Vecumposms 5+
.png)
Tīna Oževica. Ko dara jūtas
“Viss skaistums slēpjas grāmatas vienkāršībā. Tā maziem soļiem, īsi un kodolīgi, pavisam neuzbāzīgi demonstrē mūsu jūtu pasauli tādu, kāda tā ir. Un kur gan tas viss dzīvo, jautā autore grāmatas pēdējā lapaspusē. Mūsos, protams. „Mīlestība ir elektriķis”, viņa saka. „Cerība iedod ceļā līdzi sviestmaizes”, viņa min. „Ilgas ceļo.” „Nostaļģija ošņā šalli.” „Uzticēšanās ceļ tiltus.” „Miers glauda suni.” Un, galu galā: „Līdzjūtība lasa nost gliemežus no ietves.” Ak! Šī grāmata ir pasaka… Pasaka par mums visiem. Par mūsu jūtām. Gan par tām, ko izrādām, gan tām, ko ne. Kā arī tām, ko nemaz nevaram noslēpt, jo viss nolasāms mūsu sejā, stājā un uzvedībā.”
No bloga: https://gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com/2022/01/21/ko-dara-jutas/
Rakstniece Tina Oževiča studējusi filozofiju un angļu valodu Vroclavas Universitātē, ieguvusi filozofijas doktora grādu, ir daudzu zinātnisko rakstu un desmit bērnu grāmatu autore. Starptautiskās Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (IBBY) Polijas nodaļa tai piešķīrusi titulu “2020. gada grāmata”.
Grāmatas māksliniece Aleksandra Zajonca absolvējusi Opoles Universitātes Mākslas fakultāti, strādā par grafikas dizaineri, ilustrē bērnu grāmatas un nodarbojas ar keramiku.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
Terēza Sediva. Kurmis melni baltā alā
“Pēc čehu ilustratores Terezas Sedivas grāmatas "Kurmis melni baltā alā" varētu izveidot plaša ģeogrāfiskā areāla ekskursiju. Autore dzimusi un dzīvo Čehijā, grāmata pirmo reizi publicēta Lielbritānijā Thames & Hudson Ltd. paspārnē un latviešu valodā tulkotais izdevums iespiests un iesiets Ķīnas tipogrāfijā. Varena lēkāšana pa pasauli, vai ne? Taču, atmetot visu ģeogrāfiju, linogriezuma tehnikā veidotais ilustrāciju stāsts mazo un lielo lasītāju ieved pazemē un mudina izkūņāties no ierastās alas, lai ieraudzītu krāsaino pasauli.
"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/
Dažreiz ir ļoti ērti dzīvot tumšā un mitrā alā, jo tās taču ir tavas mājas - teritorija, kurā viss pazīstams, pierasts un nomierinošs, pat, ja dažreiz tomēr nav diez ko omulīgs. Dažreiz nav īsti ticības tam, ko saka citi - tur ārā ir krāsas un skaistums, jāpabāž tikai deguns un jāpaskatās. Un dažreiz vajadzīgs viens kārtīgs spēriens pa pakaļu, lai sadūšotos izlīst no savas tumsas. Kādam var pietikt ar motivējošu draugu un kādu iedvesmojošu īsrunu, bet kādam var būt vajadzīgs pamatīgāks spēriens vai pat speciālista palīdzība, lai izrāptos no tumšās telpas sev apkārt.”
No bloga: http://lalksne.blogspot.com/2021/05/tereza-sediva-kurmis-melni-balta-ala.html
Amēlija Žavo. Mana negantā diena
„Lielie saka, ka negantie vilki dzīvo tikai pasakās. Tā nav tiesa. Vilki ir arī manā skolā. Tie uzglūn, apsaukā un dara pāri. Vai arī man jākļūst par negantu vilku?“
Mazajai Šarlotei ir bail no vilkiem. Arī viņas skolā ir negantie vilki - tie, kas dara pāri citiem. Kādu dienu, lai tikai nekļūtu par pāridarītāju upuri, arī Šarlote kļūst par vilku.
“Mani iedvesmo psiholoģes praksē sastaptās tēmas – emocijas, sēras, pieķeršanās, mobings, digitālo tehnoloģiju lietojums, mūsu iekšējie resursi, limiti… Vai nu praksē, vai no kādas no savām meitām izdzirdu kādu teikumu, kas mani uzrunā, un cenšos tam apkārt izveidot stāstu. Tam man ir īpašs blociņš. Tiklīdz man ir kāds brīvs brīdis, sāku dažādi eksperimentēt ar tekstu,” teic grāmatas autore Amēlija Žavo.
Grāmatā ir tematiski vērtīgi parādīts, kā mazi bērni var justies bēdīgi, nomākti un pat fiziski slimi, saskaroties ar negatīvām situācijām skolā un bērnudārzā, pat tad, ja viņi līdz galam neapzinās, kas notiek (piemēram, pāridarītājus redz kā pasaku vilkus).
