Zudušās industrijas. Rūpnīcas STRAUME 4.cehs
Pasākumu cikla “Zudušās industrijas” ietvaros tika apmeklēts rūpnīcas “Straume” 4. cehs, kuru mums izrādīja tā ilggadējais vadītājs Dailis Kaparšmits. Kopīgi tika izstaigāta rūpnīcas teritorija Brīvības ielā 77, iepazīstot telpas un fiksējot to pašreizējo stāvokli, kā arī izzinot ceha darbības vēsturi.
1965.gadā Gulbenē tika izveidots rūpnīcas “Straume” 4.cehs, saņemot divas teritorijas ar rūpnieciskai ražošanai nepiemērotām telpām. Ik gadu tika rekonstruētas ražošanas un sadzīves telpas. Jaunas ēkas tika celtas pamazām.
“Straumes” 4.cehs sastāvēja no divām teritorijām – Brīvības ielā 77 (15.iecirknis), kur pamatā tika veikta dažāda veida montāža, un no 16.iecirkņa Svelberģī, kur bijusi lietuve.
Sakarā ar iespēju iegūt augstāko izglītību D.Kaparšmits apmeties uz dzīvi Gulbenē un 1967.gadā sācis darba gaitas “Straumes” 4.cehā kā tehniķis – elektriķis. Vēlāk no enerģētiķa amata pārcelts par direktora vietnieku un 1974.gadā kļuvis par direktoru – un tā līdz brīdim, kad tika pārtraukta ražošana.
Pēc 1967. gada nomenklatūras rādītājiem tika ražotas ap 25–30 dažādu vienību. Svelberģī tika lieti čuguna izstrādājumi, ražotas virtuves kārbas, savukārt Brīvības ielā 77 tika ražoti vējlukturi, pastkastes daudzdzīvokļu mājām, režģa būri kanārijputniņiem, dažāda veida eņģes – logiem, durvīm, arī daudzi sīkumi, piemēram, pudeļu atkorķējamie.
D.Kaparšmits: “Elektriskos gludekļus sāka ražot vēlāk – ap 1970. /1971.gadu. Mums bija uzdevums sākt gludekļu ražošanu – vairs nelējām čugunu, bet jau sākām liet krāsainos metālus – gludekļu pēdas, apakšiņas, štancēt visādas virsiņas, hromēt un niķelēt.”
Maksimālais apjoms, ko varēja saražot rūpnīcas “Straume” 4.ceha elektrisko gludekļu montēšanas iecirknī, bija kādi nepilni 50 000 mēnesī, tas nozīmē, , diennaktī vidēji 1200 - 1300 gludekļu. Bija gadījumi, kad diennaktī tika saražoti pat 2000 gludekļu. Latvijā palika vien nepilni 10%, pārējie tika eksportēti uz Padomju Savienību, tajā skaitā uz sociālistiskajām valstīm – Ungāriju, Bulgāriju u.c. Elektriskie gludekļi bija “Straumes” 4.ceha populārākā produkcija.
1980. gadā notika būvniecība Brīvības ielā 77 (15.iecirknī) – viena korpusa otrajā stāvā tika būvētas ražošanas telpas, lai paplašinātu elektrisko gludekļu ražošanas konveijeru. 16.iecirknī Svelberģī pabeigta ražošanas telpu rekonstrukcija, tuvākā laikā plānoja iekārtot administratīvās telpas, sarkano stūrīti, ēdnīcu.
Centušies pilnveidot ražošanas tehnoloģijas, stingri kontrolēt katra strādnieka veikumu, tādējādi samazinot brāķu skaitu. Kurš darbā nepieļāva brāķi, tiem piešķīra kvalitātes teicamnieka nosaukumu.
Kaut arī uzņēmums skaitījās no pirmrindniekiem, kvalitātes zīmi nemaz nebija tik viegli dabūt – nebija pat neviena izstrādājuma, kam būtu piešķirts šis piecstūris.
Saņemtas arī reklamācijas – galvenokārt gludekļu neizturīgo rokturu dēļ. Tad uzlabota to konstrukcija un daļēji pilnveidots ražošanas tehnoloģiskais process.
Uzņēmumā ieviesta toljatiešu metode – tas nozīmē, ka par darba gala rezultātu vienlīdz atbildīgi bijuši visi brigādes locekļi.
16. iecirknī (Svelberģī) - tika ražotas virtuves kārbas - sešas lielas un sešas mazas kārbiņas. Pieprasījums bija ļoti liels. Piemēram, 1983.gadā patērētājiem bija jāpiegādā 65 tūkstoši virtuves kārbu komplektu. Izejmateriālus saņēma no Rīgas un no Kaļiņingradas. Piegriežot metāla loksnes, precīzi jāievēro rasējumi, kuros noteikts, kā sadalāma krāsainā metāla loksne. Vienīgais palīgs bija tā dēvētās giljotīnšķēres, pārējais darbs bija veicams ar rokām.
