2011.GADS. KONKURSAM "SAPŅI SARGĀ SAPŅOTĀJUS 2" 7.- 9.KLAŠU, VIDUSSKOLĒNU UN JAUNIEŠU IESŪTĪTIE DARBI

 JUSTĪNE SKUDRA
 Tirzas pamatskola 7. klase

 Debessmala

 Uz jumta sarkana debess mala
 Kā roze rožu dārzā,
 Uz debess malas mazs gliemezīt’s
 Kā sīka skudriņa.

Tā kā 

Nikns suns - tā kā rutku rutks,
Rutku rutks - tā kā ābols skābs,
Skābs ābols - tā kā asais dadzis.

Ko katrs dara

Zīle zīmē zīmējumu,
Akā akmens aizpeld,
Ķirbis ķīlē ķirzaku,
Irbe izsvītro ierakstu,
Siena sevi sasien.


EVA AUGSTKALNE
Galgauskas pamatskola 8.klase

*
Es dzirdu 
Izmisīgu putnu
Saucienus.
Tie kliedz 
Sajūti, uzdrīksties

Tie zina, cik daudz 
Pēdu minušas zāli
Un tomēr tie tic

*
Vairs neraudāšu
Vairs nē
Savu dzīvi izkrāsošu
Spilgtākās krāsās

*
Nebaidies izplest spārnus
Lidot augstu un tālu
Atrasties starp debesīm un zemi
Tver sauli ar pilnu krūti
Uzdrīksties

*
Vēja izrautos robus dvēselē
Mūzika sildīs
Ieaijās…Ieaijās…
Ieaijās

*
Kas gan ir cilvēks bez elpas
Dvēsele bez dziesmas
Dzīve bez liesmas
Mūzika bez sirds

 

AMANDA CĪRULE 
Galgauskas pamatskola 9. klase

*
Varavīksne – 
prieka dāvājums, 
kas raisa tauriņdejas
ieskaties

*
Esmu puteklis starp putekļiem
naiva - cerību spārnota
bez mierinājuma
jo nevienam nerūp
manas sapņu lauskas

*
Lido pasaule 
okeāna lielumā
Paveras sirdsbalss
tauriņdejas vieglumā
Sniedzas debesis
augstāk jo augstāk 
tuvāk līdzsvaram
kas vieno mūs.

*
Labs rīts
vēja pieskārieniem
kas silda mūs ar silto dvesmu
saulstaru ceļiem
kas atmodina rītausmu
gājputnu kāsim
kas dodoties prom skaļi sauc
arī tev svešiniek
labs rīts
ik rītu vēlies tik to


KARĪNA SILAUNIECE
Galgauskas pamatskola, 9. klase
 

*
Es palaidu vējā ziedus,
kas vēsta tik daudz -
tos paņēma zīda taurenis.

Es palaidu vējā 
pēdējo smaržu,
kas lika atminēt stāstu par sirdi.

Es gribēju atgūt to visu, bet -
tauriņa spārni uzziedēja debesīs,
putekļainās zvaigznēs izgaistot.

*
Man nopilēja maza piena lāse
gar krūzes malu.
Man noritēja asaras piliens 
pār vaigu.
Tie saplūda kopā 
un veidoja spārnotu lāses eņģeli,
kurš uzlaidās uz pēdējā, 
kas bija palicis uz galda.
Uz manas sirdsapziņas…

*
Ļāva man pļava noiet ceļu garu.
Ļāvās visi līkumi man taisni būt.
Pagriezās vēja spārni pret bērnību manu
un ierādīja ceļa zīmi 
STOP!

*
Tukšas lapas pāršķīra vējš,
kas manā stāstā iepina margrietiņu smaržu.
Tikai tu vari paspēt aizmukt
no vēja pieskāriena bailēm,
jo caur tā pirkstiem izslīd pēdējā lapa…

*
Es vēlos tevi satikt pavasarī-
Kad uzsprāgst pirmie sniegpulksteņu ziedi,
Kad sīkt sāk pirmā muša pie loga.
Es vēlos satikt … tikai brīnumainu smaidu,
Kas sildīs sirdi.

Bet kristāla dvēsele aizlido droši.
Bez vārdiem,
Bez asarām, 
Bez sirdsbalss.


IEVA PĒRKONE

*
Silu mēnesis nāk ar jaunu skolas gadu,
Gaisu pāršķeļ gari stiepti krū-kū, krū-krū,
Mirklī skaņas kļūst daudzbalsīgas,
Un man šķiet,
Ka dzidrais rudens gaiss
Sasprāgst tūkstoš skanīgās lauskās.
Es zinu - dzērves!
Jā, šķiet, ka tuvējā laukā
Nolaižas simtiem dzērvju,
Lai ieturētu brokastis
Un gatavotos tālajam ceļam.
Gaišpelēkie putni izslējušies stāv
Un vēro apkārtni!
Mums jālido,
Un lielais dzērvju bars
Paceļas debesīs
Un aizlido.
 

