2010.GADA DZEJAS DIENAS. KONKURSA „SAPŅI SARGĀ SAPŅOTĀJUS” IESŪTĪTIE DZEJOĻI.
LĪGA AVOTIŅA,
Galgauskas pamatskola, 4.kl.
*
Eņģelīt, tev spārniņi zīda,
Man sarkana sedziņa mīksta un silta,
Pasargā manus sapnīšus,
Pasargā mani pašu sapnītī.
*
Tavam sapnim
zīda spārni.
Manam murgam
melnas kājas.
*
Tavā sirdī
mirdz spoža gaisma -
tā ir tava
žēlastība lielā.
*
Augstu debesīs
zvaigznes spožas,
uz zemītes zālīte zaļa -
tā ir tava mīļā pasaulīte.
*
Rota rotā roku,
roka rotā rotu,
tava mīļā roka rotā!
ESTERE GRAUMANE,
Druvienas pamatskola, 11 g.Rudentiņš
Raudādama nokrīt lapa pēdējā,
Uz šūpolēm zem kļavām
Dienu, nakti tā šūpojas.
Es raugos un domāju -
Nāk ziema.
Tā lapa – pēdējā -
It kā nebijusi pazudīs,
Ņems ziema visu savā varā,
Šo rudentiņu aizpūtīs.
KRISTA GARGURNE,
Bērzu pamatskola, 6.b
DesidērijaVolāniem nosēts augums
Mazliet trīs
Lūpas uz kurām
Vēl melnās šokolādes
Rūgtā garša
Malko pienu
Bet matos
Kurus ar pērnajiem salmiem
Sapinis vējš
Tikko izsmēķētas
Lētas cigaretes garšaViņa ieelpo, izelpo
Viņa dungo dziesmu
Par Titāniku
Un sapņo
Par laimīgām beigāmViņa ieelpo, izelpo
Viņa sēž
Uz kofera
Plīša lācis tai blakusViņa atkal ieelpo, izelpo
Viņa sēž
Uz kofera
Pussirds krūtīs vēl sitas
Otra puse
Pukst blakus
Kaut kur starp zāģa skaidāmIeelpa...
Pazīstamās...
Es pazīstu tās asaras
Sāļās un rūgtās
Kas apraudāja pasaku
BezgalīgasSkarbs klusums
Tagad iestājās
Pēkšņs mulsums
Balss apstājāsPasaka galā
Gribas bēgt
Sprūk asaras vaļā
Labāk no augšas uz leju lēktUn katru vakaru šīs sāļās asaras
Kliedē prieku
Jau pagājušas vairākas vasaras
Ar asaru kārtu liekuZemteksts...
Uzrakstīto asaru
Izlasi kā smieklus
Smagos brīžus
Kā mirkļus vieglus
Zemtekstā rakstīts
Man nav ko dot
Ja nu vienīgi
Sevi pārdot
EVA AUGSTKALNE,
Galgauskas pamatskola, 7.kl.*
Tumšā naktī ārā zvaigznes spīd
kā miljons mazas spuldzītes,
tumšā naktī lampas dziest,
sapņi pie tevis nāk...
Dzer tēju un jautā,
vai vientulība tevi nevajā,
vai skumjās neslīksti,
vai dzīvē negrimsti...
Vai...viss ir labi?*
Neslēpies vientulībā,
iznāc atklātībā,
iznāc pasaulē,
kur sapņi ar eņģeļiem dejo
un tauriņi tiem spēlē...
Tur, kur labi ir katram,
kur domas tik spārnotas,
kur skatiens izsaka visu...
Ienāc pie manis.
Man šodien tomēr
gribas būt mājās...*
Es raudu –
asaras līst,
sapņi birst,
cerības mirst,
spēki izsīkst.
Domās grimstu -
asaras līst.
Asaras slauku, cik vien spēju,
tomēr nenoslauku.
Asaras līst.
Man bail,
ka es nenoslīkstu...VENDIJA HEISELE,
Druvienas pamatskola, 7.kl.*
Daiļa mana Tēvu zeme.
Acis - zili ezeri.
Mati - zelta druvas.
Lūpas - sārtas meža ogas.
Bet mūsu sirdis plašas
Kā Tēvu zemes mežs.
*
Daiļa, daiļa tu, Latvija,
Par visām daiļākā.
Tu bagāta novadiem,
Ziliem, ziliem ūdeņiem,
Zaļiem mežiem,Plašiem laukiem,
Latvija mana!
