Gulbenes - Alūksnes šaursliežu dzelzceļš ir neliels posms, nepilni 33 km no 19. - 20.gs. mijā būvētās šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi - Vecgulbene - Valka. Tas ir šobrīd vienīgais darbojošais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Latvijā. Pa to tiek nodrošināta pasažieru satiksme starp Gulbenes un Alūksnes rajonu centriem, kuri atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļā.
   

Šī dzelzceļa vēsturē 100 gadu garumā bijis daudz notikumu, gan veiksmīgu, gan grūtu brīžu. Sākumā šī līnija bija iecerēta vienīgi lauksaimniecības ražojumu un kokmateriālu transportam. Lielākā dzelzceļa mezgla izbūve bijusi iecerēta Stāmerienā, bijusi pat izvēlēta depo atrašanās vieta. Domājams, ka Vecgulbenes barons Volfs bijis bagātāks par Stāmerienas baronu un dzelzceļa darbnīcas sāktas celt Gulbenē. Otrs nostāsts saistās ar to, ka ar kukuļa palīdzību Vecgulbenes barons panācis, ka dzelzceļa līniju būvēja uz viņam piederošās teritorijas, nevis caur Lejasciemu, kā bijis sākotnēji iecerēts. Dzelzceļa būvniecībai ar vietējās muižniecības līdzdalību nodibināta privāta Vidzemes pievedceļu sabiedrība, kuras izstrādāto būvprojektu apstiprināja 1898.gadā Pēterburgā.
   Pirmie būvdarbi sākti 1898.gadā un līnijas pabeigšana bija iecerēta pēc trim gadiem - 1901.gadā. Būvdarbi ieilga darbaspēka trūkuma dēļ, tādēļ preču un pasažieru pagaidu satiksmi no galapunktiem atklāja gadu vēlāk - 1902.gada 13.oktobrī. Oficiālā 212 km garā Stukmaņu - Valkas līnijas atklāšanas ceremonija notika 1903.gada 15.augustā.
   Šaursliežu dzelzceļa stacijas ēku no sarkaniem ķieģeļiem uzcēla 1901. - 1903.gados, tā atrodas iepretim tagadējai Gulbenes dzelzceļa stacijai un tiek izmantota kā dzīvojamā ēka.
   Pirmajos dzelzceļa ekspluatācijas gados cerētās peļņas vietā zaudējumi bija lielāki par ieņēmumiem. 1905.g. zaudējumu summa sasniedza 138 tūkstošus rubļu, bet samazinājās līdz 20,5 tūkstošiem 1911.g. Dzelzceļš izmantoja 14 jaudīgas un modernas 1900. - 1901.g. Krievijā būvētas četrasu tvaika lokomotīves, visai plašs bija pasažieru un preču vagonu parks. Īsi pirms Pirmā pasaules kara Vidzemes pievedceļu sabiedrība bankrotēja, bet kara laikā dzelzceļš tika stipri izpostīts.
   Stratēģisku apsvērumu dēļ posmā Stukmaņi - Vecgulbene uzlika platsliežu ceļa virsbūvi. Atklājot līniju uz Abreni, Vecgulbene kļuva nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Divdesmitajos gados pirmo elektrisko strāvu Vecgulbenei deva tieši dzelzceļa darbnīcas.
   Neatkarīgās Latvijas laikā atjaunoja bojājumus, bet vēl dzelzceļa līnija turpināja strādāt ar zaudējumiem. Trīsdesmitajos gados zaudējumus sedza valsts. 1939.g. tika izveidots šaursliežu ceļš platsliežu stacijā, lai pasažieriem būtu ērtāka pārsēšanās.
   Arī Otrajā pasaules karā smagi cieta Gulbenes dzelzceļa mezgls, bija sagrauta skaistā 1926.g. decembrī atklātā jaunā stacija, tajā laikā ievērojamākā stacijas jaunbūve Latvijā. Pēc kara notika atjaunošanas darbi, bānītim galapunktu izveidoja Valgā, nevis vairs Valkā. 1958.g. tvaika lokomotīvi nomainīja dīzeļlokomotīve.
   Sešdesmito gadu beigās, attīstoties autotransportam, slēdza satiksmi posmā no Apes līdz Valgai, bet 1973.g. Ape - Alūksne. 1987.g. 12.martā Baltijas dzelzceļa pārvalde slēdza arī tik nepieciešamo posmu Gulbene - Alūksne. Ar plašu pašvaldību un sabiedrības atbalstu izdevās panākt, ka jūnijā atkal kustību atjaunoja.
   Ar mērķi saglabāt esošo dzelzceļu un mazbānīti, 2001.g., vienojoties Latvijas dzelzceļnieku biedrībai, Gulbenes un Alūksnes pilsētas, Stāmerienas pagasta pašvaldībām, tika nodibināta uzņēmējsabiedrība SIA BO (bezpeļņas organizācija) "Gulbenes - Alūksnes bānītis". Tika noslēgts līgums ar Valsts akciju sabiedrību "Latvijas dzelzceļš" par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un šaursliežu dzelzceļa kompleksa iznomāšanu, kā arī ar Satiksmes ministriju par pasažieru pārvadājumiem. 2002.g. sākumā tika pārņemti no VAS "Latvijas dzelzceļš" ritošais sastāvs, ēkas, būves un inventārs.
   Dzelzceļa līnijā ir 10 dzelzceļa stacijas: Gulbene, Birze, Pienakalns, Stāmeriena, Kalniena, Dunduri, Paparde, Umernieki, Vējiņi, Alūksne. Ģeogrāfiski dzelzceļš šķērso Gulbenes paugurvalni, Malienas paugurvalni un noslēdzas Alūksnes augstienē.
   Ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas 1997.g. 3.novembra rīkojumu dzelzceļš ņemts valsts aizsardzībā un pasludināts par jaunatklātu kultūras pieminekli. 1984.g. šaursliežu dzelzceļam ar būvēm un ritošo sastāvu piešķirts tehnikas pieminekļa statuss, bet 2001.g. uzņemts Eiropas tūrisma un muzeju dzelzceļu asociācijā.
   Pa šo dzelzceļu kravu pārvadājumi pārtraukti 1990.g. Tiek meklētas iespējas palielināt interesi par bānīti kā par pievilcīgu un interesantu tūrisma objektu. Tas ir nozīmīgs, daudziem pat vienīgais transporta līdzeklis. Bānītis ir unikāla pagātnes liecība, kāda nekur citur mūsu valstī nav saglabājusies.
   2000.g. 9.septembrī visā maršrutā notika pirmie Bānīša svētki, 2001.g. 8.septembrī - otrie, 2002.g. 9.septembrī - trešie, bet 2003.g. 6. - 7.septembrī - ceturtie - Bānīša 100. jubilejas svētki.
   Ar informācijas avota sarakstiem var iepazīties šeit.
   Par šaursliežu dzelzceļu lasiet: http://www.banitis.lv, arī šeit.