Daba parki

   Volfu valdīšanas laikā īpaša vērība tika veltīta parkiem. Ar ilgu gadu smagu zemnieku darbu Gulbenes apkārtnes purvainie meži tika pārvērsti par lieliem, skaistiem, vienmēr koptiem parkiem. Viskrāšņākais, protams, bija Pils parks, kas ieskāva muižas centru. Tas veidots ainavu stilā ar vairākām perspektīvām, no kurām bija saskatāma pils. Parkā bija izvietotas vairākas skulptūru grupas un atsevišķas skulptūras, kas veidoja noslēgtus ansambļus, piemēram, Mīlas jeb Venēras kalniņš, Saules altāris. Kaut kur starp Balto pili un Sarkano pili (vieta nav precīzi noskaidrota) esot atradies rožu dārzs, kurā ziedējušas vairāk nekā simts dažādu šķirņu rozes visās iespējamās krāsās. Apkārt parkam bija sēta, galvenie bija sarkanu ķieģeļu vārti no Sarkanās pils puses. Pils parkā izrakti vairāki dīķi, parka teritorija tika meliorēta. Drenāžas sistēmas fragmenti tika uzieti 1970. - tajos gados, labojot ceļu. Tad arī sākās Pils parka pārpurvošanās un koku bojā eja, jo drenāžu neviens, protams, nesakārtoja.
   Pils parka malā stāvā pakalnā, pie tagadējā stadiona, bija izbūvētas mākslīgas pilsdrupas. 19.gadsimtā, kad liela daļa muižnieku aizrāvās ar bruņinieku laiku romantiku, "modē" nāca pilsdrupas un pastaigas tajās. Ne katrā muižā jebkad ir bijusi viduslaiku pils, vēl mazāk muižās bija saglabājušās īstas pilsdrupas. Tādēļ daudzi muižnieki lika izveidot mākslīgās pilsdrupas. Gulbenes rajonā tādas bija Vecgulbenē un Jaungulbenē. Jaungulbenes pilsdrupas ir saglabājušās labi, no Vecgulbenes pilsdrupām šodien redzami tikai daži akmeņi. Uzkalns, šķiet, uzbērts mākslīgi, jo tam ir Gulbenes līdzenajam reljefam neraksturīga forma. Kalna augšā bija paviljons, laikam tāpēc tam saglabājies Kafijas kalna nosaukums. Vēl kalna galā atradās skatu tornis, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni. Ir ziņas, ka Kafijas kalna pakājē pie dīķa atradusies no akmens izcirsta liela vardes skulptūra, taču pagaidām mums nav tam apliecinājuma.
   Lejup no Garā kalna uz Krustalīces pusi pāri upītei tika iekopts Rūdolfa parks, kas nosaukts pāragri mirušā barona dēla vārdā. Šodien šo parku pazīstam kā slimnīcas parku. Pils parku ar Rūdolfa parku savienoja koka gaisa tilts, kas bija izbūvēts vairākos līmeņos un rotāts skaistiem kokgriezumiem. Arī šis parks bija veidots ainavu stilā ar celiņu sistēmu un vairākām atpūtai paredzētām ēkām. Parku rotāja vairāki tiltiņi pāri skaistajiem Krustalīces līkumiem. Diemžēl jāsaka, ka mūsu rīcībā nav nevienas fotogrāfijas ar Rūdolfa parka skatiem.
