Apraksti

Galgauskas pagasta iedzīvotāja Laima Gavare:

“Dzimtajā pagastā bija sieva, kurai bija daudz kaķu. Reiz, neatceros, ar kādu vajadzību, viņa iegriezās mūsu mājās. Mamma rosījās kūts virtuvē, kaimiņiene iegāja tur. Ejot prom, viņa pagriezās nepareizā virzienā un iekāpa cūkēdiena katlā, kuru māte bija nolikusi laukā, lai dziest. To visu es redzēju un ļoti smējos. Reiz es atkal viņu redzēju, ejam garām mūsu mājām. Draiska meitene būdama, atrāvu vaļā logu un saucu: kaķu vecene, kaķu vecene, kā tu mūsmājās tai cūku katlā iekāpi? Manu klaigāšanu bija dzirdējusi mamma: “Ak, tā! Tu pieaugušu cilvēku apsaukāsi, tūlīt saplūc bunti nātru un nāc, lai noperu!” Raudādama saplūcu vajadzīgo bunti un aizgāju pie mammas. Mamma nolika nātru bunti sev blakus un teica: “Lai tev būtu mācība visai dzīvei, lai kāds ir cilvēks, nedrīkst viņu nicināt.” Man bija dziļš sašutums - kāpēc man bija jāplūc nātres, ja mani nepēra.”

Galgauskas pagasta iedzīvotāja Maija Simone:

“Man bija trīs gadiņi, kad pie pusdienu galda mammīte teica, kad paēdīsim, dosimies abas pie manas māsīcas ciemos. Es paēdu ātrāk, izskrēju pagalmā un gaidīju. Nevarēju sagaidīt, sāku iet viena, jo ceļu zināju. Vecāki, izgājuši ārā, meiteni nekur neredzēja. Visvairāk uztraukušies, vai neesmu aizgājusi uz upi. Izsaukušies, bet neviens neatsaucies. Pie upes makšķerējis kaimiņpuika, arī viņš nebija redzējis mazo Maijiņu. Vecāki izmisumā saukuši un meklējuši, bet no meitenes ne vēsts. Tētis paskatījies uz ceļu un ieraudzījis, ka pa to kalnā iet mazā bēgle. Tad gan dabūju brāzienu no mammītes. Tā beidzās mana ciemos iešana.” 

Stradu pagasta Stāķu iedzīvotāja Vija Poļaka-Rikveile:

Kā medus glāze izjauca Ziemassvētkus
"Kad Vijai bija aizvadīta otrā dzimšanas diena un atkal klāt Ziemassvētki, kā tāds Ziemassvētku vecītis pa durvīm ievēlās Zelmas tante, visādām pauniņām apkrāvusies. Un vēl – lielais labības graudu maiss, pilns ar lazdu riekstiem. (Lazdas auga aiz šķūņa tādā dziļā gravā). – Medus kāres pilnas pilēja uz galda, svaigi cepta maize un pīrāgi smaržoja… Visvairāk Vijai kārojās medus. Krustmāte ielika glāzes lieluma burciņā medu un iedeva rokā karotīti, lai bērns ir mierīgs un iet istabā. Tā gribējās abām māsiņām parunāties. Zelma un Terēze – vecākā un jaunākā māsa. Vija tikmēr svarīgiem solīšiem mēroja istabu no viena gala līdz otram un atkal atpakaļ. Kamēr trauciņš tukšs. Vakars pienāca pavisam bēdīgs. Bērnam cēlās temperatūra, nelaba dūša… Kas vairs par svētku priekiem? – Otrā dienā pret vakaru tomēr viss laimīgi beidzās. Atlika gaidīt nākošos svētkus."