 
ANITA KEISELE

Skūpsts

Ar vienu skūpstu,
Tu man acis aizvēri,
Tās neredz ne sevi, ne tevi,
Ar vienu skūpstu tas tik bijis.

Ar otru skūpstu,
Es redzu to, kas vēl būs,
Kas gaida mani, kas gaida tevi,
Šai saulainajā rītā,
Tas tik ar vienu skūpstu.
 

*
Tu ienāci manā dzīvē
Bez atļaujas, bez brīdinājuma.
Kurš gan Tevi izraidīt spēs?
 

Mana iekšējā un mana ārējā pasaule -
Ir tik atšķirīgas viena no otras
 

 

DIĀNA LOGINA

Bez tevis

Bez tevis, mans mīļotais,
un siltuma tava
es esmu niecība,
kā skudra, ko saspiest var.

Kad satieku tevi, siltums plūst
un jūtas virmot sāk.
Mīlēt tevi es vēlos,
lai sirdij gaišāk kļūst.

Sirdi sniedzu tev.
Tai glāstu klāj virsū un sasildi to.
Tā lāstekā sasalusi,
tevi meklējot.

Es tevi jūtu

Es tevi jūtu, es tevi dzirdu, 
es tevi mīlu, es tevi vēlos.

Kur tevi meklēt?

Es speru soli 
un brīnumi notiek -
tu stāvi man priekšā
un es no laimes klūpu.

Tu mani notver
un es esmu tavs apskāviens.


Skatiens

Tas, ko redzi, - tā nemaz nav.
Kāpēc raudi, ja sāp man?

Pasmaidi tu, kad smaida tev.
Roku sniedz, kad sniedzu es.

Paskaties apkārt, - kur stāvu es?
Sameklē mani uz šīs pasaules.



AGNESE LĪCĪTE

Rudenīga ainiņa

Pīlādži birst,
katrs paukšķītis atbalsojas,
izlodā sausos stūrus zem kokiem,
kur neiekrīt lietus un saule,
pārripo džinkstošo palodzi
un ieripo sirdspukstos tavos.

Atver,
es pieklauvēju.

Maija vakarā

Kad tumsā noklust zemes balss,
Un sapņi mājup dodas,
Ar miglas spārniem stīgo nakts,
Un iemieg ļaužu domas,

Es pāri durvīm aizslēgtām
Caur efejstīgām plaukšu,
Lai tevi klusi, klusiņām
Zem kastaņsvecēm sauktu.

Rīts atausīs kā pienākums
Ar ikdienu pār sirdīm,
Un mūsu dzīves vilcienā
Laiks durvis cieši cirtīs,

Bet tas, kas audzis sāpju sāļš
Un vēlāk saules pildīts, 
Spēj sevi lietū pasargāt
Un mīlestību sildīt.

Ir dzīvot vērts, ja pūce kliedz
Kā vienmēr - saules rietā,
Un sirdī dejo tauriņspiets
Sen krātā ledus vietā,

Es klausīšos, kā tumsa skan
No maijpuķīšu balles
Un saukšu tevi šovakar
Zem kastaņkoku saules.
 

Vakarkrēslā

Kur klusums staigā kā kaķis,
un frēzijās izmircis gaiss,
es iešu reiz tevi satikt
un projām vairs neatlaist.

Plauks zilo zvaniņu pēdas
ik pļavā, kur staigāsim mēs,
un elpos prieks zvaigžņu vēdās
virs sarkstošām zemenēm.

Vēl saldi liepās šalc bites,
smeldz laternās iededzies rīts,
un sapnis caur lāsēm izrit,
nakts saulstaru nemanīts.

Un atkal ielās skan soļi,
silst pilsētas steidzīgais vaigs,
starp bruģi un krastmalas oļiem
krīt trauslas tikšanās laiks.

Kad vakars glāstīsies acīs,
un maigumā ievīsies miers,
es iešu tev vēlreiz sacīt,
cik viegli ir iemīlēties.

Hokeja leģendai Kārlim Skrastiņam

Tik vēsi vēji līstot sniedz šo rītu rudens dienai,
Ir kaut kur saule slēpusies vēl jaunam pieskārienam,
Un es no Tevis atvados tik smeldzīgi un skumstot,
Lai sūrums paliek pagātnei, bet sirdij - dvēseliskums.

