Izzinošas ekspedīcijas Gulbenes novadā 2022
Izzinošas ekspedīcijas 2022
Turpinot iesākto, arī šogad devāmies ekspedīcijās, izzinot dabas un kultūrvēsturisko mantojumu Līgo, Daukstu, Lizuma un Tirzas pagastos.
Visu četru gadu ekspedīciju noslēguma pasākumā atgriezāmies pilsētā, lai apskatītu un izzinātu vietas, ielas, esošas un vairs neesošas ēkas Gulbenē.
Tika izstrādāti maršruti ekspedīcijām, izveidojot kartes ar apskates objektiem.
Katrā ekspedīcijā tika pieaicināts eksperts – ekspedīcijas vadītājs, kurš dalībniekus iepazīstināja ar objektiem, vietas vēsturi, ļaujot paraudzīties no cita skatu punkta, atklājot vietas, kuras tepat vien bijušas, bet kurām neesam pievērsuši uzmanību.
Pirmā ekspedīcija – 2022. gada 18. jūnijā, kad devāmies uz Līgo pagastu. Ar ko ievērojams šis pagasts?
Līgo pagasts izveidots pēc 2. Pasaules kara, atdalot šo teritoriju no Jaungulbenes pagasta. Tā kā agrāk tas dēvēts par Jaungulbenes muižas pusmuižu galu, ekspedīcijas gaitā īpašu uzmanību pievērsām tieši pusmuižām – tās ir Jaunā muiža, Siltā pusmuiža, Stukmaņu pusmuiža, Līgo muiža, Dravnieku pusmuiža. Apskatījām arī agrāko Siltāju pamatskolu, kā arī uzklausījām stāstu par vienu no senākajām viensētām – “Upvidiem”. Iepazinām arī Bērziņu un Madernieku pusmuižu vēsturi.
Aptuvenais maršruta garums 12 km, no kuriem kājām gājām 6 km.
Ekspedīcijā devāmies Līgo pagasta novadpētniecības entuziastes, vēstures skolotājas Birutas Tropas vadībā.
Ekspedīcijas sākums aktrises Antras Liedskalniņas dzimtajās mājās “Stūras”, kuras cēlis viņas vectēvs.
Tālāk ceļš veda uz Jauno muižu (nepilns kilometrs).
Jaunā muiža.
Nākamā, gandrīz 2 km attālumā – Siltā pusmuiža.
Siltā pusmuiža – savulaik tur bijusi slimnīca un aptieka, padomju laikos kolhoza “Leons Paegle” centrs.
Netālu atrodas arī SAC Siltais – kādreizējā Siltāju pamatskola.
1869. gadā Jaungulbenes muižas īpašnieks fon Tranzē iedalījis zemi skolas celtniecībai. 1875. gadā uzcelta Siltā pagastskola.
1886. gadā pārdēvēta par Jaungulbenes divgadīgo ministrijas skolu, kas bijusi pirmā ministrijas skola Vidzemē. Skolā mācījusies aktrise Antra Liedskalniņa, gleznotāja un dzejniece Biruta Žuravska. Skolā bēgļu gaitu gadu – 1916/17. mācību gadā kā skolotājs strādājis un pie sava brāļa dzīvojis dzejnieks Vilis Plūdonis.
Pēc aptuveni 1,5 km, pašā Līgo ciemā atrodas Stukmaņu muiža.
Pēc atpūtas brīža Līgo ciema centrā apmeklējām viensētu “Upvidi”, kur atrodas pagastā senākā, līdz šim saglabājusies dzīvojamā ēka, kas datēta ar 1885. gadu.
“Upvidos”.
Dravnieku pusmuiža.
Līgo pusmuižas apbūve. Kā jau visas pusmuižas, arī šī bijusi lopu muiža. Šeit atradies Ādlera veikals, agrāk krogs. Tvaika dzirnavas, pienotava, centrāle, pasts.
Ekspedīcijas noslēgumā – Līgo pagasta “Druvu” saimniece Anna Garā bija aicinājusi paviesoties savā daiļdārzā.
Nākamajā ekspedīcijā – 2022. gada 16. jūlijā – devāmies kopā ar arheologu Jāni Meinertu – vairāk uzmanības pievēršot tieši arheoloģiskajam kultūras mantojumam.
Ekspedīcijas gaitā kājām noieti aptuveni 10 km.
Ekspedīcijas sākums – pavisam netālu no Gulbenes, pie ceļa Gulbene – Madona krustojuma, uz Stāķu pusi.
