Baltā pils

   Barona Heinriha fon Volfa laikā Vecgulbenes muižas Baltā pils (mēs domājam, ka tāds nosaukums pilij ir tās krāsojuma dēļ) ieguva savu krāšņāko, mums no pastkartēm zināmo izskatu. Tās pārbūves tiek attiecinātas uz 1870. - tajiem gadiem. Galvenās izmaiņas bija jaunuzbūvētais četrstāvu tornis ar skatu laukumu augšā, divstāvu tornis pils pretējā - dienvidrietumu daļā, kas kalpoja arī kā iebrauktuve un rotāja pils galveno ieeju. Pili rotāja daudzi skulpturāli veidojumi un skulptūras, kā arī mākslinieciskiem ornamentiem rotāti metākalumi.
   Vecgulbenes muižas Baltā pils vairākos avotos atzīta par vērā ņemamu arhitektūras pieminekli, īpaši glaimojoši vārdi tai veltīti D.Bruģa grāmatā "Historisma pilis Latvijā", kur Baltā pils nosaukta par vienu no izcilākajiem neorenesanses stila paraugiem ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Pils priekšā bija parādes laukums ar apstādījumiem, taču, mūsuprāt, krāšņāks bija pils parka puses pagalms, kas izveidots uz augstas terases, no kuras paveras skaists skats uz parku.
   Uz ziemeļiem no pils izvietojās saimniecības komplekss: manēža, staļļi, divas kalpu mājas, muižas pārvaldnieka māja, kūtis, moderniecība, siernīca, ceptuve. Uz dienvidiem no pils atradās dārznieka māja, oranžērija jeb ziemas siltumnīca, kur visu gadu zaļoja un plauka eksotiskie augi un augļi, piemēram, palmas, citrusaugi, melones utt. Īpašas uzmanības vērta ir dārznieka māja, kuru, pēc nostāstiem, savulaik rotājis uzraksts "Theater von Goethe". Uzraksta izcelšanos un vēsturi nav izdevies noskaidrot, taču varam minēt, ka te varbūt atradies muižas teātris. Terasveidīgi, lejup no kalna, dienvidu pusē, izvietojās lecektis un dobes. Lielākā daļa muižas saimniecības ēku saglabājusies līdz mūsdienām, tiesa gan, visai bēdīgā stāvoklī.

Sarkanā pils

Vecgulbenes muiža

   Kad Livonijas kara laikā (1577.g.) tika sagrauta Rīgas arhibīskapa mūra pils un Gulbenes pilsētiņa ap to, ilgāku laiku te bija maz apdzīvota vieta, būtībā var runāt tikai par Gulbenes muižu. Pirmās ziņas par muižu ir 1627.gadā, pusgadsimtu pēc Gulbenes pils sagrāves un pilsētiņas iznīcināšanas, tiek minēts, ka te valda pilnīga pamestība un tas ir "mežonīgs apvidus" (die Wildnis) un ka no 126,75 arkliem apdzīvoti un apstrādāti tiek tikai 29,75 arkli, toties jau tad no Gulbenes uz Rīgu pa Pededzi, Aivieksti un Daugavu tiek pludināti ķieģeļi. Poļu laikā Gulbenes muiža bija stārasta jeb pārvaldnieka Gotharta Tīzenhauzena (no jau minētās vācu bruņinieku dzimtas) mūža valdījums. 1580. - 1592.gadā poļi veica Vidzemes muižu revīziju ar uzdevumu pārbaudīt muižnieku zemturības juridiskos titulus un reducēt (šeit - atsavināt) tās muižas, kuru turētāji nevarēja pierādīt savas tiesības. Pēc šīs revīzijas datiem bija jānosaka klaušu ļaužu nodevas un valsts muižu ienākumi. Ar tādiem pašiem mērķiem, protams, par labu savai valstij, vairākas muižu revīzijas un muižu redukciju veica zviedri. Sīkāk pakavēsimies pie zviedru laiku muižu revīziju rezultātiem, jo tie sniedz pietiekošu un detalizētu ieskatu 17.gadsimta Gulbenes pilsnovada (! - pils sagrauta, bet administratīvi Gulbene saglabā savu apzīmējumu - vāciski Schloszgebiet) saimnieciskajā dzīvē. Pēc zviedru uzvaras Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs daudzas Vidzemes muižas piešķīra saviem augstākajiem virsniekiem. Tā Gulbene nonāca izcilā zviedru karavadoņa feldmaršala Gustava Horna īpašumā. 