Vēsture Latvijas Republika (1918. - 1940.)

   Pēc tam, kad 1918.gada 11.novembrī beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijai sākās jauns attīstības posms. 18.novembrī tika nodibināta jaunā Latvijas valsts. Taču Vecgulbenē līdz pat decembrim atradās vācu armijas daļas, bet 5.decembrī vienu okupāciju nomainīja otra. Ar padomju varas lozungiem Vecgulbenē ienāca Sarkanās armijas daļas. Vācu karavīri, garajos kara gados paguruši no kara, neizpratnē par pārmaiņām savā dzimtenē, esot atteikušies karot pret padomju karaspēku un steidzīgi atkāpušies.
   Pirmā pasaules kara laikā sākās Vecgulbenes muižas un parku izpostīšana, jo kara laikā muižā un apkārtnē saimniekoja ne tikai krievu, bet arī vācu karaspēka daļas. Konkrēta liecība attiecas uz 1918.gada 4.janvāri, kad Iskolata (Latvijas padomju valdības) prezidijas sēdes protokolā tiek minēts, ka "Vecgulbenes muižā armijas hidrotehniskā nodaļa cērtot ozolus, ošus u.c. kokus un izvedot spekulatīvos nolūkos uz Iekškrieviju. Nolemts aizliegt minētai nodaļai cirst kokus un postīt mežu". Kā zināms, vairāk par pusgadu Vecgulbenes muižā saimniekoja arī vācu karavīri. Skaidri zināms ir fakts, ka šajā laikā tika nopostīta Vecgulbenes muižas oranžērija. Izdemolēta tika arī Gulbenes draudzes skola.
   Laika posms no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam ir viens no drūmākajiem Gulbenes vēsturē. Pēc padomju varas nodibināšanas Vecgulbenes kļuva par Malienas apriņķa centru. Apriņķa iestādes izvietojās muižā, galvenokārt Baltajā pilī. Pils postīšana turpinājās. Taču daudz briesmīgākus postījumus nodarīja Vecgulbenes jeb Malienas revolucionārā tribunāla darbošanās. Latvijas Sociālistiskajā padomju republikā tādi tribunāli bija vairāki, bet Vecgulbenes tribunāla darbība bijusi gandrīz vai visasiņainākā (starp citu, tribunālu darbības "pārmērības", ja vien tā varam runāt par cilvēku dzīvībām, pēc padomju varas krišanas atzinis pat padomju valdības galva Pēteris Stučka). Vecgulbenes revolucionārais tribunāls izcēlās ar pieņemot lēmumu bardzību un nāves sodu lielo daudzumu pat par niecīgiem pārkāpumiem. Protams, ne visi bija tik briesmīgi, paredzēja arī dažāda apmēra naudas sodus, mantas konfiskāciju, sabiedriskos darbus, taču nāves sodu bijis vismaz pāri 200. Pie tam Vecgulbenē tika tiesāti cilvēki no ļoti plašas apkārtnes. Kā zināms, tribunāla lēmumam daudz pierādījumu nevajag. Tiesa tika spriesta ātri un "proletāriski". Šausmas gulbeniešos iedvesa arī apstāklis, ka tribunāla sēdes tika noturētas baznīcā, kur altāra vietā sēdēja pie sarkani klāta galda tā sauktie tiesneši. Tribunāla sēdes bija atklātas - kā jau paraugprocesiem pienākas. Vēl drūmāki ir stāsti par to, ka gandrīz visi notiesātie pirms nāves tika nežēlīgi spīdzināti, tādēļ bijušais muižas šķūnis (ap tagadējā stadiona ieejas vārtiem) ilgus gadus tika saukts par Vaidu jeb Vaides šķūni. Galīgā nesapratnē, daudzi pat izmisumā, gulbenieši nonāca 1919.gada aprīlī, kad Vecgulbenes baznīcā piedevām vēl tika atklāts Malienas apriņķa Centrālais strādnieku klubs.
   1919.gada 31.maijā padomju vara Vecgulbenē krita. Visu apkārtni, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, atbrīvoja Latvijas armija, konkrēti Vecgulbeni - 1.(vēlāk 4.) Valmieras kājnieku pulks. Atkal Vecgulbene pierāda, ka ir ievērojams dzelzceļa mezgls - Latvijas armija te ieguva trofejās 15 lokomotīves, 810 vagonus, vienu šaursliežu bruņoto vilcienu, 2 smagos un 2 vieglos lielgabalus, pāri par 40 ložmetējiem. Kopš tiem laikiem Gulbenes Vecajos kapos, Jāņkalniņā atrodas par Vecgulbenes atbrīvošanu kritušo Valmieras pulka karavīru kaps. 1934.gadā ar Gulbenes aizsardžu gādību tur tika uzlikts piemineklis, kurš brīnumainā kārtā (laikam gan pateicoties tam, ka bija dziļi ieaudzis krūmos un nezālēs) saglabājās nenopostīts visu padomju laiku. Kopš Pirmā pasaules kara Gulbenes Vecajos kapos atrodas arī kritušo vācu karavīru kapi.
