Ceļš uz skolu!

 

 

 

 

 

Eduarda skolu 1845. gadā Stāmerienā dibināja Eduards fon Volfs. Šeit 1893. gadā savas skolas gaitas uzsāka Sīmanis Svenne, kurš vēlāk, 1904. – 1905. gadā bija arī šīs skolas pārzinis. Sīmanis Svenne (dzimis 1883. gadā Stāmerienas “Mežameišos”) bijis izglītības darbinieks (skolotājs Šķilbēnu muižas Aleksandrovkas skolā (1907 – 1911), skolu inspektors Rēzeknes, Ludzas, Ilūkstes, Jēkabpils apriņķī, skolu pārzinis), ap 23 mācību grāmatu autors, preses darbinieks (rakstījis “Balsī”, “Rīgas Avīzēs”, “Jaunajā Dienas Lapā” un citos). Uzskatīts par pazīstamāko mācību grāmatas autoru Latgalē. Pirmmācības grāmata “Mozō ābece” uzskatīta par piemērotāko Latgales skolās un 1923. – 1937. gadā tika izdota 8 reizes.
Savās atmiņās “Manu jauno dienu stāsti” (vairāk periodika.lv: https://ieej.lv/BZazn ) 1943. gadā S.Svenne raksta: “.. rudenī, 1893. gadā, kad manas iemīļotās ganu gaitas bija pabeigtas, pienāca sengaidītais 15. oktobris, tēvs jūdza zirgu manis aizvešanai uz skolu, es nejutu zemi zem kājām. Tās, ka spārni man būtu pieauguši, es nestaigāju, bet lidoju. Tik ļoti pacilātā garastāvoklī es dzīvoju tajā mana mūža svarīgajā dienā”. Skaists ir viņa aprakstītais ceļš uz skolu. Arī mēs šoruden devāmies pa šo ceļu – no Sīmaņa Svennes dzimtajiem “Mežameišiem” līdz Stāmerienas skolai. Salīdzināsim, kā šo ceļu aprakstījis S.Svenne un – kāds tas izskatās mūsdienās, 128 gadus pēc tam, kad pa to devās S.Svenne.

 

 

 

No “Mežameišu” mājām sākas ceļš uz skolu.


“Tā nu mēs braucām uz skolu. Jaunā dūkanā ķēve spēra platu soli un, kad viņa laidās rikšos, lielceļš dimdēja zem viņas pakaviem un ātrās ratu ripošanas.”

 

 

         “Kā kino lentā mūsu acīm garām slīdēja ceļmalas pazīstamās ainavas, Sarmuļu un Pumpuru māju puduri…”

 

 

 

 

 

 

 

Sarmuļu ēku mūri un drupas.

 

 

 

 

 

 

 

Pumpuru mājās joprojām saimnieko.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Namsadu ciemats ceļa pagriezienā pa labi…”

 

 

 

     

 

 

 

 

  “Un smagais, garais akmeņu mūra Puna krogs ar sarkanu, vecmodīgo dakstiņu jumtu pa kreisi…”

Krogs tagad pieder SIA Vecsalenieki. Jumts joprojām ir sens, no “pirmskara laiku” šīfera.

 

 

 

“Pretī krogam, piecu lielceļu krustojumā, melnbaltām jostām apjozies, stāvēja ceļa rādītājs, piecu roku stabs, ar attiecīgiem uzrakstiem rokās.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Braucām pa lēzena kalna nogāzi garām Putrānu mājām.”

Ugunsgrēkā 1942. gadā nodega divas daktera Martinsona dzīvojamās mājas. Vienu no tām sāka atjaunot 1942. gada rudenī, bet pabeidza tikai 1974.gadā.

 

   

 

 

 

 

  No ugunsgrēka, pateicoties vēja virzienam, paglābās tikai saimniecības ēkas un pusgraudnieka māja.

 

 

 

 

 

 

 

 

“Lejup ielejā, kur nemitīgi rūca Vārgaļu dzirnavu akmeņi, un cienīgā, lēnā ritumā, ūdens šļakatās tīdamies, griezās lielais ūdensrats. Uzkalniņā aiz dzirnavām dižojās bagāta, ieslavētā meldera un linu uzpircēja Jāņa Lūkina tirgotava.”

 

 

 

 

 

 

“Kādu puskilometru aiz tās, priedītēm apaugušajā, senajā grantskalniņā, dziļā vientulībā gremdējās nabadzīgā pareizticīgo latviešu kapsētiņa.

Klusi čalodama šai miera vietai vijās apkārt dzirnavu upīte.”

 

 

 

 

 

“Otrā pusē upītei līču pļavas, un pāri tām, krūmiem apaugušajā līdzenumā, dūmoja muižas ķieģeļu ceplis.”

 

Šo māju nosaukums ir “Aizupes”, aiz tām atrodas mājas ar zīmīgu nosaukumu “Ķieģelnīca”.

Kā stāstīja “Aizupju” saimnieks, tad ap māju joprojām zeme ir pilna ar ķieģeļu drumslām, smiltīm, ūdens akā nav dzerams, jo “garšo pēc ķieģeļiem”.

 

 

 

 

“Nu ceļš gāja pa Stancmuižas augstieni.”

 

 

 

 

 

                                               “Lejā pa kreisi rudens saulē vizuļoja nelielais Stāmerienes ezers. Aiz tā – stalta, balta muižas pils.”

 

“Kad bijām no lielceļa nogriezušies mazākā ceļā pa labi, mēs drīzi vien bijām no meža pavisam ārā un braucām caur neapžogotu un nekoptu augļu dārzu.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Un tūdaļ mūsu priekšā, pavisam negaidot, šķērsām pār ceļu nostājās veca, gara vienstāva koka ēka, tumši pelēku, apsūnojošu galdiņu jumtu.

Pašlaik no skolas senās ēkas ir palikuši tikai pamatu akmeņi un pagraba velves.