Dziesmas dzied,
Danci ved,
Lepna dižiem cilvēkiem.
AMANDA CĪRULE,
Galgauskas pamatskola, 8.kl.*
apmākusies debess mala
dārdot pērkonam
pūšot vējam
atnāk negaiss
dārd visa pamale
zibeņojot dārdoņā
kā patiesā dzīves strīdā
līdz beidzas ar sauli
varavīksnes burvībā
*
Sadzirdi visklusāko skaņu,
Kas pasaulē mīt.
Sadzirdēt vajag,
Kas notiek pasaulē,
Lai tu saprastu,
Kas notiek katra sirdī un dvēselē.
*
Miglā tītai dzīvei vairs nav jēgas.
Tā ir neatrodama.
Dzīve pazūd arī ērkšķainās rozēs,
Meklējot to, rokas tiek sadzeltas
Līdz sirdsdziļumiem.
Meklējot dzīvi,
Var atrast tikai sāpinātas dvēseles –
Tīmekļos, asaru lāsēs.
KARĪNA SILAUNIECE,
Galgauskas pamatskola, 8.kl.*
Sadzirdi –
lai cik tuvu vai tālu tu būtu.
Klausies, kā pukst sirds…
Klausies, kā čalo čuksti
ap mani un debesīs.
Klausies vēja skumjas,
jo tās nes manas sirds stāstu.
*
Tauriņš
raisās no kūniņas -
mācās lidot.
Jāņtārpiņš ceļmalā
mācās spīgot.
Skudriņa mācās
saulei saskaitīt starus.
Es arī mācos -
meklēt vārdus,
kas tuvāk sev nes
un palīdz iet ceļus garus.
*
dzeja - dziļā sāpju leja
dzeja - tauriņu deja
mana prieka eja -
dzeja
*
Rudenī saule visu dara košu!
Vai arī mani tā dara košu?
Es saulei plaukstā sirdi došu!
Tad noteikti tā mani darīs košu...
*
Caur pirkstiem tu vēro sauli.
Caur sirdi tu vēro mīlestību.
Caur domām tu saproti visu,
kas atspoguļo tavu patieso dzīvi.
*
Tu pieaugsi un vērosi savu bērnību
no augstāka skatu punkta.
Kā saule no citas galaktikas.
Tu atmiņu mākonī grimsi.
Un jutīsi pieskārienus...tik maigus...
*
Sapņu pasaulē visiem rozā brilles ir.
Lai nebūtu stacijas malā jāubago,
uzliec rozā brilles
un ej savu ceļu,
stacijā
aizsapņojies.
BRENDA ŠOPA,
Druvienas pamatskola
*
Es esmu kā strautiņš, -
dzirkstošs un nevaldāms,
es esmu bangojoša jūra,
es esmu kā pļavas puķe,
kas citus priecē.
Es esmu viss, kas vien var būt,
un par to nekaunos, ka
nedaudz pārdroša un vieglprātīga.
Es par to lepojos, jo tāda kā es,
esmu tikai es.
*
Tu esi manā sirdī
kā iesakņojies koks,
kura saknes, ikreiz,
domājot par tevi,
sāpīgi plēš manu sirdi.
Ja vien tu zinātu, ka klusībā
ceru tevi atkal satikt,
apskaut un turēt
sev cieši klāt!
Bet zinu, -
viss jau beidzies sen, -
tu esi tālu prom,
tik tālu prom, ka man
pat paliek bail.
Bet zinu skaidri, -
lai kas arī notiktu,
tavas saknes manā sirdī
mani sasildīs,
un sildīs, līdz es tevi
atkal sastapšu.
VIKTORIJA ŠTERNA,
Galgauskas pamatskola, 8.kl.
*
Ja mīli savu zemi,
tad – arī pasauli,
ja mīli mani,
tad – arī dzīvi
un katru kopīgu brīdi.
*
Gaisma spoža
un nakts tumša.
Ir brīži, kad tiešām
gribas vēlēties
abu daļiņas.
*
Rudens vēsās skumjas
pārņem mazo lapiņu,
viegli, viegli, dāvinot to vējam,
klusi, klusi, aiznesot to salam.
*
Mana paradīze
ir klusā svešumā,
kur lēni no debesīm sapņi krīt
un klusi skan tava balss -
ar vārdiem vismīļākajiem,
kuri sauc paradīzē.