   Beidzot arī gulbeniešiem karš, posts un jukas bija beigušies. Diemžēl to pēdas bija manāmas vēl ilgi. 1919.gada 22.jūnija laikraksta "Tautas Balss" numurā varēja lasīt šādu Vecgulbenes komandanta leitnanta - inženiera J.Blaua paziņojumu: "Tribunāla nošauto atrakšana Vecgulbenē. Tiem, kuri grib atrast savus piederīgos, jāierodas komandantūrā 5.00 no rīta. Nepazītos apraks 6 dienā kapos." Aculiecinieki atcerējās šo notikumu kā vienu no šausminošākajiem un sāpīgākiem. Daudziem nomocītajiem tā arī neatradās piederīgie un viņus apbedīja tagadējos Gulbenes Vecajos kapos. Diemžēl mēs joprojām nezinām šī apbedījuma vietu.
   Miera laiks nāca ar savām problēmām - bija jāsakopj postījumi, jābūvē mājas, jāatjauno normāla dzelzceļa darbība. Ap Vecgulbenes dzelzceļa staciju pieauga rosība un cilvēku skaits. Šis process notika tik strauji, ka jau 1920.gada 16.augustā Vecgulbenei tika piešķirtas miesta tiesības.
   Kopš šī laika Vecgulbenes ilgākā laika posmā bija divi nozīmes ziņā gandrīz līdzvērtīgi centri - vecais muižas centrā un jaunais pie stacijas. Turpat desmit gadus tie atradās ap 2 kilometrus viens no otra un pa vidu bija - tukšums. Tagadējais centrs joprojām bija neapbūvēts, pārsvarā te bija pļavas, ganības, tīrumi, pat mežs (piemēram, ap tagadējo 2.vidusskolu). Faktiski tagadējo pilsētu sāka būvēt pilnīgi no jauna.
   Pēc Latvijas Republikas agrārreformas noteikumiem tika atsavināta Volfu dzimtai arī Vecgulbenes muiža, tās teritorija sadalīta apbūves gabalos. Šos būvgabalus pamazām sadalīja, un cilvēki sāka būvēties. Diemžēl pašai muižai kara laiks, kā jau minējām atnesa lielu postu. 1921.gadā parku dažviet turpināja izcirst un postīt. Tāpēc miesta valde, kā liecina arhīva materiāli, vēlējās šo parku ņemt savā aizsardzībā, lai to atkal no jauna uzkoptu un padarītu par krāšņu atpūtas vietu visam miestam. 1921.gada septembrī "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "Muižas parks … tagad gluži nopostīts… Visi paviljoni un tilti tagad aiznesti kurināšanai vai arī sadedzināti uz vietas. Tēli un pieminekļi sadragāti un sašķaidīti, izpostīti pat granīta bluķu sēdekļi un granīta tiltu margas. Tāpat izpostīta muižnieka kapsēta: marmora krusti un pieminekļi sasisti, pati kapliča sašauta. Tikai tagad ierosināts jautājums par parka aizsardzību." 1923.gadā Vecgulbenes muižas parks (19 ha) un Marijas jeb Emzes parks (222 ha) kā valsts īpašums tika iekļauti aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Varbūt ne visiem gulbeniešiem zināms fakts, ka 1923.gadā miesta valdē tika apspriests jautājums par Baltās pils "iegūšanu priekš vidusskolas ierīkošanas".
   Vecgulbenes muižas ēkas arī tika sadalītas. Piemēram, miesta valdei piešķīra teātra mājiņu un dārzniecību, Sarkano pili - skolas vajadzībām, Balto pili, kūtis, manēžu - "kara resora vajadzībām". Kā zināms, 1920. - 30. - tajos gados šīs ēkas saimniekus nemainīja. "Kara resora vajadzībām" šoreiz nozīmē to, ka te izvietojās 7.Siguldas kājnieku pulka virsnieki un karavīri. Vēl kara resoram tika piešķirta zeme aerodroma iekārtošanai, kas vēlāk tika arī īstenots. Gulbenē bija dislocējusies viena no Latvijas armijas aviācijas eskadriļām.
