Izzinošas ekspedīcijas Gulbenes novadā 2022 (turpinājums)
Trešajā ekspedīcijā – 2022. gada 21. augustā – devāmies uz Lizuma pagastu – šoreiz kopā ar vietējo stāstu zinātāju, Apsīšu Jēkaba dzimto māju “Kalaņģu” saimnieci Aivu Kraukli.
Kājām nogājām aptuveni 5 km.
Ekspedīcijas sākums Velēnā, Gaujas kapos, kur atrodas Jaunzema dzimtas, Apsīšu Jēkaba vecāku, Aleksandra Knoka, viņa sievas Antonijas un dēla Ludviga kapavietas, rakstnieka Jāņa Kārsteņa-Šmita, Kungu dzimtas un citu kultūras darbinieku un skolotāju piemiņas vietas.
Baronu fon Malamu dzimtas kapliča Velēnas Gaujas kapos.
Velēnas luterāņu baznīca.
Šī ir jau piektā baznīca, kas būvēta šajā vietā. Pirmās koka baznīcas jumts esot bijis klāts ar velēnām, no kā Velēna ieguvusi savu nosaukumu.
Baznīca celta no laukakmeņiem, pamatakmens likts 1896. gada 15. septembrī. Iesvētīta 1898. gada 2. augustā, piedalījušies 11 viesmācītāji, vairāki tūkstoši apmeklētāju.
Celtniecība izmaksājusi 30000 rubļu. Dievnama iekārtošanai ziedotas vairākas dāvanas, piemēram, Lizuma muižas pārvaldnieks E. Knappe dāvājis 500 rubļu jaunajam zvanam, Sinoles muižas īpašnieks fon Mengdens dāvājis divus kroņlukturus, Mālu muižas īpašnieks fon Ceimerns altārgleznu, bet baronese fon Mengdena – pašas pagatavotu altāra segu. Dāvātās lietas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcas ērģeles būvētas Zauera firmā 1898. gadā. Tām ir 17 reģistru, un tās tiek pieskaitītas pie labākajām Latvijā.
Gosupes velns.
Autors – lizumnietis, skulptūru un literāru sacerējumu autors Vilis Zvaigznītis.
Pirmais Gosupes velniņš bijis no māla un izveidots 1953. gadā. Tēls par mīļu prieku garāmgājējiem noturējies ceļmalā veselu mēnesi. Kādu nakti velnam pienāca gals – dzērāji, garām ejot, velnu bija nomētājuši ar akmeņiem. Vēlāk, pēc pāris gadiem (1955. gadā), velna tēls tika darināts izturīgākā materiālā tādā veidolā, kādā tas redzams tagad.
Jāņa Brektes dzimtas mājas “Saulieši”.
Šī ir muižas kalpu māja, uzcelta pirms aptuveni 200 gadiem. 1922. gadā tā tika piešķirta gleznotāja Jāņa Brektes mātei Martai par vīra nopelniem Brīvības cīņās. Padomju laikos mājā dzīvojušas vairākas ģimenes, bieži uzturējies un strādājis arī Jānis Brekte – pazīstamais akvarelists, daudziem mākslas mīļotājiem zināms kā Vecrīgas skatu gleznotājs. Tagad māja atgūta ģimenes īpašumā, te saimnieko gleznotāja Ilona Brekte kopā ar vīru Viktoru. Mājā skatāma triju paaudžu māksla.
“Kalaņģi” – mājas, kur dzimis rakstnieks Apsīšu Jēkabs.
Mājā iekārtota rakstnieka piemiņas ekspozīcija, te notiek dažādas tikšanās, seno tradīciju un amatu iepazīšana. Mājā atrodas arī viņa rakstāmgalds, pie kura viņš ir rakstījis savus darbus, arī Andersena pasakas Apsīšu Jēkaba tulkojumā.
Lelles – tēli Apsīšu Jēkaba darbā “Bagāti radi”.
