Vēsture poļu - zviedru laiki (16. - 17.gs.)

   Livonijas kara, īpaši 1577.gada notikumu nozīme Gulbenei bija milzīga, varbūt arī tāpēc tie gadsimtiem ilgi tika pārstāstīti nākošajām paaudzēm, līdz pārvērtās par teikām. 1627.gadā, pusgadsimtu pēc Gulbenes pils sagrāves un pilsētiņas iznīcināšanas, tiek minēts, ka te valda pilnīga pamestība un tas ir "mežonīgs apvidus"(die Wildnis) un ka no 126,75 arkliem apdzīvoti un apstrādāti tiek tikai 29,75 arkli, toties jau tad no Gulbenes uz Rīgu pa Pededzi, Aivieksti un Daugavu tiek pludināti ķieģeļi. Tomēr Gulbenes pilsētiņa tā arī neatdzima. Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā notika, varam izteikt vairākus pieņēmumus. Viens no tiem, varbūt būtiskākais, ir tas, ka pēc Livonijas kara beigām un Livonijas sabrukuma visā Latvijas teritorijā vairākus gadu desmitus valdīja jukas, kara posts un tā līdznestais haoss. Uzskaitīsim tikai dažus faktus. Latvijas vēstures grāmatas stāsta, ka no 1561.gada līdz 1629.gadam Vidzeme bija poļu varā - tie ir tā saucamie poļu laiki. Starp citu, poļu laikā Gulbenes muiža bija stārasta jeb pārvaldnieka Gotharta Tīzenhauzena mūža valdījums. Līdz pat Livonijas kara beigu posmam Gulbenē nebija miera. Tāpat arī zināms, ka 1600.gadā Sedermanlandes hercogs, vēlākais Zviedrijas karalis Kārlis IX ieņēma visu Vidzemi, bet 1601.gadā pēc uzvaras pie Kokneses Vidzemi atkal atguva poļi.
   1629.gadā pēc uzvaras zviedru - poļu karā Vidzemē līdz pat Ziemeļu karam (1700.g. - 1721.g.) valdīja zviedri - tātad Vidzemē bija iestājušies tā saucamie zviedru laiki.
   Neiedziļinoties detaļās, redzam, cik grūti laiki skāra Vidzemi un līdz ar to arī Gulbeni un tās apkārtni. Taču, kā jau tas vēsturē mēdz būt, katrai norisei ir sava otrā puse. Ar to šoreiz jāsaprot tas, ka strauji palielinās rakstīto ziņu daudzums par Gulbeni. Kā politiska vienība Gulbene, protams, lomu vairs nespēlē, bet ekonomiskā ziņā tā joprojām ir ievērojama, nu jau - kā muiža. Pateicoties vispirms poļu, tad zviedru veiktajām muižu revīzijām, varam konkrēti un precīzi spriest par daudzām Latvijas muižām, tai skaitā, arī par Gulbenes muižu.
   1580. - 1592.gadā poļi veica Vidzemes muižu revīziju ar uzdevumu pārbaudīt muižnieku zemturības juridiskos titulus un reducēt (šeit - atsavināt) tās muižas, kuru turētāji nevarēja pierādīt savas tiesības. Pēc šīs revīzijas datiem bija jānosaka klaušu ļaužu nodevas un valsts muižu ienākumi. Ar tādiem pašiem mērķiem, protams, par labu savai valstij, vairākas muižu revīzijas un muižu redukciju veica zviedri. Sīkāk pakavēsimies pie zviedru laiku muižu revīziju rezultātiem, jo tie sniedz pietiekošu un detalizētu ieskatu 17.gadsimta Gulbenes pilsnovada (! - pils sagrauta, bet administratīvi Gulbene saglabā savu apzīmējumu - vāciski Schloszgebiet) saimnieciskajā dzīvē. Šīs revīzijas sauc arī par arklu revīzijām, tādēļ ka jau kopš Livonijas laikiem visizplatītākā zemes platības mērvienība bija arkls. Nosaukuma pamatā - zemes platība, ko varētu apstrādāt ar vienu arklu jeb zirgu. Arkla mērvienība dažādos laikos un apvidos bija atšķirīga - no 29 līdz 108 hektāriem. Diemžēl pat zviedru arklu revīzijās šajā ziņa ir vērojams liels sajukums, vienlaicīgi dažādās muižās pielietoti dažādi arkla lielumi. Tāpēc varam tikai nosacīti pieņemt kādu no variantiem, neizslēdzot kļūdas iespēju. Kā liecina vēsturnieka J.Zemzara pētījumi, Gulbenes pilsnovadā zemes platība bijusi novērtēta mestra arklos, t.i., 1 arkls - 108,0054 hektāri. 1638.gada arklu revīzijas dokumentos ir norāde, ka 1/4 mestra arkla pielīdzināma jaunajam arklam, tātad ar arklu mums, šķiet, būtu jāsaprot 27 hektārus liela platība.
