Apraksti

Galgauskas pagasta iedzīvotāja Laima Gavare:

“Dzimtajā pagastā bija sieva, kurai bija daudz kaķu. Reiz, neatceros, ar kādu vajadzību, viņa iegriezās mūsu mājās. Mamma rosījās kūts virtuvē, kaimiņiene iegāja tur. Ejot prom, viņa pagriezās nepareizā virzienā un iekāpa cūkēdiena katlā, kuru māte bija nolikusi laukā, lai dziest. To visu es redzēju un ļoti smējos. Reiz es atkal viņu redzēju, ejam garām mūsu mājām. Draiska meitene būdama, atrāvu vaļā logu un saucu: kaķu vecene, kaķu vecene, kā tu mūsmājās tai cūku katlā iekāpi? Manu klaigāšanu bija dzirdējusi mamma: “Ak, tā! Tu pieaugušu cilvēku apsaukāsi, tūlīt saplūc bunti nātru un nāc, lai noperu!” Raudādama saplūcu vajadzīgo bunti un aizgāju pie mammas. Mamma nolika nātru bunti sev blakus un teica: “Lai tev būtu mācība visai dzīvei, lai kāds ir cilvēks, nedrīkst viņu nicināt.” Man bija dziļš sašutums - kāpēc man bija jāplūc nātres, ja mani nepēra.”


Galgauskas pagasta iedzīvotāja Maija Simone:

“Man bija trīs gadiņi, kad pie pusdienu galda mammīte teica, kad paēdīsim, dosimies abas pie manas māsīcas ciemos. Es paēdu ātrāk, izskrēju pagalmā un gaidīju. Nevarēju sagaidīt, sāku iet viena, jo ceļu zināju. Vecāki, izgājuši ārā, meiteni nekur neredzēja. Visvairāk uztraukušies, vai neesmu aizgājusi uz upi. Izsaukušies, bet neviens neatsaucies. Pie upes makšķerējis kaimiņpuika, arī viņš nebija redzējis mazo Maijiņu. Vecāki izmisumā saukuši un meklējuši, bet no meitenes ne vēsts. Tētis paskatījies uz ceļu un ieraudzījis, ka pa to kalnā iet mazā bēgle. Tad gan dabūju brāzienu no mammītes. Tā beidzās mana ciemos iešana.” 


Stradu pagasta Stāķu iedzīvotāja Vija Poļaka-Rikveile:

Kā medus glāze izjauca Ziemassvētkus
"Kad Vijai bija aizvadīta otrā dzimšanas diena un atkal klāt Ziemassvētki, kā tāds Ziemassvētku vecītis pa durvīm ievēlās Zelmas tante, visādām pauniņām apkrāvusies. Un vēl – lielais labības graudu maiss, pilns ar lazdu riekstiem. (Lazdas auga aiz šķūņa tādā dziļā gravā). – Medus kāres pilnas pilēja uz galda, svaigi cepta maize un pīrāgi smaržoja… Visvairāk Vijai kārojās medus. Krustmāte ielika glāzes lieluma burciņā medu un iedeva rokā karotīti, lai bērns ir mierīgs un iet istabā. Tā gribējās abām māsiņām parunāties. Zelma un Terēze – vecākā un jaunākā māsa. Vija tikmēr svarīgiem solīšiem mēroja istabu no viena gala līdz otram un atkal atpakaļ. Kamēr trauciņš tukšs. Vakars pienāca pavisam bēdīgs. Bērnam cēlās temperatūra, nelaba dūša… Kas vairs par svētku priekiem? – Otrā dienā pret vakaru tomēr viss laimīgi beidzās. Atlika gaidīt nākošos svētkus."


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Dace Dzilna:

Manas skolas gaitas bija ļoti interesantas un aizraujošas. Toreiz dzīvoju Elstēs un mācījos Gulbītī. Uz skolu gāju ar kājām 5-6 km pa dzelzceļa sliedēm. Kopā ar klasesbiedreni slēpāmies caurtekās no vilciena. Ziemā ēdām sniegu ceļmalās, jo tas bija mūsu saldējums. Mums patika ēnas, kas atspīdēja, jo likās, ka mums ir augstpapēžu kurpes. Gaidot autobusu uz mājām, mēs uz somām šļūcām no kalniņa un mājās pārradāmies slapjas, bet vecāki to nepamanīja, jo nebija, pie kā piekasīties – atzīmes mums bija labas.