Amēlija Žavo ir praktizējoša bērnu psiholoģe, viņa strādā ar bērniem un pusaudžiem slimnīcā Ljēžā (Beļģija). Savās grāmatās bērniem A. Žavo ar dziļu izpratni un cilvēkmīlestību apskata dažādas sabiedrībā nozīmīgas, ne vienmēr viegli izprotamas tēmas kā, piemēram, savstarpējās attiecības un tehnoloģiju lomu tajās, mobingu skolā, negatīvās emocijas.
Māksliniece Annika Masona vairākus gadus darbojusies animācijas jomā, bet nu rada ilustrācijas bērnu grāmatām un dažādiem citiem izdevumiem.
Rebeka Lukošus. Nepaklausīgais vectēvs
Rebekas Lukošus grāmata "Nepaklausīgais vectēvs" asprātīgi izjauc ierasto kārtību – tā ir veltīta mākslinieces vectēvam Antonam, kurš ir stāsta galvenais varonis, un vēstījums, lai arī rakstīts trešajā personā, atklājas no viņa skatpunkta. Kā apgalvo pati Rebeka, visi notikumi ir vai nu patiesi vai balstīti patiesos novērojumos. Antons savā astoņdesmitajā dzimšanas dienā izdomā atmest paraugvectēva ampluā un veselu dienu dara tikai to, ko vēlas – neviens viņam vairs neaizliegs našķēties ar čipšiem un kolu, vadīt mašīnu, ālēties puķu laukā, staigāt līdz spēku izsīkumam, gulēt jūrmalā, ēst saldējumu un pat krāsot matus! Skaidrs, ka neviena no šīm izpausmēm nav pat īsti nebēdnīga, ja nu vienīgi aizraušanās ar Kanādas zeltslotiņām – mana draudzene bioloģe, uzšķīrusi atvērumu ar saulaini dzelteno pļavu, iesaucās, ka zeltslotiņas ir dārzbēgļi, kas ieviešas savvaļā un rada nepatikšanas citām augu sugām. "Un viņš vēl nes tās uz mežu? Nē, nu vispār!" Iespējams, tādēļ turpat blakus uzzīmētā vāvere izskatās tik pikta.
Tā kā Latvijā ilustratori parasti strādā tandēmā ar rakstniekiem, man prieks, ka arī šajā ziņā Rebeka atkāpjas no ierastā modeļa – viņa pati ir gan teksta autore, gan māksliniece. Manuprāt, tā ir zīmīga robežšķirtne ilustratora karjerā – ceru, ka arvien vairāk grāmatu mākslinieku jutīsies droši spert šo soli un stāstīt paši savus stāstus, tādējādi padarot latviešu bērnu literatūras ainavu vēl krāsaināku. Jāpiebilst, ka "Nepaklausīgais vectēvs" ir jau trešā Rebeka grāmata – viņa ir pati jaunākā māksliniece "bikibukiešu" saimē (ilustrācijas Jāņa Rokpeļņa dzejolim "Iedomīgā radiniece" tapa, kad Rebekai bija 19 gadu un viņa vēl mācījās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā), viņa ir ilustrējusi Kārļa Vērdiņa poēmu "Dilles tante" (aizrautīgo dzejnieci zaļajā tērpā sastopam arī kā epizodisku tēlu vectēva stāstā). Rebeka arī zīmē komiksus, piedalās izstādēs, vada darbnīcas un pulciņus.
Saite: https://satori.lv/article/opitis-brivsoli
Grāmatas fragmenta lasījums: https://www.youtube.com/watch?v=3s_bcSrdaFs
Juris Zvirgzdiņš. Rijīgā čūska un gudrā pele
Rakstot grāmatu “Rijīgā čūska un gudrā pele”, Juris Zvirgzdiņš ir sagatavojis jaunu brīnumu, lai tad, kad brīnums notiks – piemēram, nolasot stāsta fragmentu Jāņa Baltvilka lasījumos, bērni sēdētu ieplestām mutēm... Tieši iepriekš sagatavotu brīnumu varētu dēvēt par stāsta galveno ideju, īpaši veiksmīgi brīnumi rodas tad, ja izvēlēta pareizā atbalsta komanda, kas nepadodas grūtību priekšā un ir gana radoša. Šajā procesā tiek pārvarētas arī bailes – nav nemaz tik viegli, satiekoties ar Rijīgu čūsku, kuras vēderā jau atrodas gan zvaniņš, gan pulkstenis, gan kafijas dzirnaviņas, pat kājminamā šujmašīna, tai vienkārši piedāvāt meža zemenītes. Bet drosmīgā pele to spēj. Viņa ir radošu ideju pārpilna un palīdz ne vien čūskai atbrīvoties no gaužām nepiemērotās maltītes, bet arī veselam pulkam - susuriņam, gailim, vāverei un zaķu mātei iegūt sev nepieciešamo. Arī čūskai tiek apmetnis (vairs nebūs jāmaina āda - tas taču ir tik sāpīgi!), un pati izdarīgā pelīte tiek pie siera rituļa. Juris Zvirgzdiņš allaž mācējis rīkoties ar valodu – stāstā par čūsku un peli tieši zvaniņa “dzinn, dzinn”, pulksteņa “tik, tak”, kafijas dzirnaviņu ”rrrr”” un šujmašīnas “cik, cak” piešķir vēstījumam gan savdabīgu ritmu, gan īpatnu poētismu.
