Vecumposms 11+
.png)
Petra Posterte. Gads, kad ieradās bites
“Šajā stāstā divpadsmit gadus vecā Jozefīne jeb Jozija manto vectētiņa bišu saimi. Tas varbūt nebūtu nekas dīvains, ja Jozija nebūtu pilsētniece. Katra grāmatas nodaļa ir viens mēnesis un gada garumā Jozija ne tikai apgūst biškopību, bet arī noskaidro, kāpēc opis veicis dīvainu izvēli bites novēlēt tieši viņai.
Stāsts izklāstīts no divām perspektīvām - Jozijas un slīprakstā bija dots vārds arī bitēm. Man ārkārtīgi patīk šie divi skatījumi, jo lasītājam ļauj uzzināt gan par biškopību (Jozija), gan par bišu dzīvi (bites). Skaidra lieta, ka meitenei apgūt zinības palīdz opja draudzene Alma, kura turklāt arī pazinusi Jozijas vectēvu, šķiet, daudz labāk nekā paša ģimene.
"No bitēm Otis mācījās dzīvot. Mācījās, ko nozīmē turpināt, lai nāktu kas nākdams. Bites tavam vectēvam parādīja, ka dažkārt pati dzīve var būt tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot." /47. lpp./
Šis ir skaists emocionāls stāsts ar vairākiem tematiskajiem slāņiem. Tajā ieskanas nedaudz vēstures - Jozijas ģimenes izcelsme meklējama vēsturiskajā Silēzijas reģionā un opis, bērns būdams, mājas bijis spiests pamest. Šo stāstu meitēns, šķiet, nav iepriekš zinājis un tāpēc tas ir arī savu sakņu apzināšanās stāsts. Stāsts liek padomāt arī par to, kā mēs uztveram savus seniorus, vai nedzīvojam paši savos pārdzīvojumos, nemaz īsti nepazīstot un nesaprotot viņus. Grāmatā var gana daudz uzzināt arī par bitēm, to uzvedību un kopšanu. Vienmēr ir vajadzīgs kāds sākotnējais stimuls, lai vispār uzzinātu, ka gribi noskaidrot ko vairāk par kādu tematu.
Grāmatas māksliniece Aleksandra Runde dzimusi Liepājā. Viņas smalkās un detalizētās bitītes padara šo grāmatu īpaši piemīlīgu. Ļoti iederīgs grāmatas pēcvārds, ko latviešu valodas tulkojumam sarakstījis bitenieks Māris Lielkalns. Viņš īsi izskaidro nelielas biškopības atšķirības starp to, kā ir Latvijā un kā grāmatas darbības norises vietā Vācijā.”
Saite: http://lalksne.blogspot.com/2021/09/petra-posterte-gads-kad-ieradas-bites.html
Marija Parra. Glimmerdāles Tonje
Grāmatas galvenā varone ir Tonje, zemnieku saimniecības iemītniece, kas draugos ar aitām, kazām un pieradinātu kaiju, vienīgais bērns nomaļajā, skaistajā Glimmerdāles ielejā. Tonjes moto, kas pārņemts no viņas tantēm – brašām slēpotājām, ir “ātrums un pašpārliecība”. Viņai patīk traukties no pakalniem ar slēpēm vai ragavām, dziedot pilnā rīklē, jo tad ir mazāk bail. Viņa ik dienu tiekas ar Gunvalu, kuram ir 74 gadi un kurš ir viņas kaimiņš, krusttēvs un labākais draugs, spēlē vijoli un ir lielisks pavārs. Viņam ir arī galdnieka darbnīca, kurā viņi meistaro kopā ar Tonji. Tomēr meitenei ļoti pietrūkst citu bērnu draudzības. Tonjei, kas vienmēr ir gatava riskēt un rīkoties, izdodas atrisināt ļoti grūtus savas un pieaugušo dzīves samežģījumus: viņa sadraudzējas ar sākotnēji visai agresīvu zēnu, kuru pametis tēvs, būvē jaunas attiecības starp veco Gunvalu un viņa pieaugušo meitu, kuri nav satikušies 30 gadus, panāk, lai Glimmerdāles kempingā tiktu atļauts apmesties ģimenēm ar bērniem. Tonje nebaidās smagos brīžos uzdot nepatīkamus, bet svarīgus jautājumus. Viņa arī atgādina Gunvalam pašu svarīgāko – ka pieaugušo izraisītos samežģījumos nekad nedrīkst vainot bērnu. Pateicoties Tonjes drosmei neklusēt un runāt to, ko liek sirds, Glimmerdālē atkal skan smiekli un vijole.
