Vēsture padomju un vācu okupācija (1940. - 1988.)

   1940.gada 17.jūnijā Latvijas teritorijā sākās padomju okupācija, arī Gulbenē. Pilsētā tika rīkoti mītiņi padomju varas atbalstam. 1940.gada augustā tirgus laukumā (tag. centrālajā skvērā) notika mītiņš (pēc padomju avotiem - "vislielākais pilsētas iedzīvotāju mītiņš, kurā vienprātīgi atbalstīja Padomju Latvijas uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā").
   Noteikti jāsniedz ieskats 1941.gada notikumos. Nakts uz 14.jūniju - aresti, izsūtīšanas no Gulbenes un rajona teritorijas. Plašas represijas notika Litenes armijas nometnē. Apkārtnes iedzīvotājus un karavīrus izsūtīja no Gulbenes stacijas. "14. - 15.jūnija dienas gan bija mūs jau satraukušas. Pa logu redzējām virsnieku izvešanu uz staciju no Litenes nometnes. Tas bija pirmais ļoti satraucošais skats. Otrs ļoti nomācošs skats bija pie stacijas izsūtāmo ešelona" - tā savās atmiņās raksta Jānis Maldonis, kurš 1941.gada vasarā bija darbvedis Gulbenes Patērētāju biedrībā. Pašā Gulbenes pilsētā izsūtīšanas skāra 34 cilvēkus. 1942.gada 14.jūnijā laikraksts "Tēvija" publicēja kāda aculiecinieka pieredzēto Gulbenē 1941.gada jūnijā: "…vai zināt, kas pašlaik notiek Gulbenē?… pilsētā redzami drausmīgi skati, čekisti plosoties kā ārprātīgi. Sākusies masu apcietināšana, un virsnieki, kuri izsaukti uz mācībām, arī aizvesti. Nežēlīga izrēķināšanās notiek visā korpusā, … Autombiļi veduši cilvēkus kā lopus, samestus kaudzēs un sasietus, bijuši redzami arī sašauti. Dažos auto apcietinātie gulēja uz grīdas. Čekisti negribēja, lai redz viņu upurus. Pilsētā ārkārtīgs satraukums. Sievas un bērni uz ielām raudot, jo neviens nezina, kas noticis ar viņu tēviem un vīriem. Sevišķi uztrauktas karavīru - virsnieku sievas, jo daudzas jau redzējušas savus dzīves biedrus un pazīstamos sasietus aizvedam. Gulbenes stacijā stāvot ešelons ar 70 vagoniem, kuros novietojot apcietinātos…".
   1941.gada 3.jūlijs - sākas vācu okupācija. Otrais pasaules karš pilsētā bija smagu pārbaudījumu pilns. Gulbeniešiem vācu okupācijas laiks saistās ar alus darītavas teritorijā ierīkoto karagūstekņu nometni. Vietējie iedzīvotāji centās atbalstīt gūstekņus nesot tiem pārtiku. Par vācu okupācijas varas mēģinājumiem noturēt savas pozīcijas liecina 1943.gada maijā Gulbenes tautskolas zālē notikušais reprivatizācijas akts, "kurā bija ieradies novada komisārs Fusts, apriņķa vecākais agronoms Bārda, kā arī daudzas Madonas apriņķa vadītājas personas. Sekoja reprivatizācijas dokumenta izsniegšana 85 Vecgulbenes pagasta lauksaimniekiem" ("Tēvija", 1943.gada 22.maijā, 6.lpp.).
   Vācu okupācijas laikā no lidlauka (tag. Nākotnes iela) pa O.Kalpaka ielu bija izbūvēts šaursliežu dzelzceļš. Vācu armijai atkāpjoties, Gulbenes komerc - un arodskolas ēkā tika iekārtots hospitālis vācu karavīriem.
