Vecumposms 15+

Netikumīgie. Dzejoļi Kristas Burānes dokumentālajai dzejas izrādei

Dzejas krājumā pusaudžiem “Netikumīgie” apkopoti dzejoļi Kristas Burānes dokumentālās dzejas izrādei “Netikumīgie” (Dirty Deal Teatro).
Dzejnieki - Marija Luīze Meļķe, Kirils Ēcis, Raimonds Ķirķis, Agnese Krivade, Kārlis Vērdiņš , mākslinieki - Pauls Rietums, Liāna Mihailova, Agate Lielpētere, Sanita Adoviča.
Kristas Burānes ideju par izrādi rosināja vairāki skandāli, kas tika sacelti ap skolā izmantotajiem literārajiem tekstiem un citiem mākslas darbiem, un tā saucamie “tikumības grozījumi” izglītības likumā. Literatūras skolotājiem saskaņā ar tiem jābūt liekulīgiem iedomātas “ideālās dzīves” ideologiem, daudzi šo lomu pieņem un atsakās no literatūras kā mākslas veida, padarot to par noteiktas propagandas līdzekli. Izrādes veidotāji vēlējās uzdot jautājumu par dzejas lomu 21.gadsimta jaunieša dzīvē un izmantot šo mediju, lai dotu vārdu pašiem pusaudžiem sarunā ar pieaugušajiem par viņu dzīves realitāti un to, vai mākslai ir jāsargā tikumība.
Grāmatā netiek dublēta veiksmīgās, spilgtās izrādes dramaturģija, bet veidota patstāvīga dzejoļu krājuma kompozīcija, ko papildina četru jauno mākslinieku ilustrācijas un Alekseja Muraško veidotais grāmatas dizains. Grāmata ar visiem tās elementiem veido vēl vienu šo dokumentāli sakņoto dzejoļu interpretāciju, kas nu pastāvēs līdztekus izrādei.

Saite: https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/dzeja/netikumigie.html

Delfīne de Vigāna. No un es

Romāns «No un es» vēsta par trīspadsmitgadīgās Lū un viņas ģimenes dzīvi, kuru manāmi sašūpo iepazīšanās ar bezpajumtnieci vārdā No. Lū visu mūžu ir jutusies ārpus uztveršanas zonas. Ārpus kadrējuma, ārpus valodām. Nepiederīga visam, kam atrodas tuvumā. Lū ir īpaša. Trīspadsmit gadu vecumā viņas IQ (intelektuālais attīstības koeficients) pārsniedz griestus, taču tai pat laikā Lū apgrūtina tieši tik vienkāršas darbības, kā, piemēram, kurpju sasiešana. Kā to skaidro psihologi – bērni, kuri attīstībā apsteidz vienaudžus, spēj pasauli izprast līdz sīkākajai niansei, taču apjukt un nomaldīties ikdienišķu situāciju krustugunīs.
Pasaulē ir miljoniem caurumu, un vienu no tiem Lū vēlas aizlāpīt – rīkoties pretēji vispārpieņemtajiem aktiem un darīt visu, kas ir (un nav) viņas spēkos, lai pierādītu, ka lietas var notikt arī citādi. Iepazīšanās ar astoņpadsmit gadus veco bezpajumtnieci No, viņas stāsts par nemieru, zaudētu uzticību cilvēkiem, mēnešiem ilgo bezmērķīgo apkārt klīšanu, vardarbību, stundām, kas viena pēc otras paskrien garām, atnesot tumsu un bailēm no tās, raisa meitenē vēlmi palīdzēt No, kuras nonākšana bezpalīdzīgi neapskaužamajā situācijā, liek jaunajai sievietei izskatīties pēc bezgalīgi sīkas vienības, bezgalīgi lielajā pasaulē. Taču Lū neapzinās, ka No ienākšana viņas ģimenē atmodinās emociju vulkānu no dziļa miega. Atmodinās atmiņas par brīžiem, kuri vairs nepieder, kuri ieslodzīti kastē un noslēpti dziļi plauktā, prom no acīm. Brīžiem, kurus aizliegts atcerēties un pieminēt.

