Izzinošas ekspedīcijas Gulbenes novadā 2020

Kaut arī  2020. gads nāca ar pārmaiņām, vasarā bija iespēja organizēt un atkal doties ekspedīcijās. Šoreiz devāmies pētīt Gulbenes parkus, kā arī kultūrvēsturisko mantojumu Rankas, Stāmerienas un Jaungulbenes pagastos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Projektu “Izzinošas ekspedīcijas 2020” atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

 

 

 

 

 

 

 

Sākām ar GULBENES PARKU apskati un iepazīšanu – pirmā ekspedīcija notika 19. jūnijā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kopā ar Latvijas muižu un parku pētnieci, arhitekti, grāmatu “Vecie lauku parki” un “Latvijas muižu dārzi un parki” autori Ilzi Māru Janeli devāmies iepazīt Gulbenes parkus.

Maršruta garums aptuveni 6 km.

Karstajā vasaras pēcpusdienā ekspedīcijas dalībnieki sapulcējās pie Gulbenes autoostas, lai tālāk dotos uz netālu esošo Emzes parku. Tur tika uzklausīts Ilzes Māras Janeles stāstījums par parku nozīmi muižas laikos, kad pastaigas pa to veicinājušas dziļas pārdomas par dabas mūžību un cilvēka niecību. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Emzes parkā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Emzes dīķis.

Emzes dīķis veidots “M” burta formā, kā barona veltījums savai sievai. Tā arī skaidrojama vārda Emze izcelsme – radies no vācu valodas vārdu savienojuma, Marijas See, M-See (Marijas ezers).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skatoties senajā Vecgulbenes muižas zemju plānā, varēja iztēloties, kā agrāk vijušies pastaigu celiņi un kur varēja būt soliņi atpūtai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Emzes dīķis.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

No Emzes parka pa taciņām devāmies uz Spārītes parku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Asaru ezers Spārītes parkā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Svētais ezers Spārītes parkā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Parku pētniece izteica savus novērojumus un ieteikumus par parku izveidi un labiekārtošanu. Apspriedām, kā parkus padarīt pievilcīgus – gan saglabājot kultūrvēsturisko vidi, gan pielāgojot mūsdienu cilvēka vajadzībām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc nesen labiekārtotās Spārītes parka daļas apskates devāmies tālāk – pāri agrākajam Gulbenes lidlaukam uz Vecgulbenes pils parku. Tas baronu Volfu valdīšanas laikā bijis viskrāšņākais ar dīķiem, kalniņiem un vairākām skulptūru grupām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vecgulbenes pils parks.

Ekspedīcijas noslēgumā atpūtāmies pie Sarkanās pils, kur, sēžot pie skaistajiem metāla galdiņiem, varējām vērot kokos ieskautos Krustalīces līkumus Rūdolfa parkā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Otrā ekspedīcija – 18. jūlijā RANKAS PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajā ekspedīcijā devāmies zemnieku saimniecības “Ķelmēni” īpašnieka Jura Pauloviča vadībā.

Maršruta garums aptuveni 6 km.

Vispirms viesojāmies skaistajā Rankas muižā, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā veidojusies 18. gadsimta vidū. 1923. gadā muižas pilī tika dibināta Valsts Rankas mājturības skola. 20. gadsimta 2. pusē pils cietusi divos ugunsgrēkos, no tās palikušas tikai drupas. 2003. gadā muiža nonāca privātīpašumā, tagad te ir iekārtots parks, uzbūvēts akmens tilts un notiek atjaunošanas darbi muižas teritorijas ēkām.

Rankas muižā uzklausījām stāstījumu par muižas vēsturi, apskatījām ar izpratni un mīlestību atjaunotās ēkas, kā arī izstaigājām plašo muižas parku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rankas muižas Lurdas Dievmātes un Sv. Bernadetes Romas katoļu kapela.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk raitā solī cauri alejai devāmies Gaujasrēveļu virzienā, uz kādreizējo Rankas kartona fabriku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tilts pār Gauju.

