Vēsture Livonija (13. - 16.gs.)

   Pēc tam, kad 1207.gadā bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis sadalīja savā starpā iekarotās lībiešu zemes, kļuva skaidrs, ka arī tālaviešiem izvairīties no sadursmes ar vāciešiem neizdosies. Tā arī notika - jau kopš 1208.gada vācu katoļu misionāri sāka darboties Tālavas rietumu daļā. Tālavas varenais valdnieks Tālivaldis novecoja, bet viņa dēli, jādomā, gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ, nolēma sadarboties ar vāciešiem, jo cerēja uz to palīdzību cīņā pret saviem, kā viņi toreiz domāja, bīstamākajiem ienaidniekiem,- igauņiem. 1214.gadā Tālivalža dēli pārgāja no pareizticības katoļticībā un kļuva par Rīgas bīskapa vasaļiem. Tālavieši sāka maksāt nodevas Rīgas bīskapam.
   1215.gadā, atriebjoties par Tālivalža dēlu sirojumu igauņu zemēs, igauņiem izdevās slepeni nokļūt līdz Tālivalža pilij un veco valdnieku tur sagūstīt. Igauņi pieprasīja viņiem nolaupītos labumus, sudrabu... Neko nedabūjuši, igauņi sadedzināja Tālivaldi uz lēnas uguns. Tālivalža dēli solījās atriebties, to arī darīja, bet - no šiem kaimiņu, kā mēs esam pieraduši teikt, brāļu kariem, ieguvēji, protams, bija tikai vācieši (atcerēsimies, ka bīskaps Alberts ļoti labi lika lietā senseno gudrību "skaldi un valdi"). Jau 1224.gadā Tālava faktiski pārstāja eksistēt - Tālavas zemes savā starpā sadalīja Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis. Šajā gadā noslēgtajā t.s. Tālavas dalīšanas līgumā minēti katrai pusei pienākošies latgaļu pilsnovadi. Starp bīskapam iedalītiem novadiem - GULBANA. Šis, tātad, ir pirmais mums zināmais fakts, kad Gulbene minēta rakstos.
   Šim faktam ir ne tikai negatīva pieskaņa, kaut arī tālavieši pilnīgi zaudēja savu neatkarību. Gulbenes pieminējums rakstos mums ir drošs pierādījums, ka Gulbene ne tikai vispār ir pastāvējusi , bet ir bijusi gana liela pilsnovada centrs, pārvaldījusi plašu apkārtni. Atgādināsim, ka novads vēsturiskā izpratnē ir teritorija, kur pilskungs valdīja, tiesāja un ņēma nodokļus. Cik plašs Gulbenes pilsnovads bija, mums gan neizdosies precīzi pateikt, jo konkrētāku ziņu mums vairs nav ne par vienu apkārtnes pili vai pilsnovadu. Tādēļ vismaz jubilejas reizē atļausimies apgalvot, ka, lai arī Gulbenes apkārtnē ir vēl citi vareni pilskalni, kā, piemēram, Kārtenes jeb Beļavas, Lazdukalna un Krapas, tomēr Gulbenes pilskalns ir bijis valdošais.