Kā jau padomju laikos, uzņēmumā tika plaši izvērsta sociālistiskā sacensība – starp cehiem, iecirkņiem, brigādēm un individuāli starp strādniekiem. Akcentēti pasākumi, lai paaugstinātu ražošanas efektivitāti un uzlabotu darba kvalitāti. Piemēram, līdz Ļeņina 111.dzimšanas dienai īstenot pusgada plānu u.tml.
Cehs bija specializējies 18 produkcijas veidu ražošanā. Izņemot bārdas skujamos aparātus, visi pārējie galvenokārt izgatavoti no melno un krāsaino metālu sakausējumiem. Katru mēnesi tika pārstrādātas 25 tonnas krāsaino metālu un 15 tonnas melno metālu velmējumu. Tika izgatavoti ap 90 tonnu čuguna lējumu. Uzņēmuma nomenklatūru galvenokārt raksturoja triju veidu izstrādājumi – elektriskie gludekļi, cilindriskās atslēgas un čuguna lējumi. (1981.gads)
1981.gada nogalē rūpnīcas “Straume” 4.cehā bijis 300 cilvēku liels kolektīvs.
D.Kaparšmits: “Kopā bija ap 300 darbinieku, darbā parasti kādi 260 – 270 cilvēki, jo apmēram 10% atvaļinājumā. Darbs pamatā tika veikts divās maiņās. Bija pat savs zobārsts. Medicīnas māsu algojām. Gan Brīvības ielā 77, gan Svelberģī bija sava ēdnīca.
Galvanikas cehā detaļas tika hromētas. Gludeklim bija spīdīgs korpuss, jo tam jābūt nerūsējošam. Šeit nonāca jau noslīpētas detaļas. Cehā bija vannas - un tā detaļas tika pārcilātas no vienas vannas citā. Diennakts laikā bija jāsaražo ap 2000 detaļu. Hromētā vai niķelētā veidā. Kaut kādas detaļas arī vajadzēja cinkot un alvot.
Laboratorijā viss tika pārbaudīts – gan tehniski, gan mehāniski – vai, piemēram, gludeklim izolācija nesit kaut kur cauri, vai viss pareizi pieskrūvēts.. vajadzēja pārbaudīt visu..
Bija lifti, kas padeva visas detaļas no apakšējā stāva uz augšu. Bija konveijera līnijas – gāja ķēžu līnijas ar panniņām. Katram cilvēkam bija jāveic sava operācija, vienam jāpieskrūvē viena skrūvīte, otram jāpieskrūvē lampiņa utt., – un beigās sanāk tas gludeklis! Gludekli te arī taisīja “no – līdz”. Vienīgi no Ukrainas un Krievijas saņēmām komplektēšanas detaļas – sildelementus, termoregulatorus un metālus. Arī štancējām šeit!
Ražojām arī bārdas skujamos aparātus. Kafijas dzirnaviņas, mikserus, virtuves kombainus – tos ražoja Rīgā. Toties cilindriskās atslēgas ar lodītēm – tās mēs ražojām. Mēs ražojām tādu rotaļlietu, ko sauc par skursteņslauķi! Vēl bija kaķīši groziņā – mūsu meitenes viņus krāsoja. Bija standarts, kā jāizkrāso – acis, ūsas… Kā tāds suvenīrs bija.
Visa dokumentācija tika veikta krievu valodā, viss – pat latvietis ar latvieti gandrīz vai runāja krieviski. Tā kā gludekļu kvalitāte bija laba, līdz ar to bija pieprasījums. Ap 1988.gadu tika dots uzdevums gludekļu ražošanu dubultot. Ātri tika uzbūvētas vēl telpas. Tad 1990.gadā viss apstājās.. Nemaz nepaspēja palaist to dubulto ražošanu, vienīgi uzbūvēt paspējām. Te viss ir saglabāts, viss strādā, elektrība strādā, nekas nav izpostīts. Ja ir idejas un vēlme ražot – telpas ir, elektrība ir, siltums ir, kanalizācija ir! Mums ir sava apakšstacija un arī sava ūdensapgāde – divas artēziskās akas – un arī visas pilsētas komunikācijas.”
Presē tika rakstīts, ka celšot darbiniekiem dzīvokļus. D.Kaparšmits: “Jā, tika uzcelti – Nākotnes ielā, kur veikals Rimi – uzreiz, pa kreisi pirmā māja, tā ir mūsu. Otrā ir Alfas māja. Piecstāvu māju, dzīvokļus uztaisījām.