   Kokiem apaudzis ceļš veda no Pils parka uz Emzes parku, kas iekārtots galvenokārt barona Heinriha laikā. Par to liecina arī parka nosaukums. Parka centrā ir dīķis (šodienas gulbeniešiem atgādināšu, ka tur atradās Gulbenes vecā estrāde, bet uz dīķa ledus mēdza notikt autosacīkstes), izrakts "M" burta veidā. Vācu valodā tas skanētu "M - See" - tātad M - ezers, M - dīķis, latviskojot nosaukums pārvērtās par Emzi. Dīķis M burta veidā izrakts kā baroneses Marisas vārda pirmais burts. Arī uz šo dīķi veda iekopti celiņi. Pirms te izveidoja parku, vietējie šo apvidu sauca par Vilku gāršu. Par to, cik smags bija darbs, ar lāpstām vien rokot dīķus un grāvjus, liecina kaut vai tas, ka apvidus, pirms to iekopa, bija tik aizaudzis, purvains, ka nācās visu parka teritoriju, kā mūsdienās teiktu, meliorēt. Vēl šodien saglabājies grāvju tīkls, kas pasargā parku no pārpurvošanās. Smagos darbus veica gan vietējie zemnieki, gan (jādomā, galvenokārt pēc 1868.gada, kad tika atcelta dzimtbūšana) krievu zemnieki, kas nāca peļņā no Vitebskas guberņas. Parka uzraudzībai tika algots īpašs mežsargs, kura māju gan laikam pazīst visi gulbenieši - tā ir guļkoku ēka ar zvanu tornīti un kokgriezumiem uz Ozolu ielas uzreiz aiz kultūras nama. Mežsarga pienākumos bija organizēt un uzraudzīt visus parka darbus un norises, kā arī parka uzkopšanu. No vecāko gulbeniešu stāstiem mēs zinām, ka ik rītus pa visiem parka celiņiem izbrauca tā sauktā "zirga slota" (pie ratiem piesietas vairākas slotas), kuras uzdevums bija izslaucīt parka celiņus pirms barona pamošanās.
   Visos parkos auga ievērojams skaits introducēto jeb svešzemju augu. Tie auga gan pa vienam, gan noteiktās grupās, veidojot dārznieku paredzēto parka kompozīciju. No šādiem augiem varam minēt zilgano duglāziju, rietumu tūjas. Pavisam parkā konstatētas 79 koku un krūmu sugas, tātad daži no šiem augiem ir izdzīvojuši līdz mūsdienām. Īpašas kompozīcijas veidoja krāšņās puķu dobes, piemēram, "M" burta veidā par godu baronesei Marisai, sevišķi Pils parkā.
   Pēc baroneses Marisas pāragrās nāves darbi Emzes parkā atsākās ar jaunu sparu. Barons Heinrihs, gribēdams iemūžināt sievas piemiņu, lika izrakt vēl divus dīķus. Viens no tiem tika nosaukts par Asaru dīķi, jo tā centrā uzbēra saliņu asaras formā. Šis dīķis atrodas gandrīz tieši aiz ģimnāzijas ēkas. Otrs dīķis tika nosaukts par Svēto ezeru. Tam pa vidu bija viena lielāka sala, tai apkārt sešas mazākas salas. Uz visām salām bija dažādas skulptūras (eņģeļi, vilki kā Volfu simbols, lāči, putni u.c.), uz mazajām salām bija akmeņi. Uz katra akmens bija iekalts viens no baroneses Marisas vārda burtiem. Dažus no tiem varam saskatīt arī šodien. Šis dīķis atrodas blakus Blaumaņa ielai. Mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados šī dīķa daļa ieguva Spārītes nosaukumu, tā tas tiek saukts arī tagad.
   Starp Pils parku un Emzes parku, pie šodienas Skolas ielas dzīvojamo namu masīvā izraktā dīķa, atradās Vecgulbenes Volfu kapenes. Ieeja kapsētā bija cauri sarkanu ķieģeļu vārtiem, kas bija rotāti ar bareljefiem, medaljoniem, amoriem utt. Īpaši tā tika izkopta pēc baroneses Marisas nāves. Ap viņas kapu dienu un nakti esot deguši gaismekļi aiz tumšziliem stikliem. Volfu kapenes beidza pastāvēt jau 1930. - to gadu beigās, kad Volfu piederīgie pārveda Vecgulbenes muižnieku mirstīgās atliekas uz dzimtas kapiem Jaunlaicenē Alūksnes rajonā.
