Apsīšu Jēkabam – 165

Publicēts: 7.12.2023

Apsīšu Jēkabam – 165

Rakstnieks Apsīšu Jēkabs (īstajā vārdā Jānis Jaunzems) dzimis 1858. gada 8. decembrī Lizuma pagasta Kalaņģos.
Apsīšu Jēkaba stāsti ir reālistiskas ievirzes, kuros risinātas morāles un ētikas problēmas. Tajos detalizēti aprakstīta sadzīve, pievērsta uzmanība psiholoģiskajiem raksturojumiem, poētiski tēlota Latvijas daba.
1879. gadā Apsīšu Jēkabs beidzis Jāņa Cimzes vadīto Skolotāju semināru Valkā, iegūstot draudzes skolas skolotāja un ērģelnieka tiesības.
Pats sevi uzskatījis vairāk par skolotāju nekā rakstnieku.
No 1893. līdz 1900. gadam Apsīšu Jēkabs strādājis par skolotāju Vecgulbenes draudzes skolā.
Gulbenes laikā arī ciešāk savērpās Apsīšu Jēkaba un Jāņa Misiņa draudzība, kuram tolaik bija grāmatu sietuve un veikals Lejasciemā. Apsīšu Jēkabs mudinājis J. Misiņu pievērsties grāmatu izdošanai.
“Arī Gulbenē Apsīšu Jēkabs dzīvo savas tautas un dabas vidū. Visu mūžu viņš palika šīs Latvijas lauku dabas bērns: ar sevi bagāts, īpatnējs, savrups. Skolai piederēja arī zeme, ko Apsīšu Jēkabs izdeva pusgraudā. Aiz skolas tīrumiem sākās skolas gārša, dzejniekam iemīļotā pastaigāšanās vieta, skaists egļu un apšu mežs, pāri pretim otrā pusē pacēlās baznīcas un pils torņi un starp zaļajiem kokiem spīdēja sarkanie jumti. Cik te atlika vaļas rakstniecības darbam, pietika, lai kādu domu uzrakstītu, tomēr mākslinieciski ko izveidot nevarēja.”
Viss mākslinieciski vērtīgais, sākot ar “Bagātiem radiem” un beidzot ar skatiem “No tautas bilžu galerijas” sarakstīts, Apsīšu Jēkabam strādājot Kokmuižas skolā pie Valmieras, pirms pārcelšanās uz Gulbeni.
Gulbenē Apsīšu Jēkaba literārā rosme it kā apsīkusi. Septiņu gadu laikā viņš sarakstījis tikai dažus stāstus un tēlojumus: “Vecā baznīciņa”, “Latvijas malā”, “Kur sāp?”, “Priekš Jura dienas”.
Pāreja uz Gulbenes draudzes skolu, kur daudz saimniecisku rūpju, paņēmusi arī rakstniecībai vajadzīgo laiku.
“Draudzes skolā daudz darāmā. Jāgādā par skolas ēku pārbūvi un krāšņu pārmūrēšanu; par telpu apgaismošanu un mācību līdzekļiem, ar kuriem pavisam bēdīgi. Lai nopirktu kaut vai vienkāršu kompasu, nelielu magnētu un pavairojamo stiklu, jālūdz līdzekļi no tā dēvētā draudzes konventa.”
Apsīšu Jēkabs – viens no labākajiem meža tēlotajiem latviešu literatūrā.
“Tos mežus vajag pašam redzēt. Te aug vienkopu skuju koki ar ozoliem, ošiem, kļaviem, liepām. Vasaru, kad visi lapu koki pilnīgi izplaukuši, ir jaukums tos redzēt. Bet tagad tik vēl alkšņiem upes malā bija lapas, bērziem tās vēl bij redzamas kā zaļas mūsiņas un ozoliem tās tikko raudzījās iedzeltenas ārā no pumpuriem; kārkli pa abām upes malām savām spīdošām jaunām lapām gūlās kā zaļumu klēpji upes ūdenī.”

​

 

 

 

 

Attēlos:
Apsīšu Jēkabs
Apsīšu Jēkaba dzimtās mājas “Kalaņģi”
Lelles – tēli Apsīšu Jēkaba stāstā “Bagāti radi”

Avoti:
periodika.lndb.lv
enciklopedija.lv