“Laimes bērni. Kokariem - 100”

Izstāde “Laimes bērni. Kokariem - 100”


Stāsti un atmiņas, fotogrāfijas un laika liecības, viss kopā papildina mūzikas kultūrvidi ar nozīmīgo par brāļiem Kokariem, akcentējot katra personību. Tikšanās reizēs ar Kokaru koru dalībniekiem, centāmies noķert apkārt virmojošo noskaņu – to nav iespējams piefiksēt un uzlikt uz papīra. Tomēr mēs mēģinājām – jautāt, saklausīt, saprast un no lielā krājuma atlasīt notikumus, bildes, stāstus. Izstādē aplūkojami, lasāmi un klausāmi koru “Daile”, “Daina”, “Beverīna”, “Ave Sol” un “Dziedonis” dalībnieku, studentu, laika biedru fotogrāfijas, stāsti un audio fragmenti. Caur dzīvesstāstiem vēl aizvien sajūtot Imanta un Gido klātbūtni.   

Brāļi


Imants un Gido Kokari. Brāļi. Dvīņu brāļi. Lai arī katram rakstura iezīmes bija atšķirīgas, viņi tomēr apzinājās dvīņu brāļu spēku. Atbalstīja viens otru un sauca: “Brāli... brāli.” 

“Viņi nebija tādi vispārīgi filozofētāji – viņi bija pie zemes sieti, mūsu zemes cilvēki. Viss bija no dzīves nācis, no pieredzes. Mīlestība un labestība.” 
/Jānis Rijnieks, komponists, diriģents/ 

“Ja šodienas dzīve jau jaunībā liek visu darīt ātri, brāļu pieredze bija cita. Līdz 40 gadiem viņi dzīvoja Cēsīs mierīgu dzīvi: vadīja korus, rīkoja pasākumus, piedalījās skatēs. Ar šiem nosacīti mazajiem darbiem viņi stiprināja savu mugurkaulu. Tikai pēc tam, kad viņi zināja, kā pasauli turēt grožos, kā diriģēt, tad viņi guva panākumus, tad sākās viņu karjera.
Viens ir loģiskais un otrs – romantiķis. Viens ir matemātikas skolotājs, otrs – latviešu valodas. Abi mūzikas skolotāji.”
/Laima Kota, grāmatas “Brāli. Brāli” autore/

“Kļūt par Kokaru „savējo” bija īpaši, tad atklājās pavisam citādas cilvēciskās šķautnes – dzīves garša un azarts it visā – gan darbā, gan sadzīvē, maksimālisms, neizsīkstoša enerģija, radošums, līderība, arī vienkāršība un sirsnība.”
/Aira Birziņa, Imanta Kokara studente/

“Gido koncertā jebkuru dziesmu diriģēja ar sirdi un dvēseli, viņš bija ārkārtīgi dzirkstošs, ārkārtīgi aizrautīgs. Imants bija vairāk tāds klasiskais, viņš bija – kā jau matemātiķis – uz tehnisko, bet Gido bija ar dvēseli, viņš bija ar sirdi, burtiski dzirkstīja visu laiku – un mēs to visu izdzīvojām.” 
/Elga Paukšēna, kora “Daile” dalībniece/ 

“Imants bija gatavs vienmēr.”
 /Jānis Rijnieks, komponists, diriģents/AUDIO 

Abi brāļi pie Avotiņu dzimtās mājas, 20.gs. 40tie gadi. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā 

Dokumentālās filmas "Kokaru dziesmu svētki" pirmizrādes foto sesija. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā 

Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Meža dienas, 1936.gada pavasarī. Imants un Gido kreisajā pusē sēž uz zemes ar lāpstā rokās. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Dziesmu svētku mēģinājums. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Kokaru koru ikdiena


Koris bija darbs - ar sviedriem, ar disciplīnu, ar režīmu. Būšana korī bija liela daļa no dzīves, radot personības, veidojot uzskatus un vijot dzīvesstāstus. 