   Augošajā Vecgulbenes miestā būvdarbi nebūt nenotika haotiski un neplānoti. Lūk, ko par to varam lasīt Jāņa Krastiņa grāmatas "Latvijas Republikas būvmāksla" (R.,1992.):
   "Starp pirmajiem Latvijas Republikas pilsētbūvnieciskajiem pasākumiem minama Jaunlatgales (vēlāk Abrenes) plāna izstrāde un apbūve (arh. A.Maidelis) un "dzelzceļnieku kolonijas" izveidošana Vecgulbenē (1920, arh. P.Kundziņš, inž. E.Veiss). ...
   Gulbenes dzelzceļa mezgls, kas atrodas ziemeļaustrumu Latvijas ģeometriskajā centrā, līdz ar zemes infrastruktūras un ārējo ekonomisko sakaru izmaiņām ieguva jaunu nozīmi. Šajā rajonā strauji palielinājās strādājošo skaits. Rūpēs par šo cilvēku nodrošināšanu ar dzīvokļiem pēc dzelzceļa virsvaldes pasūtījuma Vecgulbenē tika izprojektēta jauna pilsēta ar savstarpēji diferencētām dzīvokļu un rūpniecības zonām, bagātīgu apzaļumojumu, ar skolai, kā arī tirdzniecības un kultūras iestādēm, slimnīcai, baznīcai u.c. sabiedriskajām ēkām paredzētām vietām, utt. Netālu no dzelzceļa stacijas autori iecerēja lielu "komunālo forumu". Paredzēja tikai atklāto un mazstāvu apbūvi, ievērojot sekojošus principus: zem viena jumta nedrīkst būt vairāk kā 4 dzīvokļi, visiem dzīvokļiem jābūt pilnīgi izolētiem citam no cita, katrā jābūt vismaz 2 istabām, un pie katra dzīvokļa jābūt vismaz 800 kv.m lielam dārzam, saimniecības un palīgtelpām, kūtij, klētij utt. Domājot par to, lai "līdz ar lietderību izteiktos arī glītums un mājīgums", arhitektam P.Kundziņam pilnīgi jaunos pilsētbūvnieciskos apstākļos izdevās saglabāt tradicionālo Latvijas lauku mājokļa un lauku sētas tēlu."
   Šīs ieceres diemžēl nerealizējās pilnībā, kā raksta J.Krastiņš, "pasūtītāja vājo ekonomisko iespēju dēļ". Tomēr 1925.gadā Vecgulbenē bija apbūvēti jau vairāk nekā 100 gruntsgabalu. Par P.Kundziņa iecerēto Gulbenē joprojām liecina dzīvojamās mājas Viestura ielā. Tajās lētuma un celtniecības darbu vienkāršošanas dēļ izmantots tipizēts plānojums, taču katrai mājai ir individuāla noskaņa, un visas kopā tās veido vienotu ansambli.
   Kas gan būtu dzelzceļa mezgls bez atbilstošas stacijas? Veculbene gan bija dzelzceļa mezgls, bet platsliežu dzelzceļa vajadzībām kara laikā uzceltā stacija, kā zināms, bija vienkārša dēļu baraka. Tādēļ viena no pirmajām lielbūvēm Vecgulbenes miestā bija jaunās stacijas ēka. Vietu šai ēkai izraudzījās tieši pie platajām sliedēm. Projektu izstrādāja un augstāko novērtējumu projektu konkursā guva ievērojamais Latvijas arhitekts Pēteris Feders. Kā liecina muzeja krājuma fotogrāfijas, jaunās stacijas ēkas pamatakmens likšana bijusi ļoti svarīga un svinīga ceremonija, kurā piedalījās daudzi miesta iedzīvotāji. Pamatakmens tika likts 1925.gadā, bet jau nākamajā - 1926.gadā gan vietējos, gan iebraucējus priecēja jaunā, skaistā stacijas ēka. Tā laika presē un gulbeniešu atmiņās tā viennozīmīgi tiek saukta par Latvijas provincēs lielāko un modernāko staciju. Pat šodien nav daudz tādu staciju, kuras plašuma un staltuma ziņā varētu konkurēt ar Gulbenes dzelzceļa staciju.
   Jāatzīmē, ka līdz pat trīsdesmito gadu otrajai pusei darbojās vienlaikus divas stacijas - gan vecā šaursliežu, gan jaunuzceltā platsliežu. Taču pasažieriem tas sagādāja zināmas neērtības, īpaši, kad, pārsēžoties no vilciena vilcienā, vajadzēja doties no vienas stacijas uz otru. Sevišķi nepatīkami tas bija tumšos un lietainos vakaros un ziemā, kad sliedes bija apledojušas. Tādēļ pēc iedzīvotāju lūguma šaurās sliedes pārlika tā, ka tās pieveda pie jaunās dzelzceļa stacijas. Kopš tā laika vecā dzelzceļa stacija vairs nepilda savas kādreizējās funkcijas. Nozīmi zaudēja arī tā sauktais "tējas nams". Līdz ar to kādreiz tik nozīmīgā Viestura iela kļuva par tipisku nomales ielu.