   1944.gada 28.augustā Gulbenē ienāk padomju karaspēks. Kaut gan ne 1941., ne arī 1944.gadā tieši pilsētā kaujas nenotika, Gulbenei tika nodarīti lieli zaudējumi. Tā kā Gulbene šajā laikā ir nozīmīgs dzelzceļa mezgls, tad 1944.gadā to vairākkārt bombardēja padomju un vācu aviācijas. Lielākais uzlidojums bijis Lieldienās, tad, kā atceras iedzīvotāji, Gulbene degusi tā, ka atblāzmu varējuši redzēt pat no Cesvaines. Šajos uzlidojumos un, atkāpjoties vācu armijai, bojā gāja pilsētas iedzīvotāji, pilnīgi vai daļēji sagrautas Gulbenes baznīca, Baltā pils, dzirnavas, dzelzceļa stacija, dzīvojamās ēkas. Nesprāgusi aviācijas bumba ilgi palika Gulbenes pamatskolas ēkā (tag. 2.vidusskola). No šīm ēkām pilnībā atjaunota tikai dzelzceļa stacija.
   Ar Otro pasaules karu saistās vairākas apbedījumu vietas pilsētā (vācu karavīru kapi starp ģimnāziju un vidusskolu, padomju karavīru Brāļu kapi, kas iekārtoti 1967.gadā).
   1944.gada rudenī Gulbenes rajona teritorijā atjauno padomju varu. Jau kopš pirmajām padomju otrās okupācijas dienām represiju mašīna uzsāka straujus apgriezienus. Pagastos atsāka rīkoties izpildkomitejas, atsūtītie miliči. "Bīstamākajos" pagastos ierīkoja čekas nodaļas. Īpaši aktīvi šāda nodaļa darbojās Gulbenē. Arestētie jaunās varas "pretinieki" tika vesti uz Gulbenes čekas māju (tag. Ābeļu ielā). Nošautie cilvēki tika izmesti ēkas priekšā uz trotuāra iedzīvotāju apskatei un iebiedēšanai. No logiem čekisti vērojuši skatītājus un uzmanījuši tos, kuriem varētu būt kāds sakars ar nošautajiem (ilgi uzkavējās, raudāja). Šie cilvēki aizturēti pratināšanai. Jāšaubās vai visus iedzīvotājus iepriekšminētie skati iebiedēja, taču žēlumu pret kritušajiem, līdzjūtību pret viņu ģimenes locekļiem un naidu pret čekistiem izraisīja gan. Jāatzīst, ka par lielas daļas čekas nomocīto cilvēku traģiskajām mūža beigām nav pilnīgas skaidrības. Kur likti nošauto līķi, nav nekļūdīgi zināms. Jāņem vērā arī tas, ka lielākajā daļā gadījumu tuvinieki baidījās iet šos cilvēkus atpazīt, nerunājot nemaz par cilvēcīgu piederīgo apglabāšanu.
   1944.gada rudenī Gulbenē un apkārtnē jau darbojas nacionālās pretošanās grupas. Spriežot pēc čekas ziņojumiem, Gulbenes rajona teritorija tiek uzskatīta par vienu no nacionālo partizānu (čekas terminoloģijā - bandītu) visvairāk apdraudētajiem rajoniem. Nacionālā pretošanās turpinājās līdz 1950. - to gadu sākumam. Pretošanās kustībā iesaistījās arī pilsētas skolēni, piemēram, Jāņa Priedes - Priedīša grupa Gulbenes pamatskolā (1950.g. - 1952.g.).
   1998.gada 22.septembrī tika atklāts piemiņas akmens Gulbenes čekas mājas vietā Ābeļu ielā.
   Pēc Otrā pasaules kara Gulbene kļūst par apriņķa administratīvo centru. 1947.gada 16.oktobrī tiek izveidots Gulbenes apriņķis. Savukārt 1947.gada oktobrī nodibina Gulbenes apriņķa LKP organizāciju.
   1949.gada 31.decembrī ar Latvijas PSR AP Prezidija lēmumu par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā tiek nodibināts Gulbenes rajons.
