DZEJA DZĪVO DABĀ
DZEJA DZĪVO DABĀ
Dzejas dienu ietvaros 2024. gada 6. septembrī Gulbenes novada bibliotēka aicināja doties pārgājienā pa Emzes parku ar dzejas un kultūrvēsturisko stāstu lasījumiem.
Šogad Gulbenē dzeja dzīvo dabā. Kopā ar sešiem dzejniekiem – Ivaru Šteinbergu, Martu Pujātu, Elīnu Bākuli-Veiru, Hertu, Miku Rotavotu un Ivetu Šimkus – no Gulbenes novada bibliotēkas gar Asaru un Svēto ezeru devāmies uz Emzes parku. Pieturpunktos klausījāmies dzejnieku dzejas lasījumus, kā arī dzirdējām mūsu novadnieku dzeju un kultūrvēsturiskus stāstus par Emzes parku un tā izveidotājiem.
Emzes parka (87% platības ir mežs), kam mūsdienās piešķirts aizsargājama dendroloģiska stādījuma statuss, pirmsākumi rodami 19. gadsimtā, kad Vecgulbenes muižas īpašnieki fon Volfi izveidojuši Marijas parku – laika gaitā tas sadalīts par Emzes un Spārītes parku. Tas iekopts purvainā apvidū, kas saukts par Vilku gāršu. Īpaši par parku rūpējies, to izkopis un paplašinājis barons Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs – parks bija viņa dāvana mīļotajai sievai Marisai.
Pasākumu “Dzeja dzīvo dabā” rīko Gulbenes novada bibliotēka.
Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Inta Vīksniņa-Driķe. Es runājos ar ziediem
Eju pa piesnigušo parku. Pēkšņi dzirdu priecīgas čalas. Priekšā slidotava, ko tā sauktajā “Spārītē” ierīkojuši garnizona karavīri. Te mazie un lielie gulbenieši vakaros nododas ziemas priekiem. Balts tilts ved pār slidotavu uzkalniņā, kur atrodas Gulbenes modernākā kafejnīca ar labu dejas grīdu. Tā pilsētas valdei izmaksājusi labu summu, bet skaistumam un atpūtai līdzekļi nav taupīti. Brīvā Zeme, Nr. 32 (08.02.1939)
Gulbenes Vēstnesis, Nr. 46 (23.12.1930)
[..] nostāsti, kas saistās ar Emzes parku. Te vēl dzīva senā leģenda par brīvkungu Volfu un viņa jauno sievu – leģenda par mīlestību un nāvi. Veci ļaudis vēl zina stāstīt par barona sievu Marisu, kas bijusi skaista kā dievmāte svētgleznā, bet trauslu veselību – nepacietusi dzestro, drēgno klimatu un jauna mirusi ar tuberkulozi kādā dienvidu sanatorijā, Romā. Kā viņa cinka zārkā atsūtīta no Itālijas un vesta uz kapiem ar septiņiem baltiem zirgiem, ko barons pēc tam licis nošaut, lai neviens ar tiem vairs nebrauktu. Baronu kapenes, ko pastāvīgi kopuši mācīti dārznieki, bijušas līdzīgas svētnīcai. Un viss, ko vēl tagad redz plašajos parkos, ir viens vienīgs piemineklis barona skaistajai sievai. Laiks, Nr. 86 (27.10.1956)
Emzes parks Gulbenē. Fotogrāfs Oskars Priedīts. 1930. gadi
Ivars Šteinbergs
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
Emzes parkā savulaik bijis sporta laukums, kurā rīkotas arī vieglatlētikas sacīkstes – Gulbenes nodaļa 26. jūlijā sarīkoja sporta svētkus. Dalību ņēma arī Madonas, Alūksnes, Jaungulbenes un citu nodaļu sportisti. Svētki sākās ar gājienu no tautas nama uz sporta laukumu Emzes parkā. Strādnieku Sports un Sargs, Nr. 8 (01.08.1931)
Monts Klē. Sirds gadalaiki
Marts Pujāts
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
Kas zina, vai tā taisnība – bet, kā vēstīts Gulbenes Ziņās (Nr. 252, 02.06.1933), iespējams, ka Emzes parkā noslepkavots, aplaupīts un paslēpts lauksaimnieks no Jaungulbenes. Iepriekš tirgū pārdevis govi par 35 latiem, grasījies pirkt zirgu. Ar dažiem paziņām gājis skatīties zirgus, tie bijuši sevišķi dārgi. Tad no paziņām nošķīries, sakot, ka divi čigāni piedāvājuši labus un lētus zirgus, bet tie ganoties mežā. Pēc tam runājuši satikties pie Emzes traktiera, kur viņš tā arī nav parādījies.. Vēlāk aizsargi visu mežu pārmeklējuši, tā arī neesot atrasts.