   Pēc zviedru uzvaras Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs daudzas Vidzemes muižas piešķīra saviem augstākajiem virsniekiem. Tā Gulbene nonāca izcilā zviedru karavadoņa feldmaršala Gustava Horna īpašumā. 1625.gada arklu revīzijas dokumentos teikts, ka pie muižas ir dzirnavu vieta un divas krogus vietas, pieci ezeri un 2 straumes - Tirzas strauts un Pededze. Tas vien, ka pieminēta Tirzas upe, netieši liecina par Gulbenes muižas lielumu.
   Precīzākus datus par Gulbenes muižas apmēriem 17.gadsimtā sniedz 1638.gada arklu revīzija. No tās datiem kļūst skaidrs, ka tajā laikā ar Gulbenes muižu jāsaprot ne tikai Gulbenes muiža 19.gadsimta izpratnē. Tolaik Gulbenei piederēja arī Blome (Ozolkalns), Valme un Stāmeriena, bet Gulbenes pilsnovadā ietilpa arī vēlākā Jaungulbene, Auguliena, Lejasciems, Krapa, Beļava, Naglene, Dūre, Mālmuiža, Veiši (Galgauska) un arī Gulbenes mācītājmuiža. Gulbenes draudzē ietilpa arī Litene, kas administratīvi ietilpa Alūksnes pilsnovadā. Ieskatoties tagadējā Gulbenes rajona kartē, varam redzēt, ka tā ir lielākā daļa no tagadējiem rajona pagastiem. Taču iedzīvotāju skaits vien 1638.gadā liecina, cik izpostīta bija Gulbenes apkārtne 17.gadsimtā. Visā Gulbenes pilsnovadā tika saskaitīti 322 vīriešu dzimuma iedzīvotāji, no tiem 108 jaunāki par 15 gadiem. Atgādināsim, ka sievietes tajos laikos netika skaitītas, tomēr mēģināsim pieņemt, ka sieviešu bija vismaz tikpat, cik vīriešu, bet parasti, sieviešu skaits pārsniedz vīriešu skaitu, īpaši karu laikos. Līdz ar to varam nosaukt aptuveno Gulbenes pilsnovada iedzīvotāju skaitu - iznāks apmēram 700 cilvēki. Pašā Gulbenes muižā tolaik dzīvoja 214 vīrieši un zēni, tātad kopā varētu būt ap 500 iedzīvotājiem. Kļūst pilnīgi skaidrs, kāpēc nebija vairs iespējama pilsētiņas atjaunošana.
   Revīzijas materiāli liecina, ka Gulbenes muižas ļaudis dzīvojuši 54 sētās jeb vidēji ap 10 cilvēkiem katrā sētā. Iespējams, ka katrā sētā bijuši vidēji 1 - 3 zirgi, jo pavisam uzskaitīts 101 zirgs, kas visumā arī atbilst katrai sētai apstrādājamās zemes platībai. Tikpat liels - 105 - ir govju skaits, tas gan no mūsdienu viedokļa šķiet neliels. Šeit būtu jāpiezīmē, ka tajos laikos gan ražas, gan izslaukumi bija ļoti zemi. Nodevas gan bija augstas - par to varam pārliecināties, pārlūkojot jau minētās revīzijas materiālus. Tā no 1 arkla zemes bija jānodod 5 Rīgas pūri rudzi (1 Rīgas pūrs = 48 kg), 5 Rīgas pūri miežu, 5 Rīgas pūri auzu, 36 graši naudas, vēl arī noteikts daudzums zirņu, olas, sviests, kā arī citas muižas noteiktas nodevas. Ik nedēļu uz muižu katrai zemnieku sētai bija jāsūta klaušinieks ar zirgu, bet vasarās arī klaušinieks bez zirga jeb otrinieks. Varam ieteikt mūsdienu zemniekiem parēķināt, vai šāds nodevu un klaušu daudzums būtu iespējams viņu saimniecībās.
   Varam arī noskaidrot, ka gulbenieši savos tīrumos audzēja rudzus, miežus, auzas, kviešus, linus, zirņus un griķus. Dažās zemnieku sētās tika turēti arī vērši, domājams, kā vilcējspēks dažādos lauku darbos, jo zirgu bija par maz. Ieskatam arklu revīzijas materiālos piedāvājam divu sētu raksturojumu no Gulbenes muižas.