*
Kādēļ mīlestība
nevar būt
sapnī redzētais miers...?
ELIZABETE BRIEDE,
Gulbenes 2.vidusskola, 9 kl.
Draudzība
Tā - draudzība,
kas dzīvo mūsu sirdīs,
kas paliek tur,
kur mēs to atstājam,
kas domāt liek
par asarām un priekiem,
par to, kas bija,
šodien ir un būs.
Ir draugu daudz,
kas liek mums dzīvot
un kas liek laimīgiem būt,
bet var būt arī tā,
ka grūti ir dzīvot
bez draudzības.
Draudzība ir vārds
ar kuru mēs dzīvojam,
ar kuru mēs laimīgi esam,
un lepojamies ar to.
Mēs esam tie,
kas mīl to un saudzē,
sirds mūsu cieši to tur,
un nelaiž vaļā.
Dzīve
Dzīve -
tā ir tik salda,
bet sastopams ir arī rūgtums,
kas sirdī neliek mieru.
Dzīve -
tā ir tik īsa,
un to nevar pastiept garāku,-
tā ir tāda, kāda ir.
Dzīve -
tā sākas ar bērnību,
bet beidzas ar vecumdienām,
kuras negrib neviens.
Dzīve -
šis vārds izsaka daudz,
un tas ir cilvēks,
kas izdzīvo savu mūžu.
Dzīve -
laiks iet uz priekšu,
Viss mainās, -
cilvēks un cilvēkam apkārt.
Dzīve -
tā dod mums iespēju
laimīgiem būt.
Dzīve...
AIRA LOČMELE,
Galgauskas pamatskola, 9.kl.*
Tumsa ir brīnums.
Diena ir saule
un nepiekūst.
Mākoņi slīd pār pasauli
un visus māca dzīvot laimīgi!
*
Melnā alejā,
tumšā ielejā
sapņi nomira, spēki izsīka.
Tālu plašumā,
zilā tālumā
skaņas aizplūda, ilgas izzuda.
Tikai vientuļi
sniega vizuļi
klusu dziesmiņu
dzied par liesmiņu.
*
Nesaki man neko, ja es neklausos,
Nemāci man neko, ja man ir vienalga,
Neraudi par mani, ja es asaras neslauku,
Nesmejies ar mani, ja es smejos par tevi,
Nenāc pie manis, jo es tāpat aiziešu,
Mīli, ja es neprotu mīlēt.
SANDA LOČMELE,
Madonas pilsētas 1. vsk. 11.c
Draugs
Kad pasaulē rūgtums iestājies,
Tad atceries - draugs tev atradīsies,
Tas būs tev līdzās, kad sāp,
Un būs tad, kad vajadzēs mierināt!
Kad kāds tev sliktu vārdu teiks,
Draugs pienāks klāt un pateiks: sveiks!
Viņš paņems tavu rūgtumu
Un pretī iedos žēlumu.
Ja labā apkārt mums ir maz,
Tad nelej par to asaras;
Bet atceries, ka tev ir draugs
Uz kuru paļauties tev ļauts.Ceļinieks
Posies ceļā, ceļiniek,
Tev vēl tāli un gari ceļi ko iet,
Tev vēl pasaulē kāds pretinieks jāsatiek.Ej ātrāk, ceļiniek,
Nepaliec pusceļā vientuļnieks,
Centies atpakaļ neskatīties.Nāc ātrāk, ceļiniek,
Neliec tevi dienām gaidīt,
Jo tad var pārstāt smaidīt.Dodies gudrāk, ceļiniek,
Nebēdā, ja kāds tevi nesapratīs,
Bet zini, ka ceļabiedrs tev atradīsies.Šodien negribas…
Kā negribas šodien atvadīties,
Negribas teikt, ka viss reiz beigsies.
Gribas turpināt priecāties par tevi,
Gribas apzināties pašai sevi.Kā negribas šobrīd atvadīties,
Negribas raudāt un smieties,
Gribas tikai savaldīties
Un aiz vārdiem sasildīties.Kā negribas šodien atvadīties,
Negribas slavēt kādu vai tiepties,
Gribas cieši tevī ieskatīties
Un nekad vairs nemainīties.Bet vajag šodien atvadīties-
Vajag raudāt, vajag smieties,
Vajag tikai savaldīties,
Un aiz vārdiem sasildīties.