Marija Parra pēc maģistrantūras studijām Bergenas universitātē strādājusi par vidusskolas skolotāju, bet jau kopš 2012. gada profesionāli nodevusies tikai rakstniecībai. Viņas pamatīgajiem, aizraujošajiem stāstiem piemīt īsts skandināvu literatūras gars – drosme, draudzība, fantāzija. Viņas spēja runāt par smagām tēmām, nezaudējot humoru un labestību, ir apbrīnojama. Latviešu lasītāji par to varēja pārliecināties jau grāmatās “Vafeļu sirdis” (2016) un “Vārtsargs un jūra” (2019), pēc kuru motīviem veidotas arī režisora Jāņa Znotiņa izrādes bērniem. Arī šos Parras darbus tulkojusi Jolanta Pētersone. Tulkotāja aktīvi seko līdzi norvēģu bērnu literatūras jaunumiem, saskatot un piedāvājot izdevējiem tieši to, kas nepieciešams Latvijas bērnu grāmatplauktā – sižetiski un emocionāli bagātu prozu.
Reinis Pētersons, kura ilustrācijas jau daudzreiz izpelnījušās lasītāju un profesionāļu atzinību, bijis arī scenogrāfs Latvijas leļļu teātrī, zīmē aizraujošas galda spēles un ir animācijas filmu mākslinieks. Grāmatas “Glimmerdāles Tonje” oriģinālilustrācijās viņš izmantojis grafiska rastra un spurainu līniju saspēli, kas sasaucas ar stāsta galvenās varones Tonjes raksturu, un ļāvis lasītājiem arī ielūkoties Norvēģijas kalnu romantikā.
Saite: https://liels-un-mazs.myshopify.com/collections/gramatas/products/glimmerdales-tonje
Juhani Pitseps. Ir mēness zelta kuģis
Baltijas valstu vēsture, pasniegta nesamākslotā un tiešā veidolā, vienmēr ir bijusi tā literatūra, kurai pieķerties ar neviltotu degsmi. Savas tautas pagātni ir jāzina. Un arī mūsu kaimiņu pagātni nevar laist gar ausīm (šajā gadījumā – gar acīm). Šoreiz stāsts radīts gados jaunākiem lasītājiem par laiku, kad bēgļu laivās un maza izmēra kuģīšos cilvēki no Baltijas valstīm bēga uz pretējo krastu – Zviedriju. Stāsts ir par dažām ģimenēm no Igaunijas (bet grāmatā minēti arī latvieši un lietuvieši). Igauņu rakstnieks Juhani Piteps sadarbojoties ar latviešu mākslinieci Gundegu Muzikanti ir radījis nudien vizuāli un literāri ļoti skaistu darbu ar nosaukumu „Ir mēness zelta kuģis” (Jāņa Rozes apgāds, 2021). No igauņu valodas tulkojusi Marika Muzikante.
Nodaļas pārsvarā ir ļoti īsas, tāpēc grāmata labi derēs kā vakara pasaciņa bērnam, kurš pats varbūt vēl īsti nelasa. Jā, tas gan būtu visai skarbs stāsts iemigšanai tik mazam bērnam, bet sirsnības šai darbā nudien netrūkst. Īpaši jau no zviedriem, kuri veiksmīgi krastu sasniegušos kuģus uzņem ar sapratni. Bēgļus tur sagaida karsta kakao krūze un utu pirts. Vietējie bērni bēgļiem sarūpē mantas un kādu laiku dienas cita no citas ne ar ko īpašu neatšķiras. („Bērni ceļojuma nogurumu izgulēja vienā naktī un nākamajā dienā jau skraidīja pa zāli, ķerdami cits citu rokā. Bet vecākus cilvēkus notikumi bija satricinājuši, viņi domāja par zaudētajām mājām.” (108. lpp.) Krastā piestāj aizvien jaunas laivas un bēgļu šajā pusē netrūkst. Netrūkst arī tādu, kas šo pārbēgšanu nepārdzīvo… Bet gribas palikt uz pozitīvas nots, jo, neskatoties uz to, ka šī tēma nav viegla, grāmata atstāj pozitīvu pēcgaršu, īpaši jau ilustrācijās.
Saite: https://gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com/2021/10/14/ir-meness-zelta-kugis/
Kurbads: latviešu tautas pasaka Gundara Godiņa apdarē
Tautas pasaka par Kurbadu ir bijusi populāra visos laikos, tā ir tikusi gan izdota atsevišķi, gan iekļauta pasaku krājumos. 2010. gadā latviešu folkmetāla grupa Skyforger izdeva albumu “Kurbads”, kurš saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu kā gada labākais roka albums. 2019. gadā Kurbads atdzima uz skatuves multimediālā metāloperā “Kurbads. Ķēves dēls”.
