Zudušās industrijas. Gulbenes alus darītava

20.gadsimta 60.- 80.gados Gulbene bija industriāls centrs ar dažādu nozaru ražotnēm: ražošanas tehniskās apvienības “Alfa” 16.cehs (radio detaļas, mikroshēmas), ražošanas uzņēmuma “Straume” 4.cehs (gludekļu, kafijas dzirnaviņu ražošana), alus darītava, maizes ceptuve, ražošanas apvienības “Daiļrade” cehs (nozīmītes, žetoni, piespraudes), sadzīves pakalpojumu kombināts.

2018.gada sākumā Gulbenes novada bibliotēka guva atbalstu Valsts kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarē ar projektu “Zudušās industrijas”. Lai apzinātu industriālo mantojumu, tika rīkotas bijušo uzņēmumu darbinieku tikšanās un savākti stāsti, dokumenti un fotogrāfijas. Apkopojot iegūtos materiālus, piedāvājam ieskatu attēlos un stāstos par piedzīvoto šajos laikos.

No senākas vēstures

Vecgulbenes alus darītavas būvniecība uzsākta 1811. gadā. Vecgulbenes muižā darbojusies S.Volfa alus darītava “Alt-Schwanenburg Bierbrauerei”, kura pārtraukusi savu darbību, sākoties Pirmajam pasaules karam. Kara un pārmaiņu laikiem beidzoties, nu jau Latvijas brīvvalsts laikā, kad cilvēki atgriezušies pie ierastā dzīves ritma, 1922. gadā alus darītava savu darbību atjaunojusi. No 1923. gada tā darbojusies kā akciju sabiedrība “Vecgulbenes alus darītava”. Tajā tika gatavots iesals, paralēli darbojās arī spirta brūzis. Ražošanā tika nodarbināti 14 darbinieki, 2 kravas automašīnas un 4 zirga pajūgi.

Alu pildīja mucās un 0,5 l pudelēs, realizējot apkārtējos krogos un veikalos.

1939. gadā Vecgulbenes alus darītava ieņēma 13.vietu pēc saražotā alus Latvijā. 1940. gads nāca ar pārmaiņām – alus darītavu pārņēma alus trests Rīgā. Otrā pasaules kara laikā brūzis darbību nepārtrauca, vienīgi mainījās vadība. Kara beigās stipri cietušas ražošanas telpas un jumti. 1946.gadā tika atsākta alus vārīšana. Visi darbi veikti ar rokām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Piecdesmito gadu vidū alus darītava bija kļuvusi par stabilu uzņēmumu. 1958.gadā LPSR Tautas saimniecības padome nolēma apvienot Gulbenes un Alūksnes rūpnīcas. Tika izveidota Vidzemes alus rūpnīca. 20gs. 60. 70. gados palielinājāsražošanas apjomi un sortiments. 1975.gadā Vidzemes alus rūpnīca darbojas kā atsevišķs cehs ar pilnu ražošanas procesu. Tika ieviestas jaunas tehnoloģijas, strādājošo skaits sasniedzis jau 100 darbiniekus. 1991.gadā alus darītava tika privatizēta, atgūstot savu "Vecgulbenes alus darītavas" vārdu.   

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ieskats padomju laika preses izdevumos

Padomju varas gados produkcija pārsvarā saražota vairāk nekā plānots, piemēram, 20.gs. 50-to gadu beigās – limonādes ražošanā ceturkšņa uzdevums veikts par 115%  10 dienas pirms termiņa! Bijušas gan arī dažādas nedienas – kāds “pārāk dziļi ielūkojies pudelē”, tehnika novecojusi un neatbilst toreizējām tehniskajām prasībām, nepiemēroti apstākļi alus uzglabāšanai, pārdošanai – uzglabāts siltās telpās, sarūdzis. Salīdzinot ar Alūksnes vai Cēsu alu, neesot tik garšīgs, taču tas atkarīgs no ūdens kvalitātes.