LAURA AVOTIŅA*
Katram cilvēkam vajag brītiņu prieka,
Katram cilvēkam vajag brītiņu smaida,
Katram cilvēkam vajag brītiņu sevis,
Katram cilvēkam vajag kādu, kas viņu gaida.
*
Atver acis plaši vaļā,
Lai tās smaidus tevim rāda,
Atver ausis plaši vaļā,
Lai tās labus vārdus stāsta,
Atver plaukstas plaši vaļā,
Lai tās saules starus tver,
Atver sirdi plaši vaļā,
Lai saprastu, cik daudz tu spēj!
*
Aust gaisma
un mirdz.
Tai putni atdevuši
savus spārnus.
Visi jūt ilgas pēc mājām...
Aust gaisma -
mirdzošiem spārniem,
un ilgas kļūst par ceļu uz mājām.
*
Ieklausies rudenīgā vēja šalkās,
Klausies, ko vējš tev čukst.
Sajūti ziemas auksto dvašu,
Jūti, ko ziema jūt.
Ieskaties svecīšu gaišajā liesmā,
Klausies, ko tās tev stāsta.
Ieklausies svecīšu siltajā stāstā,
Sadzirdi, ko tās grib teikt.
Ieklausies draugu siltajos vārdos,
Sajūti, ko tie jūt.
Nepaej garām cilvēkam,
Cilvēkam, kas palīdzību lūdz.
Sadzirdi visu labo un slikto,
Sadzirdi, lai kā tas sāp.
Sadzirdi, bet neturi sevī,
Lai izteiktu, ko katrs jūt -
Dievs tev ir valodu devis.
SOLVITA ŽELEZNJAKA
Gulbenes 2.v-sk. 10.kl.*
Pasaki man, draugs,
mīļus vārdus,
kas saulei brīnīties liek,
un saulaināks kļūst tās smaids!
Nepazaudē krāsu,
kur visiem ir labi vienmēr...
*
Viss klusē...
Tikai putnu balsis dzird.
Kad agri esi pamodies -
viss vēlas būt ieraudzīts.
Cik skumjš rīts...
Viss klusē...
*
Man gribētos,
Lai pasaule pasmaida,
Lai cilvēki mīl,
Lai viss ir citādāk…
Bet viss jau nevar notikt tā,
Kā tu vēlies…
*
Kā man gribētos,
Lai kāds pasaka,
Ka prieki ir klāt,
Ka ziema ir klāt…
Manuprāt, to pateikt man
Var vienīgi eņģeļi –
Viņiem ir balta sirds…
INGA KRUGLOVA*
Atstāj vienu asaru
uz loga rūtīm,
atvadas un klusu smaidu.
Tev ļauju ņemt trešo daļu
laimes sekundes,
kad sadevušās bija mūsu rokas
Atstāj rītu un lecošu sauli,
vakarus
paturi sev.
Tev nav mani jāatrod
miglā
starp tūkstošiem tavu vārdu.
*
Lai jau līst janvāra
pēdējā sestdienā lietus.
Neviena no mums nav redzējusi
saulesrietu sēžam uz jumta,
rokās turot pustukšu kafijas tasi!
UNDĪNE GRAUMANE,
Druviena, 18 g.Viss mainījies. Vairs nav kā senāk.
Tagad sapņot sanāk retāk.
Laika niekiem paliek mazāk.
Nezinu, kā man tas sanāk?Vairs neklejoju pagātnē
Un nelūkojos nākotnē.
Es nesapņoju – vairāk nē.
Man jādzīvo ir tagadnē!Viss mainījies. Ir jauna diena.
Aiz muguras vien mūra siena.
Atpakaļ vairs nevar skriet,
Man jāturpina tālāk iet!Vairs nekāpšu uz grābekļa,
Ko nometu bez skābekļa.
Es jaunu elpu ievilkšu
Un svaigās lapas sagrābšu.Viss mainījies. Man nav, ko slēpt.
Kā varēju tā kādreiz spēt?
Pēc manas zemestrīces baisās
Es aizbēršu ar smiltīm plaisas.Vairs nepieļaušu savas kļūdas.
Nevēlos lauzt ārā slūžas.
Lai projām sāļais ūdens aiziet
Un vietā saldi strauti saiet!
DIĀNA TEPERE,
Alberta koledža studente, 18 g.Debesīs
Paveries tur debesīs...
Redzi? Tu redzi to zvaigzni, kas mirdz?
Tā domāta tev!
Ņem, es tev to dāvinu no sirds!
