Sieviešu tautastērps
Krekli. Tos šuva no smalka, balināta vienkārtnī austa linu audekla. Krekls piegriezts pēc tunikveida krekla tipa ar virsū šūtiem uzplečiem. Gulbenē krekls sastopams divos variantos: ar vaļējiem dūrgaliem - vecākais kreklu tips ar stāvu apkakli un jaunāko laiku krekli ar aprocēm un atlokāmu apkakli. Goda kreklus rotāja ar caurajām vīlēm vai nelielu vienvirziena tehnikā izstrādātu izšuvumu. Apkakles un ārējo malu apšuva ar diegu mezgliņiem, bumbiņām vai rombiņiem. Kreklu sasprauda ar sudraba saktām.
Brunči. Gulbenes novadā brunčus auda svītrainus un rūtainus. Rūtainajiem brunčiem pārsvarā sarkana un melna, arī sarkana un pelēka krāsa. 19. gadsimta otrajā pusē vairāk valkāti svītrainie brunči, tos auda no pašausta vilnas vai pusvilnas auduma. Brunčus šuva no 2 - 5 m gara auduma gabala, kura vienu malu savilka vai salika krokās un tai piešuva tā paša auduma jostu. brunču garums bija līdz potītēm.
Jostas. Gulbenietes auda rakstainas, ziedainas, svītrainas un celos austas jostas. Tās sēja, apņemot divas reizes ap vidu un sasienot vienkāršā mezglā sānos vai vidū, gali nokarājās.
Jakas. Tās šuva no brunču auduma, dažreiz arī no vienkrāsaina vilnas auduma. Valkāja arī ņieburus bez piedurknēm, tādā pašā piegriezumā kā jakas. Nedaudz greznāks bija svārciņš. To gatavoja no 2 - iem priekšas un 4 - iem muguras gabaliem, piedurknes no 2 - iem gabaliem. Svārciņu šuva tik garu, lai tas apsegtu brunču jostas vietu ne vairāk kā apmēram par divu pirkstu tiesu. Kakla izgriezumu veidoja četrstūrainu. Muguras pusē, apmēram plaukstas attālumā no sānu vīlēm, piešuj "austiņu" rindu. Katru "austiņu" piegriež pusmēness izskatā no 2- iem vienādiem, kopā sašūtiem gabaliem. Virspusei "austiņām" izmanto svārciņa audumu, bet apakšpusei sarkanu vilnas vai tūka audumu.
Galvassegas. Meitas valkāja 4 - 10 cm platus mīkstus vainagus no sarkana vai melna tūka auduma, izšūtus ar krāsainām stikla pērlītēm, baltiem un melniem stikla salmiņiem. Sievas valkāja torņa cepuri ar tilla mežģīni gar malu. Cepure - no smalka, balta linu auduma. Šūšanai izgrieza 30 cm platu un 48 - 50 cm garu auduma gabalu, kuru pēc tam salocīja uz pusēm. No locījuma vietas sākot, divas vienas malas puses sašuj kopā ar plakano vīli. Pēc tam katru apakšējo malu ieloka 1 cm un piešuj ar slīpajiem dūrieniem. Tā rodas vieta, kur ievērt saitiņu cepures apakšmalas savilkšanai. Cepuri sasien zem pakauša. Gar nešūto cepures priekšmalu piešuj baltu tamborētu vai pirktu mežģīni.
Villaines. Par vienu no greznākajām villainēm var uzskatīt 11. gadsimta Galgauskas un 12. gadsimta Stāmerienas villaines. Tās greznoja bagāts metāla gredzenu rotājums ar īpatnēji veidotu krustu un jumtiņu rakstu. Diemžēl 19. gadsimtā šis rotājuma ornaments sastopams tikai jostās. Taisnstūrveida villaines ar velku bārkstīm galos ap pleciem lika lielos godos. Pārsvarā villaines bija baltas, retāk izšūtas. Sastopamas arī rūtainas un vienkrāsainas villaines ar krāsainām svītrām gar visām četrām malām. Vecāko villaiņu forma ir iegarens taisnstūris ar velku bārkstīm galos. Jaunākas ir kvadrātveida formas villaines ar bārkstīm. Villaines ar saktu nesasprauda. Nēsāja arī snātenes (balinātas linu segas ar bārkstīm galos vai visās malās) un rūtainus lakatus.
Zeķes un apavi. Ziemā valkāja baltas vai pelēkas vilnas zeķes, vasarā linu vai kokvilnas diedziņu zeķes. Greznākas vilnas zeķes adītas ar dažādiem krāsainiem rakstiem. Kurpes - melnas, gludas ar zemu papēdi un platiem purngaliem. Valkātas arī pastalas.
Priekšauti. 19. gadsimta vidū priekšauta valkāšana pie goda tērpa nebija obligāta un priekšautu vairāk valkā tikai turīgākās saimnieces, muižu meitas un krodzinieces. Priekšautus parasti šuva jostas vietā ar jostiņu no balta vai svītrota linu vai arī pirkta kokvilnas auduma. Darba priekšautiem drānu auda no rupjiem pakulu diegiem, svītrainu.