Šajā izdevumā pasaku pārstāstījis dzejnieks Guntars Godiņš. Viņa tekstu bagātīgi papildina krāšņas ilustrācijas, kuru autores ir mākslinieces Sindija Anča un Marika Eglīte.
Grāmatas beigās ievietoti apjomīgi folkloras pētnieku Janīnas Kursītes un Gunta Pakalna pēcvārdi, kuros var uzzināt daudz interesanta par pasaku, tajā iekļautajiem simboliem, mītiem un ar tiem saistītiem rituāliem.
Grāmatai “Kurbads. Latvju varoņstāsts” ir digitāls papildsaturs, kuram izmantota papildinātās realitātes (Augmented reality) tehnoloģija. Tajā iekļautas latviešu folkmetāla grupas Skyforger albuma “Kurbads” dziesmas audiovizuālā izpildījumā un detalizēta informācija par Kurbada stāstu. Lai piekļūtu šim tiešsaistes saturam, ir nepieciešama viedierīce ar interneta pieslēgumu un kameru, kā arī lietotne “KurbadsLV”, kas pieejama Google Play un App Store.
"Tautasdziesmas, pasakas un teikas ir mūsu saprašanas, domāšanas un mentalitātes atspulgs. Mītiskie varoņi ir atrodami katras tautas folklorā, un tie ir ļoti nozīmīgi spēka un gudrības simboli. Pateicoties Andrejam Pumpuram un Rainim, mēs labi pazīstam Lāčplēsi, bet ēnā palicis otrs latviešu mītiskais varonis – Kurbads. Balstoties uz latviešu tautas pasaku par Kurbadu, esmu padarījis šo vēstījumu mazliet mūsdienīgāku un koncentrētāku, tomēr saglabājot folkloras specifiskos principus un savdabīgo valodu. Šajā grāmatā mīts par Kurbadu ir vienots tekstā, attēlā un mūzikā."
Guntars Godiņš
Luīze Pastore. Laimes bērni
Grāmata saņēmusi Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu "Jaunie apvāršņi 2022". Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus (Bologna Children's Book Fair) balvu “BolognaRagazzi Award” kategorijā “Jaunie apvāršņi” (“New Horizons”) žūrija katru gadu piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai.
Grāmatas pamatā ir leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes (1911-1994) biogrāfijas fakti, bet stāsta galvenie varoņi ir bērni – Ilze, iesaukta par Krītiņu, un viņas jaunākais brālītis, kā arī zviedru žurnāliste Līse, kas ieradusies, lai atklātu un aprakstītu Laimes noslēpumus.
Trīsdesmit gadu dzīvodams kā vientuļnieks Venecuēlā, Orhideju salā pie Velna kalna, Laime sasniedza Anhela ūdenskritumu, palīdzēja zinātniskām ekspedīcijām un sniedza daudz interviju žurnālistiem, aprakstīdams savus pieredzējumus un atklājumus grūti pieejamajos kalnos, kas glabā aizvēsturiskas un pavisam mistiskas būtnes un dārgumus. Par Laimes dzīvi ir ļoti maz pārbaudāmu ziņu. Neviens nespēja līdz galam saprast, kur ir realitātes un eksotiskā latvieša fantāzijas robeža.
Uz šīs robežas tad arī atrodas Luīzes Pastores grāmata – brīvs lidojums pār Laimes dzīvi un Venecuēlas džungļiem, veidojot aizraujošu piedzīvojumu stāstu, kurā galvenais ir nevis atbilstība dokumentāli pierādāmiem faktiem, bet gan idejas par cilvēka spēju sadzīvot ar džungļiem, par mantkārības postošajām sekām un par ticību neticamā iespējamībai.
““Laimes likumi”, ko formulējusi Luīze, un stāsta notikumi, kuros atklājas šo atziņu noderīgums, spilgti parāda, ka bīstams ir tas, no kā baidāmies, ko nepazīstam un neizprotam. Saprotot un iejūtoties, arī svešais un pat neiespējamais izrādās iespējams un pieņemams,” saka grāmatas redaktore Inese Zandere.
Grāmata adresēta vidējā skolas vecuma bērniem.
Saite: http://www.luizepastore.com/gramatas/laimes-berni/
Anja Portina. Radio Popovs
Anjas Portinas godalgotā grāmata Radio Popovs 2020. gadā saņēma prestižo balvu Finlandia Junior un tulkota jau vismaz astoņās valodās.