Tikai nenomet to malā,
paturi cieši sev klāt,
jo noderēs tev tā zvaigzne,
kas nākusi no manas sirds!
INGA KAĻVA,
Rēzeknes Augstskola, 22 gadiAizved mani pļavā
Paņem mani aiz rokas
Un aizved miglas pļavā,
Kur puķaina rasa rītos,
Un smilgas čukst vēju balsī.Aizved mani pļavā,
Kur virmo no laimes gaiss,
Paņem kausu un pielej to pilnu;
Piesmel no pļavas laimi.Tad malkosim laimi no kausa
Un vērosim pļavu rasā,
Un varbūt pat sadzirdēt spēsim,
Ko sapņu bites mums dūc.
AGNESE LĪCĪTE,
23 gadiTava pasaule pasaulē mīt
Soļi tik trausli,
kā skatiens skatienā raidīts,
negaidīts pieskāriens...
Un atkal tu smaidi
tā, it kā gribētu
bez pagriezieniem
un laicīgām norādēm
būt vienkārši laimīgs...
Tev nebūs svarīgi
putekļi, gadsimtos krātie,
jo ne jau ar prātu
lidot kāds iemācījies,
tikai vēloties,
kaut cīnoties -
pats ar sevi,
ar vēju
un sniegotu bezizeju...
Tomēr atceries -
vienmēr būs stūrītis,
kur mērnieki nemērīs laiku,
kur nerimstošs miers
ieaijās izpratnes steigu
ar sapņainu prieku
un rāmi krītošām zvaigznēm,
kur atgriezties
pašam pie sevis,
bez bailēm,
ka mākoņi nesapratīs -
kāpēc saulstari
lietū ir ieķērušies
un čukst tik trausli un klusi,
lai tikai tu sajustu -
tava pasaule
vienmēr būs bezgalīga!Noskūpsti mani – kaut sapnī
Noskūpsti mani,
kad magonēs sārtās
rotaļās dodas
viltīgais vējš -
iedegsies liesmās
pasaules acis,
kurās nebēdnīgs
mākonis sēž.
Noskūpsti mani,
kad vālodze spārnos
vētrainu smaidu
raudoši nes -
skatieni trīsēs
klusuma alkās,
vizošu laimi
radīsim mēs.
Noskūpsti mani,
kad krēslainās dzīlēs
tumšzaļas domas
nedroši plaukst -
mežrožu smaržā
nemanot reibsim,
zvīļainas naktis
likteņus jauks.
Noskūpsti mani,
kad vasaras lietus
zirnekļu tīklos
rasoti līst -
smaragda sapņu
alejās dejos
kvēlošiem skūpstiem
apzeltīts rīts.Mana sirds ar tavu šodien runā
Zied jasmīni kā smaržās reibstošs brīnums,
Un liepu zaros zelta saule aust,
Bet mana sirds ar tavu klusi runā
Pie ezera, kur ūdensrozes plaukst.
Vējš mākoņus ar pieneņpūkām glāsta,
Un gulbju skūpstā - laimes zemes krasts,
Kā apskāviens, kā dzidri rasas soļi,
Ir tavos sapņos laimes avots rasts.
Pūš birztalā vējš draisku sidrabelpu,
Un vālodze par margrietiņām dzied,
Bet rudzupuķēs, skaitot saules laiku,
Jau kāda grieze nerimstoši griež.
Lai mirkļi aizsteidzas - laiks pieder sapņu vējiem,
Tie vienmēr vizuļo kā lietus lāšu prieks,
Ar bitēm lidosim mēs saldos liepu ziedos,
Un dzintarsmieklus sirdis šodien smies!
ANITA GRAUMANE
*
Ja es mācētu lidot,
Tad es darītu tā -
Kā ērglis pār kalniem planē
Bez gala visumā.Ja es mācētu traukties,
Tad es darītu tā -
Kā mustangs brīvībā auļo
Prērijas plašumā.