«No un es» liek aizdomāties par to, cik skarbos apstākļos dzīvo ne tikai tie, kuri palikuši bez pajumtes, bet arī tie, kuri katru rītu sagaida siltā gultā, starp mīkstiem spilveniem un segām, taču nesaņem rūpes un mīlestību no cilvēkiem, kuri ir ģenētiski ieprogrammēti to sniegt. Cik daudz tādu bezpajumtnieku ir uz ielām un aiz māju sienām? Nomaldījušies likteņa pabērni, kuri vienlaikus meklē un atraida palīdzību. Ir lietas, kuras notiek bez īpaša pamatojuma. Paskaidrojuma. Un dažreiz mūsu rokas ir par īsu, lai paķertu tās aiz astes. Lai liktu tām pagaist. Taču, neatkarīgi no tā, ka ir lietas, kuru norisi nespējam mainīt, mums nav jāatkāpjas.
Neatkarīgi no tā, ka Vigāna uzrunā jauniešus, romānā skartās tēmas uzrunās (un mazliet ievainos) ikvienu lasītāju. Tāpēc, ja meklējat visas dzīves patiesības, tad meklējiet un atrodiet tās šeit, jo Vigānai tās izdevies sakārot vienkopus. «Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas», taču vienmēr aizmirst piebilst, ka nekas no tā nenotiek. Dzīvē allaž nākas saskarties ar lietām, pret kurām aprēķini ir bezspēcīgi. Mēs katru dienu izkrītam dzīves eksāmenā.

 

Saite: https://www.postscriptum.lv/2021/06/09/delfine-de-vigana-no-un-es/

Čārlijs Makesijs. Puika, kurmis, lapsa un zirgs

Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.

Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Vissvarīgākās lietas uz pasaules nav aptaustāmas (izņemot apskāvienu). Tikai apjaušamas.

 

Saite: https://www.postscriptum.lv/2022/01/26/carlijs-makesijs-puika-kurmis-lapsa-un-zirgs/

 

Vinko Mēderndorfers. Sirds plaukstā

"Sirds plaukstā" iesākas kā vecmammas ar roku uzkulta debesmannā- gaisīgi virmuļojoša ar bērnišķīgu vieglumu un ironisku burbuļošanu. Līdz vienā momentā caur gaisīgumu uzkožos uz dzērveņu ogu skābajām notīm. Te nekas nav tā kā sākumā izliekas un vienā momentā jauniešu romāns iegūst smeldzīgi skaudru nokrāsu. Bet tomēr, tomēr. Šis nav darbs, kas sažņaudz un velk dzelmē, gluži pretēji- te mīlestība ir tik visuresoša, starojoša un apņemoša, ka nav iespējams sevī neielaist  šo sirsnības devu. Acis mirdz no sirsnīguma, līdz asaras aizmiglo skatu.  No aizkustinājuma, no sirsnības, no cilvēkmīlestības. 

Par ko ir "Sirds plaukstā"? 

Nika ar ģimeni ir atgriezusies atpakaļ uz dzīvi Slovēnijā un turpina skolas gaitas 8.klasē. Nika ir asprātīga, izpalīdzīga, ļoti gudra un talantīga. Skolas biedri viņu pieņem par savējo. Taču Niku nomāc kāds noslēpums, kas draud izjaukt viņas uzbūvēto pasauli.... Kāds- tas tev būs jāatklāj pašam/-ai... 

"Petra saka, ka būs friziere. Viņai nebūs sava salona, jo mamma teikusi, ka tas ir pārāk sarežģīti, tāpēc viņa grib būt tikai friziere. Viņai tas šķiet forši. Mazgā galvas, mazliet paķemmē, paralēli klausies radio un pēc tam ej ar meitenēm pusdienās." (11.lpp.)

 

Saite: https://sandrakoka.com/blog/2022/2/vinko-mederndorfers-sirds-plauksta

 

Jennija Jēgerfelde. Stendapa karaliene

Mamma lika cilvēkiem raudāt. Viņa joprojām liek cilvēkiem raudāt, lai gan vairs nav dzīva. Reizēm, kad tētis ir dušā, es dzirdu, kā viņš raud. Man šķiet, viņš domā, ka to nevar dzirdēt. Bet var, tāpēc es nekad neraudāšu. Nekad. Un es nekad nelikšu citiem cilvēkiem raudāt. Es likšu cilvēkiem smieties. Tā ir mana misija! Sašai ir divpadsmit gadu. Kā magnija atomskaitlis. Viņas mamma mēdza teikt, ka dažiem cilvēkiem humors ir kaulos, viscaur skeletā! Sašai ir aizdomas, ka viņas kaulos humora nav, bet viņai ir plāns: kļūt par STENDAPA KARALIENI. Viņa trenēsies, līdz katrs bēdīgais kauls ķermenī kļūs jautrs. Ja vien viņa spēs likt citiem smieties, varbūt tā otra sajūta pazudīs. Tā sajūta, kas slēpjas aiz acīm, dedzina un draud ritēt pāri vaigiem. Moderna, asprātīga un reizē emocionāli dziļa grāmata, kas precīzi attēlo pusaudža domas un pārdzīvojumus. Tā būtu jāizlasa ikvienam bērnam un vecākam.