20.gs. 60-to gadu sākumā Vidzemes alus rūpnīcas Gulbenes un Alūksnes cehi sacentās sociālistiskajā sacensībā. Tika ieviesta jauna tehnika, uzlabotas tehnoloģijas – moderna saldēšanas iekārta, izremontēti cehi un veikta cita veida rekonstrukcija. Plānoja uzsākt aveņu un brūkleņu limonādes (no sulām), atspirdzinošas limonādes “Krēms - soda” ražošanu. Tika ražots Veselības dzēriens, Rīgas un Maskavas alus.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

70-tajos gados liela uzmanība pievērsta kvalitātes un meistarības jautājumam – kā kāpināt darba ražīgumu, celt profesionālo meistarību, sagatavot kvalificētus kadrus. 70-to gadu vidū bijuši sarežģīti apstākļi, jo pēdējos gados notikusi celtniecība, lai uzlabotu darba apstākļus. Tāpat bija jāapgūst jaunas iemaņas, lai strādātu ar automātiskās līnijas aparātiem.

1977. gadā rekonstrukcija jau notikusi, jauda palielinājusies vairākkārt. Taču bijuši iebildumi par alus kvalitāti. Ūdens saturējis dzelzi – bijis ciets – un tas savukārt ietekmējis alus kvalitāti.
Vēl līdz mūsu dienām saglabājušās trīs artēziskās akas.

Ziedu laikos – ap 1982.gadu – brūzī strādājuši ap 100 strādnieku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1987. gadā pārtraukta alus ražošana – notika telpu remonts un rekonstrukcija. Valsts Standarta komitejas komisija atzinusi, ka šajā rūpnīcā nav iespējams ražot labas kvalitātes alu. Plānots ražot bezalkoholiskos dzērienus – “Veselība”,  “Rīgas iesals”,  vārīt limonāžu kupāžu – maisījumu.

Kad rekonstrukcija pabeigta, notika sešu dažādu bezalkoholisko dzērienu izlaide – sodas ūdens, dzēriens “Citrons”,  “Tarhūns”,  “Pienenīte”,  “ Limonāde”,  “Rīgas iesala dzēriens” . 

Nākotnē plānots ražot 15 šķirņu bezalkoholiskos dzērienus. Firmas veikalā “Vidzeme” – preces realizēšanai – veikalā jābūt 10 šķirņu dzērieniem, ne vecākiem par 3 dienām, lai arī uz vietas varētu padzerties. Lai pilnībā izmantotu enerģijas jaudas, jāstrādā divās maiņās.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1990. gadā cehā “Vidzeme” ražoja arī vistas gaļas konservus puslitra burciņās, izmantojot “Dūnu” fermas putnus.

Kad pierima alkohola apkarošanas kampaņa, ap 1990. gadu sāka ražot izlejamo alu, jo iekārtas bija saglabājušās.

Gulbenes alus darītavu slēdza 2009.gadā sakarā ar smago finansiālo situāciju valstī.

 

 

 

 

 

 

Alus darīšana

Alus pagatavošanas procesā svarīga ir pareiza iesala sagatavošana un izturēšana, alus vārīšana un raudzēšana. Iesala ražošanas cehā pagatavo iesalu apmēram 12 dienās. Divās nedēļās tas pārcukurojas, nonāk vārītavā, kur tiek pagatavota alus misa. Tad misa nonāk raudzētavā, kur pievieno apiņus. Atkarībā no šķirnes alus rūgst dažādu laiku. Pēc rūgšanas izfiltrētā produkcija nonāk pildītavā, kur to sapilda pudelēs.

Bijusī darbiniece stāsta: “Bija lieli ozola kubuli – 500 litru. Vārītavā bija 600 litru liels filtrācijas katls. Iejava katls bija mazāks. Iesalu paši samalām. Tad - uz iejava katlu. Krāsnis kurinājām paši ar malku. Tad sūknēja uz pagrabu - kubuliem, kur alus rūga. Pēc tam alu iesūknēja mērtraukos.

Ja raudzētavā bija pārāk augsta temperatūra, rūga par strauju, alum kritās kvalitāte. Jo lielāks cukura daudzums, jo vairāk jāraudzē. Raudzētavā bija alumīnija vannas – katrai bija šiltīte – uzrakstīta šķirne un datums.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kādi amati bijuši brūzī? Bijušie darbinieki atceras - iesalnieki, malējs, vārītājs, misas pieņēmējs, pildītāji, etiķešu līmētāja, operators pie mazgājamās mašīnas, operators pie tukšās taras, pilno pudeļu brāķētājs… Ekspedīcija. Krāvēji. Katram ceham priekšnieki, ekspedīcijai, pagrabam priekšnieks, laboratorija. Kantorī arī – kas rakstīja pavadzīmes, ekonomists, grāmatveži.. un direktors!