Par Rankas kartona fabrikas vēsturi mums pastāstīja zemnieku saimniecības “Ķelmēni”  īpašnieks Juris Paulovičs, kurš pats savulaik tajā strādājis.

Rankas kartona fabrika dibināta 1897. gadā. Fabrikā ražots līmētais kartons un iepakojuma kārbiņas. Ap fabriku bija izveidojies ciemats ar dzīvojamām mājām, klubu, ēdnīcu, bibliotēku un veikalu. Kopš 2000. gada kartona fabrika gan vairs nepastāv. 

,

 

 

 

 

 

 

 

 

2017. gadā, atzīmējot 120 gadus kopš fabrikas pirmsākumiem, šeit ierīkots informatīvs stends, kur iespējams iepazīties ar kartona fabrikas vēsturi, kā arī papīra un kartona ražošanas procesu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Turpat, Gaujasrēveļos, apskatāma arī sena kartona spiede, kas ražota 1896. gadā. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gaujasrēveļi. Bijušais klubs.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skats uz zemnieku saimniecību “Ķelmēni”.

Gaujas krastā atrodas bioloģiskā zemnieku saimniecība “Ķelmēni”, kas atpazīstama ar tur cepto, pircēju vidū iecienīto maizi. “Ķelmēnos” maizi cep jau kopš 1993. gada. Tā top pēc senajām vietējo saimnieču receptēm un tiek cepta dienu un nakti. Guvām daudz iespaidu un redzējām, kā laukos dzīvo un saimnieko darbīgi cilvēki.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zemnieku saimniecībā “Ķelmēni”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1987. gada 1. janvārī tika atklāts pašu fabrikas strādnieku un speciālistu uzceltais Rankas kartona fabrikas klubs-komplekss (klubs, ēdnīca, bibliotēka, veikals).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atpūtas brīdī viesojāmies viesu namā “Mīlmaņi”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rēveļu (Elizabetes) pamatskola.

Ekspedīcijas noslēgumā devāmies uz bijušo Rēveļu pamatskolu, kur mūs laipni sagaidīja Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Daiga Melberga. Kopīgi izspēlējām ceļotāju gudrību spēli, pārbaudot savas zināšanas par Rankas pagastu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saieta laukums pie bijušās Rēveļu skolas.

Trešā ekspedīcija – 14. augustā STĀMERIENAS PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šoreiz nenogurdināmie ekspedīcijas dalībnieki devās izzināt Stāmerienas pagasta Kalnienas pusi.

Visgarākais ekspedīcijas maršruts – aptuveni 15 km.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektores Sarmītes Dundures vadībā vispirms devāmies apskatīt 2019. gadā atklāto Jaunķempju pilskalnu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunķempju pilskalnā.

Jaunķempju pilskalns ir labi saglabājies, ap 15 metriem augsts kalns ar valni, terasēm un 60 metrus garu plakumu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk pa putekļaino lielceļu devāmies uz Punakrogu, kur ar interesantiem faktiem par šīs ēkas vēsturi mūs iepazīstināja vietējās vēstures izzinātāja Iveta Erica no Gulbenes novada bibliotēkas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Punakrogs.

Tur apkalpoja ne tikai tālos ceļavīrus, bet sētā krāsoja dzijas un šķērēja vadmalu. Vēlāk vietējā lauksaimniecības biedrība Punakrogu pārvērta par sarīkojumu zāli “Potrimps”. 20. gadsimta 30. gados tas kļuva par aizsargu namu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dodoties tālāk uz Kalnienas pusi, pie Ludza ezera apskatījām Skolu senkapus – vietu, kur arheoloģiskajos izrakumos atrasta unikāla Latvijas vēstures relikvija – Stāmerienas villaine. Tā austa no zilas vilnas, rotāta ar 24 ugunskrustiem un bronzas gredzentiņiem. Tās izcelsme datēta ar Dzelzs laikmeta vēlīno posmu (13. gadsimts).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skolu senkapi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ludza ezers.