   1929.gadā pēc būvinženiera Vāldemāra Bergkinda projekta tika uzcelta jaunā Gulbenes dzelzceļa slimnīcas ēka (tagadējie gulbenieši to atceras kā dzelzceļa poliklīniku), kas būtiski papildināja augošo dzelzceļa centru.
   Uzreiz pēc stacijas ēkas celtniecības gulbeniešiem bija jādomā par jaunas skolas celtniecību. Skolas, kā viena no visbūtiskākajām katras apdzīvotas vietas sastāvdaļām, sagādāja gulbeniešiem daudz problēmu. Ne jau nu tāpēc, ka gulbenieši negribētu mācīties. Drīzāk gan otrādi. Laba slava bija 1733.gadā dibinātajai Gulbenes draudzes skolai.
   Pēc dzelzceļa izbūves strauji auga iedzīvotāju skaits, palielinājās arī skolas vecuma bērnu skaits, tāpēc problēmas ar skolu kļuva aizvien nopietnākas. Pirmā pasaules kara laikā tika izpostīta arī draudzes skolas ēka. Tā nu pirmajos neatkarības gados savas īstas skolas gulbeniešiem nemaz nebija. Pamatskolas pirmsākumi meklējami 1919.gadā, kad skolēni mācījās bērnudārzā, kas bija iekārtots dzelzceļnieku bērniem. Dažas klases mācījās šaurajā Izabelas skolā, citas - dzelzceļnieku kluba ēkā Dzelzceļa ielā. Tur telpas bija pilnīgi nepiemērotas, jo mācības notika kluba zālē vairākām klasēm vienlaicīgi. Katra klase ar tās skolotāju darbojās savā zāles stūrī. Solu nebija, tādēļ, kad bija jāraksta, skolēniem bija jātup uz ceļgaliem, bet burtnīcas (ja tādas bija) jāliek uz krēsliem. Piedevām vēl radās nesaskaņas ar Dzelzceļu virsvaldi, kura vēlējās izmantot tai piederošās telpas pēc saviem ieskatiem.
   Izeju atrada, pieņemot lēmumu pārbūvēt un pielāgot skolas vajadzībām pamesto Vecgulbenes muižas Sarkano pili. 1921.gadā sākās nopietni pārbūves darbi, taču tie ieilga, tādēļ dažus mācību gadus (sākot ar 1923.gadu) remonts un mācības dažās izremontētajās telpās notika vienlaicīgi. Dažas klases (sākumskola un jaunākās ) palika Izabelas skolā, dažas pārcēlās uz toreizējo miesta valdi (tagad - Parka ielā 31, bijušā prettuberkulozes dispansera ēkā). Tikai 1924.gadā skolas remonts tika pabeigts tiktāl, ka skolas ēka 6.oktobrī tika svinīgi iesvētīta. Skolai tika piešķirts nosaukums "Vecgulbenes miesta 6 - klasīgā pamatskola". Pilnīgi remontdarbi tika pabeigti 1925.gadā. Sākumskolas klases gan palika Izabelas skolā līdz pat jaunās pamatskolas celtniecībai, jo skolēnu skaits bija liels - 1923.gada rudenī ap 240 skolēni. 1928.gadā līdz ar pilsētas nosaukuma ieviešanu tika nomainīts arī skolas nosaukums, to sāka saukt par Gulbenes pilsētas pamatskolu.
   Pamatskolas izglītības jautājums nu beidzot bija nokārtots, bet gulbenieši sāka domāt par nākamo soli. Miesta tuvumā nebija nevienas skolas, kurā varētu iegūt vidējo izglītību. Tā laika Latvijā vidējo izglītību varēja iegūt, mācoties ģimnāzijā, tā bija klasiskā humanitārā izglītība. Vēl darbojās citāda veida mācību iestādes, kurās līdz ar vidējo izglītību varēja iegūt arī kādu profesionālu kvalifikāciju. Īpaši izdevīgi bija mācīties komercskolā, jo mācību maksa tajā bija salīdzinoši neliela. Strauji augošā un ne visai bagātā miesta iedzīvotāji izvēlējās komercskolas variantu. Mācības komercskolā maksāja Ls 75,-, arodskolā Ls 20,- pusgadā, bet sekmīgākie un mazturīgākie varēja pilnīgi vai daļēji tikt atbrīvoti no mācību un internāta maksas.
   Ar skola veidošanu saistītās lielās finansiālās grūtības esot palīdzējis atrisināt skolotājs, mācību grāmatu autors Reinis Liepiņš, dzimis litenietis, kurš tolaik bija Izglītības ministrijas Skolu virsvaldes vadītājs. Ar viņa atbalstu tika pieņemts lēmums par komercskolas dibināšanu Vecgulbenē un par jaunās skolas ēkas celtniecību.
