Izzinošas ekspedīcijas Gulbenes novadā 2021

2021. gadā turpinām izzināt dabas un kultūrvēsturisko mantojumu Gulbenes novada pagastos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Projekts “Izzinošas ekspedīcijas” guvis atbalstu Vidzemes plānošanas reģiona izsludinātajā kultūras projektu konkursā “Latvijas valsts mežu un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā Vidzemes kultūras programma 2021”.

 

 

 

 

 

 

Pirmā ekspedīcija – 17. jūlijā BEĻAVAS PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Neraugoties uz karsto laiku, ekspedīcijas dalībnieki kopā ar mediju speciālistu, ainavu dizaina, etnogrāfijas un novadpētniecības entuziastu, grāmatas “Nepārbraukušie/Nepārtraukušie”, kā arī bloga https://ainavudizains.wordpress.com/ autoru Edžu Vējiņu devās izzināt vietas un lietas Beļavas pagastā. Eksperta vadībā iepazinām Beļavas pagasta daudzveidīgo kultūrvēsturisko mantojumu, apvienojot tradicionālos objektus ar neierastiem.

Maršruta garums – aptuveni 35 km.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ekspedīcijas sākumā apskatījām Latvijas vienīgo krusta ozolu. Krusta griešanas tradīcija kādreiz bijusi visai izplatīta, kas visilgāk saglabājusies gandrīz vienīgi Gulbenes novadā. 

“Krusta kokus apvij neizdibināta laikmeta un senuma tradīcijas un pretrunīgas motivācijas. Kad nelaiķi veda uz kapiem, bēru procesija apstājās pie krusta koka un stumbrā iegrieza krustu, lai mirušā dvēsele nenāktu no kapiem atpakaļ uz mājām. Krusts kļuva par robežšķirtni starp divām pasaulēm – veļu valsti un šosauli. Otra, retāk sastopamā motivācija ir gluži pretēja. Krustu griezuši tāpēc, lai dvēselīte zinātu veļu laikā atrast ceļu uz mājām. Vai šeit neslēpjas kristīgās reliģijas uzslāņojums sensenai tautas reliģijai (pagānismam), kas visveco neizskaužamo tradīciju apgriež pilnīgi otrādi?” (Avots: dabasretumi.lv)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Viesojāmies senajā latviešu sētā “Kalnieši”, kur, iepazīstot vienas dzimtas stāstu, guvām ieskatu Beļavas pagasta cilvēku dzīvē un līdz ar to arī vēsturē.

Tālāk ceļš veda uz Beļavas muižu. To ap 1550. gadu dibinājis Hanss Buholcs. Izteiktās baroka formās būvētā mūra kungu māja ir vecākā ēka kompleksā, celta ap 1750. gadu un ir viena no vecākajām kungu dzīvojamām ēkām Gulbenes novadā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Beļavas muiža.

1920. gados pils pārbūvēta skolas vajadzībām, vairākās telpās saglabājušies interjera apdares elementi – krāsaina marmora plātņu grīdas segums vestibilā, koka kāpnes, krāsnis, durvis, iebūvēti sienas skapji un sienas paneļi.


 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Podiņu krāsnis kungu mājā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Velves kungu mājas pagrabā.

Muižas kompleksā ietilpst arī vairākas saimniecības un dzīvojamās ēkas, dīķis un plašs parks ar dažādu svešzemju koku un krūmu sugu stādījumiem.

Apskatījām Beļavas muižu un parku, kā arī  uzklausījām stāstījumu par muižas īpašnieci Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti – Eiropas mēroga personību un pirmo sievieti, kas atstājusi nozīmīgas pēdas latviešu nācijas vēsturē. Uzzinājām, ka viņai bijusi  īpaša loma hernhūtiešu kustības un Brāļu draudžu izveidošanā, kas bija izšķirošs pavērsiens latviešu nacionālajai atmodai 19. gadsimtā. 

Par Beļavas īpašo lomu Latvijas valstiskuma tapšanā liecina tas, ka šajā apkaimē atrodas vairākas Lāčplēša ordeņa kavalieru mājas – netālu no muižas – Alfrēda Zaķa māja, tālāk pa gleznotāja Voldemāra Irbes taciņu devāmies līdz „Lāčplēšiem” – Lāčplēša un Trīszvaigžņu ordeņa kavaliera Roberta Līsmaņa mājai. 

