Plūdonis, Plūdons Vilis (1874 - 1940), dzejnieks, strādājis Jaungulbenē

Dzimis 1874.gadā, Bauskas apriņķī, īst. v. Vilis Lejnieks.

Mācījies Bauskas Pilsmuižas pagasta skolā (1884-1887), Bauskas pilsētas skolā, Baltijas skolotāju institūtā Kuldīgā (1891–1895). Skolas laikā mācījies spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, lasījis latviešu un krievu literatūru. 
Strādājis par skolotāju Liezēres draudzes skolā (1895–1897), Bigauņciema pagastskolā (1897–1898), Rīgas elementārskolā, N. Draudziņas ģimnāzijā, Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1919-1934) un citās Rīgas skolās.

Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā no 1915. līdz 1919. gadam dzīvojis pie brāļa Jaungulbenē.

Sācis rakstīt dzeju ar pseidonīmu Plūdons, kas tika iespiesta laikrakstā „Mājas Viesis”, vēlāk viņa pirmajā dzejoļu krājumā "Pirmie akordi" (1895). Sarakstījis poēmu "Divi pasaules" (1899), "Atraitnes dēls" (1901), "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1901), "Uz saulaino tāli" (1912). 
Rakstījis dzeju bērniem. Iznākuši krājumi “Bērnu dzeja” (1921), “Vītola stabulīte” (1923), “Pasaciņu šūpulītis” (1933), “Brīnumstabulīte” (1937), “Rūķīšu grāmata” (1939). Tāpat - „Zaķīša pirtiņu”, „Ziemas pasaciņa”, „Rūķīši un Mežavecis”, „Eža kažociņš” un daudzi citi darbi.

Tulkojis Nīčes meistardarbu „Tā runāja Zaratustra”, poēmas "Baigi" (1903) un "Rēgi" (1908).
 
Miris 1940.gadā Rīgā, apglabāts dzimtas kapos „Lejeniekos”.
Ar informācijas avota sarakstu var iepazīties šeit.