Šokē strong skolotāju - izlasi grāmatu!
Tons Telehans. Skolotāja Krāsne
Grāmata ir skolas puikas dienasgrāmata par skolotāju, kas sit bērnus un zēna idejām, kā varētu viņai atriebties.
"NEVIENS NEKAD nav viņai uz krēsla uzlicis spraudīti vai kādu smirdekli. Vai nemanīts uz muguras piespraudis zīmīti: "Es esmu muļķe". Citām skolotājām mēs gan esam to darījuši. Mēs baidāmies, ka viņa mūs pa īstam nositīs," tā grāmatā atzīstas skolas puika.
Grāmatu izdevusi izdevniecība "Pētergailis", no nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone. Ilustrāciju autors ir Harī Hēlens kurš grāmatas pirmajiem izdevumiem oriģinālvalodā radīja melnbaltus datorzīmējumus, par kuriem ieguva Sudraba zīmuļa apbalvojumu. Vēlāk viņš zīmējumus padarīja krāsainus, tieši tie redzami šajā grāmatā.
Arī grāmatas autors Telehens savā dzimtenē ieguvis visas svarīgākās literatūras balvas. Viņš šo grāmatu sarakstīja 40 gadu vecumā.
"Man pašai nekad nav bijusi ar darīšana ar tādiem skolotājiem. Kad es, tikko latviski iztulkojusi, to nolasīju saviem kolēģiem, gandrīz katrs no viņiem atcerējās tādu skolotāju. Un cik tāds skolotājs ir briesmīgs," atzīst tulkotāja Paklone.
Tons Telehens (1948) ( Toon Tellegen) ir viens no populārākajiem nīderlandiešu bērnu literatūras autoriem, kurš pēc profesijas ir ārsts kādā no Amsterdamas slimnīcām. T.Telehens savas daiļrades sākumā bija pievērsies pieaugušo literatūrai, taču sākot ar 1984. gadu, kad iznāca viņa pirmā bērnu grāmata „Četrdesmit deviņas pasakas par vāveri un citiem dzīvniekiem”, autors savā radošajā darbībā pievērsās tika pievērsta bērnu literatūrai. Tons Telehens ir vairākkārtēju bērnu literatūras balvu ieguvējs, 1986.gadā ir saņēmis prestižo Hansa Kristiāna Andersena bērnu literatūras balvu.
Rakstnieka Jura Zvirgzdiņa recenzija grāmatai:
"Protams, tādas skolotājas nav, jo nevar būt! Tikai – kur noslēpt žurnālistes Aijas Kinces vēstīto par skolotāju, kura kādam bērnam gandrīz norāva ausi?
Ja es organizētu reklāmas kampaņu šai grāmatai, sāktu ar saukli – šī ir īpaša grāmata, obligāta skolotājiem, vecākiem, bērniem, visiem! Uzskatiet šīs rindas par kampaņas sākumu.
Skolotāja Krāsne ir kāda anonīma nēderlandiešu skolnieka fiktīva (jo rakstnieka Tona Telehena sacerēta) dienasgrāmata par viņa un citu viņa klasesbiedru mocītāju – skolotāju. Citēju autoru: "Šī dienasgrāmata ir sava veida kliedziens pēc palīdzības." Nezinu, kā šo grāmatu uztvers bērni, varbūt vienkārši nošausmināsies, varbūt teksta un mākslinieka Harī Hēlena ekspresionistiskos zīmējumus uztvers vienkārši kā melno humoru, mani vairāk uztrauc bērnu vecāku, un it īpaši skolotāju, reakcija.
Jā, grāmata ir neparasta, it īpaši mūsu bērniem domāto grāmatu kontekstā, manuprāt, mūsu sabiedrība en masse ir konservatīva, lai neteiktu skarbāk. Grāmatas par kaķīšiem, sunīšiem, rotaļu lācīšiem, princesēm, mīļiem vecākiem, klausīgiem paibērniņiem – lūdzu, biezā slānī! Bet tādas tēmas kā karš, genocīds, holokausts, sadisms – nu nē, pasargāsim mūsu eņģelīšus no ļaunuma! Labākajā gadījumā tādas grāmatas, kas pārkāpj nerakstītos tabu, tiek uztvertas ar nesapratni.
Atcerēsimies skandālus, šķiet, par dāņu grāmatu, kurā puisītis kļuva par meitenīti, par grāmatu, kuras nosaukumā bija vārds – "kaka"! Vēl agrāk – lieliskā grāmata par kurmīti, kuram kāds bija uztaisījis uz galvas! Vēl senāk – žurnāla Zīlīte numurs par to, kā rodas bērni!
Un tagad, klusās šausmas, grāmata par skolotāju sadisti, kura sit bērnus! Protams, "tāda" skolotāja nevar būt – tāpēc, ka nevar būt! Tikai – kur noslēpt žurnālistes Aijas Kinces vēstīto par skolotāju, kura kādam bērnam gandrīz norāva ausi? Šim gadījumam ir mūsu eiropeiski kristīgajām vērtībām cienīgs risinājums – skolotāja tika atlaista no darba un tagad ir audzinātāja privātā bērnudārzā.