1625.gada arklu revīzijas dokumentos teikts, ka pie muižas ir dzirnavu vieta un divas krogus vietas, pieci ezeri un 2 straumes - Tirzas strauts un Pededze. Tas vien, ka pieminēta Tirzas upe, netieši liecina par Gulbenes muižas lielumu. Precīzākus datus par Gulbenes muižas apmēriem 17.gadsimtā sniedz 1638.gada arklu revīzija. No tās datiem kļūst skaidrs, ka tajā laikā ar Gulbenes muižu jāsaprot ne tikai Gulbenes muiža 19.gadsimta izpratnē. Tolaik Gulbenei piederēja arī Blome (Ozolkalns), Valme un Stāmeriena, bet Gulbenes pilsnovadā ietilpa arī vēlākā Jaungulbene, Lejasciems, Auguliena, Lejasciems, Krapa, Beļava, Naglene, Dūre, Mālmuiža, Veiši (Galgauska) un arī Gulbenes mācītājmuiža. Gulbenes draudzē ietilpa arī Litene, kas administratīvi ietilpa Alūksnes pilsnovadā. Ieskatoties tagadējā Gulbenes rajona kartē, varam redzēt, ka tā ir lielākā daļa no tagadējiem rajona pagastiem. Taču iedzīvotāju skaits vien 1638.gadā liecina, cik izpostīta bija Gulbenes apkārtne 17.gadsimtā. Visā Gulbenes pilsnovadā tika saskaitīti 322 vīriešu dzimuma iedzīvotāji, no tiem 108 jaunāki par 15 gadiem. Atgādināsim, ka sievietes tajos laikos netika skaitītas, tomēr mēģināsim pieņemt, ka sieviešu bija vismaz tikpat, cik vīriešu, bet parasti, kā zināms sieviešu skaits pārsniedz vīriešu skaitu, īpaši karu laikos. Līdz ar to varam nosaukt aptuveno Gulbenes pilsnovada iedzīvotāju skaitu - mums iznāks apmēram 700 cilvēki. Pašā Gulbenes muižā tolaik dzīvoja 214 vīrieši un zēni, tātad kopā varētu būt ap 500 iedzīvotājiem. Kļūst pilnīgi skaidrs, kāpēc nebija vairs iespējama pilsētiņas atjaunošana.
   Revīzijas materiāli liecina, ka Gulbenes muižas ļaudis dzīvojuši 54 sētās jeb vidēji ap 10 cilvēkiem katrā sētā. Iespējams, ka katrā sētā bijuši vidēji 1 - 3 zirgi, jo pavisam uzskaitīts 101 zirgs, kas visumā arī atbilst katrai sētai apstrādājamās zemes platībai. Tikpat liels -105 - ir govju skaits, tas gan no mūsdienu viedokļa šķiet neliels. Šeit laikam būtu jāpiezīmē, ka tajos laikos gan ražas, gan izslaukumi bija ļoti zemi. Nodevas gan bija augstas - par to varam pārliecināties, pārlūkojot jau minētās revīzijas materiālus. Tā no 1 arkla zemes bija jānodod 5 Rīgas pūri rudzi (1 Rīgas pūrs = 48 kg), 5 Rīgas pūri miežu, 5 Rīgas pūri auzu, 36 graši naudas, vēl arī noteikts daudzums zirņu, olas, sviests, kā arī citas muižas noteiktas nodevas. Ik nedēļu uz muižu katrai zemnieku sētai bija jāsūta klaušinieks ar zirgu, bet vasarās arī klaušinieks bez zirga jeb otrinieks. Varam ieteikt mūsdienu zemniekiem parēķināt, vai šāds nodevu un klaušu daudzums būtu iespējams viņu saimniecībās.