 

 

 

 

 

 

 

 

Bērnība brūzī

Bijušo darbinieku meita stāsta: “Kad mani vecāki atnāca strādāt uz brūzi, darbs bija divās maiņās. Bērnudārza nebija. Bija labi, ka vecāki varēja strādāt uz maiņām – viens nakts maiņā, otrs – pa dienu.

Visgaršīgākā bija savārītā alus misa - tik salda bija! Mēs, sīkie, drīkstējām to dzert! Cik tas bija garšīgi!

Bērni arī varēja strādāt – likt pudeles uz lentas. Briesmīgākais darbs - skatīties tukšajās pudelēs, kas nāca no mazgāšanas - vai tīras bija… Kas viss tur bija iekšā – papīri, cigaretes, žurkas... Visu dienu tā nosēdēt un noskatīties pudelēs… Pēc tam, kad sapildīja, arī caur tādu pašu lodziņu pilnās pudelēs bija jāskatās.

Brūža bērni – kā sava republika. Nebija ielas ietekmes, sēta apkārt, bija ar ko nodarboties… Sētā bija lieli krāvumi ar pudeļu kastēm. Tur mēs štābus būvējām – katru nedēļu citā vietā.

Sarkanajā stūrītī notika eglītes, nāca Salavecis. Biju samācījusies dzejoli, bet kaimiņu puika aizgāja un to noskaitīja. Mamma teica, ka es esot tā raudājusi… teikusi, ka neiešot pie tā Salaveča, jo nozagts mans pantiņš.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atceros, kad pirmo reizi braucām ar vecāku darba kolektīvu uz Rīgu - uz cirku. Mēs ar māsu visu nakti nevarējām sagaidīt… es piegāju pie mammas, atvēru viņai acis – mammu, mēs drīz brauksim?!”

Brūža darbinieki atceras, ka daudz devušies ekskursijās - uz Vidusāziju, Čehoslovākiju, Armēniju, Lietuvu, Igauniju. Bijuši arī Kijevā, Kišiņevā, Klaipēdā, Kaļiņingradā… Sākumā braukuši kravas mašīnās, vēlāk jau ar autobusiem. Kopīgi braukuši arī uz teātra izrādēm un Dziesmu svētkiem. Oktobrī bijusi pārtikas rūpniecības diena, kad tika rīkotas balles. Brūzī bijis arī vīru koris. Uz visiem svētkiem braukuši viesmākslinieki.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Brūža zirgs

Alus brūzī bijis arī īpašais zirgs – Bujāns. Zirgs ne tikai vīnu dzēris, bet arī vīriešiem cigaretes no kabatām vilcis laukā... Vīrieši Bujānam sataisījuši spaini limonādes – un viņš to arī izdzēris. Bērni dzīvojušies pie zirdziņa, bizes pinuši. Ar zirdziņu taru vadājuši, dārziņus apstrādājuši. Bujāns bijis kara laika zirgs un ilgi dzīvojis.

Stāsts par cukura maisu

Stāsta bijušais darbinieks: “Alus brūzī taisīja limonādi. Pienācis bija cukura vagons, ko vakarā vajadzēja izkraut, citādi brūzim uzlika baigo soda naudu. Plīst vai lūst – jāved visu nakti. Noliktavas pārzine katru atvesto maisu saskaitīja. Cukurs – tajos laikos tā bija vērtība, ko tikai uz taloniem deva. Noliktavas pārzine man prasa – kur liki maisu? Maisa nav! Paskandalējam, paskandalējam… Braucu atpakaļ pa Kalpaka ielu (toreiz - Sarkanarmijas) – skatos – tāds pašvaks vecītis cukura maisu velk! Knapi var pavilkt. Es vecītim saku, ka tas mans maiss! Viņš neatdod, bet es atņēmu. Tāda sagadīšanās, būtu ilgāk, viņš būtu aizvilcis.”

Alus darītava 2018.gada maijā