Sekoja brauciens uz Gulbenes paugurvaļņa augstāko virsotni – Kārtenes pilskalnu, kas ir arī viens no vēsturiskajiem Strūves ģeodēziskā loka punktiem Latvijas teritorijā.

Pilskalna pakājē vēl skatāma Latvijas tautas celtniecībai raksturīga ēka – dzīvojamā rija.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rija “Burtniekos”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Strūves ģeodēziskā loka punkts. 

Strūves ģeodēziskais loks – ar triangulācijas metodi uzmērīta ģeodēzisko punktu sistēma jeb trijstūru ķēde zemeslodes izmēru un formas noteikšanai. Loks uzmērīts laikposmā no 1816. līdz 1855. gadam. 

2005. gadā Strūves loks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā unikāla, sava laika garākā un precīzākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, izcila sava laika zinātnes vēstures un tehnikas attīstības liecība.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skats no Kārtenes pilskalna.

Tālāk ceļš veda uz gandrīz 20 metrus augsto Kārtenes skatu torni, no kura paveras skats uz gleznaino ainavu ar Pinteļa jeb Lisas ezeru.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skats uz Pinteļa jeb Lisas ezeru, kura dzelmē atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Lisas ezerpils.

Pēc atpūtas brīža pie skatu torņa devāmies apmēram 1 km garajā gājienā uz „Ābeļiem”, uzklausot stāstu par Lisas ezera nogrimušo ezerpili un to, kā šo vietu aprakstījis ievērojamais novadpētnieks Jānis Kučers.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sienu krāsojuma trafareti „Ābeļos”. Šī amatniecības tradīcija mūsdienās gandrīz pilnībā izzudusi. 

Sekoja brauciens no „Ābeļiem” uz Vanagiem, kur savukārt atkal devāmies kājām no kalna līdz Vanagu kadiķim un atpakaļ. Šis ir viens no Latvijas TOP kadiķiem. Mācījāmies mērīt koku, klausījāmies stāstījumu par to, kā meklēt un kopt dižkokus. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vanagu kadiķis.

Tālāk ceļš veda gar Vecvanagiem un Kuzmām uz Letēm, kur atrodas vēl viena ar Latvijas valsts vēsturi saistīta māja –  „Vecletes” – Lāčplēša ordeņa kavaliera Aleksandra Žīgura mājvieta.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bijusī zvēraudzētava Letēs.

Ekspedīcijas noslēgumā – pēc gājiena pa bijušās zvēraudzētavas teritoriju ekspedīcijas dalībnieki atklāja, kuri, viņuprāt, bijuši interesantākie objekti. Vislielāko interesi bija raisījusi krustu griešanas tradīcija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Otrā ekspedīcija – 14. augustā STRADU PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajā ekspedīcijā savās zināšanās dalījās un stāstus stāstīja Stāķu pamatskolas skolotāja un novadpētniecības ekspozīcijas izveidotāja Elēna Obrumāne.

Stradu pagasts ir neparasts ar to, ka citas apdzīvotas vietas – Stāķi un Šķieneri – ir pāraugušas vietu, kas devusi nosaukumu pagastam – Stradus. Pagasts izveidots pēc 2. Pasaules kara no dažādu pagastu daļām, tāpēc tā veidošanās un augšana ir netradicionāla.

Aptuvenais maršruta garums –  65 km.

 

Ekspedīcijas pirmajā daļā devāmies uz Stāķu pusi, vispirms piestājot pie Mācītājmājas, kur uzklausījām stāstu par Mācītājmājas un arī Draudzesskolas vēsturi.  Jau 1820. gadā šeit bijusi mācītājmuiža, taču šī ēka uzcelta 1900. gadā, kad nodota ekspluatācijā mācītāja ģimenes lietošanai. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vecgulbenes luterāņu draudzes vēsturiskā mācītājmāja.  Ēkas zvīņveida apšuvums.

 

Tālāk ceļš veda uz balvu “Kilograms kultūras 2018” ieguvušo kultūrvietu – Šķieneru pieturu jeb Šķieturu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šķieneru pietura.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Postindustriālais mantojums Šķieneros.