   Gulbenes pilskalns neapšaubāmi uzskatāms par Gulbenes centru. Diemžēl mēs nevaram neko precīzu pateikt ne tikai par laiku un apstākļiem, kad tika uzcelta šajā pilskalnā seno latgaļu koka pils, bet faktiski neko nezinām arī par tās bojā eju. Varam vienīgi pieņemt, ka tā gāja bojā kaut kad 13.gadsimta laikā. Kādos apstākļos tas notika? Kādi notikumi te risinājās pēc Tālavas dalīšanas līguma noslēgšanas? Uz šiem jautājumiem mums atbildes nav. Mēs varam vienīgi iedomāties vairākus iespējamos variantus. Varam domāt, ka pils gājusi bojā ienaidnieku uzbrukuma rezultātā vai pēc vācu ienākšanas šeit vienkārši nopostīta. Bet varbūt te norisinājās cīņas, kuras beidzās ar seno latgaļu sakāvi un pils nodedzināšanu. Nav izslēgta arī iespēja, ka pils iemītniekiem tā bija jāpamet pēc kādiem līguma noteikumiem. Var pieņemt arī, ka pēc līguma noslēgšanas latgaļi paši pameta šo pili, saprotot, ka pretošanās ir bezcerīga. Noteikti ir vēl vairāki "varbūt", taču mums tos pagaidām nav lemts uzzināt. Tāpat kā nezināms mums ir un paliek pils un apkārtnes iedzīvotāju liktenis, mēs nevaram arī nosaukt nevienu konkrēta cilvēka vārdu, kurš būtu tajos tālajos laikos dzīvojis Gulbenes pilī, kurš bijis šīs pils kungs vai karadraudzes vadonis. Nav atbildes arī uz jautājumiem, kurā vietā bijusi apmetne vai senpilsēta ap pili, cik liela tā bijusi, bet tādai, ņemot vērā Gulbenes pils nozīmīgumu un lielumu, noteikti bija jābūt. Skaidrs, ka pilskungs un karadraudze dzīvoja pilī, bet pārējie? Tā gan, šķiet, ir Vēstures nežēlīgākā īpašība - noslēpt mums cilvēkus likteņus un vārdus, padarīt lielāko daļu no mums par anonīmiem laikabiedriem, aculieciniekiem, cilvēkiem vispār, lai gan katram taču ir savas nelaimes un laime, varoņdarbi un slēpjamie darbi. Bet Vēsture mēdz nodzēst ļoti daudzus vārdus, dažreiz pat nejauši saglabājot nenozīmīgākos...
   Lai vai kā, bet 13.gadsimta avoti par Gulbenes pils un novada likteni klusē. Tikai 14.gadsimtā Gulbene atkal tiek pieminēta rakstos. Arī tagad - sakarā ar pili. Šoreiz sakarā ar vācu mūra pili. Tiek minēts, ka 1339. vai 1340.gadā Rīgas toreizējais arhibīskaps Frīdrihs Brauns licis uzcelt pili. Runājot par šo faktu, mēs balstāmies vēl joprojām uz pieņēmumiem, bet nu jau arī uz konkrētām ziņām. Neskaidrības ar pils uzcelšanas gadu, mūsuprāt, izskaidrojamas vienkārši. Tik liela un pamatīga būve nevarēja tikt uzcelta viena gada laikā. Un kā jau tas notiek vēl mūsu dienās, par ēkas uzcelšanas gadu pieņemts uzskatīt celtniecības beigu gadu. Tā kā Gulbenes pils celtniecības darbi noteikti turpinājušies vairākus gadus, tad iespējams arī laikabiedru viedoklis par pils pabeigšanu varēja būt atšķirīgs. Tas, ka šī ēka ir bijusi liela un varena, arī ir neapšaubāms fakts. Neaizmirsīsim, ka tā bija tipiska viduslaiku aizsardzības būve ar visām tai raksturīgajām pazīmēm. Kur atradās šī pils? Tas, protams, mums ir skaidrs pat bez konkrētām vēstures zināšanām. Kādēļ gan meklēt kaut ko labāku, ja jau ir atrasts kaut kas ļoti labs. Tas ļoti labais bija latgaļu koka pils atrašanās vieta - pilnīgi atbilstoša nocietinājuma vajadzībām arī vācu bruņiniekiem. Kādā 1930. - tajos gados iznākušajā grāmatā (Grēviņa A. Viduslaiku pilis. - R., 1995. - atkārtots izdevums) pat rakstīts, ka Gulbenes pils atradusies uz salas. Jā, tā tas noteikti varēja izskatīties, jo pili uzbūvēja jau nostāvinātajā, ar Krustalīces dziļo gravu no trim pusēm apņemtajā latgaļu koka pils vietā. Tieši šī iemesla dēļ mums arī nav palikušas ne mazākās iespējas kaut ko noskaidrot par latgaļu pili, jo būvlaukums jaunajai pilij iznīcināja vecās pils pēdas. Tas gan Latvijas vēsturē nav nekāds unikāls vai izņēmuma gadījums, kad vācieši uzbūvēja savas pils seno pilskalnu vietās. Lai minam kaut vai tikai Cēsu, Rēzeknes, Dobeles un Turaidas pilis.