“Pulksten sešos, kad sākās mēģinājums, viņš [Gido]  jau vienmēr bija mums priekšā. Viņš bija tā sagatavojies! Bet saprotiet, ko tas nozīmē korim – cienījamās dāmas, nostrādājušas visu dienu, pēc tam noskrējušās pa veikaliem, izauļojušas, atnāk ar savām somām, ar pārtiku ģimenei un nosēžas – huuu – beidzot var atpūsties! Bet Gido ir kā uzvilkta stīga! Un viņš prasa, un viņš to kori velk, velk ārā visu, ko spēj.”  
/Uldis Celmiņš, kora “Daile” dalībnieks/

“Mēģinājumi bija konservatorijā un Strūgu ielā. Vismaz divreiz nedēļā. Pirmdien, trešdien kā āmen baznīcā.” 
/Rūta Branka, kora “Daile” dalībniece/ 

“Nezinu, kā vispār dzīve izvērstos, ja nebūtu koris. Bērnus nebija, kur atstāt, tāpēc ņēma līdzi uz mēģinājumu. Gido sauklis bija – bērni mani netraucē! Jūs pļāpājat, tas mani traucē! Tad arī visi saveda savus bērnus.”
 /Vija Ķirse, kora “Daile” dalībniece/ 

“Korī bija ārkārtīga disciplīna.” 
/Maija Krūmiņa (dzimusi Jēgere), kora “Daile” dalībniece/ AUDIO  

“Pirms sākt mēģinājumu, Imants noraisa no rokas pulksteni, un “lielie dziedāšanas svētki” ir sākušies! Vienmēr laikā, vienmēr darba un rosmes noskaņojumā maestro Kokars atrodas it kā ārpus sadzīves un dzīves notikumiem, tagad ir muzicēšana, un koristi, pašiem nemanot, nonāk lielā meistara suģestijas varā.. Man patika šie mēģinājumi, kuru nobeigumā holeriskais Imanta temperaments lika viņam iesaukties: “Nu tad beidzam mēģinājumu! Atpūtai padziedāsim gammas!” 
/Igors Pavlovs, kora “Dziedonis” dalībnieks/

“Bija arī šausmīga uzskaite. Reizi pusgadā. Tur bija visi kavējumi. Ļoti liela disciplīna. Mēs arī ļoti respektējām. Dažreiz mēs arī dusmojāmies – Kas tā par lietu?! Mēs taču pieauguši cilvēki. Mūs kā mazus bērnus. – Bet ir jābūt disciplīnai. Savādāk nekā nevar.”
/Anna Būre, kora “Beverīna” dalībniece/

“Dailē” nekas nevarēja notikt bez Gido ziņas. Pat neviena muša nevarēja uzlaisties cilvēkam uz pieres, kad viņš to neredzētu.”  
/Uldis Celmiņš, kora “Daile” dalībnieks/ 

Kora “Dziedonis” mēģinājums izbraukumā. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Kora “Beverīna” mēģinājums, Tartu, 1977. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Kora “Ave Sol” mēģinājums. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

 

 

 

 

 

Koru ārzemju braucieni


Lai arī cik tālu dotos koris, dziesma vienmēr bija klātesoša. 

“Spilgtā atmiņā palicis viens no tālākajiem koncertbraucieniem kora pastāvēšanas pirmajos gados, kad Gido Kokars savam lielajam korim bija noorganizējis viesošanos pie Tartu Skolotāju institūta studentiem. Lai gan bija pagājuši gandrīz deviņi gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, joprojām visi kora dalībnieki uz Tartu devās vaļējās smagajās mašīnās.”  
Avots: Zigrīda Kraule Bīrīte, “Dzintara dziesmai dzimušie”, Rīga, 2008

“Skaisti bija braucieni pa Padomju Savienību.” 
/Maija Krūmiņa (dzimusi Jēgere), kora “Daile” dalībniece/ AUDIO 

“Ļeņingradā mēs bijām vairākas reizes. Tur bija kultūras nams, nosaukts par godu lielajam komunistam. Mums tur bija jādzied un [Imants] Kokars juta, ka tur vispār neskanēs. Viņš paņēma un norāva visus aizkarus. Un mēs sniedzām koncertu.”  
/Maija Ozoliņa, kora “Beverīna” dalībniece/ 