Labākā bērnības spēle bija Dreifāters. Tā bija slēpšanās spēle.  Ļoti patika šo spēli spēlēt vasarā, kad ārā palika tumšs, jo tas radīja izbīli un lielāku interesi. Ārā vasarā varējām dzīvoties līdz pat trijiem naktī. Patika spēlēt gumijas lekšanu.  Pagalmā bija daudz puišu, un mēs spēlējām arī nazīšus.

Bērnības interesantākie piedzīvojumi – suns, kas sagādāja vienmēr pārsteigumus.  Kādu dienu suns mājās atnesa ezi. Tas palika dzīvot mājā, vecmamma gulēja, un sega bija nokritusi uz grīdas, ezis pa segu ierāpās gultā un pieskārās pie vecmammas plikajām kājām.  Protams, vecmamma ļoti pārbijās.

Interviju pierakstīja – Līga Tole un Laimdota Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Inese Sukure:

Man šo skaisto vārdu Inese ielika tētis, jo viņam tas ļoti patika. Esmu gandarīta par to, ka tētim un man vārda diena abiem ir vienā dienā. Biju vecākais bērns, divi jaunāki brāļi. Bērnība bija ļoti forša, jo uzaugu kopā ar šiem diviem mīļajiem brāļiem.    

Bija brīži, kad mamma ar tēti brauca uz pilsētu pēc maizes un mūs atstāja mājās vienus. Zinājām, ka vecāki saldumus slēpj skapī starp palagiem, atradām banānus un jutāmies vīlušies, jo tie garšoja pēc ziepēm, izrādās, tiem jābūt dzeltenā, nevis zaļā krāsā (mamma tos bija nolikusi, lai nogatavojas). Kad skapis bija pārmeklēts (neatradām neko), tad mēs ar vecāko brāli stūmām uz skapja augšas jaunāko brāli, tur reiz atradām dateles, kas bija ļoti, ļoti garšīgas. Nu vecākiem bija jādomā jauna slēptuve.

.. brālis mācīja mani braukt ar mopēdu, biju nobijusies, iebraucu krūmos un nobrāzu sev ceļgalus. Aizraujošākais piedzīvojums bija, kad mēs braucām pie radiem ciemos, jo tur man baigi patika kaitināt tītaru. Sākumā es nesapratu, kāpēc viņš ir uz manis tik dusmīgs un nāk virsū bļaustīdamies, līdz noskaidroju, ka man kājā bija sarkanas zeķbikses, kas viņam nepatika.

Interviju pierakstīja – Līga Tole un Laimdota Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Laimdota Ostrovska                                                                                                          

Bērnība – manas mīļās ‘’Pabēržu’’ mājas, kur, tāpat kā citur Staros ziedēja ābeles, mazajās rociņās dūrās ērkšķi no zaļajām un sarkanajām ērkšķogām. Bija arī sarkano un dzelteno jāņogu krūmi. Manas mīļākās bija dzeltenās olu plūmes, kas skaisti rindojās kā tādi zaldāti starp ‘’Pabēržu’’ māju un pļavu, kuras vidū priedē zumēja bišu spiets. Arī es, tāpat kā 60. gados dzimušie bērni, atceros Staru kokskolu, siltumnīcas, rabarberu laukus (tur varēja spēlēt paslēpes, tāpat kā kukurūzu laukos).

Bērnības sapņu bija tik daudz – vēlējos kļūt par dziedātāju (daži teica – esi līdzīga Norai Bumbierei), aktrisi (manu aktiermeistarību novērtēja mammas draudzenes māsīca, režisore Māra Ķimele, kad viesojāmies pie viņas Valmierā), cirka akrobāti (pagalmā starp divām kļavām bija piesists dēlis, pa kuru es centos noiet un pat palēkties).

Biju liela sapņotāja, patika ziemā gulēt uz ragaviņām, lūkoties debesīs un katrā mākonī ieraudzīt kādu dzīvnieku.

Skolas gadi: Stari – tās ir vasaras brīvdienas, strādājot sovhoza zemeņu laukā, ābeļdārzā, stādot kāpostus un kacenus Staru tīrumos (tas nekas, ka starp stādiņiem locījās dēles, patīkamāk bija sēdēt traktora stādāmajā mašīnā, nevis labot stādiņus, kuri negrib iesakņoties ražīgajā zemē). Lielākais gandarījums – vienu reizi mēnesī stāvēt pie sovhoza kases lodziņa un saņemt savu nopelnīto naudiņu.