   Savu pirmo mācību gadu komercskolēni sāka 1926.gadā bijušā Vecgulbenes muižas kroga ēkā. Tolaik skola vēl saucās par 3 - gadīgo arodskolu ar tirdzniecības un mehānikas nodaļām. Kroga ēkā tika nostrādāti divi gadi šauros, nepiemērotos apstākļos.
   Beidzot 1927.gadā svinīgos apstākļos tika likts pamatakmens jaunajai skolas ēkai. Vietu skolai izvēlējās lielā Emzes parka malā, nomaļā vietā. Muzeja fotogrāfijas liecina, ka tuvumā nebija neviena ēka. Svinīgajā ceremonijā piedalījās Reinis Liepiņš. Pamatakmeni iesvētīja Gulbenes draudzes mācītājs Jūliuss Egle. Ēkas projektu izstrādāja vēl viens ievērojams latviešu arhitekts Indriķis Blankenburgs. Katrs gulbenietis pazīst šo balto skolas namu, bet arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš uzskata, ka tas atgādina 19.gadsimta sākuma klasicisma pili ar ortodoksāli klasiskā manierē veidotām fasādēm. Ar jaunā mācību gada sākumu 1928.gada rudenī komercskolēni pārgāja uz mācībām jaunajā ēkā. Arī skola ieguva savu ierasto vēsturisko nosaukumu - Gulbenes Valsts komerc - un arodskola. Skolai plašā apkārtnē bija laba slava, mācīties gribētāju te nekad nav trūcis, bija jāiztur konkurss. Visu skolas pastāvēšanas laiku tās vienīgais pārzinis bija Jānis Rupais. 1940./41.mācību gadā padomju laikā skola tika pārdēvēta par ekonomisko tehnikumu, vācu laikā tā atguva savu nosaukumu, bet jau 1944.gadā, atsākoties padomju varai, skola tika likvidēta. Kopš tā laika te darbojās vispārizglītojošās skolas dažādas klases.
   Ar komercskolas ēkas izbūvi saistās arī Skolas ielas izveide, kas šodien ir viena no iedzīvotāju skaita ziņā visbagātākajām Gulbenes ielām. Tikai pēc skolas ēkas uzcelšanas vispār sāka veidot Skolas ielu kā tādu. No skolas iela ieguva arī savu nosaukumu. Kad astoņdesmitajos gados ši iela dažus gadus oficiāli saucās par Voldemāra Ezernieka ielu, tautā to tāpat sauca tikai par Skolas ielu. Tagad Skolas ielā ir jau trīs skolas - vecās komercskolas ēkā izvietojusies ģimnāzija, Gulbenes vidusskola un sporta skola.
   1927.gadā tika uzcelta Gulbenei ļoti zīmīga ēka Rīgas ielā - toreizējā Gulbenes lauksaimniecības krājaizdevu sabiedrības ēka, kas tika celta pēc arhitekta Arnolda fon Maideļa projekta stilizēti vispārinātās barokālās formās. Šodien šajā ēkā pie tirgus ir Latvijas Krājbankas filiāle.
   Gulbenes vēsturē viena no hronoloģiskajām robežšķirtnēm noteikti ir 1928.gads. Tā kā Vecgulbenes miests joprojām strauji auga, tika skatīts jautājums par tā statusa maiņu. Miests auga patiešām strauji, par to liecina kaut vai statistikas dati: 1925.gadā Vecgulbenē dzīvoja 2541 cilvēks, bet pēc pieciem gadiem, 1930.gadā Gulbenes pilsētā jau dzīvoja 3574 iedzīvotāji. Tātad pieaugums ir vairāk par tūkstoti tikai piecos gados. Tas, šķiet, bijis viens no straujākajiem pilsētas augšanas posmiem. 1928.gada 26.februārī Vecgulbenes miestam tika piešķirtas pilsētas tiesības un senais vēsturiskais nosaukums - Gulbene. Vienā dienā Gulbene, protams, neizmainījās līdz nepazīšanai, taču izaugsme turpinājās. 1930.gadā Gulbenē bija izdalīti 608 gruntsgabali, uz tiem bija uzcelti 384 nami. Tā gan pārsvarā bija koka apbūve - tādas bija 326 ēkas, bet no mūra tika uzcelti tikai 46 nami. To, ka Gulbene bija lielākā Madonas apriņķa pilsēta, vēlreiz apliecina statistika: 1935. gadā Gulbenes platība bija 8,75 kv.km. Pilsētā dzīvoja 3819 iedzīvotāji, no tiem 53% bija vīrieši, bet 47% - sievietes. Pēc tautībām tas sadalījās šādi: 3337 latvieši, 204 krievi, 84 ebreji, 81 polis, 37 vācieši, 22 igauņi, 19 baltkrievi, 9 lietuvieši un 26 citu tautību iedzīvotāji.