Par autoru:
(Jenny Jägerfeld) ir zviedru psiholoģe un rakstniece, saņēmusi gan Augusta balvu par labāko bērnu grāmatu, gan Astridas Lindgrēnes balvu. Viņai piemīt spēja pat vissmagākās lietas pastāstīt ar humoru un siltumu.

 

Saite: https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/gramata/73416/stendapa-karaliene

Sigri Agnēte Hansena. Tu redzēji?

Grāmatas nosaukums un arī vāka noformējums (ilustrācijas autore – Rūta Briede) vedina uz zināmām aizdomām, kuras apstiprinās, grāmatu izlasot. Arī pēdējā vāka rindas “Pusaudžiem tiek daudz stāstīts par drošību internetā, bet ir tik viegli paklupt un sastrādāt grūti labojamas lietas. It sevišķi, ja tev ir 15 gadi, tevī plosās hormoni un tu esi iemīlējies” atgādina it kā visiem zināmo patiesību par mīlestības aklumu un rozā brillēm, jo sevišķi mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad viens klikšķis var radīt neprognozējamas sekas, kuras ir arī grūti likvidēt. Šķiet, reizēm jāpievienojas teicienam “Kad mēs augām, tad tā negāja” vismaz no tā viedokļa, ka mums jau fotogrāfija bija sapnis, kas ne katru dienu iespējams, bet šodienas cilvēks var bildēt pa labi un kreisi, cik tik uziet, un vēl izvēlēties labāko no tapušajiem kadriem. Zināms, “saķeršanās” dažādos jautājumos bija aktuāla arī mūsu skolas gados, gan par izskatu, gan par simpātijām un antipātijām, piederību kādai konkrētai klases vai skolas grupai un ko tik vēl nē, arī nežēlības izpausmes bija visdažādākās, vien šķiet, ka tajos laikos par to runāja daudzkārt mazāk, savukārt tie, kas kādas “ziepes” bija sastrādājuši, pieredzēja visādus – pamatotus un nepamatotus – trakumus...

Runājot Karlsona leksikā, Annai ir pavisam parasta ģimene – mamma, tētis un mazā māsa, viņi dzīvo pavisam parastā mājā un dara pavisam parastus darbus. Mazāk “parasti” šķiet tas, ka Annas īstenā draudzene ir viņas vecmāmiņa, kura gan atgādina meitenei, ka būtu labi, ja viņai būtu vēl kāds draugs... Un pavisam “parasta” ir arī skolas ikdiena – gan vecajā skolā, gan jaunajā, kurā Anna nokļūst pēc tiem nejaukajiem brīžiem, kuru iemesls – vēlēšanās patikt, iemīlēšanās klasesbiedrā, neapdomīga, nedaudz izprovocēta rīcība, tā teikt – daži klikšķi līdz nepatikšanām.

Mazliet “neparasta” ir situācijas risināšana, kurā aktīvi iesaistās vairāki pieaugušie – sākotnēji tā ir Annas ārste, kura arī visu to smagumu uzklausa un izstāsta viņas vecākiem, tad pašu vecāku rīcība, kad tētis atrod jaunu darbu citā pilsētā, kurā dzīvo arī Annas vecmāmiņa, protams, psihologa apmeklēšana, un mediators, kas bija jāapmeklē abiem nelāgajā situācijā iesaistītajiem pusaudžiem.

Teikšu, ka šī ir viena no grāmatām, ko vajadzētu izlasīt ikvienam – gan vecākiem, gan bērniem, gan pedagogiem, jo mēs katrs varam nonākt kādā situācijā, kad cilvēces sasniegumi, konkrēti, foto, video un internets, var nodarīt gana daudz ļauna. Un, jā – arī šī varētu būt viena “uz skatuves liekama” grāmata, jo, iespējams, tā jauniešus uzrunātu vistiešāk, jo šķiet, ka teātra māksla ir mūsdienu jauniešu interešu lokā (tādas domas rodas, vērojot izrāžu apmeklētājus, kuru vidū nav tikai pusmūža kundzītes un pensionāru pāri...).