Apvienojot mūsdienu autoru apcerējumus ar literatūras klasiķu dzīves stāstiem, Gulbenes novadā izveidotas piecas literārās klausāmtakas. Viena no tām atrodas Lizuma pagastā, Apsīšu Jēkaba dzimtajā vietā, līdz ar to veltīta viņam – teksta autors Rihards Ošenieks, ierunājis Artis Jančevskis.
Apsīšu Jēkaba klausāmtaka.
Apsīšu Jēkaba akmens, tautā saukts par Noru akmeni.
“Ganību norās, ganu ceļa malā, vēl šo baltu dienu, zemē iegrimis, guļ milzīgais akmens, uz kura sestdienās sēdējis mazais ganiņš Apsīšu Jēkabs.” (Vilis Zvaigznītis)
Tālāk ceļš veda uz Lizuma centru.
Lizuma “Tautumeita”.
Savā agrīnajā mākslinieces karjerā, 20. gs. 50. gados to ir veidojusi viena no izcilākajām latviešu tēlniecēm Lea Davidova-Medene. 2020. gadā tēlnieks Ivars Drulle skulptūru atjaunojis.
13. augustā Lizuma pagasta svētku “Ar saknēm Lizumā” ietvaros tika atklāts vides objekts.
Ekspedīcijas noslēgumā viesojāmies Lizuma pilī, kur iekārtots Lizuma vidusskolas novadpētniecības muzejs. Mūs laipni uzņēma muzeja vadītāja Vaira Briede.
No 1937. gada pilī atrodas Lizuma vidusskola. Pils tornī iekārtots Lizuma vidusskolas novadpētniecības muzejs.
Pils būvēta 19. gs. vidū angļu gotikas stilā. Lizuma muižas īpašumi piederējuši dažādām dzimtām – vācbaltiešiem Tīzenhauzeniem, Malamiem un Volfiem. 1836. gadā muižu iegādājies barons Otto Gotlībs fon Volfs, kura laikā muižas pils ieguvusi tagadējo veidolu – Tjudoru neogotikas stilu ar poligonālu torni. Oriģinālais interjers vislabāk saglabājies Zilajā zālē. Tās apdari veidojis Aleksandrs Knoks.
Pils atrodas parkā, tā platība ir aptuveni pieci hektāri. Pils parku rotājuši četri dīķi, te bijušas sastopamas gan vietējās, gan eksotisku koku un krūmu sugas. Parkā atrodas muižas saimniecības ēkas – mūra klēts (tagad kultūras nams), 1876. gadā celtais zirgu stallis (sporta halle), kalpu un dārznieka namiņš u.c. Bijušajā spirta brūzī ražo konfektes „Gotiņas”.
2022. gada 17. septembrī devāmies ekspedīcijā pa Tirzas pagasta vietām kopā ar rakstnieci, Tirzas nepublicēto stāstu vācēju Laimu Kotu.
Kājām nogājām gandrīz 10 km.
Ar Tirzas pagastu saistīti vairāku nozīmīgu personību vārdi – šoreiz skatījām vietas, kur dzimuši tādi dižgari kā dzejniece Elza Ķezbere un operdziedātājs, rakstnieks Mariss Vētra. Uzzinājām šo to par slēpošanas vēsturi un inventāru. Pēc tam iepazinām Vec- un Jaunadulienas pusi.
Kāds gan bijis barons Karls fon Tīzenhauzens? Tautas atmiņā dzīvo un tomēr ir noklusēti visādi nostāsti par viņu.. Rakstniece Laima Kota mums palīdzēja šķetināt pagasta stāstus, centāmies atklāt piesegto vēsturi, uzklausot stāstus, kurus pagaidām neraksta grāmatās.
Ekspedīcijas sākums pie rakstnieces Elzas Ķezberes dzimtajām mājām “Ķezberiem” (“Kalvīšiem”).
