Intervija ar bibliotēkas direktori Antru Sprudzāni

1. Antra, kāda tavām acīm izskatās bibliotēka šodien?
Bibliotēka ir satikšanās vieta cilvēkiem. Tā ir mūsdienīga, tajā ir daudz cilvēku, jaunas grāmatas, ir iespēja izmantot internetu, kas paver plašas iespējas uz visu pasauli, kā arī tiek nodrošināta pieeja datu bāzēm. Bibliotēka organizē dažādas tikšanās, seminārus, konferences, tā ir daudzpusīga un daudzveidīga.

2. Zinu, ka ir īpašs stāsts, kā tika ierīkots Gulbenes novada bibliotēkā pirmais interneta pieslēgums?
Šis notikums ir īpaši palicis atmiņā. 1999.gadā bibliotēkā pirmo reizi ierīkoja interneta pieslēgumu, kas bija iezvanpieejas pieslēgums. Atceros, kā informācijas centrā pati četrrāpus vilku vadus, lai saprastu kā tas viss darbojas. Pēc laika sapratām, ka nepieciešams, kas ātrāks un ērtāks, 2000.gadā rakstījām projektu, lai būtu patstāvīgais interneta pieslēgums. Izskatījām piedāvājumus un palikām pie kāda pakalpojuma sniedzēja no Rīgas. Pilsētā uz vecā ūdenstorņa atradās raidīšanas iekārtas, kā rezultātā citas iestādes un uzņēmumi varēja izmantot to sniegtos interneta pakalpojumus.

Pēc skaļās un laikietilpīgās iezvana pieejas jauno pieslēgumu novērtēja ne tikai apmeklētāji, bet arī mūsu darbinieki

3. Vai ir vēl kādi notikumi, kurus atceroties skudriņas pārskrien pār pleciem vai gluži pretēji, taureņi vēderā sāk lidot?
Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas 2004.gadā izveidoja kompaktdisku par savas pilsētas vēsturi. Tas bija kopprojekts ar Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju un Alūksnes zonālo valsts arhīvu. Cilvēkiem vairs nebija jāsēž un jāšķirsta neskaitāmi uzziņu avoti, tas viss bija apvienots mūsdienīgā informācijas nesējā. Arī šodien to ir iespējams apskatīt mūsu bibliotēkas mājas lapā.

2001.gadā kopā ar SIA “Vidzemes būvnieks” finansiālo atbalstu tapa kopprojekts par uzbrauktuves izveidi pie bibliotēkas. Kā rezultātā vecāka gadagājuma cilvēki, jaunās ģimenes un cilvēki ar īpašām vajadzībām var bez problēmām iekļūt bibliotēkā. Projektu novērtēja arī Labklājības ministrija un tolaik atzina to par vienu no veiksmīgāk realizētājiem projektiem Latvijā.

Vēl 2005.gadā bērnu bibliotēka bija pirmā nodaļa bibliotēkā, kas uzsāka automatizēto grāmatu izsniegšanu lasītājiem.

Un 2006.gada ziema atmiņā palika ar Bila&Melindas Geitsu fonda pārstāvju vizīti mūsu novadā. Tā bija ļoti auksta ziema. Kad fonda pārstāvji viesojās pagastu bibliotēkās, viņi brīnījās par krāsnīm, jo tādas redzēja pirmo reizi mūžā. Tā bija fondu pārstāvju izpētes vizīte Latvijā, lai turpmāk lemtu par finansējuma piešķiršanu 3Tēva dēla projekta realizācijai Latvijā.

4. Novada bibliotēkas ir pārstrukturizējušās, kādreiz tās pārvaldīja  pagastu pārvaldes, tagad par tām atbild Gulbenes novada bibliotēka. Ko tas ir mainījis?
Kopš 2014.gada bibliotēku sistēma novadā tika centralizēta. Šodien Gulbenes novada bibliotēkā kopā ar pagastu bibliotēkām strādā vairāk kā 50 darbinieki. Esam viena iestāde. Kopumā bibliotēku nozarei tas ir ieguvums. Esmu par līdzsvarotu mūsu novada attīstību un vēlos, lai bibliotēkas pagastos attīstas vienmērīgi. Protams, kāda attīstās ātrāk, kāda lēnāk, bet gribētu, lai iespējas būtu visām vienādas. Tā ir arī finanšu resursu efektīvāka izmantošana un tas veicina ciešāku sadarbību strap bibliotēkām.