Ja es mācētu dejot,
Tad es darītu tā-
Kā argentīniete tango
Dejo saulrietā liedagā.Jā es mācētu dziedāt,
Tad es darītu tā -
Kā smeldzīgais fado izskan
Zvejnieku ciematā.Ja es mācētu klusēt,
Tad es darītu tā-
Kā klusēja Poruks dzejā
Mazajā Druvienā.Tie mani nomoda sapņi
Kā vasaras dienai sniegs-
Varbūt tu visu vari,
Ja esi veiksminieks.*
Starp mani un Tevi ir bezgalība -
Tāds plašums, ka elpu rauj ciet,
Un tikai viena trausla stīga -
Pa kuru mums pretī iet.Pie viņas pieturos, kad man grūti,
Kad nespēju ilgāk nest
Zemes smagumu, kuru jūtu
Guļam uz dvēseles.Pie viņas pieskaros, kad man gribas
Kāda mīlētai būt,
Un notrīs, novibrē smalkā stīga -
Vai Tava sirds to jūt?Starp mani un Tevi ir nolemtība -
Ne sasiet, ne pušu raut -
To trauslo un maigo pavedienu,
Pie kuras turamies abi,
Lai mirkli caur tumsu un vientulību
Būtu bezgala labi…
Starp mani un Tevi ir mīlestība -
Un brīvības saldais vējš,
Bez nosacījumu bezgalība,
Kas visus glāstus dzēš…
Un tikai viena trausla stīga -
Kā tērauda trose – tik izturīga.*
Neko šis laiks man skriedams neatņem,
Kas kaitinoši kalendāru šķir,
Es dzīvoju – tā mana diena ir.Neko šis laiks man nevar padarīt -
Jo tikai bagātāka būšu rīt,
Es katru dienu protu piepildīt.
Neko šis laiks vairs nevar projām nest -
Viss manī sakrātais kā akā guļ,
Lai kādas jūtu krāces dzīve kuļ…Neko šis laiks man nevar nodarīt –
Joprojām sirdī mīlestība mīt,
Kas tavu dvēseli var sasildīt …
Joprojām acīs sapņu mirdzums gaist,
Un it nekas no justā neizgaist.Lai skrien šis laiks,
Es pabūšu vēl te -
Tik mīļa man šī baltā pasaule.
GUNITA IRBE*
Tu locīsi papīra kuģīšus,
es tos laidīšu jūrā,
un tā būs cita pasaule -
ārpus pasaules sūrās.
Tu locīsi papīra kuģīšus
un smiesi, ja tas šķitīs tev dumji,
bet es būšu droša un mierīga,
un man it nemaz nebūs skumji.
Tu locīsi papīra kuģīšus,
es ticēšu jūrai un kaijām -
redzi, kā viļņi jau tagad tos nes
baltām, putainām aijām...
Tu locīsi papīra kuģīšus,
es tos laidīšu jūrā,
un tā ies dienas un gadi, un mūži ies
ārpus pasaules sūrās.*
Paņem mani savās stiprajās rokās -
pašūpo,
kaut tikai reizi vēl, patiesi mīlot,
ieaijā,
lai es vēl noticu,
kaut tikai vēl reizi noticu,
ka nekad,
nekad vairs nepienāks nosalis rīts...
*
Ja es vien varētu,
es cilvēku sirdīs
sidraba upes ierakstītu
un visas sāpes
no viņu taciņām
pa vienai vien nolasītu.
Ja es vien varētu,
es sauli
cilvēkiem sveiciena vietā dotu
un tumšu mākoni
pārvērstu par varvīksnes loku.
Lai viņu sapņus piepildītu,
es izbristu pļavu pļavas,
bet rudeņos meklētu tos
klusās un sārtās kļavās.
Ja es vien varētu,
es katram pastkastes pilnas
plaukstošiem pumpuriem
piebērtu arī ziemā,
tāpēc lūdzu -
ļaujiet man nemanītai
iet pie jums ciemā.
IVARS STRAUTIŅŠ*
Kamēr likteņa priekškars nav aizkritis ciet,
mans ejamais ceļā, bez apstājas iet.
Vēl sapnim uz spārniem dzied palaidnis vējš
un brīvība liela kā gājputnu ceļš.
Vēl ezeru spoguļos mākoņi iet,
vēl rudens nav atnācis asaras liet.
Es tuvumu dzēšu no plakstiņiem nost
un pieturas zīmēs vairs neatskatos.
Mans ejamais laicīgā īsumu nīst,
jo tajā nekas nav ne patiess, ne īsts,
un, kamēr nav apstājies pasaules rats,
man pieder šis ceļš, un šim ceļam - es pats.
*
Aizejošā laika nekārtībā
reiz mans klusums pāries kliedzienā,
tam nebūs laika apkārt klintīm liekties
un izdzīvot tām pretim triecoties.