   Abas ir Dumpju sētas. Vienā no tām saimnieko Bārtuss (Bērtulis - ?) ar sievu. Viņi apstrādā 3/4 jaunā arkla ( 20,25 ha) zemes, audzē visas minētās kultūras. Dumpjiem ir divi dēli - 18 gadus vecais Jēkabs un 9 gadus vecais Pēteris. Vēl šajā sētā dzīvo kalps - krievs Pēteris. Dumpjiem pieder 2 zirgi un 4 govis.
   Otrajā Dumpju sētā saimnieko Hanss (Ansis - ?) ar sievu. Arī viņi apstrādā 3/4 arkla zemes un audzē visas minētās kultūras. Šiem Dumpjiem ir trīs dēli - 15 gadus vecais Jērums, 13 gadus vecais Simons (Sīmanis - ?) un 9 gadus vecais Pēteris. Kalpu šajā sētā nav. Dumpjiem pieder 3 zirgi, 1 vērsis un 3 govis.
   Tā kā katram ienācējam no citurienes, lai arī viņš te dzīvotu 20 gadus, tiek minēts, no kurienes (no Alūksnes, Lubānas, Cēsīm, Tirzas, Adulienas utt.) viņš ienācis Gulbenes muižā, jāpieņem, ka abi Dumpji ir vietējie. Runājot par kalpiem, jāatzīmē, ka tie ir lielākajā daļā sētu un parasti ir no citiem novadiem, piemēram, no Kurzemes (to ir visvairāk), no krievu zemēm, lietuvieši, poļi. Vairākās sētās kalpo veselas kalpu ģimenes ar bērniem.
   Vēl varētu sīkāk pakavēties pie Svelberģī dzīvojošas ģimenes. Spriežot pēc revīzijas materiāliem, Svelberģis vēl nav pusmuiža, kā tas bija 19.gadsimtā barona Volfa laikos, taču tā jau ir prāva saimniecība. Saimniecība pieder kādam Kasperam Felbergam (no šī uzvārda arī cēlies Svelberģa nosaukums), kurš ir vācietis un dzīvo te 8 gadus (tātad kopš 1630.gada). Felbergs apstrādā 1 arklu zemes, viņam katru dienu jāiet strādāt kunga darbus, pie tam, kā rakstīts protokolā, - ar savu maizi. Felbergam ir kupla ģimene - 7 dēli vecumā no 17 līdz 4 gadiem, viņš laikam ir atraitnis. Viņam pieder 3 zirgi un 3 govis. Felberga saimniecībā strādā kalps Hermanis no Kurzemes.
   Revīzija uzskaitīja visas zemnieku sētas, tādēļ šodien mūsu rīcībā ir visu Gulbenes muižas zemnieku māju nosaukumi. Daudzi no tiem saglabājušies līdz pat mūsdienām, daži ir zuduši, vēl citi ir mainīti. Nosauksim dažus no tiem, un varbūt lasītāji atpazīs savu vai kaimiņu māju vārdus. Pilnīgi iespējams, ka vairāki no tiem ir šodienas pilsētas robežās, kā jau minētais Svelberģis. Protokolos ir minēti pie Gulbenes muižas piederīgie Dumpji, Drepji, Elstes, Antiņi, Silieši, Miķītes, Šļaukas, Kurseļi, Skrebeļi, Milži, Andži, Anši, Dumpurnieki,Jerumi, Lāri, Meiši, Mili, Ozoli, Puzuļi, Sīļi, Šķenderes, Vanagi. Vērīgs lasītājs gan jau būs pamanījis, ka vairākas no šīm mājām atrodas citos pagastos, piemēram, Elstes vai Skrebeļi u.c. Atgādināsim, ka uzvārdu latviešu zemniekiem tolaik nebija un viņus sauca pēc māju vārdiem, tā kā varbūt kāds no gulbeniešiem te var padomāt arī par sava uzvārda izcelšanos.
   Kā redzam, arklu revīzija vāca datus ļoti pamatīgi un sīki. Lai sniegtās ziņas būtu drošas un patiesas, ziņu sniedzējus nozvērināja pēc īpaši izstrādātas zvēresta formas. Tas nonācis līdz mums tā laika pierakstā izkropļotajā latviešu valodā un skan šādi: "Es N: Shwere by Tewam Auxtam, ka es usse veisims letims kote kunge man weitzes, taisne un pattese, nevenam in milibe etter Enaidibe grib issateit die daisne man Tews pallice manne seva, berne Tirumme, Lupe un wusse kas man pieter." Ierosinām pamēģināt šo zvēresta tekstu "pārtulkot".