Neraugoties uz maigajām vārsmām, Elza Ķezbere bijusi spēcīga personība, kurai dzīvē daudz nācies pārdzīvot. Māti zaudējusi jau piedzimstot, Elza izauga pie tēva, kas bija stingri noteicis dusmīgai no savas istabas ārā nenākt.
Jaunībā Ķezbere jūsmoja par visu skaisto – mūziku, porcelānu, sapņiem... Viņai bija stalts vīrs un divas mīļas meitiņas. Vīra – Latvijas armijas virsnieka – dēļ viņi dzīvoja romantiskajā Gulbenes pilī.
Ierasto dzīves plūdumu neatgriezeniski pāršķeļ 1940./1941. gads, kad vīru aizved, viņa pati nonāk cietumā un reizi pat tiek vesta uz nošaušanu. Dzīvoklis izlaupīts, tēva mājas izpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Sīciņā un smagiem darbiem neradinātā Elza nu atceras Priekuļu lauksaimniecības skolā mācīto un iesēj rudzus, nopļauj āboliņa lauku un novāc kartupeļus, lai ģimenei būtu ko ēst. Bet līdz ar to viņa it kā salūzt, un kopš tā laika dzīvo kā nāvei parādā. Klāt arī laiks doties bēgļu gaitās, kas aizved viņu ar abām meitiņām uz Vāciju. Pēckara posmā dažus gadus viņa dzīvo bēgļu nometnē Blombergā. (Dagmāra Vallena. MAZĀ DĀMA ELZA ĶEZBERE)
Vēlāk dzīves ceļi aizveda viņu uz Ameriku, kur viņa pat pamazām arī iemīlēja Ņujorku. Sagaidījusi savu 100. dzimšanas dienu.
Gājiens pa lauku ceļu līdz Slēpju muzejam.
Slēpju muzejs.
Tirzas slēpju muzejs atspoguļo Latvijas slēpošanas vēstures, tradīciju un kultūras attīstību no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām.
Muzejs aicina iepazīties ar Latvijas slēpošanas vēsturi un slēpju ražošanu Latvijā līdz Otrajam pasaules karam un pēc tam, ar atsevišķu PSRS slēpju rūpnīcu vēsturi, sākot ar 20. gs. 20. gadiem, kā arī ar citiem materiāliem. Tirzas slēpju muzeja kolekciju veido Latvijā un citās valstīs ražotas slēpes, slēpju stiprinājumi, slēpju zābaki, slēpju nūjas un citi slēpošanas aksesuāri, kas lietoti Latvijas teritorijā no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 80. gadiem.
Ceļš līdz Dārtiņas muižai – ar pieturas punktiem, stāstiem, Laimas Kotas novērojumiem iz dzīves.
Un tā – 6 km, līdz nonācām galamērķī.
Dārtiņas muiža – Marisa Vētras dzimtās mājas.
No mājvietas gandrīz vairs nekas nav palicis pāri, vien piemiņas akmens “Dārtiņās”, kur 1901. gada 19. jūlijā dzimis Mariss Vētra (Morics Blumbergs) – viens no izcilākajiem 20. gs. 20.-30. gadu latviešu operdziedātājiem un skatuves māksliniekiem. Ievērību guvis arī kā ražīgs publicists un rakstnieks.
Ilgāk nekā 4 gadu desmitus Latvijā viņa vārds tika netaisni noklusēts, jo 1944. gadā viņš kopā ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, vēlāk Kanādu, kur turpināja gan radošo, gan sabiedrisko darbību.
1919. gadā, kad tiek dibināta Latvijas Konservatorija, viņš iestājas tajā un sāk mācības pie profesora Paula Saksa. Nebeidzis studijas, 1922. gadā paraksta līgumu ar jaundibinātās Liepājas operas vadību un kļūst par vadošo tenoru. Debitanta sniegums Liepājas operteātrī izrādās tik pārliecinošs, ka jau 1923. gada vasaras sākumā Vētru uz nākamo sezonu angažē Nacionālā opera.
Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves jaunais mākslinieks nonāca ar pieņemto Marisa Vētras vārdu un kļuva par vienu no vadošajiem operdziedoņiem, drīz vien par populārāko tenoru Latvijā.
Atpūtas brīdis Tirzas tējnīcā “Laiks”, pēc kura devāmies uz Vecadulienas pusi.
Barons Karls fon Tīzenhauzens bijis visai nerātns, par ko visi varam izlasīt 1930. gadā izdotajās “Latvju tautas anekdotēs” – “Vec-Adulienas lielskungs dzīvojis ar visām savām brūtēm lustīgi. Viņam pat muižā bijušas brūtes. Tur viņam vismīļākā brūte bijusi kāda Paulīne.”
Nostāsti par Peļņiem (mājas gan tolaik citādi, piemērotāk, sauktas..) – lasījumi no nerātnajām “Latvju tautas anekdotēm”.
Barona Tīzenhauzena kapliča.
Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem: “Padomju laikos divi dullie saderējuši uz kasti šņabja, ka no kapličas dabūs Tīzenhauzena galvu. Paņēma arī: viens vilcis, otrs pēcāk atdarinājis skaņas kā mumificētajam kungam cīpslas trūkušas un kā brakšķējis kunga mugurkauls. Nolikuši galvu Virānes kolhoza kantorī uz galda.” (Laima Kota, retv.lv, 18.09.2022)
Un atkal atgriezāmies Tirzā, kur kalna galā slejas Tirzas luterāņu baznīca.
Baznīca ir vecākais dievnams Gulbenes novadā, valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tā celta no 1823. līdz 1826. gadam pēc arhitekta F. Zīgela projekta vēlīnā klasicisma stilā. Iesvētīta 1826. gada 25. jūlijā, Jēkaba dienā. Piedalījies arī Vidzemes ģenerālsuperintendants Zontāgs un 17 mācītāji.
Tā ir vienjoma halles tipa balti apmesta laukakmeņu un ķieģeļu mūra baznīca ar divslīpju kārniņu seguma jumtu un divpakāpju četrstūra zvanu torni ar astoņstūra smaili.
Novadnieks, dzejnieks Poruku Jānis to sauca par Tirzas balto baznīcu. “Aiz apšu birzēm sārtām tur kalnā dievnams spīd” – tā baznīcu dzimtenē atcerējās dzejniece Elza Ķezbere. Baznīca savu darbību nekad nav pārtraukusi. Ērģeles uzstādītas 1835. gadā.
Tirzas Svētavots – viens no Latvijas senajiem kulta avotiem.
Svētavots atrodas Tirzas upes ielejā pie Zvanulejas mājām. Kādreiz tas izplūda no zemes dzīlēm dabiskā gultnē, bet mūsdienās tas ir labiekārtots. Avotam uzcelta nojumīte.
Par svētavotu rakstiskas ziņas atrodamas jau kopš 1748. gada, bet plašāk tas aprakstīts 1832. gadā, kad to apskatījis mācītājs K.Šilings. Viņš aprakstījis ļaužu rosību ap avotu, tradīcijas un kulta rituālus.
Kā vēsta nostāsts, dziedinošu spēku avota ūdenim piešķir tas, ka ūdens iztekot no kapsētas un baznīcas apakšas. Par avotu stāsta arī teikas. Īpaši dziedinošs spēks avotam esot tikai Jāņu naktī.
Pirmās ziņas par avota izmantošanas sākumu saistās ar zviedru - krievu kara laiku (1700 - 1721), kad kāds smagi ievainots virsnieks te nomazgājies un kļuvis vesels.
Tirzas svētavotu savā darbā "Klibais Ješka" attēlojis arī Jānis Poruks.