Velēnas baznīcai - 120

“Jaunā dievnama iesvētīšana bija nolikta 1898. gada 2. augustā. Minētā dienā baznīcas kalniņā bija sapulcējies nepārredzams ļaužu pulks, kādu Velēna savā mūžā varbūt vairs nekad nepiedzīvos. Jau agri no rīta pa visiem ceļiem plūda šurp nācēji un braucēji. Ļaudis brauca pat no Rīgas, Cēsīm un citurienes, 50 un vairāk verstu tālumā. Iesvētīšanas dienas lapiņas, kas bija drukātas vairākos tūkstošos eksemplāru, tika kā ar raušanu izrautas. Kā viesi uz šo goda dienu bija ieradušies 11 mācītāji.”

Ērģeles iesvētītas 1898. gada 4. augustā. To autors ir ievērojamais vācu ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers.

“Sevišķu pateicību esam parādā finanču ministram, kam, uzklausot baznīcas konventa lūgumu, labpatikās atlaist apm. 350 rbļ. muitas naudu, kas mums būtu jāmaksā par jauno ērģeļu pārvešanu pāri Vācijas robežām. Ērģeles tapa būvētas Frankfurtē pie Oderas.”

(Par Velēnas jauno baznīcu – Jūlija Ozola rakstu 1899. gada baznīcas kalendārā saīsinājis un valodu mūsdienām piemērojis Eižens Rauhvargers – Ceļa Biedrs, 1998., marts, 419. nr)

Velēnas luterāņu baznīca celta vietā, kur jau iepriekš atradušās piecas baznīcas. Iepriekšējo, koka baznīciņu, novadnieks Apsīšu Jēkabs aprakstījis stāstā “Vecā baznīciņa”. Vienai no priekštecēm bijis velēnu jumts – no tā apdzīvotā vieta ieguvusi savu nosaukumu.

 “Vienureiz rīkstnieki vai no visas Latvijas sabraukuši Velēnas baznīcu skatīt. Iegājuši baznīcas priekštelpā, tūlīt viens vīrs apstājies un, soli tālāk nesperdams, vaicājis, kas atrodas zem baznīcas pamatiem. Es arī tūlīt gatavs ar atbildi, ka apakšā nekā nav. Šis man nepiekrīt. Esot kaut kas apakšā. Gandrīz vai strīdamies. Beidzot it kā starp citu izmetu, ka te ir mēra laika kapi. Nu šis kā burās. Vai viņam neesot taisnība bijusi! Tad abi visu baznīcu izstaigājām. Viņš pat rindas, kādās un cik mirušie guldīti, varēja norādīt..”, stāstījis Vilis Galejs, baznīcas pērminders.

Velēnas baznīca ir ievērojams neogotikas arhitektūras piemineklis – līdzīga Gaujienas baznīcai, kura kara beigās uzspridzināta. Savukārt toreizējā baznīcas pārziņa Eduarda Drubiņa diplomātija izglābusi Velēnas baznīcu. “Drubiņš todien bija iegadījies mājās, te “Kalniņos”, kur es mitinos, kad piebraukuši astoņi vācieši. Vezumā lāpstas, spridzekļi. Spridzinās baznīcu. Jau ķērušies pie sprāgstvielu ierakšanas. Šitā jau Lejasciema baznīcu ar’ uzspridzināja. Drubiņš gājis un lūdzis, lai baznīcu neaiztiek, lai atstāj. Sieva arī pienākusi un lūgusi saudzēt celtni, bet šie tik dara savu darāmo. Tad vecais piemiedzis sievai ar aci, sak’, varbūt līdzēs cita veida “saruna”. Mājās – pašdarināta kandža, lai atnesot. Drubiņkundze tad nu atnesusi četras pamatīgas kandžas pudeles un paņēmusi arī uzkožamo – speķa gabalu. Kas būs, būs. Varbūt tagad metīšot spridzināšanu pie malas. Kas tur – nieka baznīca. Vācieši, tas labumus redzēdami, sasvieduši visu vezumā un “Auf Wiedersehen!”. Lai jau nu alkohols nosodāms, bet reizēm tas var lielas lietas glābt,” atzinis Vilis Galejs.

(Vakara Dzirkstele, 1995., 29. jūnijs, Nr. 25)