Intervija – Kintija Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Ligita Kronīte

Manas skolas gaitas – skola bija 10 km tālu no mājām. Kad nekursēja autobuss, mēs gājām ar kājām, pat ziemā. Nedrīkstējām nokavēt nevienu dienu skolā. Man ir lielāka māsa un brālis. Man nepatika mācīties un visu prasīju no māsas un brāļa norakstīt. Kad viņi vairs nedeva norakstīt, tad arī iepatikās mācīties. Visvairāk man patika matemātika – jo grūtāki uzdevumi, jo lielāka interese.

Bērnībā spēlējos ar māsu, jo kaimiņu bērni dzīvoja tālu. Patika taisīt pudelītēs zāles, berot iekšā smiltis. Ļoti vēlējos sev lelli.  Māsai bija lelle, bet viņa man nedeva spēlēties.

Mans interesantākais piedzīvojums bija tad, kad mamma mani paņēma līdzi uz rotaļlietu veikalu un tur es redzēju skaistas lelles. Kad biju paaugusies lielāka, tad mamma man uz dzimšanas dienu uzdāvināja ilgi kāroto un gaidīto lelli. Ar māsu šuvām lellēm kleitas, kuras griezām un šuvām no mammas skapī esošajiem audumiem, kuri bija paredzēti kādas kleitas vai blūzītes pašūšanai, kad mamma to ieraudzīja, mūs dikti sabāra. Skolā starpbrīžos spēlējām klasītes, minējām krāsas.

Interviju pierakstīja – Līga Tole un Laimdota Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Kintija Ostrovska

Katra diena bija kā jauns piedzīvojums, it īpaši vasaras man sirsniņā paliks mūžīgi. Kad visa diena bija pavadīta ar draugiem, tad, ejot gulēt, es nevarēju sagaidīt nākamo dienu, kad satikšu kaimiņbērnus. Mums ļoti patika spēlēt “Ģimeni”.  Es biju mamma, man bija bērni un vīrs. Es biju mājsaimniece un rūpējos par to, lai māja būtu sakopta un vakariņas vīram pagatavotas. Smilšukastē cepu kotletes, nauda mums bija ceriņlapas. Mums bija arī savs transportlīdzeklis – ritenis, ar kuru vedām bērnus uz skolu.

Noteikti viena no smieklīgākajām spēlēm, ko atceros no bērnības – „Dāmu komiteja”. Visa darbošanās notika manas vecmammas Epes lauku mājā, kur ūdens no akas jāsmeļ, jāmazgājas pirtiņā vai turpat pļavā pie mucas. Nu īsta lauku māja. Kamēr viņa bija darbiņā, mēs ar māsu gatavojām dažādus ēdienus no dārzeņiem, kas bija pieejami turpat piemājas dārzā. Atceros, ka ēdieni bija smieklīgi – redīsi sagriezti ripiņās un pasniegti ar sāli vai arī gurķu salāti – sarīvēti skaidiņās. Epe ēdienus vērtēja, un mums bija liels prieks viņu šādi sagaidīt mājās.

Bērnībā neiztiku arī bez blēņām! Mums bija liela rotaļlieta – zilonis. Izdomāju, ka varētu to izmantot kā zirgu. Apsēdos tam virsū, māsa aiz manis un AIZIET! Prieki sākās! Trakojām, priecājāmies līdz brīdim, kad mēs apgāzāmies un skatos, ka viss asinīs – māsai zobi pa gaisu. Labi, ka piena zobi!

Mājas ceļa galā mēs ar māsu tirgojām jāņogu sulu. Domājiet, kāds to pirka? Nē! Ja nu vienīgi Epe, jo viņa dzīvo netālu no mūsu mājas.

Mans pirmais bērnības darbs – vaboļu lasīšana kartupeļu vagās. Tētis par katru atrasto un burciņā ielikto vaboli deva 1 santīmu. Mums ar māsu bija liels azarts – kura tad salasīs vairāk un nopelnīs vairāk! Par nopelnīto naudiņu devāmies uz vietējo pārtikas veikalu un nopirkām saldējumus.

Kintijas stāstu uzklausīja Laimdota Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Sandra Otlāne

Mana bērnība bija ļoti jauka. Mēs esam trīs bērni ģimenē. Dzīvojām tepat Staros – “Dreiņu’’ mājā. 1965. gadā pārcēlāmies uz daudzdzīvokļu māju. Pagalmā bija daudz bērnu, kas savā starpā bija ļoti saticīgi un draudzīgi. Vecāki saviem bērniem uzticējās.