5. Kas ir grūtākais bibliotēkas ikdienas organizēšanas procesā?
Esmu direktore, kas reizē strādā arī kā menedžeris, jo bieži jāpieņem lēmumi, kas skar visas novada bibliotēkas. Labi jāpārzina bibliotēku darbība pagastos. Jāmāk sadarboties gan ar novada domi, dažādām iestādēm pilsētā un pagastos, kā arī ārpus novada. Jāprot sakārtot darbus prioritārā secībā, kā arī stratēģiski jāplāno bibliotēkas attīstības virzieni, jāanalizē tie. Ir jābūt plašām zināšanām, jāspēj pārliecināt cilvēkus arī tad, ja lēmums nav pozitīvs. Tas prasa daudz enerģijas, izturības un pacietības.

6. Vai ir kāds noslēpums, kā tu saglabā līdzsvaru ikdienas darbā?
Pēc būtības esmu pragmatiska, loģiski domājoša vadītāja, bet arī emocionāla. Varu ātri pateikt, ko domāju, bet tajā pašā laikā  analizēju un secinu, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus. Bet enerģiju gūstu sportojot un esmu pievērsusies jaunības dienu hobijam - adīšanai, kas ļoti nomierina. Enerģiju dod paši tuvākie draugi, ar kuriem varu dalīties pārdomās Uzskatu, ka no katra dzīves pārbaudījuma arī daudz iemācos un tas daudzas lietas sakārto.

7. Kādus redzi mūsu novada iedzīvotājus? Vai viņi ir aktīvi uz bibliotēkas rīkotajiem pasākumiem un grāmatu lasīšanu?
Mūsu jaunākajam bibliotēkas lasītājam ir 1 gads un 3 mēneši, bet vecākajam lasītājam ir 93 gadi. Pēdējos gados reģistrēto lasītāju skaits pieaug, lai gan iedzīvotāju skaits novadā samazinās. Tas ir pozitīvi, jo bibliotēka nevar pastāvēt, ja uz to nenāk cilvēki.

Vienīgais, mazliet mulsina tas, ka cilvēki domā, ka uz bibliotēkas organizētajiem pasākumiem var nākt tikai lasītāji, tā nav - var nākt visi.

8. Vai lasīšanas kultūru un sevis pilnveidošanas prasmes cilvēkā ieaudzina ģimene?
Pirmais ir ģimene. Jau sākot ar bērnību, kad mazais cilvēks redz savus vecākus lasot un izzinot. Kad ģimene kopīgi nāk uz bibliotēku, tas kļūst kā pozitīvs ieradums, sava veida tradīcija. Tas parāda, ka vecāki jau no bērna kājas radina bērnu kvalitatīvi atpūsties, papildus sevi izglītojot un pilnveidojot.

9. Kādu tu redzi bibliotēku pēc 10 gadiem?
Kad gatavojāmies bibliotēkas 60 gadu jubilejai, aizdomājos, vai pēc desmit gadiem vēl šeit būšu, bet esmu. Vai gribētu šeit būt pēc vēl desmit gadiem? Nevaru atbildēt, Man šeit patīk. Ir jāpatīk darbam, ko tu dari. Tad ir rezultāts un gandarījums un man tāds ir. Ir gandarījums, ka mūs atpazīst arī Latvijā un ne tikai bibliotēku nozarē strādājošie. Jo tas nozīmē, ka esmu izdarījusi, ko tādu, kas palicis cilvēkiem atmiņā.

Gribētu, lai bibliotēka saglabā savu seju, lai attīstas. Grāmatas ir un būs, bet iespējas, kuras piedāvā bibliotēka, ikdienu aug un pilnveidojas.

Lielākais izaicinājums ir iet līdzi laikam. To arī novēlu Gulbenes novada bibliotēkai turpmākajā desmitgadē.

Interviju sagatavoja:
Ingūna Luika,
Gulbenes novada bibliotēkas
Reģionālā mācību centra pasniedzēja