Grāmatai raksturīga attēla rotaļīga saspēle ar tekstu. Izdevuma māksliniece ir starptautiski pazīstamā jaunā ilustratore Vivianna Maria Stanislavska.
Saite: https://www.petergailis.lv/veikals/Rijiga-cuska-un-gudra-pele-p408000349
Inese Paklone. Zvēru barošana
Klajā nākusi grāmata, ar ko lasītāji - gan mazie lasītāji, gan viņu vecāki, iespējams, papildinās bērnu literatūras plaukta “zelta stūrīti”. Ineses Paklones dzejoļu krājums bērniem “Zvēru barošana” ir maza zēna un viņa tēva pusdienlaika gājiens pa zooloģisko dārzu, vērojot kā no pusdivpadsmitiem līdz diviem pusdieno nīlzirgi, poniji, pelikāni, lauvas, žirafes, ziemeļbrieži. Dzejoļi radušies iepazīstoties ar dažādu zvēru dārzu praksi – tāpēc grāmatā ir dzīvnieki, kuru nav Rīgas dārzā. Tēvs un dēls, staigājot pa zooloģisko dārzu, sarunājas par zvēru dzīvi un paradumiem, tētis uzdod joku jautājumus, piemēram, “Kurā pusē flamingam vairāk spalvu?” bet, kad puika minstinās, pats atbild: ārpusē.
Jaunā grāmata ieved lasītāju daudzkrāsainā zvēru valstībā, ar maza zēna vērīgajām acīm ļaujot noraudzīties dzīvnieku pusdienošanas paradumos. Dzejoļi priecē ar trāpīgām, izzinošām detaļām, tie valdzina ar svaigo, skanīgo valodas plūdumu, spožām un negaidītām atskaņām. Ko pusdienās ēd ašie un lēnīgie, pūkainie, spalvainie, strīpainie – visi Zoodārza iemītnieki, kam ēdiens tiek pasniegts ik dienu noteiktā laikā?
Dzejoļu krājumu rotā mākslinieces Gundegas Muzikantes papīra griezuma tehnikā veidotās dzīvnieku ilustrācijas.
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Indreks Kofs. Uz mājām
Igauņu rakstnieks Indreks Kofs un māksliniece Marja Līsa Platsa parāda, kāds būtu piecgadīga zēna ceļš no bērnudārza uz mājām, ja viņš drīkstētu iet viens. Grāmatā „Uz mājām" asprātīgi un saistoši atainota katra bērna kvēlākā vēlēšanās – ātrāk izaugt un kļūt patstāvīgam. Madis gan sevi uzskata par lielu puiku, jo prot sakārtot savas rotaļlietas, braukt ar divriteni, tīrīt zobus, aizpogāties, zina dažus burtus un mamma viņam ir mācījusi, kā uzvesties uz ielas. Vecākiem, kopā ar bērniem lasot par Mada piedzīvojumiem pilno ceļojumu uz mājām, rodas lieliska iespēja apspriest dažādas situācijas, kā uzvesties, ja līdzās nav pieaugušā.
Kādu dienu, kad piecgadīgajam Madim neviens nevar atnākt pakaļ uz bērnudārzu, viņam uz mājām ir jāiet vienam. Šis pasākums izvēršas par piedzīvojumiem pilnu ceļojumu, kurš beidzas vēlu vakarā ar satraukto, taču bezgala laimīgo vecāku satikšanu.
Indreks Kofs (Indrek Koff, 1975) ir bērnu rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Absolvējis Tartu universitātes Franču valodas un literatūras fakultāti. Par nozīmīgiem tulkojumiem no franču uz igauņu valodu ir saņēmis Francijas Literatūras un Mākslas ordeni. Arī igauņu dzejas laukā I. Kofs ir izpelnījies atzinību ar lakonisko vēstījumu, debitējot 2006. gadā ar savu pirmo dzejas krājumu "Vana laul" (Vecā dziesma). Kopā ar dzīvesbiedri Evu Kofu (Eva Koff) ir sarakstījis lugu bērniem. Interneta žurnālā „Punctum" 23. 02. 2018. Maimas Grīnbergas tulkojumā publicēti fragmenti no I. Kofa Histēriskā traktāta par igaunisko dzīvesdziņu (eestluse elujõust, 2010), kam tika piešķirta Igaunijas Kultūrkapitāla dzejas balva.
No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola, māksliniece Marja Līsa Platsa.