   Uz jautājumu, kāpēc arī vāciešiem vajadzēja Gulbenē būvēt nocietinājumu, atbilde ir ļoti vienkārša. 20.gadsimtā tas visbiežāk ir saucies - Austrumu robeža. Arī Livonijas pastāvēšanas laikā šī bija robeža, kas bija ļoti modri jāsargā. Tāpat kā senlatviešu laikos, arī Livonijas austrumu robežu pārklāja nocietinājumu virkne, kas veidoja faktiski īpašu robežjoslu. Mums nav ziņu, ka Gulbenes pils īpašnieki - Rīgas arhibīskapi būtu dzīvojuši šajā pilī (mums vistuvākā arhibīskapu rezidence bija Raunas pils), tādēļ varam secināt, ka šī pils tiešām bijusi pierobežas nocietinājums. Kā tāda tā arī tika uzcelta. Kad 19. gadsimtā tika atsegti šīs pils pamati, atklājās, ka tā bijusi tam laikam raksturīgajā, tā sauktajā kastellas veidā celta pils ar neregulāra četrstūra, gandrīz kvadrāta plānojumu. Pils mūru garākā - dienvidrietumu siena bijusi vairāk nekā 20 asis jeb aptuveni 34 metrus gara, austrumu puses siena bijusi visīsākā - tikai pāri par 17 asīm jeb ap 30 metrus gara. Abas pārejās sienas bijušas vienādas - vairāk kā 19 asis jeb apmēram 32 metrus garas. Pati pils atradusies tieši starp šīm abām vienādajām sienām. Vēlākajos gadsimtos, kad radās un ļoti strauji izplatījās šaujamieroči, pils ziemeļaustrumu stūrī uzcēla vēl arī apaļu torni. Ja jau pašiem pils mūriem bija iespaidīgs biezums - ap 6 pēdām jeb 180 cm, tad pils torņa sienas bija vēl pamatīgākas - ap 9 pēdām jeb 270 cm. Gar garāko un īsāko pils mūri atradušās dažādas pils kompleksa ēkas.
   Vienlaikus ar pils celtniecību tika nostiprināta arī tās apkārtne. Tā 120 gadus atpakaļ laikrakstā "Latviešu Tautas Biedrs" (1878.g. 41. un 42.numuros) tika rakstīts: "Visapkārt riņķī viņš (arhibīskaps - I.Z.) lika rakt dziļus grāvjus, kuros ūdeni no ezera ietecināja." Jādomā, ka tie dziļie grāvji ir tā pati Krustalīce. Par ezeru gan varētu runāt nedaudz vairāk, diemžēl atkal vairāk balstoties uz pieņēmumiem, nevis uz faktiem. Ir saglabājušies nostāsti, ka kādreiz Valmes ezers, kuru mēs šodien zinām, kā pavisam nelielu, aizaugošu, no Gulbenes patālu ezeriņu, esot pleties līdz pašai Gulbenei. Mums gan pierastāk ar ezeru saprast dzirnavu dīķi, taču par dzirnavu pastāvēšanu Gulbenē 14.gadsimta pirmajā pusē mums arī nav ziņu, kaut gan 1477.gadā tiek minēts fakts, ka kāda R.Persevala atraitne Katrīna, pārdodot īpašumus, dalījusi arī "Gulbenes un dzirnavu dīķi". Tātad - vēl viens apstiprinājums mūsu uzskatam, ka Gulbene jau 15.gadsimtā ir nozīmīga apdzīvota vieta. Vienīgajā Krustalīces neaizsargātajā pils pusē bijis izrakts mākslīgais grāvis un pāri tam - paceļamais tilts. Tātad varam secināt, ka ieeja pilī bijusi no tagadējās alus rūpnīcas puses.