“Tas bija viens no stimuliem, kāpēc nāca cilvēki dziedāt.” 
/Jānis Rijnieks, komponists, diriģents/ 

“Jābūt pareizā vietā ar pareizo dziesmu un noskaņu.“
/Maija Ozoliņa, kora “Beverīna” dalībniece/ AUDIO  

Kora “Daile: ārzemju ceļojumu karte. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Koris “Dziedonis” Rumānijā, 1976.gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Kora “Beverīna” tikšanās ar kori no Brestas. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Imanta Kokara piezīmju kalendārs, 1972.gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Koris “Beverīna” ar kori no Kamčatkas, Igaunijā, 1977. gads. Avots: Kora “Beverīna” ekspozīcija Cēsu Bērzaines pamatskolā.

Koru skates, konkursi


Cīņas uztraukums un uzvaras garša. Pamatīga gatavošanās. Savs redzējums, kā visam ir jābūt. Kora gaita, sieviešu kora tērpu garums, dziedājums. Pāri visam – uzticēšanās.     

“Imants mācēja mūs “saturēt” un noskaņot. Es domāju, ka iekšēji viņš uztraucās, bet mums to neizrādīja. Pirms skatēm mēs dziedājām ļoti grūtus vingrinājumus.  Viņš bija pārliecināts, tajā pašā laikā ar tādu pozitīvu uztraukumu, lai mēs – koristi – pareizā laikā un vietā iedziedātu. Imants mums lika atpūsties, elpot, tad uz krēsliem pagulēt, tad sēdēt, piecelties, pavingrot. Skatē ir jāiet ar domu – mēs būsim labākie.“  
/Anna Būre, kora “Beverīna” dalībniece/ 

“Kas mani visvairāk fascinē pie Gido – vienalga, lai cik bija atbildīgs koncerts, kora skate vai kas cits – es viņā nekad nejutu nedrošumu. Kad mēs gājām priekšā, viņa acīs un stājā to uztraukumu nekad nejuta. Tu varēji uz viņu skatīties un ar viņu muzicēt.” 
/Maija Krūmiņa (dzimusi Jēgere), kora “Daile” dalībniece/ 

“Tas viss bija Gido nopelns – viņš visu izdomāja, noorganizēja, un izdarīja. Koncertdzīve bija ļoti nopietna, jo Gido piegāja pie dziesmas un pie koncertiem ar vislielāko atbildību un uzmanību. Korim bija jābūt gatavam tā kā nazītim jebkurā mirklī un jebkurā vietā. Viņš uzskatīja, ka nekāda flederēšana nevar notikt.”  
/Uldis Celmiņš, kora “Daile” dalībnieks/ 

“Patiesībā mēs visi tā mīlējām Gido!” /Zigrīda Grīna, kora “Daile” dalībniece/ AUDIO 

“Imants ar Gido vienmēr izgudroja kaut ko jaunu, ar ko pārsteigt savus dziedātājus. Reiz pēc kāda koncerta tika nolemts kori pārveidot par stabuļu orķestri, tūlīt un tagad. Pēc neilga brīža kārklu zari pārtapa stabulēs, oktāvas robežās tika noregulēts skaņas augstums, un, lūk, koris stabuļu orķestra pavadījumā jau dziedādams soļoja uz vaļēju smago mašīnu, lai turpinātu ceļu.”  
Zigrīda Kraule Bīrīte, “Dzintara dziesmai dzimušie”, Rīga, 2008

“Pirms jebkura koncerta Imants kļuva nervozs, stādīja un pārstādīja vīru rindas, mainīja visu, kas padevās šādai izmaiņai, bet nekad nelaboja kopskaņu. Domāju, ka ar šīm manipulācijām maestro aizdzina sasprindzinājumu, no kura nebija brīvs pat šis supererudītais mūziķis.” 
/Igors Pavlovs, kora “Dziedonis” dalībnieks/