   1928.gads nozīmīgs Gulbenei un gulbeniešiem vēl kāda notikuma dēļ. 22.jūnijā, pēc dievkalpojuma Gulbenes baznīcā, kas bija veltīts Varoņu piemiņas dienai, draudzes padome sasauca garnizona zālē sapulci. Draudzes vecākais E.Ābeltiņš atgādināja, ka "kritušie tēvzemes pārstāvji neraudzījās uz lietu un sniegu, salu un badu un neatlaidīgi , droši gāja nāvē, tādēļ mums pienākums nest upurus viņu svētai piemiņai ("Gulbenes Balss", 1928.gada 28.jūnijā). Ar to draudzes vecākais domāja pieminekli, kurš būtu jāceļ kritušajiem gulbeniešiem. Sapulcē tika aprēķināti iespējamie uzdevumi (kopā Ls 6000,- tātad ziedojumos no katra gulbenieša 25 santīmi), apskatīta pieminekļa celtniecības vieta un pieņemts lēmums par pieminekļa projekta konkursu, kā arī izveidota pieminekļa komiteja. Bija iecerēts pieminekli atklāt tā paša gada novembrī par godu Latvijas valsts proklamēšanas 10.gadadienai. Sakarā ar to gulbenieši jūtami sarosījās, sākās ziedojumu vākšana, labdarības koncerti un bazāri, teātru izrādes, materiālu sagāde. 26.augustā notika svinīgs pasākums, kurā laikā tika likts topošā pieminekļa pamatakmens un īpaša kapsula ar tekstu.
   Pieminekli veidoja pēc paša Ābeltiņa kunga projekta. Dažādu iemeslu dēļ darbi tajā rudenī netika pabeigti, tādēļ pieminekļa atklāšana tika atlikta. 1929.gada 20.maijā, otrajos Vasarsvētkos, piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem tika atklāts. "Gulbenes Ziņas" par to rakstīja: "… uz brīvības cīnītāju pieminekļa atklāšanu un iesvētīšanu Gulbenē bija atbraukuši augsti valsts un valdības priekšstāvji, piedalījās Gulbenes garnizons, virsnieki, aizsargi un aizsardzes, ugunsdzēsēji un citas vietējas organizācijas un, neskatoties uz mitro laiku, tādas ļaužu masas no malu malām, kā tas reti še piedzīvots…. Svinības sākās ar liturģisku dievkalpojumu puķēm pušķotā baznīcā… Visas vietas tika aizņemtas līdz pārpilnībai, un tomēr lielākais ļaužu vairums palika ārpusē…
   Pēc dievkalpojuma … visi devās uz pieminekli … Uz rīcības komitejas priekšsēdētāja E.Ābeltiņa k-ga lūgumu pieminekli atklāja Ministru prezidents Hugo Celmiņš, iesvētīšanas aktu izpildīja Rīgas garnizona draudzes mācītājs Teriņš un māc. Egle kopīgi." Pieminekļa atklāšanā piedalījās arī ģenerālis Krišjānis Berķis.
   Joprojām ievērības cienīga šķiet gulbeniešu tolerance, jo šo pieminekli veltīja gan 1905.gada cīnītājiem, gan Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem, gan Vecgulbenes revolucionārā tribunāla upuriem. Visu šo cilvēku vārdus pieminekļa atklāšanas ceremonijā nosauca Gulbenes draudzes mācītājs J.Egle.
   Jau minētajā "Gulbenes Ziņu" rakstā par pieminekļa atklāšanu tā autors K.Ellenbergs rakstīja: "Dzīvajie, sevišķi paši gulbenieši, lai mācās pie jaunā pieminekļa pacelties pāri par sava "es" šaurajām robežām, atteikties no pārmērīgas pašlabuma kāres, skatīties uz augstākām, cēlākām vērtībām, dzīvot un strādāt ne tik vien priekš sevis, bet arī savu līdzcilvēku labā un pirmā un augstākā vietā nostādīt visas tautas un tēvijas labklājību."