   Taču 1949.gads šķir arī jaunu melno lappusi Gulbenes vēsturē. 25.marta deportācija bija lielākā un masveidīgākā Latvijas vēsturē. 1949.gadā Gulbenes stacijā stāvēja ap 60 lopu vagoni, kuros izveda cilvēkus no plašas apkārtnes. No Gulbenes apriņķa izsūtīti 1678 cilvēki. Šajā situācijā grūti minēt precīzus skaitļus kaut vai tāpēc, ka katrs skaitlis saistās ar kāda konkrēta cilvēka likteni, dzīvesstāstu, tāpēc neiespējami apiet emocijas, minot tikai izsūtīto cilvēku skaitu. 1989.gadā atklāja pirmo piemiņas plāksni pie stacijas. 1999.gada 14. jūnijā pie Gulbenes stacijas atklāja pieminekli politiski represēto civiliedzīvotāju un militārpersonu piemiņai (tēlnieks Indulis Ranka).
   Kā sava veida ilustrācija Padomju varas nostiprināšanās metodēm jāmin arī pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem nopostīšana 1940. - to gadu 2.pusē.
   1940. - to gadu beigu aktivitātes pilsētā saistās ar drupu novākšanu un dzīves veidošanu miera apstākļos. Jāatzīmē, ka tādas gulbeniešiem nozīmīgas ēkas kā luterāņu baznīca un muižas Baltā pils vairs netiek atjaunotas. Atlikušajā pils daļā izmitināja iedzīvotājus, kas nebūt nebija ieinteresēti saglabāt un kopt kādreiz tik skaisto celtni. Tāpēc pils stāvoklis laika gaitā katastrofāli pasliktinājās. Padomju varas gados arī citas Vecgulbenes muižas kompleksa ēkas un apkārtne strauji regresēja. 1980. - gadu beigās tika pasūtīts un 1994.gadā pabeigts muižas un arhitektoniskā ansambļa restaurācijas projekts. Jāsecina, ka vienīgais šī projekta ieguvums ir tā autoru veiktā muižas kompleksa vēsturiskā izpēte.
   Vecgulbenes muižas saimniecības ēkās (oranžērijā un dārznieka mājā) tika dislocēta padomju armijas daļa Nr.75568 - radiolokācijas rota, kuras vajadzībām bijušajā lidlaukā tika uzbērti lokatorkalni un uzstādīti lokatori. Krievijas armija no Gulbenes aizgāja 1993.gadā. Armijas teritorijas tika nodotas pašvaldībai.
   Savukārt muižas Sarkanā pils jau 1924.gadā tika piemērota pamatskolas vajadzībām, kas tur atrodas arī mūsdienās. Pils senākajai daļai 1970. - gados piebūvēja jaunu korpusu, tādējādi paplašinot telpas, bet sabojājot vecās ēkas izskatu.
   Jāatzīmē, ka savu krāšņumu zaudējuši arī Vecgulbenes muižas parki, kas ir pārpurvojušies un aizauguši.
   Pēc 2.Pasaules kara par luterāņu baznīcas sakopšanu un uzturēšanu turpina rūpēties draudze. Kara laikā saspridzinātais tornis bija iegāzies baznīcā, salaužot masīvās griestu sijas. Draudze baznīcu atjaunoja, izņemot torņa daļu. Šo atjaunošanas darbu organizēšanā un vadīšanā liela loma pieder mācītājam Edgaram Jundzim (draudzē kalpo no 1944.g. - 1951.g.). Par šo laika posmu saglabājušās viņa rakstītās atmiņas. Pēckara gados dievkalpojumi notikuši ugunsdzēsēju depo, kapličā un visbeidzot daļēji atjaunotās baznīcas ģērbkambarī. Pateicoties draudzes locekļu gādībai saglabāts ozolkoka altāris un 1791.gadā gleznotā mazās zāles altārglezna "Kristus pie krusta", kas restaurēta. Jauno altārgleznu "Jēzus iet pa ūdensvirsu" gleznojis novadnieks tēlnieks Indulis Ranka. 1990. - to gadu sākumā uzsākti baznīcas atjaunošanas darbi, kas turpinās arī pašlaik.