Nemanot paskrēja laiks Kalnienā, kur Tūrisma informācijas centra “Stāmeriena” tūrisma informācijas konsultante Inga Lapse mūs iepazīstināja ar klasicisma stilā celtās Kalnienas pils un citu muižas ēku vēsturi.

Kalnamuiža ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais mantojums ar 19. gadsimta apbūvi, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām – kungu māja, oranžērija, vešūzis, kalpu māja, mežsarga māja, ratnīca, krogs, aptiekas māja, parks ar dīķiem, terasēm un mazajām arhitektūras formām, klēts un citas saimniecības ēkas. Kalnamuiža vienmēr ir bijusi robežšķirtne starp dažādām administratīvajām teritorijām, un vienmēr bijusi kalnā, kas tās iedzīvotājus atšķir no pārējiem. Kalnamuižas īpašniekam Gastonam fon Volfam piederēja arī Jaunkalnamuiža, kas atrodas 5 km no Kalnienas centra – 1905. gadā nodedzināta, bet vēlākos laikos atjaunota tikai daļēji, šobrīd atkal apdzīvota.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bijušā veikala ēka.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kreisajā pusē “koka darbnīcas” jeb galdniecība – daļa ēkas saglabājusies no Kalnamuižas kroga, kas muižas laikā bijis ievērojami lielāks. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Muižas saimniecības ēkas uzbrauktuve ar arku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kalnamuiža. Vešūzis. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kalnamuižas (Kalnemoise) jeb Kalnienas kungu māja.

,

 

 

 

 

 

 

 

 

Kalnamuiža. Oranžērija.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pirms pievārēt atlikušo ceļa posmu, atpūtāmies Stāmerienas pagasta Kalnienas bibliotēkas āra lasītavā.

Tālāk devāmies uz Jaunkalnamuižu, pa ceļam iegriežoties apskatīt atjaunoto Kalnienas staciju, kā arī piestājot pie dzejnieces Vijas Poļakas-Rikveiles dzimtajām mājām “Verdenas”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kalnienas stacija.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

“Verdena”.

Kā savā dzīvesstāstā rakstījusi dzejniece Vija Poļaka-Rikveile – viņas tēvs bija karojis Pirmajā pasaules karā, atgriežoties Latvijā, cīnījies arī brīvības cīņās. Par to liecināja apbalvojumi: ordenis par cīņām pie Verdenas Francijā, brīvības cīnītāja medaļas Latvijā. Pēc 1920. gada kā brīvības cīņu dalībnieks saņēmis zemi jaunsaimniecībai blakus sava tēva zemei Kalnienā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunkalnamuiža.

 

Ceturtā ekspedīcija – 19. septembrī JAUNGULBENES PAGASTĀ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zelta rudens noskaņās kopā ar novadpētnieku un akmeņu apzinātāju Ivaru Loginu devāmies šīs sezonas pēdējā ekspedīcijā. Braucām uz Jaungulbenes pagastu, kur ekspedīcijas dalībnieki apskatīja un izzināja Liedes kalnus – šoreiz pavisam citādi nekā ierasts.

Maršruta garums – aptuveni 8 km.

Liedes kalni ir īpaša vieta – pilskalns, apmetne un svētvieta. Kā rakstījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš: “ Šie kalni ir savāds dabas brīnums: viņi novietojušies līdzenā apvidū, Liedēs ielejā taisnā rindā kā maizes klaipi ar nelielām atstarpēm. No tilta, kur Jaungulbenes lielceļš krusto Liedes upi, tie ir 9 gabali ziem. austrumu virzienā. No tilta, minētā virzienā skaitot, otrais kalns tiek saukts par „Pilskalnu”, bet trešais par „Svētās Māras kalnu”. Abi minētie kalni vienādi izskatā un iegarena klaipa veidā.” (Avots: latvijas-pilskalni.lv)