Elīna Bākule-Veira
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
Inese Tora. ... un vālodze aizlido svētīta
Herta
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
Svešzemju koku stādi vesti ar zirgiem no Pļaviņām. Pašlaik [1970. gadā] parkā aug 16 introducēto koku sugu, stādītas galvenokārt ap ezeru, uz salām un ceļmalās apstādījumos. Vislielākais ir Eiropas lapegļu stādījums – 291 koks, 54 Sibīrijas baltegles, 13 Pensilvānijas oši, korintes, sarkanie grimoņi, Tatārijas sausserži, ungāru ceriņi, kalnu jāņogas, villainās irbenes, krūmveida un kokveida karagānas (akācijas).
Emzes parka visresnākais koks ir baltā jeb sudrabapse (Populus alba L.). Lielākās apses diametrs – 150 cm. Arī pārējās divpadsmit parkā aug labi, veģetatīvi vairojas. Dzirkstele, Nr. 70 (16.06.1970)
Mikus Rotavots
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
Vija Poļaka-Rikveile. Atspulgi
Nesen notikušajā daļējā pilsētas iedzīvotāju sanāksmē izpildkomitejas priekšsēdētājs b. Priede pārskatāmi parādīja, kāds nākotnē kļūs “Emzes” parks. Tur būs estrāde, kurā varēs novietoties ap 2000 dziedātāju, skatītāju laukums, kurā sēdvietas 4500 – 5000 cilvēkiem. No stacijas līdz parkam izveidos taisnu ielu ar apstādījumiem. Padziļinot dīķi, ierīkos peldētavu, vienā no pussalām būs lasītava, bet tuvākajos gados izveidos aleju, kas savienos „Emzi“ un „Spārīti“. Nosusinot un iztīrot šo, tagad pārpurvojušos platību, izveidosies skaists parks. Daudz darba jāveic jau šopavasar, jo Padomju Latvijas 20. gadadienai veltītos rajona Dziesmu svētkus svinēs “Emzes“ parkā. Sarkanais Stars, Nr.46 (19.04.1960)
Dziesmu svētki Emzes estrādē Gulbenē. 1980. gadi
Iveta Šimkus
KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES KLAUSĪTIES
No stacijas tūliņ var nokļūt klusā, idilliskā dabas mātes klēpī, - jāpavirzās gar dzelzceļu uz Latgales pusi, tad pa labi kājceliņš droši novedīs pie romantiskā Emzes ezera. Ezeriņu izveidojis senais Vecgulbenes muižas īpašnieks barons Heinrichs Volfs. Kad apstājas ezera krastā, pie vecā paviljona, tad ezers gleznaini izlokās starp stādītiem krāšņiem kokiem burta M veidā, lai atgādinātu skaistās Volfa sievas, itālietes Marisas vārda sākumu. Ezers dzidrs, dziļš, kamdēļ Gulbenes stacijas rajona iedzīvotājiem vasarā še ir īsta peldu vietu un atpūtas stūrītis. Emzes krastos dzied daudz lakstīgalu, un katru vasaru še bieži līksmo zaļumnieki.
Apkārt ezeram lokās grantēti ceļi, kas sazarojušies daudzos mazākos, un ieved arvien dziļāk plašā Emzes parka sarežģītos labirintos. Parkā daudz dažādu koku. Veselas alejas dzīvības koku, Sibīrijas egļu, Skandināvijas priežu tumšzaļie puduri, ciprešu birzes, lazdas, liepas, ozoli... Ir arī pat retas ārzemju koku šķirnes, augi, kas citur Latvijā nav sastopami. Koku stādījumi sagrupēti, ievērota simetrija, lai skatītajiem atvērtos jauni brīnišķīgi krāsu kopojumi, romantiski, daiļi meža skati. Ugunskurs, Nr. 10 (01.11.1935)