Stāķos un Šķieneros 20. gs. septiņdesmito un astoņdesmito gadu apbūve veidojusies ap padomju laikos augušajām “Lauktehniku”, “Pārvietojamo mehanizēto kolonnu” un citiem uzņēmumiem.

Izejot līkumu caur kādreiz aktīvo, rūpniecisko rajonu Šķieneros, tālāk pa aleju devāmies uz Stāķiem, uz Stāķu pamatskolu, kur izveidota novadpētniecības ekspozīcija.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iepazīstot Stāķu novadpētniecības ekspozīciju.

Ekspozīcijā apkopoti vairāk nekā 1000 eksponātu par Stradu pagasta saimniecisko darbību un kultūrvēsturisko mantojumu. Tie raksturo dažādu vēstures laikmetu ietekmi uz vietējo iedzīvotāju dzīvi. Ekspozīcijā skatāmi darba rīki, interjera priekšmeti, naudaszīmes, mācību grāmatas, preses izdevumi, fotogrāfijas u.tml.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Stāķu pamatskola.

Pa ceļam uz parku, iegriezāmies Stāķu sporta hallē, kur atrodas arī jauniešu centrs “Ligzda”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk ceļš veda uz Stāķu parku, kur projekta “Mākslu parkam” ietvaros 2019. gadā tika atklāts unikāls vides objekts – Dabas viesistaba. To veidojusi māksliniece Linda Riņķe, amatnieks Arvis Rubenis, kopā ar domubiedriem un atbalstītājiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apskatījām arī jauno dabas objektu Stāķu parkā, kas tika izveidots šovasar. Objekts veidots sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina nodaļu, tas tapis par godu amatiermākslai un dod iespēju paraudzīties uz sirdi no dažādiem rakursiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc parka apskates un neliela atpūtas brīža braucām izzināt Stradu pusi.

Dodoties tālāk, piestājām “Priedniekos”, ar īpašnieku laipnu atļauju apskatot no neparastiem ķieģeļiem celto ēku. Nav skaidra šo ķieģeļu izcelsme – vai tie īpaši pasūtīti, vai arī saimniekam tolaik piederējis ķieģeļu ceplis.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Priednieki”.

Ēkai ir savs stāsts – tā celta gados pirms 2. Pasaules kara, bijusi pirmā vieta, kur tolaik tika ievilkta elektrība. Šeit bijis gan kolhoza kantoris ar goda plāksni, gan pirmā bibliotēka Strados (dibināta 1951. gadā), atradies zobārsts, arī kolhoza pirmais bērnudārzs.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nākamais pieturas punkts bija Stradu pamatskola, par kuras vēsturi mums pastāstīja kādreizējā Stradu pamatskolas vēstures skolotāja un pagasta padomes priekšsēdētāja Anna Vīgante.

Skola šeit bijusi 64 gadus, sākot no 1944. gada. Stradu pamatskolas vēsturiskais nosaukums ir Vecgulbenes pagasta Krusta nepilnā vidusskola. Stradu pamatskola tika slēgta 2008. gadā.

1995. gadā Eiropas kultūras mantojuma dienu “Koka mantojums Latvijā” pasākums notika Pededzes krastos, “Vecdziesnieku” sētā, netālu atradušās latviešu mākslinieciskā ornamenta pamatlicēja Jūlija Madernieka dzimtās mājas “Vecmadernieki”. Ēkas diemžēl vairs nav saglabājušās.

Tālāk ceļš veda uz “Mežsētām” – šķirnes briežu audzētavu, kura izvietojusies aptuveni 200 hektāru lielā platībā ap Pededzes vidusteci.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Briežu dārzā “Mežsētas” sastopami ne tikai brieži, bet arī poniji un pundurkazas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apmeklējām brīnišķīgu atpūtas vietu pie Kaļņa ezera. Ezers ir visai iecienīts makšķernieku vidū. Tā vidējais dziļums ir 1,8 metri, bet maksimālais dziļums – 4,9 metri. Visapkārt plešas meži, kur iespējams doties arī garākos pārgājienos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Piemineklis nacionālo partizānu piemiņas vietā “Sūniņas”.

Ekspedīcijas noslēgumā pārdomu brīdi visiem sagādāja nacionālo partizānu piemiņas vietas “Sūniņas” apmeklējums, noklausoties bijušā nacionālā partizāna Teodora Burķīša atmiņu stāsta ierakstu.