Vēl – Rīgā (sic!), nevis kādā tur Sumpurņu ciemā – mūzikas skolotāja tā bļāva uz skolnieci, ka tā sāka raustīt valodu!
Diemžēl varmācība, gan fiziska, gan morāla, vēl arvien ir raksturīga mūsu sabiedrībai. Atcerēsimies plakātu ar vecākiem un bērnu, starp kuriem guļ siksna.
Protams, ne jau visi skolotāji ir "tādi". Bet atcerēsimies proporciju starp karoti darvas un mucu medus.
Mēs nevaram prasīt no katra skolotāja, lai visi viņa audzēkņi kļūst par Gandijiem vai Mātēm Terēzēm, bet...
Padomājiet, no kurienes radās žīdu šāvēji, VDK darbinieki un ziņotāji, – arī viņi reiz bija bērni... Arī tādi skolotāji kā skolotāja Krāsne reiz bija bērni... Arī viņa ir upuris. Vai mēs visi – vecāki, skolotāji, sabiedrība – darām pietiekami, lai tā nebūtu?
Vēl atļaušos pieminēt autora lielisko humora izjūtu – mazā zēna plānotie atriebības plāni, kā arī "šausmīgie" zīmējumi – kādi citi tad piederētos šādai grāmatai? – ir augstas raudzes darbs.
P. S. Ja pēc grāmatas izlasīšanas jūs pārņem melnas domas, iesaku izlasīt (vai pārlasīt) cita nēderlandiešu autora Žaka Frīnsa grāmatu Skolotājs Jāps var visu (arī brīnišķīgajā Ineses Paklones tulkojumā), jo dzīvē – paldies Dievam! – ir arī labi skolotāji!"
Bibliotekāres Solvitas pārdomas:
"Pārrunas, diskusijas rosinoša grāmata. Ļoti daudz kam piekrītu Jura Zvirgzdiņa recenzijā. Ārkārtīgi gribētos, lai šo grāmatu izlasa pēc iespējas vairāk bērnu (laikam jau jāpiedāvā grāmata vecākiem skolēniem), skolotāju un vecāku, arī vecvecāku.
Pēc definīcijas – šādu skolotāju nevar būt, jo vienkārši nevar būt! Bet…es labi atceros savu krievu valodas skolotāju, kurai patika slinkos bērnus iekaustīt ar rādāmo kociņu – kādai meitenei klases priekša tika pacelti uz augšu svārki un tā kārtīgi uzšauts ar to pašu kociņu… Jā, meitenei īsti nevedās ar krievu valodu, bet vai tāpēc tā jādara? Atceros vācu valodas skolotāju – toreiz jaunu, tikko beigušu skolas, kura manam klasesbiedram par izrunāšanos tā kārtīgi ar grāmatu uzdeva pa galvu! Taisnības labad, jāsaka, ka tas notika pagājušajā gadsimtā 80 gados… Es patiešām ceru, ka tādu skolotāju mūsdienās nav, jo nevar būt!
Taču grāmata ir jāizlasa, jo tā rosina domāt, kaut manā gadījumā tikai par pagātni – saka taču, pirms neesi noslēdzis rēķinu ar pagātni, nevar būt pilnvērtīga tagadne…
Izlasiet šo grāmatu – uzrakstiet savas domas par to!
Nāciet uz Gulbenes bērnu bibliotēku un rezervējiet sev šo grāmatu! Jā, vēl kas – grāmata lasās ļoti ātri, taču domājās par to ilgi – ļoti ilgi!"
Viesturs Ķerus. Meža meitene - Maija
Grāmatas galvenā varone Maija ar ģimeni dzīvo mežā — mežsargmājās. Viņas tētis ir putnu pētnieks, kas meitai prot izskaidrot dabas norises, iepazīstināt ar putniem un dzīvniekiem, ņem Maiju līdzi putnu skaitīšanas un gredzenošanas ekspedīcijās. Lai gan ik rītu Maija dodas uz bērnudārzu pilsētā, viņas ikdienas pasaulē ir gan koki un dažādu putnu dziesmas, gan dīķis ar zivīm un vardēm, gan skudrupūznis, eži, āpsis un pat mežacūkas. Grāmatā nav sadomātu, pasakainu piedzīvojumu, bet gan sajūta, ka dabā katra diena ir piedzīvojums, jo tā allaž nes ko jaunu.
Rakstnieces Evijas Gulbes atsauksme:
“Didža Upena vāka ilustrācijā attēlots bērns un pieaugušais, kuri stāv uz meža takas un vēro apkārtni; tuvplānā dižraibais dzenis. Par putniem grāmatā var uzzināt daudz. Viestura Ķerus pieredze ornitoloģijā ir nozīmīga grāmatas satura vērtība, taču tā nav uzziņu literatūra, bet gan daiļliteratūras grāmata, kurā rodami arī interesanti fakti.
