Izstāde

     

Cik atceros, vienmēr paticis darboties ar krāsām – sākumā ar krāsu zīmuļiem, krītiņiem, akvareli, bet kuram bērnam gan nepatīk. Jaunpiebalgas vidusskolā mans zīmēšanas skolotājs bija Arnolds Plaudis, vēlāk Jānis Kaksis. Plaudis mudināja mācības pēc 4.klases turpināt Rīgā „rozentāļos”. Nepaklausīju. Pabeidzu 7.klasi un iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Nācis no laukiem, nespēju iedzīvoties lielpilsētā. Nomāca tās drūzma. Arī kursā citi bija par mani vecāki, daži jau ar vispārējo vidusskolas izglītību. Pēc pāris mēnešiem atgriezos Jaunpiebalgā, lai mācībās panāktu klasesbiedrus, ko izdarīt nesagādāja grūtības. Apmeklēju skolotāja Kakša vadītā mākslas pulciņa nodarbības. Republikāniskajās skolēnu mākslas izstādēs arvien bijām starp labākajiem. Tas vairoja pašapziņu. Biju sadomājies, ka pēc vidusskolas beigšanas varētu likt iestāju eksāmenus Mākslas akadēmijā. Starts bija neveiksmīgs, jo konkurēt ar akadēmijas sagatavošanas kursos gājušajiem, no kuriem pat tad augstskolā tikai retais tiek ar pirmo mēģinājumu, bija pārāk liela uzdrošināšanās, ja ne avantūra. Un, varbūt labi vien, ka netiku, jo šaubos vai man pietiktu pacietības tik nopietnām un akadēmiskām studijām, jo zīmēšana ne visai patika. Cita lieta – ļauties krāsu priekam. Likteņa ironija vai sagadīšanās, ka māksliniekus un kopsaimniecības „Alauksts”, kurā vēlāk strādāju, ļaudis saistīja savstarpējas šefības saites. Tā kā akadēmijas gaisotne un bohēma nav sveši.

     1963.gada rudenī iesauca karadienestā, četrus gadus Baku pie Kaspijas dabūju vilkt svītraino jūrnieka kreklu. Dienesta laikā iestājos Maskavas Tautas mākslas neklātienes universitātē. Studijas apvienot ar dienestu tomēr izrādījās diezgan problemātiski. Kaut arī sekmes bija labas, pēc otrā kursa mācības pārtraucu.

     Atgriežoties no dienesta bija jāsāk strādāt. Paralēli turpināju nodarboties ar uzskatāmās aģitācijas māksliniecisko noformēšanu. Lieti noderēja vidusskolā gūtās iemaņas gan dienesta gados, gan tagad. Lozungi, transparenti, afišas, stendi, lielizmēra plakāti iekštelpās un teritorijā, kas slavināja un aicināja uz gaišo nākotni, jo tāds bija pieprasījums. Manas spējas un paveiktais tika atzinīgi novērtēts. Pasūtījumu netrūka, un papildus tiešajam darbam varēja labi nopelnīt. Mūsdienās vajadzība pēc uzskatāmās aģitācijas vismaz tādā saturā un formā kā, tā saucamajā, padomju laikā ir pierimusi. Daudz arī fotografēju sabiedriskos pasākumus, ģimeņu godus un svinības. Dažus gadus vidusskolā nostrādāju par vizuālās mākslas skolotāju, ierādot pamatiemaņas zīmēšanā, gleznošanā.

     Ir sagadījies, ka pēc piecdesmit gadu pārtraukuma esmu atsācis gleznot. Nekas cits neatlika, jo bija uzdāvināts molberts, krāsas un audekli. Darbojos vietējā gleznošanas studijā, piedalos tās aktivitātēs, arī vasaras plenēros tuvākā un tālākā apkārtnē. Kopš 2015.gada. Ar savu veikumu interesentus iepazīstinu gadskārtējās personālizstādēs, gan tur, kurp tieku aicināts. Daudzi darbi vairs nav pie manis, atrodas citviet Latvijā, arī Vācijā, Anglijā, Amerikā.  Patīk gleznot un apzināties, ka redzējumu, izjūtas, fantāzijas vari īstenot, spēlējoties ar krāsām. Kluso dabu uzstādījumi. Ziedi. Ainavas. Krāšņs rudens, balti sniega klajumi, pavasara palu ūdeņu čala, zilgani tālumā gaistoši meži, ziedoņa košums un pieneņu pļavas, vasaras zaļums visapkārt. Katram gadalaikam savs skaistums.

Egils Johansons