   Mūsu rīcībā ir vairākas norādes par to, ka vācieši jau pirms pils uzcelšanas bija apmetušies un sākuši saimniekot Gulbenes novadā. Tā 1416.gada 23.augusta Livonijas ordeņa mestra vēstulē ordeņa prokuratoram starp citām apdzīvotām vietām tiek minēts arī Švanenburgas (Swaneborch) pilsnovads. Te mēs nepārprotami varam pārliecināties, ka vācieši turpināja izmantot seno latgaļu vietvārdu, to vienkārši pārtulkojot tā laika vācu valodā (vācu val. der Schwan - gulbis). Un arī tas nav nekāds izņēmums Latvijas vēsturē. Tātad mūsu pilsētai ir ļoti vecs nosaukums, ar ko mēs pamatoti varam lepoties. Vairākos 15.gadsimta dokumentos jau tiek minēts ne tikai Švanenburgas pilsnovads, bet arī Švanenburgas pilstiesa, kas ir tipisks Livonijas laika administratīvais jēdziens. Kādā 1429.gada dokumentā varam pārliecināties arī par to, ka Švanenburgas pilstiesa ietvērusi samērā lielu teritoriju, jo, izlēņojot "savam mīļam Tīzenhauzenam (Tisenhusen)" muižas gar Gauju, Rīgas arhibīskaps Henings piezīmēja, ka šīs muižas atrodas Švanenburgas pilstiesā un draudzē. Te mums ir svarīgs arhibīskapa vasaļa Pētera fon Tīzenhauzena pieminējums, tikpat svarīgi ir tas, ka tiek minēts arī, ka pirms tam šīs muižas jau ir lēņojis minētā bruņinieka tēvs arī bruņinieks Bartolomejs fon Tīzenhauzens. Ar Gaujas muižām šajā laikā ir jāsaprot apmēram tagadējās Sinole, Mālmuiža un Galgauska. Švanenburgas pilsnovads un pilstiesa 15.gadsimta dokumentos ir minēti vairākkārt, galvenokārt sakarā ar lēņu darījumiem starp Rīgas arhibīskapiem un viņu vasaļiem. No tiem mēs arī uzzinām, ka vēlāk Gaujas muižas Gulbenes pilsnovadā Tīzenhauzeniem tika atņemtas un pieskaitītas arhibīskapa galdamuižām.
   Tā kā vairākkārt esam sastapušies ar Švanenburgas pilstiesas zemes lietām, tad noskaidrosim, kāda situācija bija konkrēti ar Gulbenes pilsnovadu. Ievērojamais latviešu vēsturnieks E.Dunsdorfs raksta par kārtību šajā apvidū 13. - 16.gadsimtā, tas ir, Livonijas pastāvēšanas laikā, kad Gulbene piederēja Rīgas arhibīskapiem:
   "Šeit ... tās muižas, ko apsaimniekoja arhibīskapa vajadzībām, sauca par viņa galdamuižām. Šīs muižas nebija nekas pastāvīgs, jo arhibīskaps tās izlēņoja vasaļiem. Kad lēnis beidzās, attiecīgā muiža atkal kļuva par galdamuižu. Arhibīskapam nespējot atmaksāt saņemto aizdevumu, ieķīlātās galdamuižas pārgāja vasaļa īpašumā. Formāli vēl šo procedūru kārtoja kā izlēņošanu, faktiski tā bija īpašuma iegūšana.
   Sevišķi strauji arhibīskapa galdamuižas, turklāt bagātākās, kas atradās latviešu galā (atšķirībā no arhibīskapa igauņu īpašumiem - I.Z.) , pārgāja vasaļu valdījumā un pēc tam īpašumā 16.gadsimteņa trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados un pirms Livonijas valsts sabrukuma piecdesmitajos gados."
   Rīgas arhibīskapu valdīšanas laikā Gulbenes pilsnovads, iespējams, arī palielinājies. Par to liek domāt izcilā latviešu vēsturnieka A.Švābes minētais gadījums, ka 1489.gadā Rīgas arhibīskaps maiņas ceļā ieguvis divus iebūviešu zemes gabalus Gulbenes novadā. Šeit ar iebūviešu zemes gabaliem jāsaprot lauku mājas ar tām piederošo zemi.