Par šiem kalniem lasāmi arī dažādi nostāsti un teikas, piemēram, ka tie esot zviedru laikos cepurēm sanesti, vai arī nostāsts par zelta telēnu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievērsāmies senvēsturei, apskatot kalnos atrodamos akmeņus – mūs izglītoja akmeņu apzinātājs Ivars Logins ar domubiedriem. Vērojot akmeņus, domājām, kāpēc tie tur atrodas, ko tie kādreiz nozīmējuši vai uz ko norādījuši? Mēģinājām iztēloties, uzburt ainu, kā šeit varētu būt bijis ļoti tālā senatnē, kad šeit atradušās ļaužu mītnes.

Pavadījuši krietnu laiku Liedes kalnos, devāmies tālāk. Mūsu ceļš veda cauri Jaungulbenes pils parkam, piestājot pie zīmīga akmens takas malā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Akmens Jaungulbenes pils parkā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaungulbenes pils parks. Velna vārti.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ceļā uz Obravas pusmuižu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Obravas pusmuiža.

Obravā mūs sagaidīja darbīgā un uzņēmīgā pusmuižas saimniece Ilva Šimone-Žvīgure. Uzklausījām stāstus par Obravas pusmuižas vēsturi. Tā celta 19. gs. beigās kā viena no padsmit barona Oto fon Tranzē-Rozeneka pusmuižām.

Uzzinājām, ka pusmuižas ēku kompleksā atrodas tēlnieka Induļa Rankas dzimtās mājas “Salasakas”.

Šobrīd teritorija pamazām tiek sakopta. Saimniecības darbības jomas ir lauksaimniecība un lauku tūrisms.

Pēc atpūtas brīža Obravas pusmuižā devāmies līdz Ušura ezeram, kur 20. gs. 60-tajos gados notikuši arheoloģiskie izrakumi Jāņa Apala vadībā, atklājot ezera mītni Līņsaliņā. Izrakumi Ušura ezerā tika pārtraukti, jo arheologs ķērās pie Āraišu ezerpils izpētes, kas bija labāk saglabājusies.

Savukārt barons Tranzē-Rozeneks esot braucis uz Ušura ezeru dzert rīta kafiju savā Kafijas mājā. Turpat it kā esot arī seklākā vieta, kur bijuši pat reiz salikti pāļi, bijis paredzēts gājēju tilts pāri ezeram.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ušura ezers – viens no dziļākajiem ezeriem Latvijā. Tam ir iegarena forma, dienvidu daļā 40 m dziļa dzelme. Vidējais dziļums 6,8 m

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pie Ušura ezera.

Ekspedīcijas noslēgumā uzklausījām Gulbīša ēku stāstus, kā arī apskatījām Rijas kalnu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gulbīša pamatskola.

Skola ceļa malā – sākotnēji ēkas daļa – celta 1885. gadā kroga vajadzībām – kopš 1905. gada izmantota dzīvokļiem. 1928. gadā tika uzsākta pārbūve skolas vajadzībām. Piebūvi sāka celt vēlāk, 1931. gadā , labiekārtojot 4 klašu telpas. Izveidotas arī 2 guļamistabas, virtuve, ēdamzāle, 1 trīsistabu un 2 divistabu dzīvokļi skolotājiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gulbītis. Bijusī nabagmāja, vēlāk skolas internāts, tagad pašvaldības dzīvokļi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaungulbenes tautas nams.

Jaungulbenes tautas nams atrodas bijušajā Dziedāšanas biedrības namā (celts 1878. gadā). Barons esot atvēlējis kokmateriālus tā celtniecībai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gulbītis. Palīgēka zirgu stallim, šobrīd ēka netiek izmantota.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaungulbene. Rijas kalns.

Senajā Rijas kalnā izvietoti 15 vides objekti, kas atspoguļo latviešu darba tikumu. “Goda kalns” latviešu darba tikumam tika atklāts Novada svētku laikā Jaungulbenē 2016. gada vasarā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaungulbene. Senās rijas drupas Rijas kalnā.