Stāsta Radio Popovs galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Alfrēds, kurš dzīvo praktiski viens. Savu mammu viņš vairs pat neatceras, bet tētis tik bieži un ilgstoši ir prom darījumu braucienos, ka, šķiet, ir pavisam aizmirsis par sava dēla eksistenci. Tomēr Alfrēda skumju māktajai ikdienai pienāk gals, kad viņš iepazīstas ar kādu noslēpumainu un ekscentrisku svešinieci vārdā Amanda, kura pastkastītē atstāj ne tikai avīzes, bet arī vilnas zeķes, sviestmaizes un ābolus. Tie paredzēti pamestiem un novārtā atstātiem bērniem, kurus Amanda atrod, pateicoties savām īpaši jutīgajām un maģiskajām ausīm, kas spēj sadzirdēt bērnu dziļākās un skumjākās nopūtas.
Ābeļdārza ieskautajā uzputeņa krāsas namā, kur mājo arī kaķis Auksis un vārna Harlamovs, rodas neparasta draudzība. Tur viņi nejauši uziet senlaicīgu radioraidītāju, ko konstruējis pats Aleksandrs Popovs, un kopā Alfrēds un Amanda uzsāk slepenus radioraidījumus citiem aizmirstajiem bērniem.
Tieši sirsnīgo, bezgala uzrunājošo vēstījumu kā vienu no grāmatas būtiskākajām vērtībām minējusi arī balvas Finlandia žūrija. Tās atzinumā teikts, ka Radio Popovs ir grāmata, kas rosina lasīt, – prasmīgi būvētais, piezemētais un viegli uztveramais stāstījums mudina pāršķirt lappusi pēc lappuses. Grāmata ir ne tikai izklaidējoša, bet arī izglītojoša, tā slavina iejūtību un iztēles nozīmīgumu.
Stāstu caurvij viegla maģijas noskaņa, kas papildina un pārvērš dažkārt nomācošo un skumjo grāmatas varoņu ikdienu par neaizmirstamu piedzīvojumu, radot sirsnīgu un uzrunājošu vēstījumu. Tas neuzbāzīgi māca meklēt radošus risinājumus un aizstāvēt savu viedokli.
Somu rakstniece Anja Portina (1971) ir sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem, esejas un vienu romānu pieaugušajiem. Par grāmatu Radio Popovs 2020. gada rudenī viņa saņēma Somijas prestižāko literāro balvu Finlandia Junior, kas tiek piešķirta bērnu un jauniešu grāmatām.
Grāmatu ilustrējusi māksliniece Aleksandra Runde (1995). Viņa studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozarē, savu talantu turpinājusi attīstīt Polijā Jana Matejko Mākslas akadēmijā un LMA maģistrantūrā, kā arī piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā un Polijā. Aleksandra Runde veidojusi ilustrācijas Petras Postertes grāmatai Gads, kad ieradās bites, ko izdevniecība Jānis Roze laida klajā 2021. gada vasarā.
No somu valodas tulkojusi Anete Kona.
Žaks Frīnss. Sestklasnieki neraud
Grāmata vidējā skolas vecuma bērniem. Rakstnieks pats ir bijis skolotājs bērniem no 6 līdz 12 gadu vecumam, vēlāk arī pamatskolas direktors. Stāstos viņš ietvēris daudz ko no pedagoga gadu pieredzes. Grāmata “Sestklasnieki neraud” balstās uz reāliem notikumiem klasē, kuras audzinātājs bijis Žaks Frīnss.
Tie ir traģiski notikumi, par kuriem ir smagi domāt, runāt, arī lasīt – grāmatas galvenā varone Akija saslimst ar leikēmiju. Akijas, viņas ģimenes, klasesbiedru un skolotāju pārdzīvojumi atainoti ļoti cilvēciski, bez lieka patosa, bet ar lielu sirsnību un brīžiem pat lietišķi – tā, lai palīdzētu bērniem meklēt atbildes situācijā, kad radušās bailes un jautājumi.Rakstnieks izprot un respektē bērnu uztveres īpatnības un lasītprasmes līmeni, raksta viegli uztveramā, tomēr bagātā, ar ikdienas leksikas krāsām atdzīvinātā valodā, ko veiksmīgi atveido tulkotāja. Viņš nevairās ne no jokiem, ne no asarām, risina svarīgas saskarsmes un tolerances problēmas.
No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone.
Ilustrējis Edmunds Jansons.
Grāmatas fragmenta lasījums: https://www.diena.lv/raksts/kd/gramatas/izdota-somijas-rakstnieces-anjas-portinas-gramata-jaunajiem-lasitajiem-_radio-popovs_-14275365