   Ar vācu mūra pili saistās arī pirmās ziņas par Gulbenes apkārtnes baznīcām. Sākotnēji vieta lūgšanām noteikti atradusies pils iekšienē - tā, iespējams, bijusi pils kapela jeb lūgtava, kas arī ir raksturīgs šim viduslaiku periodam. Tā noteikti kalpojusi pils garnizona vajadzībām. Palielinoties vācu un kristīto iedzīvotāju skaitam ap Gulbenes pili, radās vajadzība arī pēc atsevišķas baznīcas ārpus pils mūriem. Gulbenes draudze ir pirmoreiz minēta avotos 1429.gadā, taču baznīcas celtniecības gads mums nav zināms. Jāatgādina vēl, ka gan baznīca, gan draudze, kā jau pirms reformācijas, bija katoļu. Lai gan E.Dunsdorfs pieļauj iespēju, ka baznīca celta reizē ar pili, gribas dod priekšroku versijai par pils kapelu un baznīcu tikai vēlāk. Viens ir gan skaidrs, - tad, kad krievi Livonijas kara laikā izpostīja Gulbeni, tika nopostīta arī baznīca. Kādā no vēsturiskajām teikām tiek minēts, ka baznīca bijusi koka būve. Šis netiešais norādījums mums dod pilnu pārliecību, ka pirms 1577.gada Gulbenē baznīca jau noteikti ir bijusi. Nav skaidra arī Gulbenes pirmās baznīcas atrašanās vieta. Pēc loģiskiem apsvērumiem tai būtu jāatrodas Gulbenes pilsētiņā, kas atradusies ap Gulbenes pili, taču arī tās atrašanās vieta mums nav īsti skaidra. Ir pieņemts uzskatīt, ka Gulbenes viduslaiku pilsēta atradusies mums zināmā Vecgulbenes muižas saimniecības kompleksa vietā, tas ir, uz Garā kalna ap bijušajām muižas kūtīm, kur ilgus gadus atradās Gulbenes autokombināts. Taču arī šai versijai par labu runā tikai tas fakts, ka, dažādos laikos veicot celtniecības darbus šajā teritorijā, vairākkārt atrakti un izpostīti viduslaiku kapsētas apbedījumi un ir labi zināms , ka viduslaikos kapsētas atradušās blakus baznīcām. Ir pat precīzāks norādījums vietējo novadpētnieku rakstos, ka baznīca atradusies muižas kūts uzbraucamā tilta vietā, taču arī tas gaida pierādījumus. Savukārt par pilsētiņas atrašanās vietu nav nevienas tiešas norādes vai lietiska pierādījuma. Tas tikai vēlreiz apstiprina uzskatu, ka Gulbenes vēsturē vēl ir daudz "balto plankumu".
   Plašāka informācija ir par Gulbeni 16.gadsimtā, taču gandrīz visas ziņas ir par traģiskiem notikumiem pilsētas vēsturē. Kā zināms, 16.gadsimts bija Livonijas kā valstiska veidojuma sabrukuma laiks. Tātad visas Livonijas jukas un nekārtības tieši vai netieši skāra arī Gulbeni. Īpaši smagus satricinājumus Livonija un, protams, arī Gulbenes novads piedzīvoja Livonijas kara laikā. Atgādināsim, ka tas bija karš starp Krieviju no vienas puses un Livoniju, Poliju - Lietuvu (kopš 1569. gada tā saucās Žečpospoļita) un Zviedriju no otras puses (tiesa gan, kā sabiedrotās tās bija tikai cīņā pret krieviem, citādi tās cīnījās katra savās interesēs) par pieeju Baltijas jūrai. Šis karš risinājās no 1558.gada līdz 1583.gadam ar mainīgām sekmēm. Kā galvenie rezultāti šoreiz jāmin Livonijas bojā eja, un tas, ka krievi tā arī neizcīnīja pieeju pie Baltijas jūras. Mūs, protams, visvairāk interesē Livonijas kara norises Gulbenes apkārtnē.
   Lielu uzmanību šim karam savā Livonijas hronikā veltī Baltazars Rusovs. No viņa hronikas mēs gūstam arī papildus ziņas par tālaika Gulbeni. Švanenburga tiek minēta starp vairākām Livonijas pilsētām, norādot, ka pašu pilsētu neapjož mūris. Tas liecina, ka Gulbene nav bijusi ļoti bagāta un stipra un ka pilsētiņas aizsardzība tika koncentrēta mūra pilī. Pirmā saskare ar krievu karaspēku vai kā to kādreiz vecākos avotos sauc ar Maskavijas vai moskovītu karaspēku gulbeniešiem notika jau pašā kara sākumā 1559.gadā 22.janvārī, kad cara Ivana Bargā (Latvijas teritorijā saukts par Jāni Briesmīgo) karaspēks ieņēma Gulbeni un Tirzu, kur arī atradās viduslaiku mūra pils, un devās tālāk līdz pat Rīgai. Sīkāk par 1559.gada notikumiem Gulbenē nav zināms, taču skaidrs, ka gan pils, gan pilsētiņa saglabājās.