Krapas Krusta priede.
Krusta priedes, retāk bērzi vai pat ozols, ir koki, pie kuriem apstājās bēru gājiens, kokā tika iegriezts krusts un nereti iedzerts šņabis, lai tādējādi iezīmētu zināmu sakrālu robežu – lai, braucot no bērēm mājās, mirušais nenāktu līdzi un nevarētu šķērsot šo vietu ceļā. Pēc cita ticējuma krustu kokā griežot, lai pastardienā mirušo nesaplosa balti vilki, pēc vēl citas – lai veļu laikā mirušā dvēsele varētu atrast ceļu uz mājām. Šī tradīcija bijusi izplatīta Vidzemes centrālajā un ziemeļu daļā un jau daudz plašāk Igaunijā un Somijas dienvidu daļā.
Turpat, pāri ceļam atrodas Krapas Kapu kalns (Zaļumu senkapi).
Kā vēsta teikas, senos laikos uz Krapas Kapu kalna esot stāvējusi baznīca. Reiz, kad tā bijusi pilna ar dievlūdzējiem, tā nogrimusi zemē. Tornis nolūzis, zvans izkritis un nogrimis avotiņā. Stāsta, ka svētdienu rītos varot dzirdēt zvana skaņas.
Pa ceļu, kas tālāk ved uz Galgausku un Tirzu, devāmies līdz Krapai, kas veidojusies ap bijušo Krapas muižu. Krapas muiža bijusi bruņinieku muiža, 16. gs. sākumā muižas vēsturē minēts Kropfena ģimenes, Andreasa Košecka, Johana Švarckopfa vārds. Pēc daudz īpašnieku maiņas 1728. gadā par īpašnieku kļuva Gustavs Heinrihs fon Strandmans (Strandmann, 1704 – 1778). Pēdējais muižas īpašnieks bija majors Hercbergs. Kungu māja līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājusies daļa muižas laika 4,92 ha plašā parka koku.
Ēkas Krapas muižas kompleksā.
Vecā skola muižas parkā.
Nepilna kilometra attālumā no Krapas muižas atrodas Krapas pilskalns, avotos minēts kā viens no lielākajiem pilskalniem Vidzemē, kas paceļas virs apkārtējiem laukiem un pļavām aptuveni 20 m augstumā.
Pēc dažu novadpētnieku domām, Krapas pilskalnu var saistīt ar 1224. gada latgaļu zemju dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapu un Zobenbrāļu ordeni pieminēto Ali, kas esot saistāma ar seno Alenes jeb Olenes zemi, jo Krapas pilskalna rietumu pusē atrodas Olenes upīte un purvs.
Krapas pilskalns.
Rožkalnu Raganas akmens.
Iepretim Krapas pilskalnam ceļa labajā pusē atrodas Rožkalnu Raganas akmens – sena kulta vieta, ar kuru saistās vairāki nostāsti un teikas. Tautā saukts arī par Māras akmeni, apkārtnes iedzīvotāji pie tā nesuši dažādus ziedojumus. Akmens tradīcija bijusi ļoti stipra un dzīva vēl 19. gs., kad Gulbenē kalpojis mācītājs Georgs Gustavs Šillings, kas centies agresīvi apkarot šo māņticību – viņš ne tikai sprediķojis pret to baznīcā, bet veļu laikā, kad nesti ziedojumi, sūtījis savu kučieri ļaudis izdzenāt ar pātagu, dažreiz pat braucis pats. Beigās Šillings esot pat samaksājis kādiem draudzes vīriem, lai tie akmeni uzspridzina. Pēc nostāsta, vīri baidījušies akmenim skarties klāt, tāpēc pirms tam kārtīgi iedzēruši un beigās vispār saspridzinājuši kādu citu akmeni, kura saspridzinātās daļas tad arī aizveduši uz Gulbeni mācītājam atrādīt.
Latvijas laika godība Šļauku ciemā – tolaik tās bijušas lielas saimniecības. Piensaimnieku sabiedrību nodibināja 28 rosīgākie un drošsirdīgākie lauksaimnieki 1911. gadā. Darbojusies visu kara laiku.
Gulbenes – Elstu piensaimnieku sabiedrība 20. gs. sākumā ar savu darbību cēlusi plašas apkārtnes un visas valsts labklājību. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pagodinājis sabiedrību ar savu klātbūtni sabiedrības 10 un 20 gadu darbības svētkos.