   Vairākkārt esam minējuši dažādus skulpturālus veidojumus Vecgulbenes muižas parkos. Ar bareljefiem bija rotātas arī saimniecības ēkas, piemēram, oranžērija, kūtis. Mums nav izdevies noskaidrot to autoru vai autorus. Ir gan saglabājies nostāsts, ka barons Heinrihs esot ievērojis kāda zemnieku zēna neparasto veidošanas talantu un par savu naudu to izskolojis par tēlnieku. Viņš tad arī esot daudzo Vecgulbenes muižas skulptūru autors. Diemžēl konkrētāku ziņu par šo cilvēku mūsu rīcībā nav.
   Pēc Otrā Pasaules kara pilsētas parku liktenis bija neskaidrs. Tomēr pēckara gados gan saglabājās visi vecie pilsētas parki (Emzes, Spārītes, Pils un Rūdolfa jeb Slimnīcas), gan tika iekārtoti vairāki jauni skvēri, dažkārt saukti arī par parkiem.
   1954.gada 13.jūlijā tika apstiprināti "Noteikumi par apstādījumiem parkiem". 1959.gadā tika spriests, ka parks "Emzīte" jāatjauno un pieņēma lēmumu "Par valsts mežu fonda nodošanu pilsētai - parka "Emzīte" izveidošanai", jau oktobrī darbam šajā parkā tika pieņemts dārznieks - mežsargs.
1959.gadā tika iekārtots neliels skvērs Rīgas un Blaumaņa ielu stūrī.
   1960.gada vasarā Emzes parkā uzcēla pilsētas estrādi.
   1960. gada beigās ar pašvaldības lēmumu parku "Emzīte" nodeva rajona Kultūras nodaļas pārziņā.
   1976.gada arhīva materiāli liecina, ka Gulbenes pilsētas teritorijā atrodas 2 republikas nozīmes parki - "Emzes" un "Spārītes".
   Gadu gaitā mainījās (vai tika fiksēta pēc citiem kritērijiem) pilsētas parku platība. Tā 1960.gadā Gulbenes pilsētas meži - parki aizņēma 304,8 ha, 1978.gadā - 350 ha, bet kopā ar skvēriem - 465 ha.
   1967.gadā Spārītes parkā (aiz vidusskolas) tika iekārtots Brāļu kapu ansamblis Otrajā Pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem (arhitekts G.Barkāns, tēlnieces G.Grundberga un I.Zandberga).
   Ziņas par pilsētas parku, ko vairāk pazīstam kā Gulbju skvēru, pirmo reizi parādās 1951.gadā, kad 26.aprīlī tiek pieņemts Pilsētas parka ierīkošanas plāns, ko izstrādāja Rīgas apstādījumu trests. Vēl to sauca par Rīgas ielas skvēru, jo tas izvietojās gar Rīgas ielu starp Līko un Puškina (tag. Gaitnieku) ielām, skvēra platība bija 1,17 ha (vēlāk vairāk kā 2 ha). 1953.gadā skvērā sāka V.I.Ļeņina pieminekļa (tagad - aiz Gulbju strūklakas) uzstādīšanu, tas tika atklāts 1954.gadā. 1965.gadā skvērā iekārtoja bērnu rotaļu laukumu gar Līko ielu, kur daudzus gadus atradās ģipša skulptūra "Lācītis ar medus podu".
   1960.gadā bijušā tirgus laukuma vietā pēc Projektēšanas institūta arhitektes Ozolas projekta sāka iekārtot skvēru (tagadējo Centrālo skvēru pie rajona padomes), bet 1961.gada 18.novembrī pieņēma lēmumu par tā nosaukumu - "Komjaunatnes laukums". 1966.gadā šajā laukumā tika pabeigts alpinārijs.
   1962.gadā notika skvēra rekonstrukcija pie Gulbenes dzelzceļa stacijas (tas tika iekārtots pēc stacijas ēkas pabeigšanas 1920. - to gadu otrajā pusē). Skvēru labiekārtoja 1969.gadā. 1999.gada 14.jūnijā šajā skvērā tika atklāts tēlnieka Induļa Rankas veidotais piemineklis politiski represētajiem.
   1965.gada 4.februārī pilsētas pašvaldība lēma par Pils parka likteni, lēmums nr.5 paredzēja parku pie 3.astoņgadīgās skolas (tagad - Gulbenes pamatskola, bijusī Sarkanā pils) un ATK-21 (autokombināts, bijušās Vecgulbenes muižas kūtis) nodot ATK -21 apsaimniekošanā ar nosacījumu, ka tajā nedrīkst veikt celtniecību.