   Līdz pat brīvās Latvijas bojāejai pie pieminekļa, ko gulbenieši sauc par Brīvības pieminekli, notika lielāko valsts svētku atceres brīži un armijas skates. Pēc Otrā pasaules kara beigām piemineklis kā "buržuāziskās" Latvijas simbols tika demontēts. Vispirms uz tā uzlika piecstaru zvaigzni, tad uz tā pamatiem tika uzlikts bronzas krāsā krāsots ģipša padomju karavīrs, bet aiz pieminekļa - iekārtoti karā kritušo padomju karavīru kapi. Kad 1969.gadā Spārītes parkā tika atklāti jaunie Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru kapi, kritušo mirstīgās atliekas tika pārvestas turp, bet pieminekļa vieta nolīdzināta līdz ar zemi. Tāda tā stāvēja līdz pat Trešās atmodas sākumam, kad 1989.gada rudenī tika atrakti pieminekļa pamati un izcelta ārā 1928.gadā iemūrētā kapsula ar tekstu. Atkal sākās ziedojumu vākšana un, pateicoties pilsētas domes atbalstam, 1992.gada 10.novembrī svinīgi tika atklāts sākotnējā izskatā atjaunotais Gulbenes Brīvības piemineklis. Pieminekļa atjaunošana notika tēlnieka Ojāra Feldberga vadībā, lielā mērā balstoties uz muzejā glabāto pastkaršu attēliem, jo nekādi projekta dokumenti netika atrasti. Tā lielākā daļa pašreizējo gulbeniešu vistiešākajā veidā saskārās ar iepriekšējiem vēstures posmiem.

   Trīsdesmitajos gados sāka veidoties tagadējais pilsētas centrs. Kaut arī pilsētas valde un citas iestādes joprojām atradās bijušajā muižas centrā, aizvien vairāk gulbenieši "apdzīvoja" teritoriju ap tagadējo Rīgas, Kalpaka, Tirgoņu (tag. Ozolu), Tirgus (tag. Ābeļu), 15.Maija (tag. Bērzu), Ozolu, Skolas, Līko ielu. Zināma centra funkcijas pildīja tirgus laukums, kas atradās apmēram tagadējā kultūras nama un centrālā skvēra vietā. Gulbenē pieauga arī veikalu un uzņēmumu skaits. Spriežot kaut vai tikai pēc uzskaitījuma, te bija arī rosīga sabiedriskā dzīve - gulbenieši bija iesaistījušies daudzās biedrībās, piemēram, Lauksaimniecības krājaizdevu sabiedrībā, Gulbenes namīpašnieku biedrībā, dziedāšanas biedrībā Dziesmu Vara", Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, Valsts Gulbenes komerc - un arodskolas bijušo audzēkņu biedrībā, Mednieku biedrībā, Biškopības biedrībā, Patērētāju biedrībā utt. Interesants šķita fakts, ka Gulbenes Mednieku biedrību vadīja ārsts Teodors Vankins, kurš Latvijas vēsturē iegājis ar darbošanos dramatiskajā Andrieva Niedras valdībā 1919.gadā.
   Vēl kāda nozīmīga būve bija jaunā pilsētas pamatskola. To sāka būvēt 1934.gadā tagadējā pilsētas centrā, Līkajā ielā. Taču vecās fotogrāfijas liecina, ka, jauno skolas ēku būvējot, apkārt ir bijusi priežu audze un tiešā tuvumā nav bijis nevienas mājas. Skolu būvēja pēc būvinženiera Riharda Duņēna projekta. Skola bija nepieciešama jaunajā pilsētas centrā, kā arī tāpēc, ka t.s. Sarkanā skola atkal bija par šauru. Pēc atklāšanas 1935.gadā skola ieguva nosaukumu "Gulbenes 6 - klasīgā pamatskola", dažreiz ir dzirdēts arī nosaukums pilsētas II pamatskola. Vairākus gadus pēc jaunās skolas ēkas atklāšanas mācības notika abās skolas ēkās, tomēr varam uzskatīt, ka tā ir viena skola, tā tas tiek apliecināts arī rakstos. Par pierādījumu var kalpot kaut vai fakts, ka skolai bija viens pārzinis - Alfrēds Rencēns.
   1936.gadā, apceļojot mūsu pusi, Vilis Veldre rakstīja: "Pērnruden pabeigta pilsētas otrās pamatskolas būve, skaista mūra ēka trim stāviem, un tajā logi aizņem lielākas platības nekā sienas. Lūk, tik gaišā namā gulbeniešu bērniem ir liels prieks mācīties. … Šis gaišais nams, ko Gulbenes pilsēta uzcēlusi saviem bērniem, ir uzcelts par 130 000 latiem. No šīs summas 35 00 latu devusi valsts aizdevumu veidā un 3500 latu kā neatmaksājamu pabalstu. … No jaunās skolas jumta plaši pārredzama visa pilsēta, sākot no baznīcas un īpatnējās pils vienā pusē, un beidzot ar dzelzceļstaciju otrā nomalē."