Kad svece raudās, sevi sadedzinot,
un kusīs lielā, karstā asarā,
es sevi kvēlošu tur ierakstīšu,
lai aizmirstu starp ļaužu valodām.
Jūs runāsiet, bet es jūs noklusēšu
un jūsu smiekli manī neskanēs.
Jūs raudāsiet, kad es jūs izdziedāšu...
pa kauliņam, kā Antarktīdas vējš.
Aizejošā laika nekārtībā
pāries klusums skaļā kliedzienā...
*
Manī raugās tavas mazliet skumjās acis
un tajās palikusī labsirdīgā nots,
bet vējš tik noplēš mana kalendāra lapas,
un dziļi ūdeņi nes baltās dienas prom.
Bet tur neko vairs nevar darīt, mana labā, -
tā visi mūži prom uz Lielo jūru trauc.
Vēl saule vakaros uz mūžiem neatvadās,
un mana sirds uz jaunu satikšanos sauc.
Par tevi domājot man kļūst bezgala labi,
domu kamols vijas maigās rotaļās,
atnāk sajūta, ka dvēselēm ir spārni,
un tajā visā kaut kas tomēr neapstājas
ARVIS DEGUMS*
Sirdspuksti, atbalsis,
soļu švīksti un čuksti…
Un es atdzejoju tevi
tikai mums zināmiem vārdiem.
Manu rokrakstu lasi lēnām,
jo es jau vēl būšu
sirdspukstos, atbalsīs, soļu švīkstos un čukstos,
un es nelūgšu daudz -
tikai desmito daļu mūža,
tavu sirdspukstu,
soļu švīkstu un čukstu
*
Es tev atnesīšu prieku
zaļā piparmētras lapā,
atnesīšu rudens dienu,
tieši tādu, kādu vēlies.
Es tev atnesīšu plaukstās
pirmās zemenes un sauli,
atnesīšu siltu vēju,
lai tev auksti nav nekad.
Es tev atnesīšu sirdi
oša koka šūpulī
atnesīšu, neprasīšu,
tikai lūgšu - neaizej!
Neaizej un nepaslēpies
zaļā piparmētras lapā, -
savu sirdi es tev dodu
oša koka šūpulī.
*
Galvenais ir - neizniekot dzīvi,
galvenais ir - tukšu nemīlēt,
negriezt tur, kur tāpat drīz jau plīsīs,
negriezt tur, kur tāpat ļoti sāp.
Tad jau labāk zilos zvaigžņu dārzos
kādai zvaigznei klusi teikt paldies,
kad tā vienmēr atspīd skumjos brīžos,
kad tā takai pāri gaismu lej.
Un lai paliek visas varbūtības,-
negriez tur, kur tāpat ļoti sāp!
Gan jau atkal citā pavasarī
liepas daudzsološi aicinās.
Aicinās, bet jāuzmin būs pašam,
jājūt tas, cik apkārt viss ir īsts.
Galvenais ir - neizniekot dzīvi,
galvenais ir - tukšu nemīlēt.
AIVARS OSISMalduguns
Papīra strēmelēm plīstot,
aizsaulē aiziet mans skūpsts,-
maziņā vēstulē iesēta
bij’ manas sirds malduguns.
Kāpēc izglābi to no vēja,
sasildot pie savas krūts?
Tai labāk salā nodzist, -
ir sāpīgi izmestai būt.Es iekļauju seju plaukstās,
lai asaras neizlīst,
lai mūri man apkārt ceļas -
malduguns augs cietoksnī.Bet sāpes pamazām norimst.
Vai neprāts nav cietoksnim būt?
Es atkal augšā ceļos,
un mūri sāk plaisāt un grūt.Jau atkal malduguns uzdzirkst,
un maziņā vēstulē lūdz,
lai atrod to dvēseles maigums,
lai atrod tavs maigais skūpsts.
IVETA KRŪMIŅAKafejnīcā
Satiksimies senaizmirstā kafejnīcā,
kur mijkrēslī, rietošās saules starā,
putekļi valsi un tvistu griež.
Kur vāzē uz galda, svelmē iztvīkusi,
vientuļa mežroze skumji galvu liec,
bet pagaldē bezrūpīgs tukšums zviln.
Gaisīgs parfīms tur virmo
kā vakardien izsmaržoti noslēpumi.