Vien mākoņbalti baloži pār zemi rāmi glaužas,
Un bezgalīga šodien rit reiz dzīves dotā balva,
Tāds plašums, ko ar spārniem skart un ko caur mieru mīlēt,
Ne sasiet vairs, ne salīmēt reiz plēsto spēles stīgu.

Es šodien vēlreiz atvados ar klusu paldies plaukstā
Par to, ka ledus laukumā laiks nespēlējās auksti,
Par to, ka hokejs dzīvoja, caur Tevi spēli jūtot,
Par to, ka nekad nestājies, kaut spēlēt šķita grūti.

Tik vēsi vēji šodien nes uz smaidiem rūgtas lāses,
Un mazliet smeldz, mazdrusciņ raud starp gaismu atvadsāpes,
Un tomēr Tevi pavadām visskaistākajā ceļā,
Kur nelīst, nesnieg, nesaldē, kur saule sapņus sargā.

 

KLĀVS JONOVS

Nakts dzejolis

Naktīs, kad visi iet gulēt,
Es mācu lidot putniem,
Kas vēl tikai skrien.
Saucu 
čūskas, kas no savas alas nekad
Neizlien,
Un
Radības, kas pa purviem brien.
Un, kad pilnmēness rotā debesis,
Tās skrien.
Naktīs, kad visi iet gulēt,
Es atveru logu,
Lai aukstais ziemeļvējš
Satver manu roku.

Naktīs, kad visi iet gulēt,
Es smēķēju cigareti
Tāpat kā tu -
Tikpat bieži vai tikpat reti.

Naktīs, kad visi iet gulēt,
Es ceļos.

*
Rudens 
Kā birstošu lapu aizkars 
Mūsu īso vasaru sedz.
Citiem vēl saule spīd acīs,

Ne katrs rudeni redz.
No vīstošiem ziediem
Un no lapām, kas birst,
Mēs pa rudeni brienam,
Vasara mirst.

Kaut rudens daudziem nepatīk,
Man acīs zvaigznes naktī spīd. 
Šis aizkars ir skaists,
Lai nenokrīt!

Daži putni čivina,
Citi projām dodas;
Daži aiziet,
Daži rodas.

Es uz viņiem skatos, vakars ir ilgs,
Jūtos kā ar Mēnesi apsēsts
Zvērs,
Varbūt trusis, varbūt vilks.

Bet rudens ir un neaizbēgs,
Līdz ziemas sniegā zudīs spēks.

*
She had crazy starlight in her eyes
She had strawberry lips
She had our silent trips
She had time
In her brown hair, there was a
Piece of lime

I want to see your eyes at last
I will watch, I’ll do my best

She had fingers, she had nose
The only rose in garden
The only rose in garden
The only one

Good night...

Good night my day
I’m not goanna stay
Today
Good night my day
And I can tell you
That i’ll sleep well

Good night my day



LAURA ĀBOLIŅA

*
Mans Rudens mīl pavasarī klejot.
Viņš zaļā vējjakā pa pasauli skrien
Un naktīs aizvērtām acīm zvaigznes pēta.

Mans Rudens mīl vasarā dejot. 
Svelmainā saulē basām kājām gar viļņiem iet
Un lietū slapjām vīlēm pār peļķēm bradā.

Man Rudens mīl ziemā ceļot. 
Ar pustukšām somām iekaro svešas ielas
Un visām sievietēm veikli sirdis zog.

Bet rudenī... Rudenī viņš mīl dzejot.

*
Sirdī sāp - asumi durot smej.
Tu aizej uz ielu, kuras kreisajā pusē 
Glāzēs vīnu lej.
Tas pavirši aizlāpa caurumus 
Un nu vari tālāk iet. 
Cik ilgi tie turēs? 
Bezgalīgi nevarēs skriet.
Bet vai nav vienalga?
Tu tagad skrien, smaidi, 
Un ar tevi ir balss, priecīgi spalga.
Ja atkal sasodīti durs 
Un nelīdzēs vairs glāzēs liets vīns,
Tad - tveries pie manas ielāpu bāzes!

*
Pamodini mani, 
kad vasara beigsies.
Kad pieneņu pūkas jau gaisušas būs
Un dzērves lidos mājup.
Pamodini mani, 
kad pļavas vairs zaļas nebūs,
Kad kokus raibas lapas rotās.
Pamodini, kad ielas peļķu pilnas būs
Un dārzā ražu vāks.
Pamodini mani, 
kad vasara beigsies.
Kad rudens būs pienācis, pamodini.
Nekas, ja būs jau vēls...