 

Trešā ekspedīcija – 11. septembrī LEJASCIEMA PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cenšoties aptvert bagātīgo un daudzveidīgo dabas un kultūrvēsturisko mantojumu, ko piedāvā viens no Latvijas lielākajiem pagastiem, šoreiz bijām aicinājuši divus ekspertus. Dabas vērtības un objektus izzinājām ģeologa, grāmatu “Taimira – zeme aiz polārā loka”, “Lejasciems upju un laiku lokos”, “Pie Gaujas iztekām” autora Jura Zaķa vadībā, savukārt kādreizējās pilsētas – Lejasciema – vēsturi iepazīt mums palīdzēja novadpētniece, bijusī ilggadējā Lejasciema pagasta bibliotēkas vadītāja un vēstures skolotāja Inta Balode.

Aptuvenais maršruta garums - 55 km.

 

Ekspedīciju sākām ar Robežkalna dižakmens apskati. No Skandināvijas atceļojušais granīta klints gabals atrodas Gaujas krastā, tā tilpums ir 12 kubikmetri.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Robežkalna dižakmens.

Tālāk devāmies uz Krāču pilskalnu. Tas atrodas Gaujas kreisajā krastā pie Krāču mājām, 2,5 km uz dienvidrietumiem no Sinoles. Pilskalnu 1961. gadā atklājis un plašāk aprakstījis novadpētnieks Jānis Kučers.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Pilskalnā atrasti divi vārpstas vērpjamo skriemeļu fragmenti un bezripas kniebtā, apmestā un gludā keramika, kas kopumā attiecināma uz m. ē. I g. t. J. Kučers rakstīja, ka pilskalnā atrasti arī  akmens cirvju fragmenti, tomēr muzejā šādi atradumi nav nonākuši.” (Avots: latvijas-pilskalni.lv)

Tālāk pa gleznaino ceļu devāmies Sinoles virzienā, piestājot pie Cepļakalna dižpriedes.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cepļakalna dižpriede.

Brīdi uzkavējāmies Sinolē, uzklausot ar Sinoles dzirnavu vēsturi saistītos stāstus, kurus mums pastāstīja Lejasciema pagasta bibliotēkas vadītāja Maira Lūkina.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sinoles ūdensdzirnavas. Tās celtas 1872. gadā.

 

Tālāk ceļš veda uz skaisto un šobrīd diemžēl pamesto Mālu muižu. Šajā ēkā līdz 2019. gada rudenim atradās Lejasciema pagasta Mālu bibliotēka.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mālmuiža.

Mālmuiža vēsturiskos avotos pieminēta jau 1429. gadā. No tās līdz mūsdienām saglabājusies tikai 19. gs. beigās  būvētā muižas pils, klēts un kalpu māja. Divstāvu muižas ēkā  izmantoti gan ķieģeļu, gan koka celtniecības paņēmieni, fasāde rotāta ar dekoratīviem griezumiem. Ēkas interjerā saglabājušās lentveida koka kāpnes un baltu podiņu krāsns.

Pēc Mālmuižas apskates devāmies  uz Lejasciemu, kur centāmies visnotaļ īsā laikā gūt ieskatu un apskatīt Lejasciema kultūrvēsturiskos objektus. Lejasciems savulaik varēja lepoties ar Latvijas mazākās pilsētas statusu (laikā no 1928. līdz 1939. gadam Lejasciems bija pilsēta). 1944. gadā gāja bojā liela daļa no Lejasciema vēsturiskā centra, tostarp baznīca, kas bija celta pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Viesojoties Lejasciemā, iespējams to iepazīt arī bez gida palīdzības – pie Lejasciema ēkām atrodas plāksnītes ar ēkas attēlu un informāciju. Lejasciemā izveidots arī rakstnieces Annas Sakses ziedu pasaku ceļš.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rakstnieces Tirzmalietes māja.

Viņas ģimene ar 1912. gada pavasari no Tirzas pārcēlās uz dzīvi Lejasciemā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šīs skaistās mājas Rīgas ielā 3 pirmā īpašniece bijusi Paulīne Andersone, bijušā Sinoles muižas pārvaldnieka Andersona atraitne.