Saldirūgts kafijas malks
liek aizmirst par sīknaudas šķindu.Ietinusies caurspīdīgā krinolīnā,
tur fantāzija ar patiesību
kaislīgi Monopolu spēlē,
un viss šķiet tik maldīgs un īsts -
tikšanās prieks un mirkļa labvēlība,
vārda cerīgums un maldu tuvums,
kaislības uzplaiksnījums un jūtu mulsums,
dienas sūrums un mirkļa vieglums.
Silta gaismaSilta gaisma no tava loga līst.
Vai tā medainā liepa?
Vai varbūt naktslampas sirds?Apkārt klusums tik dīvaini san -
it kā bites vēl rosītos ziedos,
it kā vakarvējš žūžotu liepā.
Dzirdu, sienāži muzicēt sāk...
Bet varbūt tās - vasaras stelles,
kas medainu palagu klāj?Silta gaisma no tava loga līst.
Vai tā no liepas?
Vai naktslampas sirds?
IRISA PUIDZE
*
Vēl tie vārdi lido brīvi,
Kurus pateikt nepaspēju,
Vēl tās jūtas ir tik dzīvas!
Tāpēc palaižu pa vējam...
Lai ar ievu smaržu rūgto,
Tās tev viegli vaigu skar.
Pilnīgi par velti dodu,
Neprasīšu atpakaļ!
*
Pa pasauli mīlestība klejo
Un meklē sev mājas,
Kur to gaida
Un kur, acīs skatoties viena otrai,
Divas sirdis sarunājas.
Pa pasauli mīlestība klejo
Un gaida,
Kad atvērs tai durvis
Un ielaidīs iekšā,
Kad ziemas salā ļaus atpūsties
Iekurta pavarda priekšā.
Turiet durvis
Vienmēr plaši atvērtas vaļā,
Jo nevar jau zināt,
Kad mīlestība pa tām ienāk -
Vasaras svelmē vai ziemas salā!
*
Tādi sakulti mākoņi gaisā
Šodien pie debesīm līp,
Laikam tieši tāpēc tik grūti
Caur tiem zvaigznes ieraudzīt...
Vai tā būtu mākoņu vaina,Ja rūgstoši augšup tie kāpj?
Varbūt tāpēc, ka netieku lūgta
Un, ka notiek viss savādāk...
Bet varbūt tāpēc, ka pati
Gribēju ļoti prātīga būt,
Tagad tie greizie rati
Starp mākoņu kupenām zūd...
*
Kaut kas tik ļoti nozīmīgs
Ir pazudis vai palaists garām,
Kaut kas pavisam vienreizīgs
No mūžības vai ilgām manām...
Kur esmu zaudējusi to?
Nu skaidrojuma nav nekāda.
Tik sirdi klusi vientuļo
Kāds nežēlīgi ārda, ārda...
Un nezinu, vai meklēt vērts,
Vai izlikties, ka rokās turu.
Vai tas var būt? Viss pazaudēts,
Ko nosargāt reiz nepaguvu...
JĀNIS ŪDRIS
Veltījums
Mana zeme, tev svētību vēlu,
Un debesīm lūdzu un prasu;
Modini Latviju jaunai dzīvei
Ar dzidru saullēkta rasu.
Latvija mana, es pasaulē nācu,
Tavās sāpju dienās.
Nebrīves gados tu pastāvēt spēji
Vien tautas dvēseles sienās.
Mana tēvzeme, dzīve tu mana,
Kādu to liktenis lēmis:
Ticība, cerība, mīlestība,
Mīļie, ko Dievs jau ņēmis.
Dzimtā zeme, tu grēksūdze mana,
Mans gļēvums un varonība,
Manas melnās un baltās dienas,
Tev kalpot nolemtība.
Tavi zudušie dēli man brāļi.
Vai mātes sāpes sadzīs,
Kad sāļas asaras skūpstu
Es tavu meitu acīs?
Strautā es uguni kuru,
Caur akmeni dūmi kūp.
Lāsts lai pār Latviju izgaist,
Tumsas vara lai drūp.
Mana zeme, tev laimi es vēlu,
Svētkos un nestundā sūrā.
Dzīvība mana, bez tevis es būtu
Vien skaida pasaules jūrā.
Tēvzeme mana, jel laimīga esi!
Zini: tu esi tā vērta!
Piedod, ja kādreiz slikti tev esam,
Piedod un paliec svēta!
Savai Dzimtenei laimi es vēlu,
Mūsu tēvs debesīs, svētī un sargā!
Ņem mani par ķīlā, bet lūdzu un prasu:
Dievs, svētī Latviju, svētī jel to!