“Atceros, ka viņš [Imants] lika uzkrāsot lūpas pirms koncertiem. Kāpjot uz skatuves, jābūt skaistiem, un tērpiem kārtīgiem.”
/Anna Būre, kora “Beverīna” dalībniece/

“Ave sol”, Japāna, 1993. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Dziesmu kari, koris Beverīna”, 1970. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Kora “Dziedonis” izcīnītās balvas, Itālijas pilsētā Goricijā, 1977. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Goda raksts korim “Dziedonis”, 1960. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

Koru tērpi


Pašu šūti, pašu kaldināti. Reizēm smagi, tomēr nesti ar godu un cēlumu. 

“Toreiz [1955.gadā] visi bija vēl ģērbti nevis kaut kādos smalkos dzelžos, bet no apakšbikšu drēbes šūtos baltos tērpos ar prievītēm apkārt, lai izskatītos drusku pēc tautas tērpa.” 
/Rūta Branka, kora “Daile” dalībniece/ 

“Kora “Daile” tērpi sastāvēja no maziem riņķīšiem.” /Uldis Celmiņš, kora “Daile” dalībnieks/ AUDIO 

“1960. gada dziesmu svētki – kādi visām dāmām ir viduklīši, cik perfekti stāv tērps! Bet faktiski tie tērpi bija no kokvilnas lupatām. Mums bija Dubultos nometne – Gido lika izārdīt tās vecās kleitas, man bija tāda, ko man trīs reizes apkārt varēja apņemt. Visu vajadzēja izārdīt, ieloces iztaisīt tā, lai viss piegulētu – tad vajadzēja iet atrādīt Gido. Garumam vajadzēja būt līdz sērkociņkastītes augstumam no zemes; viduklim, ņieburam vajadzēja piegulēt. Tad viņš atļāva sašūt. Viena dziedātāja atveda šujmašīnu, šuvām caurām naktīm.” 
 /Vija Ķirse, kora “Daile” dalībniece/ 

“Tad tuvojās Dziesmusvētku simtgade, Imantam jau bija saruna ar mākslinieci Mirdzu Kangari par “Beverīnas” jaunajiem tērpiem. Kangare zīmēja skices. Imants nāca pie manis un teica – Visi kori šausmīgi pucējas, Rīgā visas darbnīcas un  mākslas nami ir aizņemti, noslogoti, nav neviens, kas “Beverīnai” taisa rotas. Tu kā daiļamata meistars, Tev ir jāņemas taisīt rotas. Man nebija izvēles.”
/Vilnis Ozoliņš, kora Beverīna dalībnieks/ 

“Vislielākais materiālais ieguldījums bija kora “apģērbšana”. Mūsu rīcībā bija 4 “formas” tērpi, piemēroti visiem gadījumiem. Jau 60to gadu otrā pusē koristi varēja lepoties ar teicami pašūtām frakām no dārga auduma, kas izraisīja skaudību citu koru dalībniekos.”
/Igors Pavlovs, kora “Dziedonis” dalībnieks/

“Imantam vienmēr vajadzēja manžetes pogas. Tās viņš regulāri pazaudēja – vai nu vienu, vai abas. Mēs ar Sofiju vienmēr dabūjām meklēt jaunas. Bez tām nekādi nevarēja. Tām bija vienkārši jābūt. Taurenītim arī bija jābūt.”
/Maija Ozoliņa, kora “Beverīna” dalībniece/

Kora “Daile” sieviešu tērpa rotu skice. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

                     Imants Kokars šuj sev koncerta tērpu. Avots: Kora “Beverīna” ekspozīcija Cēsu Bērzaines pamatskolā.

Kora “Beverīna” tā sauktais Lāčplēša tērps, Anna Būre ar vīru Raiti Būri. Avots: Annas Būres privātais albums

Kora “Beverinas” tērpa jotas fragents, autors Vilnis Ozoliņš. Avots: Viļņa Ozoliņa privātais albums

 

 

 

 

 

Koru repertuārs


Katram korim sava – himnas dziesma. Dziedātas nopietnas un lielas dziesmas, modernās un sadzīves dziesmas. Ik pa laikam repertuāros ievijas brāļu iemīļotās dziesmas.    