   Vispār Viļa Veldres ceļojuma piezīmes lasīt ir interesanti, jo tās ļauj mums paskatīties uz Gulbeni, kāda tā bija pirms vairāk kā 60 gadiem. Tādēļ piedāvājam jums vēl dažus fragmentus no Veldres "Piezīmēm garāmbraucot": "Gulbenē ir gandrīz divreiz vairāk iedzīvotāju nekā Balvos, taču Gulbene lielāka par Balviem neizskatās. … maz te ir tādu namu, kas novietojušies cits pie cita cieši kā pilsētā, kaut gan Gulbenei glītu ēku ir diezgan daudz. Pa lielākai tiesai nami, kādi visādi nu viņi te ir, novietojušies plašā izklaidā starp dārziem, nelieliem lauciņiem un kupliem kokiem. Un tas vīrs, kas nupat nesen ilgi staigājis pa Gulbenes ielām, nevarēdams vien nobrīnīties, ka tepat jau tai pilsētai vajadzētu atrasties, bet nekur to nevarot atrast, jā, tas vīrs nemaz nav tik visai pārskatījies.
Neko daudz pēc pilsētas neizskatīdamās, Gulbenes pilsēta tomēr izskatās it pievilcīga savas skaistās apkārtnes, latviskuma un tīro ielu dēļ."
   Varam salīdzināt savus šodienas priekšstatus ar Viļa Veldres secinājumiem, pievienojot vēl rakstnieka domu, ka "Gulbene it rosīgi uzpošas un būvējas".
   Trīsdesmitie gadi pilsētai tiešām ir rosības gadi. Īpaši, kā tas tiek uzsvērts tālaika presē, - pēc "vēsturiskā 1934.gada 15.maija". 1935.gadā Gulbenē notika aviācijas svētki un plaša lauksaimniecības izstāde. 1936.gadā pilsēta noslēdza līgumu ar "Aiviekstes" spēkstaciju par elektrības piegādi Gulbenei. Šajos gados tika labiekārtots vecais tirgus laukums, tur tika uzcelti jauni tirdzniecības paviljoni un glītas nojumes. Pārmaiņas skāra arī pilsētas parku. Tajā Emzes daļā, ko gulbenieši lielā spāru daudzuma dēļ sāka saukt par Spārīti, tika sakārtoti celiņi un uz kādreizējā Svētā dīķa salas tika iekārtota deju grīda, uzbūvēts jauns tiltiņš un kafijas paviljons. Kopš 1937.gada pilsētas valde Gulbenes iedzīvotājiem vasarās tur esot rīkojusi kara orķestra brīvkoncertus. 1938.gadā Gulbenē uzsākusi darbību arī Latvijas Bankas nodaļa.
   Vērā ņemamas un plašas bijušas nākotnes ieceres. Grāmatā "Latvijas pilsētas", kas izdota 1938.gadā, varam lasīt: "Jaunās Gulbenes apgabaltiesas dibināšanai pilsēta dāvina zemes gabalu, kur drīzumā uzsāks jaunas tiesu pils būvi. Turpat tuvumā nākotnē pacelsies Vienības nams un jaunā pasta kantora ēka. Paredzēta arī pilsētas valdes nama celšana."
   Vēstures gaita neļāva šīm iecerēm realizēties. Diemžēl nevaram arī paskaidrot konkrēti, kur tika plānota šo ēku celtniecība. Var piebilst vien to, ka jaunā pilsētas domes ēka tika uzcelta tikai pusgadsimtu vēlāk.
   1935.gadā Gulbenē darbojās arī veselas trīs bibliotēkas. Gulbenes pilsētas bibliotēka, kurā tolaik lasītājam tika piedāvātas 935 grāmatas, atradās muižas teritorijā. Sava bibliotēka bija dzelzceļniekiem - tā saucās par Latvijas dzelzceļnieku biedrības Gulbenes nodaļas bibliotēku. Vēl darbojās L.Kauliņa bibliotēka, tā bija visbagātākā - 1691 sējums.
   Mūsdienu lasītājam varbūt būtu interesanti uzzināt, ka tolaik ārsti tika saukti par brīvo profesiju darbiniekiem. 1935. gadā Gulbenē darbojās četri ārsti - jau minētais Teodors Vankins, ilgus gadus Gulbenē nostrādājusī un daudziem gulbeniešiem joprojām labā piemiņā palikusī Marianna Melbārde, valsts ierēdņu ārsts Helmuts Zēmelis, Romans Mežulis un pilsētas ārsts Pēteris Riemers. Te praktizēja arī trīs zobārsti - Agneze Lapiņa, Jevgenija Širaks un Kārlis Ellenbergs. Kā visos laikos un kā jebkurā vietā svarīga persona bija vecmāte, Gulbenē tolaik tā bija Marta Ermiks. Veterinārārsta pienākumus pildīja Vilis Rihteris.