Pirmais valdes priekšsēdētājs bija pazīstamais Gulbenes biedrību dibinātājs priekškara gados sirmais Dreiņu tēvs Jēkabs Šķipsna. Šo amatu viņš ar dedzību un neatlaidību pildījis cauri visiem kara un nemieru laikiem, sagaidot brīvās Latvijas uzlēcošās saules dienas 1919. gadā.
Sākot ar 1922. gadu biedri par valdes priekšsēdētāju un sabiedrības vadītāju no sava vidus izvēlējušies vienu no čaklākiem un rosīgākiem lauksaimniekiem – Jūliju Rubeni.
Bruģēts ceļa posms, kas savulaik vedis uz pienotavu.
Ušuru senkapi (Zviedru kapi, Kara kapi).
Pirmās ziņas par seniem kapiem šajā vietā fiksētas jau 19. gs., kad, apstrādājot zemi un rokot granti, atrastas dažādas senlietas un kauli, savukārt pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, te esot bijusi aprakta apslēpta manta – Zviedru kara kase ar zelta naudu.
Leģenda par aprakto zviedru zeltu bijusi tik dzīvotspējīga, ka pat vēl 1928. gadā Pieminekļu valde saņēma ziņojumu no kāda vietējā iedzīvotāja – kāds zviedru ģenerāļa pēctecis esot ieradies ar karti ar atzīmēm un izracis zviedru zelta podu. Pēc citiem nostāstiem zelta podu izracis kāds gans, bet to viņam savukārt nozadzis kāds vietējais saimniekdēls. Ziņas par dažādajiem senlietu atradumiem Ušuru māju apkārtnē bija sasniegušas arī Jaungulbenes muižas baronu Tranzē, kurš, kā daudzi 19. gs. muižnieki, bija ieinteresēts arheoloģijā – Tranzē pēc vietējo nostāstiem esot licis nelielo uzkalniņu pārmeklēt, izdurstot ar dzelzs iesmiem, noliedzis šajā vietā rakt granti un it kā pats izdarījis šeit izrakumus, kā arī licis mērniekiem kapulauku uzmērot.
Kaut arī pie Ušura ezera bijām jau Jaungulbenes ekspedīcijas ietvaros, turp devāmies vēlreiz, lai uzklausītu arheologa stāstījumu par Līņsaliņu – kur atradusies klāstu ezermītne.
Ezermītnes Vidzemes augstienes ezeros ir būvējuši senie latgaļi un tās bijušas apdzīvotas laikā no 8. līdz 11. gs. Var spriest dažādi par to, kāpēc ezermītnes veidotas, tomēr skaidrs, ka tas darīts aizsardzības nolūkos, lai apgrūtinātu pretinieka iespējas negaidīti uzbrukt un izlaupīt ciemu. Ezermītnes ir tikušas būvētas ezeru sēkļos, kur vispirms izveidots pamatīgs līmeniski liktu baļķu klāsts, kas nostiprināts ar stāvus iedzītiem pāļiem. Uz šī baļķu klāsta tad arī būvētas ļoti kompakti izvietotas nelielas mājiņas ar divslīpņu jumtiem un saimniecības piebūvēm, kurās turēti arī sīklopi. Ezermītnēs dzīvojuši visi sabiedrības locekļi, gan bagātie, gan nabagie, tajās darbojušies arī dažādi amatnieki.
Ezermītni pirmais un pašlaik arī vienīgais profesionālais Latvijas zemūdens arheologs Jānis Apals apzināja 1959. gadā, kad arī ieguva pirmos atradumus ezerā ap saliņu.
1964. – 1965. gadā J. Apals tieši šeit, Ušura ezerā, veica pirmos plašākos izrakumus – tieši šo vietu, nevis Āraišus, viņš sākotnēji bija noskatījis kā piemērotāku plašiem izrakumiem. Lietojot motorsūkni ūdens atsūknēšanai, salas vidū vienu izrakumu laukumu 9 m² platībā izpētīja līdz pamatzemei un noskaidrojās, ka kultūrslāņa un konstrukciju biezums sasniedz 1,7 m biezumu. Pārējos izrakumu laukumos tuvāk ezera ūdens malai tika izpētīta tikai augšējā kārta ar apbūves paliekām. Kopumā ezermītne bijusi aptuveni 30x30 m liela un apdzīvotības laikā pacēlusies aptuveni 1 m virs ūdens līmeņa.