“Dailes” koris bija viens no pirmajiem, kas sadarbojās ar Imantu Kalniņu. Mēs dziedājām dziesmas, kuras Imants Kalniņš bija speciāli rakstījis “Dailes” korim.” 
/Elga Paukšēna, kora “Daile” dalībniece/ 

“Imants Kalniņš teica: “Un vai tiešām visu to es esmu sarakstījis?!” /Vija Ķirse, kora “Daile” dalībniece/AUDIO 

“Kad es strādāju televīzijā un vienu laiku veidoju raidījumus “Daudz laimes”, ar lielu baudu un prieku es katru pavasari centos ielikt dziesmu “Jau ziediem rotātas pļavas”. Jo tas ir tāds gaišums… Kad Gido diriģēja, viņam koris tā atsaucās, tur dzirkstīja viss.” 
/Jānis Rijnieks, komponists, diriģents/ 

“Abi diriģenti ar kaut kādu iekšējo nojautu vai sesto prātu vienmēr spējuši uzminēt, ko cilvēki pašreiz vai tuvākā nākotnē vēlēsies dzirdēt.” 
Zigrīda Kraule Bīrīte, “Dzintara dziesmai dzimušie”, Rīga, 2008

“Visspilgtākie iespaidi – dziesmu kari pirms dziesmu svētkiem. Vienreiz mēs “Lauztās priedes” dziedājām vienos naktī! Tajā gadā vispār nebija, ko dziedāt. Visi dziedāja “Lauztās priedes” – vēl un vēl, mēs kādi septītie bijām.. Tā bija obligātā dziesma, izvēles bija “Tek, saulīte”. Aula pārpildīta, bija karsti, tas ievilkās šausmīgi ilgi.” 
/Rūta Branka, kora “Daile” dalībniece/ 

“Imanta Kokara viena no mīļākajām dziesmām.” /Maija Ozoliņa, kora “Beverīna” dalībniece/ AUDIO

Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkal

Brāļu Kokaru 70. dzimšanas dienai veltītā koncerta programma. Avots: Gulbene novada bibliotēkas Novadpētniecības krājums

 

 

 

 

Brāļi Kokari kā pasniedzēji

Stingrība un prasīgums, tajā pašā laikā sapratne un cilvēcīgums. Prasīt no citiem tikpat daudz, cik citiem dot. 

„Tu esi sieviete, es nezinu, kā tev jādiriģē,” tas ir teikums, ko visspilgtāk atceros no pirmās stundas Imanta Kokara klasē. Te svarīgi pieminēt, ka Imanta Kokara studentu sarakstā ir pavisam maz sieviešu, viņa pedagoģiskā darba iesākumos esot bijusi ne visai veiksmīga pieredze ar studentēm. Viņa vārdiem runājot „ …viena raudāja, viena klusēja…”.  Tad nu pēc daudz, daudz gadiem es atkal biju pirmā, ko viņš skoloja. “
/Aira Birziņa, Imanta Kokara studente/

“Pirms nokļuvu viņa diriģēšanas klasē, bija milzīgs respekts, cieņa un bijība pret rektoru, pat bailes nokļūt viņa asā skatiena tēmējumā, kad būtu jautājums: ”Kas te notiek?” To var iedomāties tikai tie, kas dzirdējuši šo jautājumu un piedzīvojuši Kokaru tuvumu. Visam klāt jāpieliek Kokaru neparastie balss tembri un runas maniere, valodas izjūta… Bez šīm lietām citāti neskan.” 
/Aira Birziņa, Imanta Kokara studente/

“Specialitātē Imants Kokars bija ļoti prasīgs.”  /Rota Salmiņa, Imanta Kokara studente/ AUDIO  

“Vēl viena lieta, ko mācīja Imants Kokars, – mūziķa dzīve var būt pilnvērtīga un piepildīta tikai tad, ja diriģenta darbs ir apvienots ar pedagoga darbu. Nekad – tikai viens vai otrs.” 
/Rota Salmiņa, Imanta Kokara studente/ 