   Atkārtoti Gulbenes draudzē vai pilsnovadā arklu revīzijas uzmērījumi un kartēšana veikti 1681., 1683. un 1684.gadā. 1681.gadā, kad Zviedrija daudzo karu dēļ nonāca smagā finansiālā stāvoklī, karalis Kārlis IX pieņēma lēmumu veikt muižu redukciju, tas ir, atsavināšanu par labu valstij. Par valsts jeb kroņa muižu kļuva arī Gulbenes muiža, protams, ar visiem zemniekiem. Pateicoties 1681.gada revīzijai, mūsu rīcībā ir Valsts Vēstures arhīvā saglabātais pirmais mums zināmais Gulbenes muižas plāns, ko piedāvājam papētīt arī lasītājiem. Muižas centrā ir kādas ēkas attēls, no kura diemžēl neko konkrētu nevaram secināt par iespējamo kungu māju. Taču, zinot, ka šajā laikā Gulbene bija valsts muiža un tajā labākajā gadījumā dzīvoja tikai muižas pārvaldnieks, pieņemsim, ka pils tā nebija. Skaidri saskatāms ir žogs apkārt muižas centram. Beidzot precīzi nosakāma arī baznīcas atrašanās vieta, kā arī redzams krogs (protams, blakus baznīcai) apmēram ap tagadējo pārtikas veikalu Brīvības ielā. Arī zviedru 1681. - 1710.gada kadastra dokumentos minēts šis krogs ar Švaneburgas kroga nosaukumu. Piezīme norāda uz bijušo sagrautās mūra pils vietu. Redzama arī dzirnavu vieta un mums pazīstamās dzirnavu ezera kontūras. Plānā iezīmēti tīrumi (ar burtu "A "), pļavas ("E"), papuves ("C"). Interesantas ir piezīmes, ka zemes tieši blakus muižas centram daļēji ir apaugušas ar mežu un derīgas līdumiem.
   1715.gadā Gulbene vēl bija kroņa muiža, to nomāja H.Fītinghofs, kurš bija no jauna uzcēlis visas ēkas. Kādas tās bija, cik to bija, vai to skaitā bija arī kungu māja? Diemžēl šī informācija līdz mums nav nonākusi. Vēsturniece Dz.Liepiņa noskaidrojusi, ka zemnieki dzīvojuši lielā trūkumā, smagajās šķūtīs tie bija zaudējuši daudz zirgu, tādēļ normāli apstrādāt zemi nebija iespējams. Tam pievienojās neraža un lopu sērga. Zemnieki cieta badu. 1715.gada pavasarī, kad aptrūkās maizes, tie bija spiesti ēst pelavas un zāli.
   1722.gadā Gulbenes muižas saimnieks ir asesors Kaspars Vilkens. Fiksēts, ka muižas ēkas ir kara gados nodedzinātas, bet "tagadējās - daļa pirms, daļa pēc mēra uzceltas". Ir arī ziņas, ka kara laikā ir sagrautas Gulbenes dzirnavas, palikušas tikai drupas. Krogs gan bija saglabājies, pie tam labā stāvoklī. Tā kā minēts, ka krogs ir pie baznīcas, tad jādomā, ka baznīca vai nu bija saglabājusies, vai nu uzcelta no jauna, kas ir mazāk ticams. Vēl ir piezīme, ka kādreiz Gulbenes muižā dedzināti kaļķi, darva un ķieģeļi, tas gan, šķiet, jāattiecina uz zviedru laikiem, bet no mēra laikiem līdz 1720.gadam dedzināti pelni, ko "tagad augstā valdība aizliegusi".
   1750.gadā muižā saimniekoja pulkvedis Fītinghofs. Nav gandrīz nekādu konkrētu ziņu par Gulbenes muižas attīstību šajā laikā. Informācija aprobežojas ar piezīmi, ka "muižas ēkas visas ir labā stāvoklī, dzirnavas ir vienas ar diviem gaņģiem, bet maļ tikai pašai muižai". Krogs joprojām bija tikai viens, bet ļoti interesanta mums šķita piebilde, ka tas saukts par Krišu krogu. Vai pēc krodzinieka vārda, vai kāda cita iemesla dēļ?
   1763.gadā Krievijas valdniece Katrīna II muižu uzdāvināja grāfam Ernstam Miniham, bet 1789.gadā kā muižas saimnieks tiek minēts slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fītinghofs, kurš Vecgulbeni nopirka no Miniha dēliem par 80 000 zelta rubļu. 1797.gadā pirmo reizi sakarā ar Vecgulbenes muižu tika minēta vācbaltu muižnieku Volfu dzimta. 1797.gadā fon Fītinghofa atraitne, dzimusi grāfiene Miniha, Vecgulbeni kopā ar Valmi, Blomi un Liteni ieķīlāja uz 90 gadiem par 96 000 rubļiem Otto Magnusam Rihteram un Johanam Gotlībam fon Volfam. No šī uzskaitījuma redzam, ka Gulbenes muiža nepilna gadsimta laikā vismaz piecas reizes ir mainījusi īpašniekus. Kāpēc tik bieža īpašnieku maiņa? Visticamākais iemesls laikam ir muižas neapskaužamais ekonomiskais stāvoklis. Uzreiz pēc Ziemeļu kara muižas centra ar pili te varbūt nav vispār, tātad saimniekam te jāiegulda lieli līdzekļi. Pie tam, kā jau minēts, visa apkārtne ir ļoti izpostīta un mazapdzīvota. Ar laiku muiža apauga parādiem, kaut gan tās vērtība un platība joprojām bija ievērības cienīga.