Interesanta nodarbe vasarā bija skolas lauciņu dienas. Katram skolniekam bija noteiktas dienas, kad jāierodas skolā, lai sakoptu skolas mazdārziņu. Vasara tika pavadīta lietderīgi – lasījām ārstniecības augus un nodevām aptiekā. Mežniecībai lasījām zīles. Vasarā strādājām padomju saimniecībā Stari, lai nopelnītu brīvpusdienas – ar šķērēm griezām nezāles no labības laukiem, lasījām vaboles, ravējām bietes.

Interesantākais piedzīvojums bērnībā – palīdzējām mammai kokskolā ravēt ābeles, kamēr mamma ravēja, mēs pāri ceļam aizgājām lasīt zemenes.  Grāvī pamanīju rakstainu cimdiņu, kuru rādīju māsai, bet māsa teica, ka tā ir čūska, lai bēgu prom. Mēs aizskrējām pie mammas un no tā laika vairs negājām lasīt zemenes. Kad man bija 3 – 4 gadiņi, ļoti interesēja skatīties, kā kaimiņu tante pie bitēm gāja. Sākumā jau nesapratu, ka viņas kož, bet medus bija ļoti garšīgs. Laikam šī medus garša mani pamudināja arī pašai turēt bites.   

Interviju pierakstīja – Līga Tole un Laimdota Ostrovska


Daukstu pagasta Staru iedzīvotāja Skaidrīte Kaulakāne

Bērnība man aizritēja aizraujoši. Pirmā skola, kurā es mācījos, bija Krapas skola. Tā sastāvēja no 4 klasēm. Man nebija problēmas tikt uz skolu, jo skola bija tikai 2 km attālumā, gājām caur silu, kurš pavasarī mūs priecēja ar pirmajām vizbulītēm, prieks bija arī mammai, kad ziediņus atnesu uz mājām. Ziemā, kad ceļi bija aizputināti, uz skolu mūs veda tēvs ar zirgu. Skolas laikā lielā gazika piekabē braucām uz kartupeļu talkām, pēc talkas varējām cept kartupeļus ugunskurā.

Vasara pagāja, ravējot biešu laukus un ganot kolhoza govis. Tajā laikā man bija 12 gadi un man vajadzēja noganīt ap 20 govīm. Uz ganiem gāju kopā ar suni, bet ganīt man nepatika.  Parasti ganot govis, es aizmigu, un līdz ar mani aizmiga arī suns.  Es sapratu, ka viņam, tāpat kā man, nepatika sēdēt ganos. Mammu mājās redzēju reti, jo mamma pārsvarā bija darbā – strādāja kolhozā ‘’Taisnība’’ par priekšsēdētaju. Pārsvarā mūs ar brāli pieskatīja vectēvs. Dusmojos, kad mana labākā draudzene Maija devās uz balli, bet man bija jāmazgā trauki un jāravē dārzs.

Līgo svētkos patīkama bija miestiņa smarža, kad vectēvs taisīja alu no apiņiem.    Elstēs ‘’Dambrožu’’ šķūnī notika lustīgās līgo balles, uz kurām vecāki ņēma mūs, bērnus, līdzi, lai mainītu ikdienas rutīnu un iemācītos tautas paražas. Ziemā ļoti patika slēpot un staigāt pa sniega virsu, kad bija sērsna. Vecā gada vakarā mēs devāmies ārā, tajā laikā tādu salūtu nemaz nebija, bet tas mūsu sirdīs nezaudēja svētku sajūtu, jo mums prieku sagādāja zvaigznītes debesīs. Tās Vecā gada vakarā tik brīnišķīgi mirdzēja, radot vēlmi katram atrast savu zvaigznīti un, ja kāda no tām nokrita, tad laime pilnībā, jo varēja ko vēlēties.

Bērnībā lielākais ceļojums bija uz Gulbenes kapusvētkiem, tas sagādāja aizraujošu prieku.  Tā bija diena, kad satiku visus savus radus. Uz kapusvētkiem devāmies ar lielo mašīnu kuzavā, jo citu braucamo tajā laikā jau īsti nebija. Bērniem bija jo īpaši liels prieks, jo šoferītis Antons stāvēja uz mašīnas kāpšļa un stūrēja caur logu, jo citādi viņam nāca miegs.

Interviju pierakstīja – Līga Tole un Laimdota Ostrovska


No Lizuma pagasta iedzīvotājas Intas Grīsles (dz. Paegles) atmiņām.

Daudzas dienas paiet, arī dzīvojoties pa papa veikalu zem letes. Reiz Inta stipri pārsita pieri uz metāla metramēra, kurš stāvēja letei šķērsām. Tas notika tāpēc, ka parasti dienā bērni gulēja zem letes uz plauktiņa, kur bija spilventiņš un arī sega.

