Alfrēdam Gāteram – 100

Publicēts: 24.04.2021

Valodnieks, literatūrzinātnieks un ārsts A.Gāters dzimis 1921.gada 24.aprīlī Kalncempju pagasta Sprīvuļos, drīz ģimene pārcēlusies uz dzīvi Kalnienas Riekstiņos.

Pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas 1942.gadā uzsācis ģermāņu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Jau pēc pusotra gada iesaukts Latvijas leģionā. Norīkots par tulku armijas kancelejā. Kara beigās nonācis angļu gūstā, no kura drīz izbēdzis.

Kopš 1946.gada dzīvojis Hamburgā, atsācis studijas. Studējis ģermāņu filoloģiju, klasiskās valodas un indoeiropiešu salīdzināmo valodniecību Hamburgas universitātē, 1949.gadā ieguvis filoloģijas doktora grādu salīdzināmajā valodniecībā.

Lai uzlabotu materiālo stāvokli, vēlreiz iestājies Hamburgas universitātē – šoreiz studējot medicīnu. Par ārstu viņš strādājis luterāņu diakonijas slimnīcā “Elim”, nostrādājot tur līdz pat pensijai. Bijis iekšķīgo slimību nodaļas virsārsts, arī personāla ārsts, labi ieredzēts un slimnieku iecienīts.

Katru brīvu brīdi A.Gāters izmantojis latviešu valodas un literatūras pētniecībai. Sava negarā mūža laikā (65 gadi) paveicis milzum daudz.

Rakstījis par salīdzināmās un baltu valodniecības jautājumiem, latviešu valodu un literatūru vācu, itāļu un beļģu speciālajos žurnālos, pārzinājis baltu valodniecības nodaļu Beļģijā iznākošajā starptautiskajā bibliogrāfijas žurnālā "Onoma". Vairākiem Brokhausa enciklopēdijas jaunizdevumiem rakstījis par latviešu valodu un literatūru, tāpat leksikoniem "Die Weltliteratur" ("Pasaules literatūra", Vīnē), "Kindlers Literaturlexikon" ("Kindlera literatūras leksikons", Cīrihē) u.c. Publicējis grāmatu "Die lettische Sprache und ihre Dialekte" ("Latviešu valoda un tas dialekti", 1977).

1993.gadā izdots 50.gados uzrakstītais manuskripts "Lettische Syntax. Die Dainas" (Latvju dainu sintakse). 2000.gadā izdots krājums "Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem". Manuskriptā palikusi viņa latviešu noveļu izlase vācu valodā.

1959.gada maijā Stokholmā kā 2.oponents piedalījies Veltas Rūķes-Draviņas doktora disertācijas aizstāvēšanā.

Kaut arī mūža lielāko daļu nodzīvojis trimdā, Vācijā, Latvija vienmēr bijusi viņam sirdī. Saglabājot Latvijas pavalstniecību, kā Vācijas nepilsonis nav drīkstējis strādāt par skolotāju vācu skolās, ne arī par ārstu armijā.

Pirmo vēstuli A.Gāters saviem vecākiem un māsai no Vācijas atrakstījis 1953.gadā. Turpmāk bieži rakstījis uz Latviju, sūtījis skatu kartītes no vietām, kuras apmeklējis.

Miris 1986.gada 2.jūlijā Hamburgā, Vācijā, apglabāts Nīndorfas vecajos kapos. 2006.gadā pārapbedīts Stāmerienas kapos.

No Alfrēda Gātera vēstulēm:

“Ak Dievs, kādreiz gulēt ejot, domās pārstaigāju Riekstiņu laukus. Un tad es iedomājos, ka eju no stacijas kājām, ka manā atmiņā ir vai ikkatrs kociņš ceļa malā. Gar aploka malu, pār tiltiņu, un tad pie šķūņa, akas un mēslenes. Un jau uz pagalma. Un tad es stāvu un klausos, piešķiebis galvu ar platmali, jo skolnieka cepures man vairs nav.

Klausos, vai ieņurdēsies suns un māmiņa nāks mani – savu pazudušo puiku – saņemt. Redziet, tā es kādu dienu patiešām ieradīšos mājās. Un tad mēs ar papiņu mizosim kartupeļus gardai zupai, ko māmiņa vārīs pusdienām. Un mēs runāsim bez bēdu un smiesim kā senās dienās. Bet Sarmīti [krustmeitu] mēs sūtīsim augstās skolās, tas ir, ja viņai patiks. Bet ja nē, nē.” (1957. gada novembrī)

“… tikai māmiņa lai turas! Patiesi viņa man vienmēr bijusi kā tāds spēks, kura dēļ es daudzreiz esmu varējis noturēties virs ūdens, kad patiesībā jau vajadzētu nogrimt. Un viņas dēļ es tagad reiz būšu ārsts, lai viņai nekad nevajadzētu meklēt citu palīdzību, lai es vienmēr viņai būtu pie rokas.

Jūs manās atmiņās par spīti visām vājajām bildēm dzīvojat tādi, kādus es jūs pametu tai ziemas dienā, kad papiņš mani veda uz Gulbeni. Bija sasnidzis daudz sniega. Zirgs sāka jau iet, kad māmiņa vēl pāris soļus paskrēja līdz, lai aizbāztu manā pusē kamanu segu. Un tad viņa palika uz pagalma stāvot. Anniņa [māsa] brauca līdz nosalušajam kastaņam lielceļa malā un tad gāja atpakaļ. Pirms vēl mēs nobraucām lejā pa Magaziņu nogāzi, es paskatījos uz mājām atpakaļ, dziļos sniegos un vējā, kā Anniņa brida pa ceļu atpakaļ un māmiņa vēl bij pie stūra.” (1957. gada decembrī)

“Jā, es vēl gribēju Tev un papiņam teikt paldies par to, ka mani sūtījāt augstās skolās. Bez tām es te būtu izputējis, nabags, izsalcis un cauri. Tas ir jūsu darbs, ja man tagad iet labi, tikai jūsu.” (1955. gada decembrī).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Foto:
A.Gāters dejo tautiskās dejas. Neištatē, Vācijā. 1956.
A.Gāters vizītes laikā “Elim” slimnīcas 7.nodaļā. 1968.
A.Gāters Vākenicas upes tuvumā, Lībekā. 1984.
Foto un vēstules no A.Gātera ģimenes arhīva. Materiāli no Kristīnes Balodes radoši pētnieciskā darba “Manas dzimtas un mājas liktenis”.