“Gido mācēja iedvest tādu mieru.” /Irēna Azace, Gido Kokara studente, kora “Daile” dalībniece/ AUDIO

Atšķirīgas individualitātes. Rektora kabinets. No kreisās: Gido Kokars, Imants Kokars. Avots: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas bibliotēkas krājums

Ceļavārdi. Rektors Imants Kokars sveic absolventu Aldanu Milzarāju. Avots: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas bibliotēkas krājums

Lieliskas pedagoga, psihologa un organizatora dotības. Gido Kokars. Avots: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas bibliotēkas krājums

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Brāļu Kokaru kordiriģēšanas žesti 


Diriģentu žesti ir kā rokraksts, katram diriģentam savs – vienreizējs, neatkārtojams, specifisks. Imanta žesti – spēcīgi  un temperamentīgi. Gido žesti – aizraujoši, radoši un saprotami. 

“Imanta kora diriģēšanas žestus ne ar vienu citu sajaukt nevar. Viņš bija tik precīzs, tik nolasāms, dziesmu satura vēstošs. Viņam bija tie plašie žesti. Ar savu žestu viņš pateica visu, tas bija mīlestības pilns. Ļoti plūstošs, profesionāls un ļoti precīzs. Katra balss zināja, kurā brīdī iedziedāt.”      
/Anna Būre, kora “Beverīna” dalībniece/ 

“Atceros kādu no pirmajām manis prašņāšanas reizēm. Man tika uzdots jautājums: “Rota, vai tu maz zini, no kā sastāv viens mājiens?” Un tika zīmēts un skaidrots.”  
/Rota Salmiņa, Imanta Kokara studente/

“Kad sāku studēt Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, es sāku dziedāt – toreiz vēl abi divi Kokari diriģēja vienu un to pašu dziesmu reizē. Abi divi bija priekšā, viņi ģērbās pilnīgi vienādi – vienādos uzvalkos, vienādās prievītēs – viņi izskatījās pilnīgi vienādi! Un viņi abi reizē nostājās priekšā.”  
/Rūta Branka, kora “Daile” dalībniece/  

“Latvijas diriģēšanas skola ir augsti novērtēta pasaulē, un te noteikti liela nozīme ir arī Imantam Kokaram, kurš kā pedagogs bija ļoti prasīgs gan manuālās tehnikas smalkumu, gan muzikālās izteiksmes niansētā izpildījumā. Piemēram, Japānā tā samanāma jaunu kordiriģentu rokās un stājā, pašam meistaram nemaz neesot vairs dzīvam un klātienē nesastopot jaunos māksliniekus, taču viņa personības iespaidotiem caur saviem skolotājiem.”
/Aira Birziņa, Imanta Kokara studente/ 

Imants Imants Kokars. Kordiriģēšanas žesti. Avots: kora “Beverīna”ekspozīcija Cēsu Bērzaines pamatskolā  

Kora “Dziedonis” mēģinājums, 1968. gads. Avots: Brāļu Kokaru ekspozīcija Ozolkalnā

"Pulvera" izgudrotājs. Imants Kokars. Avots: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas bibliotēkas krājums

1980.gada Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts. Imants atteicās slēpties zem lietussarga. Avots: kora “Beverīna” ekspozīcija Cēsu Bērzaines pamatskolā  

Kordiriģēšanas žesti. Gido Kokars. 2014.gads. Foto: Egons Štāls

 

 

 

 

 

Kokaru ieguldījums:

“Principā viņu darbība bija īpašs pagrieziena punkts Latvijas kora mūzikas attīstības vēsturē periodā pēc Otrā pasaules kara. Principiāli savādāka attieksme pret dziesmu, pret izpildījumu. Tas vairs nebija tāds stingrs akadēmisms. Viņi ienesa tik daudz jaunas krāsas, kora mūzika un kora koncerti kļuva populāri. Gido vajadzēja programmai vairākus koncertus izsludināt, lai varētu nopirkt biļetes.”
/Jānis Rijnieks, komponists, diriģents/