   1638.gadā tiek minēts, ka baznīcas Gulbenē nav un kā tādu neatceroties neviens cilvēks. Šajā laikā Gulbenē vēl nebija arī mācītājmuižas, bet dievvārdi notikuši rijā kopā ar Tirzas draudzi. Te mēs varam uzzināt arī, ka kādu laiku Gulbenē darbojušies jezuīti. Jācer, ka nekļūdīsimies, ja apgalvosim, ka jezuītu darbības laiks te sakritis ar poļu laikiem. Vēl tiek minēts, ka zviedru laikos Gulbenē sprediķojis Alūksnes mācītājs, taču 1638.gadā Gulbenē esot beidzot ieradies savs mācītājs, kurš vienā svētdienā sprediķojis Gulbenē, bet otrā - Tirzā. Gulbeniešiem esot padomā baznīcas celtniecība, kā rāda vēlākie avoti, jauna baznīca Gulbenē uzcelta 1641.gadā. Šajā pašā gadā par pastāvīgu Gulbenes draudzes mācītāju kļuva Ādams Petcolds (varbūt tas ir viņš, kurš Gulbenē ieradās jau 1638.gadā?). Par laimi ir saglabājies 17.gadsimta Gulbenes baznīcas attēls, kurš datēts ar 1692.gadu un kura autors ir kāds P.Bekmans. Jādomā, ka tā ir bijusi koka ēka un atradusies vecajā vietā - blakus kapsētai (to skaidri parāda 1681.gada muižas plāns). Laikam gan pēc šī baznīcas uzcelšanas nodibināta arī Gulbenes mācītājmuiža jeb pastorāts, jo 1638.gadā tādas vēl nav, minēts tikai, ka mācītājam piešķirtas dažas postažas zemes, un mācītāja zemi apstrādā tikai viena zemnieku ģimene. 1690.gadā mācītājmuižas platība bija 1,25 jaunie arkli. Tai piederošos iedzīvotājus sauca par Gulbenes mācītāja ļaudīm. Vēl viena, mūsuprāt, interesanta ziņa ir tāda, ka ilgu laiku Gulbenes draudze ietilpa Tērbatas (Tartu) apriņķī un tikai 1693.gadā tika pievienota Cēsu apriņķim.
   Atkārtoti Gulbenes draudzē vai pilsnovadā arklu revīzijas uzmērījumi un kartēšana veikti 1681., 1683. un 1684.gadā. 1681.gadā, kad Zviedrija daudzo karu dēļ nonāca smagā finansiālā stāvoklī, karalis Kārlis IX pieņēma lēmumu veikt muižu redukciju, tas ir, atsavināšanu par labu valstij. Par valsts jeb kroņa muižu kļuva arī Gulbenes muiža, protams, ar visiem zemniekiem. Diez vai kas būtisks zemnieku dzīvē mainījās, jo klaušas un nodevas taču palika, mainījās tikai to saņēmējs.
   Pateicoties 1681.gada revīzijai, mūsu rīcībā ir Valsts Vēstures arhīvā saglabātais pirmais mums zināmais Gulbenes muižas plāns. Muižas centrā ir kādas ēkas attēls, no kura diemžēl neko konkrētu nevaram secināt par iespējamo kungu māju. Taču, zinot, ka šajā laikā Gulbene bija valsts muiža un tajā labākajā gadījumā dzīvoja tikai muižas pārvaldnieks, pieņemsim, ka pils tā nebija. Skaidri saskatāms ir žogs apkārt muižas centram. Beidzot precīzi nosakāma arī baznīcas atrašanās vieta, kā arī redzams krogs (protams, blakus baznīcai) apmēram ap tagadējo pārtikas veikalu Brīvības ielā. Arī zviedru 1681. - 1710.gada kadastra dokumentos minēts šis krogs ar Švaneburgas kroga nosaukumu. Piezīme norāda uz bijušo sagrautās mūra pils vietu. Redzama arī dzirnavu vieta un mums pazīstamās dzirnavu ezera kontūras. Plānā iezīmēti tīrumi (ar burtu "A"), pļavas ("E"), papuves ("C").    Interesantas ir piezīmes, ka zemes tieši blakus muižas centram daļēji ir apaugušas ar mežu un derīgas līdumiem. Šodienas gulbeniešiem, protams, ir grūti iedomāties, ka mums ierasto ielu un ēku vietā bijuši pat meži un līdumi (bet vai tas nesasaucas ar jau minēto teiku par Gulbenes pilsētas rašanos?).
   Citos arklu revīziju materiālos mūs varētu ieinteresēt ziņa, ka tur blakus ziņām par zemnieku sētām atrodami rēķini par logu un dzelzs iegādi pašā muižā. Varbūt Gulbenes muižā sākušies celtniecības darbi? Laikam gan to mēs neuzzināsim, jo pēc dažiem gadiem pāri visai Vidzemei pārsoļoja vēl viena krievu cara, šoreiz Pētera I karapulki - 1700.gadā sākās Ziemeļu karš.