Pa Savienību daudz braucām – uz Baikālu, uz Kaukāzu, Elbrusā kāpām. Darbinieki arī sportoja, piedalījās sporta spēlēs. Es uzskatu, ka tas bija normāls laiks. Vienīgais, kas bija ļoti slikti – visas tās partiju komitejas, rīkojumi, kolhozi – viņi izdomā, ka nav jāražo, bet ir jāiet kartupeļus rakt.. Met visu pie malas... Ja neej, tad sauc uz biroju, publiski audzina, ka neesi patriots u.tml., kolhozam ir grūti.. Aizbraucam uz Kalnienas kolhozu ravēt, rakt bietes – bet viņi brauc ekskursijā! Neatņemama sastāvdaļa – podšefnij kolhoz!”
Cehā darbojušies montētāji, štancētāji, pakotāji, regulētāji, slīpētāji, transporta strādnieki, plastmasu presētāji, čuguna lējēji, arī krāsaino metālu lējēji, metāla griezēji, transportstrādnieki, urbēji, virpotāji, tehniskie kontrolieri, termists – metāla norūdītājs, kurš veicis veselībai kaitīgu darbu.
Montētāja darbs nav bijis no vieglākajiem – 8 stundu garumā vienmuļi darīt vienu un to pašu, vien pēc pāris dienām samainoties un dodoties uz citu konveijera operāciju. Vienmuļi slīd konveijera lente, neskaitāmas reizes jāsavieno kāds no atslēgas mezgliem, un tā 8 stundu garumā – atslēgu montāža, rotaļlietu izgatavošana.
D.Kaparšmits: “1990. –1991.gadā notika pārmaiņas, Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. Mums viss notika kustībā - visu produkciju sūtījām prom ar vagoniem, tepat krāvām. Šeit bija milzīgs angārs – katru dienu izgatavoti 1500 - 2000 gludekļi – tie momentā jāved projām. Plānveida ekonomikā bija jāsaražo tik un tik, uzreiz jau sadalīts, kur jāsūta.
Arī izejvielas varējām saņemt tikai tik daudz, cik nepieciešamas ražošanai – piemēram, no Magņetogorskas metāli virtuves kārbām. No turienes nāca baltais skārds, kuru Rīgā fabrikā Kaija litografēja, uzlika tos visus uzrakstus Cukurs u.c. un krāsu. Grieza un taisīja šeit.
Kā viss beidzās? Mēs noturējāmies līdz 1995.gadam, kad mēs vēl ražojām. Sakarā ar naudas reformu visas piegādes praktiski beidzās. Naudas vērtības negāja vairs kopā. Mēs par to naudu, ko saņēmām par nosūtīto produkciju, piemēram, no Baltkrievijas, pretī vairs neko nesaņēmām, jo viņu naudai šeit nebija vērtības. Ekonomika jau bija pilnīgi sagrauta, nebija iespējams turpināt ražošanu un eksportēt uz sociālisma valstīm, savukārt eksportēt uz Japānu vai Ameriku – vēl šobrīd daudzi nav gatavi. Kvalitātes kritēriji nav tādi, lai tur varētu pieņemt šeit ražoto preci un samaksāt par to. Kad pārtraucām ražošanu, tad meklējām ceļus, ko šeit tālāk darīt.
Kur palika iekārtas? Laika gaitā dažādi – daļa uz Poliju, daļa - pārdotas tepat kaut kur vai arī atpakaļ uz Rīgu. Šis tas vēl saglabājies.”
Šobrīd “Straumes” teritorija Brīvības ielā 77 ir A/S ENEKO īpašumā. Juridiskā persona, lielākais akcionārs Dailis Kaparšmits cenšas visu saglabāt un ļoti intensīvi meklē risinājumus.
D.Kaparšmits: “Šobrīd saglabāta telpa – “viens pret vienu” no Straumes laikiem, arī iekārtas tā laika – ja nu viena otra nomainīta. Tolaik, kad bija jādubulto ražošana, kā ielikām iekārtas, tā arī stāv. Visu laiku esam meklējuši, ko te ražot. Ko šobrīd ražojam? – Lūk, tā ir elektrības stabu cepurīte, ko liek augšā stabu galos. To vēl pārklāj ar plastmasu, lai noturīgāka. Vienkārša, nemanāma lieta – toties vajadzīga.
Saglabāti arī darbgaldi – katram cilvēkam jāveic sava operācija, piemēram – ar elektrisko skrūvgriezi – paņem skrūvīti, ieskrūvē un padod tālāk. Tagad jau to dara roboti, cilvēks tiek izslēgts no šādām lietām. Arī iekārtas maz kur saglabājušās, jo pamatā visi griešanas procesi notiek ar lāzeru. Ar tām šķērēm, ko iedarbinājām – izgriežam, tad izštancējam to aplīti un formējam. Savukārt ar lāzeru to dara tā – ieliek loksni iekšā, tas izgriež visu, kas nepieciešams un izmet laukā tos atkritumus. Tehnoloģijas šobrīd ir daudz labākas, efektīvākas – bet to izmaksas arī… Ražojot mazu apjomu, neatmaksājas..”
Rūpnīcas teritorija Gulbenē, Brīvības ielā 77, 2018.gada maijā