   18.gadsimts Gulbenei iezīmīgs vēl ar kādu faktu. Pēc tam, kad Gulbenes muiža nonāca grāfa Miniha īpašumā, no tās tika atdalīta ievērojama teritorija, kas tika izveidota par patstāvīgu muižu. Jaunā muiža tika nosaukta par Jaungulbeni Neu-Schwanenburg), bet atlikusī muižas daļa - par Vecgulbeni (Alt-Schwanenburg). Ar Vecgulbenes muižas nonākšanu Volfu dzimtas rokās noteikti jāsaista muižas uzplaukums. Par pilntiesīgiem un vienīgiem Vecgulbenes muižas īpašniekiem Volfi kļuva 1802.gadā.
   Volfu valdīšanas laikā Vecgulbenes muižā ir notikuši ievērojami celtniecības un labiekārtošanas darbi. Mums zināmā un vēl redzamā muižas apbūve radusies tieši 19.gadsimtā. Muižas galvenā apbūve izvietojusies uz tā saucamā Garā kalna, kas laikam gan ir Gulbenes augstākais kalns. Garajam kalnam gar abām garākajām malām ir nogāzes, īpaši gleznaina ir tā puse, gar kuru līkumo Krustalīce. Kā jau tas ir muižām tradicionāli, galvenā muižas ēka un lepnums ir kungu dzīvojamā māja, Gulbenes gadījumā droši var teikt - pils. Ir minējumi, ka varbūt jau Miniha laikā likti pamati Vecgulbenes muižas pilij, taču konkrētu pierādījumu diemžēl nav. Arī Volfu laikā muižas pils ir vairākkārt pārbūvēta, galvenokārt to paplašinot. Pirmais mums zināmais Vecgulbenes muižas centra attēls attiecināms uz 1862.gadu. Tajā redzamā pils ir mazāka par mums pazīstamo Balto pili, no tā varam secināt, ka galvenās pārbūves ir notikušas pēc minētā gada. Attēlā redzamā pils ir būvēta 1840. - tajos gados vēlā bīdermeijera stilā barona Rūdolfa Gotlība Magnusa (1809. - 1847.) laikā. Rūdolfs pārņēma muižu no tēva 1826.gadā. Kad Rūdolfs 38 gadu vecumā mira, viņa vecākajam dēlam bija tikai 4 gadi, tādēļ jādomā, ka muižu atkal pārvaldīja vecais barons Johans Gotlībs. Pēc viņa nāves muižas pārvaldīšana jāuzņemas 16 gadus vecajam Johanam Heinriham Gotlībam (1843. - 1897.). Viņš vairāk pazīstams kā barons Heinrihs un iegājis vēsturē kā Vecgulbenes muižas īpašnieks, kura laikā muiža tika īpaši kopta, izdaiļota un labiekārtota un sasniedza savu augstāko uzplaukumu. Barons Heinrihs vecāko gulbeniešu atmiņā palicis arī saistībā ar savu romantisko, bet traģisko dzīves stāstu. 1875.gadā viņš apprecējās ar jauno, skaisto Kurzemes vācbaltu muižnieci Mariju fon Etingenu. Barons ļoti mīlējis savu sievu, kura tika saukta par Marisu. Taču skaistā Marisa nodzīvoja tikai 25 gadus, jo slimojusi ar tuberkulozi (tā tiek stāstīts, bet pārbaudīts nav), un mira 1883.gadā Romā. Visu savu atlikušo mūžu barons Heinrihs sērojis pēc sievas un vairs nav apprecējies. Bērnu viņam nebija, tāpēc, kad 1897. gadā viņš nomira, tiešu mantinieku Vecgulbenes muižai nebija, un vīriešu līnijā šis Volfu dzimtas atzars beidzās.
   Pēc barona Heinriha nāves līdz pat Latvijas Republikas agrārreformai 1920. - tajos gados. Vecgulbenes muižu pārvaldīja nomnieki. Pēc agrārreformas muižu sadalīja apbūves gabalos, saglabājot muižas centru, kas 1920. - 30. - tajos gados bija Latvijas armijas rīcībā.