   1966.gada 24.martā tika pieņemts lēmums pabeigt skvēru Rīgas ielas un Vidus ielas stūrī (iestādīti bērzi), uzsākt būvi Rīgas un Dzilnas ielas skvērā. Kā redzams, šī iecere pilnībā netika realizēta, kaut gan arhīva materiāli liecina, ka 1970.gadā ticis ierīkots skvērs Rīgas un Dzilnas ielu stūrī un pārkārtots skvērs Rīgas un Vidus ielu stūrī. 1966.gadā ticis iekārtots arī skvērs Blaumaņa ielā 17.
   Interesants ir fakts, ka 1967.gadā izveidots pensionāru kolektīvais augļu dārzs Krasta ielā.
   1969.gada Darbaļaužu deputātu padomes lēmumos ir ziņas, ka paredzēts izveidot Komjaunatnes skvēru pie bērnudārza/mazbērnu novietnes (tagad - privātīpašums), jau 1973.gadā sesijā tas tiek pieminēts kā Jaunatnes parks. Pēc vecās V.I.Ļeņina skulptūras demontēšanas 1975.gadā tas tiek rekonstruēts, tiek izlikti celiņi, pēc arhitekta J.Līcīša projekta iekārtota strūklaka un uzstādīta tēlnieka J.Zariņa bronzas gulbju skulptūru grupa. 1979.gadā atkal notika Jaunatnes parka labiekārtošana, bet 1983.gadā atjaunota strūklaka.
   1969. gadā nolēma pilsētā uzstādīt jaunu V.I.Ļeņina pieminekli, tas tika paveikts 1970.gadā - sakarā ar revolūcijas vadoņa simtgadi Centrālajā skvērā uzstādīja tēlnieka J.Zariņa veidoto bronzas skulptūru.
   1969.gadā bija paredzēts pabeigt skvēru alpināriju Blaumaņa ielā un iekārtot Spārītes parkā. Kā zināms, vairākus gadus atrakciju - spēļu laukums pat ar karuseli darbojās tagadējā Gulbju skvērā.
   Pēc 1972.gada datiem Gulbenē bija Centrālais parks, Spārītes parks, Emzes parks un Pils parks.
   1979.gada vasarā tika izbūvēts tilts uz saliņu Spārītē.
   Kā liecina 1988.gada 21.septembra pilsētas pašvaldības lēmums Nr.52, pensionāra Jāņa Žvīriņa stādītajai bērzu birzij piešķirts nosaukums "Senču birztala", jo tā atrodas kādreizējās muižas rijas vietā, un nolemts nosaukumu iekalt akmenī (to veica tēlnieks Indulis Ranka) Dzirnavu ielas malā aiz alusdarītavas.
   1990.gada 19.februārī tika atcelts nosaukums Jaunatnes parks, bet 1991.gadā pēc augusta puča mēģinājuma Centrālajā skvērā tika demontēts V.I.Ļeņina piemineklis.
   1992.gada 2.septembrī pilsētas pašvaldībā izskatīts jautājums par jaunas estrādes celtniecību. Celtniecība uzsākta 1992.gada rudenī, un 1994.gada 19.maijā nodota ekspluatācijā estrāde Gulbenē, Litenes ielā 56, bijušajā Gulbenes lidlaukā, pielāgojot vienu no padomju armijas uzbērtajiem lokatorkalniem.
   Ar 1999.gada 4.novembra pilsētas domes lēmumu Nr.26 atļauts uzstādīt pulksteni skvērā Rīgas 40a - Gulbenes ģeogrāfiskajā centrā. To svinīgi atklāj 18.novembrī kā uzņēmēju dāvanu pilsētas iedzīvotājiem.
   1999.gada 16.decembrī pilsētas dome nolēma apvienot 1995.gada 30.augustā nodotos īpašumus "Jaunatnes skvērs" un "Jaunatnes parks" Rīgas ielā.