Citāts izsaka visu romāna būtību:

“- Man vienkārši ir drausmīgi netīra sirdsapziņa, tēti. – Viņš noglāsta man vaigu, tas ir žests, kuru vecāki patiesībā pārstāj lietot ap bērna piecu gadu vecumu, pēc tam neviens vairs sava bērna vaigu tik maigi neglāsta, jo bērns sāk aizgriezties un izvairīties. Bet ne es, ne tagad. Tagad vienīgais, ko es vēlos – lai mana dzīve liktos tāda, it kā man patiesi būtu pieci gadi un vēl nebūtu ne jausmas par visu, kas var būt sarežģīts un grūts. Lai es domātu, ka briesmīgākais, kas var notikt, ir nokrist no divriteņa un sasisties. Kad cilvēkam ir pieci gadi, viņš vēl nezina, ka tas, kas notiek ķermeņa iekšienē, var nodarīt daudz lielākas sāpes nekā lietas ārpus ķermeņa. Ja tu sasities, nokrītot no riteņa, tas pāriet. Pietiek uzlīmēt plāksteri, papaijāt, papūst, dzirdēt kādu pieaugušo sakām, ka pāries, un nākamajā rītā viss atkal ir pilnīgā kārtībā. Bet, ja salaid visu kārtīgā grīstē, kā to izdarīju es, ir daudz trakāt. Tur nekādi plāksteri nepalīdz. Neviens pieaugušais nepienāk un nepapūš sasisto vietu pusaudzim, kurš nav jēdzis rīkoties apdomīgi. Pasaulē nepietiek pārsēju, lai vērstu par labu to, kas notika ar mani. Arī tad, ja visas pasaules slimnīcas sarīkotu ziedošanas akciju un apzvanītu cita citu, lai savāktu plāksterus no visām slimnīcām vienā kaudzē, ar tiem nepietiktu. Es stāvētu blakus šai kaudzei, ap kuru būtu sapulcējušies priecīgie un apmierinātie ziedotāji no slimnīcām visā pasaulē, es redzētu viņu acīs prieku par to, ka viņi paveikuši kaut ko tik apjomīgu, tad papurinātu galvu un skumjā balsī teiktu: - Es pati redzu. Ar tiem nepietiek. Brūce ir pārāk liela.”

Ak, kaut mums, lielajiem, pietiktu plāksteru, ko līmēt uz savu bērnu brūcēm, kuras rodas sirsniņās, viņiem ejot to grūto pieaugšanas ceļu!... Bet varbūt visvienkāršākais plāksteris ir saruna? Tikai tas ir grūti sadabūjams šai laikmetā, kad viss tik viegli – ar pāris klikšķiem – sasniedzams, bet reizē arī – atgrūžams...

Un pilnīgi negaidīts pārsteigums sagaida romāna izskaņā, kad vispirms Anna izlemj piezvanīt Lāšam, ar kura “palīdzību” visa šī ķeza ievārīta, un izrādās, ka tur arī slēpjas kāda pavisam savāda, citiem neiedomājama sāpe, kuru pārvarēt puisis iedomājies, izdarot tā, lai sāp kādam citam... Un mirklis, kad Anna un Tīna dodas uz vecmāmiņas dzīvokli aplaistīt puķes, kamēr viņa ceļojumā – ko gan viņas atrod grāmatplauktā? Tas jāizlasa pašiem!

 

Saite: https://www.pluumiitbeerns.com/452376801

 

Lote Vilma Vītiņa. Ūdenstornis

Lote Vilma Vītiņa ir gan dzejniece, gan komiksu māksliniece un ilustratore. Viņas grāmatā vienlīdz svarīgs ir gan teksts – dzejai tuva proza un dzejoļi, gan ilustrācijas – tušas zīmējumi, īsas komiksu epizodes. Tas viss veido vienotu kopumu – meitenes dienasgrāmatai līdzīgu vēstījumu pirmajā personā. Grāmatas varone ir mazpilsētas meitene, kuras ikdienas sastāvdaļas ir skola, klejojumi dabā, grāmatas un ūdenstornis. Ūdenstornis ir vieta, ko meitene radījusi savā iztēlē, glābiņš un slēpnis, kurā var nolīst jebkurā brīdī, kad dzīve šķiet neizturami vienmuļa. Ūdenstornī var notikt viss, pēc kā meitene ilgojas, bet zem gultas glabājas atmiņas no bērnības, kuras vēl var paņemt, paturēt rokās. Ūdenstornis meitenes iekšējās norises pārvērš tēlos un kļūst par patvērumu, bet ir grūti tajā dalīties ar citiem, pat, ja rodas draudzība, jo katram ir sava iztēles patvēruma pasaule, un ir jāatrod kopīgais.

Saite: https://laligaba.lv/index.php/lv/laureati-2022-udenstornis