   Dramatiskāki notikumi risinājās kara beigu posmā 1577.gadā. Šajā laikā brūkošajā Livonijā jau risinājās cīņa par varu. Viens no pretendentiem uz varu bija Dānijas karaļa brālis hercogs Magnuss, saukts arī par "Vidzemes ķēniņu". Viņš faktiski bija politisks avantūrists, taču ar lielām ambīcijām. Šis Magnuss, spriežot pēc Baltazara Rusova hronikas, 1577.gada augusta sākumā pārvaldīja Gulbenes pili. Baltazars Rusovs ļauj mums ieskatīties tā laika notikumos: "Hercogs Magnuss rakstīja Gulbenes iemītniekiem, lai viņi padodas, ja negrib zaudēt savu tēviju un tapt aizvesti ar sievām un bērniem mūžīgā verdzībā un kalpībā... Tā kā lielkņazs (cars - I.Z.) nāca pats personīgi ar lielu karaspēku, viņi (gulbenieši - I.Z.) hercogā redzēja vienīgo glābiņu, tad tie arī padevās..."
   Padošanās Magnusam neglāba ne Gulbeni, ne gulbeniešus. Šajā pašā 1577.gadā krievu karaspēks aplenca Gulbeni un pašu Gulbenes pili. Vēstures avoti skopi ziņo tikai par to, ka moskovīti (Krievijas karaspēks - tā saukti pēc savas galvaspilsētas - Maskavas - nosaukuma) pili sagrāva, pilsētiņu un baznīcu nodedzināja, bet iedzīvotājus apkāva vai aizveda gūstā. Daudz plašāk par to stāsta Gulbenes apkārtnē pierakstītās teikas. Vienā no tām , kas publicēta 1961.gadā Rīgā izdotajā latviešu tautas teiku izlasē, Gulbenes pils bojā eja aprakstīta detalizēti un tēlaini: "...Pilī nocietinājušies zaldāti turējušies dūšīgi pretī, bet pavēlnieki un paši kungi redzējuši, ka beigas būs. Ar labu nolēmuši nepadoties. Tie sarīkojuši lielu balli, ēduši un dzēruši lieliski. Bet kungi jau bija ielikuši šur tur pa pagrabiem pulvera muciņas, kuras uz doto zīmi bijušas jāaizdedzina ar kādu degli, lai pili vienā acumirklī uzspertu gaisā. Un šis brīdis bijis nolemts balles visjautrākajā brīdī: noticis liels rībiens, un visa apkārtne nodrebējuse. Pēc tam no lepnās pils bijušas tikai drupas redzamas, kas aprakušas visus pils zaldātus un bruņiniekus līdz ar viņu mantām un kalpiem, tā ķā ienaidniekiem neatlicis ne ko ņemt, ne darīt..." Šo teiku 1926.gadā stāstījusi 83 gadus vecā gulbeniete L.Kļaviņa - varbūt kāds atpazīs savu radinieci? Šeit vēl jāpiezīmē, ka līdzīgi gāja bojā arī varenā Cēsu pils.
   Te jāpiemin vēl viena interesanta detaļa no šīs pašas L.Kļaviņas stāstītās teikas par to, ka krievu cara karaspēks aplenkto Gulbenes pili apšaudījis ar lielgabaliem no Rutkastes jeb Līkanšu pilskalna un Lazdu kalna. Te diemžēl saskatāms teikām raksturīgais pārspīlējums - neviens no tā laika lielgabaliem nevarēja aizšaut ne 6 kilometrus no Lazdukalna, ne pat uz pusi tuvāk no Rutkastes kalna. Taču pavisam interesanti ir tas, ka Rutkastes kalns saistībā ar caru Ivanu Bargo ir minēts vēl vienā teikā - šo kalnu pēc cara pavēles ar cepurēm sanesuši krievu karavīri, lai uz tā uzstādītu lielgabalus un apšaudītu aplenkto Gulbenes pili. Te nu vēsturisko kodolu saskatīt ir pavisam grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs zinām, ka Rutkastes pilskalns ir viens vecākajiem Gulbenes rajona pilskalniem.