Vēsture līdz 13.gs.

   Cilvēki Gulbenes apkārtnē dzīvojuši jau pirms tūkstošiem gadu. Par to liecina gan senlietu daudzie atradumi (diemžēl tie visi ir savrupatradumi, jo ilgstoši un regulāri arheoloģiskie izrakumi Gulbenes novadā nav veikti), gan lielais arheoloģijas pieminekļu skaits kā pašreizējā pilsētas teritorijā, tā arī tās tuvākajā apkārtnē. Tādēļ, lai arī par Gulbeni pirmais rakstītais avots vēstī tikai 13.gadsimtā, ir pilnīgi skaidrs, ka iedzīvotāji šeit sākuši apmesties vai varbūt tikai ieklejot ļoti sen - tiklīdz to atļāva klimats. No šiem laikiem pirms vairākiem tūkstošiem gadu - Gulbenes muzejā glabājamie akmens cirvji, kalti un citi priekšmeti. Viens no šiem cirvjiem ir īpaši zīmīgs, jo tam ir izteikta laivas forma, kas liecina par cirvja piederību baltu ciltīm, kas, kā zināms ienāca Latvijas teritorijā vismaz pirms 4 tūkstošiem gadu.
   Balti vairs nav bijuši klejotāji, "caurstaigātāji ", tādēļ droši var apgalvot, ka balti , būdami zemkopji un lopkopji, pirmie sākuši iekopt Gulbenes novada zemes, veidot tiem laikiem raksturīgās nocietinātas apmetnes - pilskalnus, no kuriem un ap kuriem izaugusi liela daļa mūsdienu apdzīvoto vietu rajonā. Tai skaitā arī Gulbene. Tīri no vēstures viedokļa spriežot, Gulbene, protams, veidojās ap šādu nocietinājumu - Gulbenes pilskalnu, taču mums vienmēr īpaši zīmīga šķitusi teika par to, kā radusies Gulbenes pilsēta. Protams, tajā ir latviešu tautas teikām tik raksturīgais pasaku moments, protams, tā ir idealizēta, taču savs racionālais kodols tajā noteikti ir. Atgādināsim šo teiku pilnībā, kā tā ir publicēta 1988.gadā Rīgā izdevniecības "Zinātne" izdotajā izlasē "Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas" "Kā radusies Gulbenes pilsēta":
   Kādreiz ap Gulbeni bijuši ļoti biezi meži, bet tajā vietā, kur tagad ir pilsēta, gājis zvēru ceļš. Viens drosmīgs arājs zvēru ceļa vietā gribējis uzplēst līdumu. Zvēri, ejot pa ceļu, ieraudzījuši, ka viņu stigu posta arājs. Viņi gribējuši arāju pārmācīt, bet strīdējušies, kurš ies pirmais. Tā zaķis, lapsa un vilks nosprieduši, ka lācim jāiet pirmajam, jo viņš bija visstiprākais no visiem. Lācis arī gājis. Viņš nostājies zirgam priekšā, bet tajā brīdī arkls aizmeties aiz saknes, sprucis vaļā, un līdz ar to zirgs, arkls un arājs gandrīz vai samīdījuši lāci. Tas rūkdams aizvilcies uz mežmalu un skatījies, kā ies citiem zvēriem. Ar lapsu, vilku un zaķi noticis tāpat. Beigās visi zvēri, pamatīgi sadauzīti, nosprieduši: "Ir gan stiprs vīrs tas arājs! Neviens no mums nevar pretoties."
Tā zvēri pametuši taku, pa kuru bija staigājuši viņu tēvi un tēvu tēvi. Līduma vietā, kuru uzplēsa drosmīgais arājs, tagad atrodoties Gulbenes pilsēta.
Stāstījis mans vectēvs. Dzīves vietu nav mainījis. Viņam stāstījis viņa tēvs.
1980, 2360. Valkas apr. pierakstījis R.Tilgass 1967.
   Var pieņemt, ka teikā pārveidotā formā varētu būt saglabājusies informācija par to, kā Gulbenes apkārtnē ienākuši pirmie zemkopji - balti.
   Apmēram pirms pusotra tūkstoša gadu, t.i., I gadu tūkstoša vidū, šī novada iedzīvotājus jau varētu saukt par latgaļiem. Kā zināms, tā bija viena no lielākajām baltu tautībām, kas dzīvoja Latvijas teritorijā, tās centrālajā un austrumdaļā - tātad, izņemot tikai līča piekrasti, arī visā Vidzemē, ne tikai Latgalē. Pirms vācu ienākšanas senlatviešu zemēs Gulbenes novads ietilpa vienā no lielākajām latgaļu zemēm - Tālavā. Pēc vispārpieņemtiem uzskatiem, kuri gan sakņojas loģiskos apsvērumos, kas, savukārt balstās uz analoģiskiem faktiem Latvijas vēsturē, esam pieraduši stāstīt, ka Gulbene kā zināms savas apkārtnes centrs sākusi veidoties ap 10. - 11.gadsimtu, varbūt arī nedaudz agrāk, bet precīzi to pateikt mēs diemžēl nevaram.
   Krustalīces upes gleznainā un aizsardzībai ļoti piemērotā ielokā tika uzcelta seno latgaļu koka pils. Vieta tiešām bija ļoti piemērota, par to varam pārliecināties joprojām, kad uzmanīgi ielūkojamies Gulbenes luterāņu baznīcas apkārtnē. Šeit, kā šoreiz uzdrošināsimies apgalvot bez "varbūt", atradās Gulbenes kodols, pirmsākums, no šejienes izaugusi šodienas pilsēta. Te Krustalīce veido savam nosaukumam tik atbilstošu līkumu, kas ietver nelielu pakalnu pilnībā no trijām pusēm. Pirmajiem gulbeniešiem atlika vien padziļināt Krustalīces dabīgās gultnes izveidoto gravu, nostāvināt gravas malas un vairāk uzmanības veltīt ceturtajai, ar upi neaizsargātajai pusei, kas atrodas uz šodienas alus rūpnīcas pusi. Tad nolīdzinātajā pakalna virsmā (plakumā - kā to sauc arheologi) senie latgaļi uzcēla koka pili, stipru un labi nocietinātu. Gravas nogāzēs neauga neviens koks, lai pils sargi nepalaistu garām ienaidnieka tuvošanos. Vasarās šīs nogāzes sedza mālu kārta, ziemā - ledus kārta, lai pils būtu vēl nepieejamāka ienaidniekam.
  Kā mēs zinām, kā šī pils bija stipra un varena? Kā var apgalvot, ka tā valdīja pār apkārtnes pilīm? Te nu mums atkal jābalstās uz pieņēmumiem, diezgan drošiem, bet diemžēl lielākoties netiešiem. Tomēr vismaz viens no tiem it būtisks - Gulbene 13.gadimta sākumā tiek minēta kā pilsnovada centrs.
   Pirms 13.gadsimta Tālavas zemes ir atradušās zināmā atkarībā no Pleskavas un Novgorodas zemēm, iespējams, pat maksāja meslus šo zemju valdniekiem. Ir diezgan daudz apgalvots, ka arī pirmā saskarsme ar kristīgo ticību latgaļiem bijusi ar senkrievu starpniecību, tātad ar pareizticību. Vietējā presē pat minēta versija par Krustalīces nosaukuma izcelšanos - upes ielokā stāvējis krusts, pie kura turpat upītē latgaļi kristīti pareizticībā. No šī krusta tad arī cēlies upītes nosaukums.