Uz veikalu brauca daudz un dažādi pārstāvji. Parasti gan uz Ziemassvētku laiku. Tad bērniem tika daudz dažādu našķu. Bija vienas firmas pārstāvis vācietis Rozenburgs. Tas parasti veda apelsīnus un jau vēl pirms skolas iemācīja lielākajiem bērniem vāciski Ziemassvētku dziesmiņu O Tannenbaum, o tannenbaum. Tas bija pirmais solis vācu valodā. Bija vēl kāds pārstāvis Jēkabsons, nelielas firmas īpašnieks, žīds pēc tautības, kas no papa ņēma preces. Bērniem viņš vienmēr veda kūkas, glīti iesaiņotas baltā papes kastītē. Gardākais bija Dundagas sīrups, kuru parasti veda tikai uz Ziemassvētkiem piparkūku cepšanai. Konfektes visi Paegļu bērni dabū, cik grib. Tikai ne jau dārgās, bet Krīzes maisījumu, Saivu, Piena lāsi, Piena plastiku. Bija arī tā laika slavenākās saldumu fabrikas - Ķuzes fabrikas pārstāvji Āboliņš un Kazāks. Tie gan neko bērniem neatveda, bet bija ar papu lielos draugos un parasti atbrauca pie Paegļa ar motocikletu, kam bija blakusvāģis. Bija arī kāds pārstāvis ar uzvārdu Stamerškina, tas pārstāvēja firmu, kas tirgojās ar galantēriju. Viņš piedāvāja bubi adatas - matu sprādzes. Mazais Alfrēds, nevarēdams izrunāt garo vārdu Stamerškina, teica „Metkins”.  Kāds cits pārstāvis ar uzvārdu Goršels Alfrēdam uzdāvināja trīsriteni, kuram pa visiem ātri vien bērni sabeidza ķēdi un nu vajadzēja Alfrēdu stumt. Tā kā ritenis palika bez ķēdes, tad Inta reiz pakrītot uz riteņa zobrata pārgrieza celi, rēta saglabājās uz visu mūžu. Blēņas notika vienā laidā - gribētas un negribētas. Tā reiz Inta uzkāpa pa garajām veikala plauktu trepēm pašā augšā. Trepes sasvērās un mazā Inta, pieķērusies plauktam, palika karājoties. Nākošā blēņa, kur Austra pieķēra bērnus, ir zem veikala letes ēdam rozīnes no maisa. Viņa tos sarāja un lika tās vismaz mazgāt, jo no tās vietas, kur tiek ražotas, viņas var būt apčurātas. No tās reizes rozīnes tika ēstas tikai mazgātas un dabūtas ar atļauju.

Pa brīvdienām paps ļauj Intai stāvēt veikala kasē un saņemt naudu, kā arī vakaros sasvērt cukuru, kas reizēm nobirst arī zemē. Inta pie svariem, pārdevējs ber papīra tūtēs sasvērto cukuru. Mamma savukārt ļāva svērt un sadalīt porcijās safrānu (nelielos gramos), tad katru mazo safrāna kaudzīti vajadzēja likt uz balta papīra. Mamma visas vēlāk pārsvēra, ja kāda kaudzīte bija mazāka vai lielāka – lika pārsvērt, tā lai visas ir pilnīgi vienādas.

Reiz, Velēnas tirgus dienā, visu dienu Inta nostāv kasē. Lizumnieši un Velēnieši pie tā jau bija pieraduši, ka Paegļa bērni stāv kasē un naudu labprāt deva. Bet Lejasciema tirgus dienā, kad Inta pirmo reizi ir kasē, Alfrēds pie kases tirgo papirosus, bērniem neviens naudu nedod, bet iet meklēt papu, lai saņemtu naudu. Par to mazā Inta bija ļoti apvainojusies. Vakarā tika skaitīta kases nauda, ko skaita mazā Inta, bet veikalvede Alma skaita čekus. Tā kā diena pagājusi labi, bez iztrūkuma kasē, tad meitenei par labo darbu ļauj izvēlēties kādu mantu. Inta jau labu laiku bija sapņojusi par silto flaneļa segu, tagad tā nu viņai tiek par pašas pirmo pelnīto naudu. Meitenei vēl ir tikai 8 gadi.

(Atmiņas no I. Grīsles dienasgrāmatas pārrakstījusi Gundega Ozoliņa, Intas Grīsles mazmeita)