   Īpaši aktīvi Gulbene attīstās 1960. - tajos gados. Šajā periodā turpinās pilsētas veidošanās, kas ir savdabīga. Kā jau minēts, pirmais Gulbenes centrs bija muižas apkārtne, 20.gs. sākumā nozīmīgs kļuva dzelzceļa ajons. Divdesmitajos gados starp šiem abiem centriem sāka veidoties tagadējais pilsētas centrs, tādējādi platība starp bijušajiem centriem it kā "aizauga". Tāpēc loģiski bija faktisko centru pārvērst par oficiālo centru (vēl 1940. - tajos gados pilsētas valde atradās muižas Dārznieka mājā, tātad pilsētas nomalē). Tā tika izbūvēts sešdesmito gadu padomju tradīcijās (diemžēl tipveida) ieturētais administratīvais centrs. Šajā laikā izstrādāts Gulbenes pilsētas attīstības ģenerālplāns. Tajā paredzēts, kur un kādas dzīvojamās ēkas, rūpniecības objektus, ielas un ceļus ierīkot. Sešdesmitajos, bet īpaši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados plašumā vērsās daudzdzīvokļu māju celtniecība. Tās rezultāts ir divi lielākie tipveida apbūves dzīvojamie rajoni - Skolas ielas dzīvojamo māju masīvs (1960. - 1980. - tie gadi) un Nākotnes ielas masīvs (1980. - 1990. - tie gadi), kas uzcelts bijušajā Gulbenes lidlaukā. Vēl līdz 1950. - to gadu sākumam Gulbenei bija gaisa satiksme ar Rīgu. Šeit uzcelta arī jaunā pilsētas brīvdabas estrāde (iepriekšējā atradās Marijas (Emzes) parkā).
   Iedzīvotāju skaits, salīdzinājumā ar 1930. - tajiem gadiem (1930.gadā - 3,6 tūkst. iedzīvotāji), 1950. - tajos gados bija divkāršojies: 1959.gadā - 7,2 tūkst., savukārt 1976.gadā - 9,4 tūkst. iedzīvotāji.
   Apskatāmajā laika posmā tika uzstādīti un arī demontēti divi Ļeņina pieminekļi. Kā šī laika liecinieki pilsētas skvērā saglabājušies J.Zariņa veidotie Gulbji, un šodien tos uzskata par sava veida pilsētas simbolu.
   1960. - 1980. - tajos gados būvētas dažādas administratīvas un sabiedriskas celtnes - rajona padomes un pilsētas domes ēkas, viesnīca, kultūras nams, bibliotēka, slimnīca, arī saimnieciskas nozīmes ēkas un rūpniecības uzņēmumi (piemēram: Straume, Alfa, Daiļrade, Vidzemes alus rūpnīca), tirdzniecības iestādes, bērnu dārzi, skolas. Jāsecina gan, ka arī starp šīm ēkām nevar izcelt kādu savdabīgu, īpašu, jo tās visas pārstāv padomju tipveida arhitektūru.
   1990. - tajos gados pilsētā darbojas 5 skolas. Jaunākā no tām ir Gulbenes ģimnāzija, kas tika atklāta 1995.gadā.
   Šajā periodā izveidotas sporta, mūzikas un mākslas skolas.
   Laikā no 1944. - 1988.gadam Gulbenē notiek administratīvi - teritoriālas izmaiņas, jo tiek izveidots Gulbenes rajons (1949.g.), par kura centru kļūst Gulbene. Raksturojot šo laika posmu jāatzīmē tas, ka tieši tad veidojas mūsdienu pilsētas administratīvais centrs un apbūve. Tā, Gulbene saglabājusi savu īpatnējo veidošanās formu, turpina pārveidoties un attīstīties. Protams, 1990. - tajos gados Gulbenes loma ir mainījusies, jo, lai gan pilsēta vairs nesaistās ar nozīmīgu dzelzceļa mezglu, tomēr tā saglabā savu dažādu ceļu krustpunkta lomu. Rezultātā Gulbene mūsdienās asociējas ar tranzītu un faktu, ka no Gulbenes joprojām ik dienas uz Alūksni dodas Baltijā vienīgais šaursliežu pasažieru dzelzceļa vilciens.