gadā, ieraugu Poruku atkal Cēsīs. Viņš sēž Centrālviesnīcā augšā pie loga, un liekas, ka viņam cita darba nebūtu, kā skatīties ārā, jo manas māsas Dances dzīvoklis ir taisni pretī, un Poruks raugās pastāvīgi šurp. Tas manevrs vilkās kādas trīs dienas. [..] Es palieku pa nakti pie māsas un sēžu cauru nakti aiz gardīnēm pretim viesnīcai, jo ļoti gribas zināt, vai viņš tiešām arī visu nakti sēdēs? Un viņš sēž un smēķē!” Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.13 (28.03.2002)

Inese Kalēja, Gulbenes novada bibliotēka