Šķiet, pati daba izraudzījusies autoru, kurš pratīs par to rakstīt. Pētnieka pietātes un cilvēciskā jūtīguma simbiozē radies stāstījums, kam piemīt dabai raksturīgais miers. Mēdz teikt – viss ir tik ļoti apnicis, ka jābēg uz mežu. Tādos brīžos došanās Viestura Ķerus grāmatā ir cienīga alternatīva. Zināšanām, vērojumiem un sajūtām bagātais vēstījums par norisēm dabā ievelk un aizrauj, reizē nomierinot satraukto prātu.
"Meža meitene Maija" ir daudzdimensionāla grāmata – lasāma, pētāma, klausāma. Aktivizējot QR kodu, skan putnu balsis. Grāmatai piemīt nebeidzama turpinājuma dimensija. Tās stāsts pilnībā piedzīvojams, dodoties dabā.”
Izgūts no : https://www.laligaba.lv/index.php/lv/2020-laureats-meza-meitene-maija
Bibliotekāres Andas pārdomas:
"Brīnišķīga grāmata par ikdienišķām norisēm Latvijas dabā. Caur bērna acīm tiek iepazīta pasaule un dabas procesi. Šī grāmata iepazīstina ar daudzveidīgo putnu pasauli mums apkārt un dažādām norisēm dabā. Pēc grāmatas izlasīšanas rodas vēlme doties dabā un pašam ieraudzīt un saklausīt daudzos grāmatā minētos putnus un pārējos dzīvniekus. Mūsu Latvijas dabā ir tik daudz ko redzēt, dzirdēt un sajust – dodaties dabā kopā ar bērniem!"
Rūta Šepetis. Starp pelēkiem toņiem
Vai kādreiz esat domājuši par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība? Torīt mana brāļa dzīvība bija kabatas pulksteņa vērtībā.
1941. gadā piecpadsmitgadīgo Līnu gaida iestāšanās mākslas skolā, pirmā satikšanās un viss, ko spēj dāvāt vasara. Taču kādu nakti Līnas mājās ielaužas čekisti, lai viņu kopā ar māti un jaunāko brāli deportētu uz Sibīriju. Līnas tēvs ir nošķirts no ģimenes, notiesāts uz nāvi un ieslodzīts cietumā. Viss ir zaudēts.
Līna bezbailīgi cīnās par izdzīvošanu un cieši apņemas: ja paliks dzīva, tad par godu savai ģimenei un neskaitāmiem tūkstošiem citu deportēto iemūžinās visu pieredzēto zīmējumos un atmiņu pierakstos. Viņa ļoti riskē, nododama tālāk savus zīmējumus, cerēdama, ka tie, iedami no rokas rokā, sasniegs viņas tēvu un aiznesīs viņam ziņu, ka sieva un bērni ir dzīvi.
Moku ceļš Sibīrijā ir garš, un Līnai, tāpat kā citiem, dienu pēc dienas palīdz izturēt neticams gribasspēks, mīlestība un cerība.
No intervijas ar rakstnieci Rūtu Šepetis:
“Es rakstu lielākoties jauniešiem, un jauniešu grāmatas var lasīt no 11 gadiem līdz brieduma vecumam. Tomēr, kad rakstīju, neņēmu vērā, ka rakstu jauniešu auditorijai, jo tā, manuprāt, būtu jaunatnes nenovērtēšana. Pirmajos romāna uzmetumos biju ielikusi visu – tas bija ļoti tumšs, nopietns, un izdevējs teica, ka tā nedrīkst. Grāmatu pārstrādāju 17 reižu. Pagāja ilgs laiks, kamēr sameklēju izdevēju. Nekad neaizmirsīšu kādu vēstuli no, iespējams, lielākās izdevniecības ASV, kurā bija teikts: "Ja tā patiešām vēsturē noticis, kāpēc neviens par to nav uzrakstījis?" Es saglabāju šo vēstuli.”
Izgūts no: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-rutu-sepetis.-meklejot-rutu-14004867
Bibliotekāres Endijas pārdomas:
"Manuprāt, ikviens reiz ir lasījis grāmatu, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā. Man šī bija viena no tām. Romānā mijas mīlestība un pārdzīvojumi, taču arī pavisam baltas domas.
Lasot grāmatu, nepamet sajūta – cik gan spēcīgs var būt cilvēks.. Kā gan šīs tautas spēja izdzīvot pārtiekot tikai no pāris gramiem maizes un nočieptām bietēm? Tiesa, daudziem tas nebija pa spēkam.. Cilvēki spēku smēlās no līdzi paņemtām fotogrāfijām un citiem priekšmetiem. Izlasot grāmatu “Starp pelēkiem toņiem” vēl ilgi domāju, kādas ir manas vērtības, vai arī mūsdienu pasaulē mēs spējam saskatīt skaisto tajā, ko mūsu senči kādreiz?
Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu visiem!"