Zudušās industrijas. Gulbenes maizes ceptuve

“Gulbenē nodega maizes ceptuve. Uzņēmums jau sen neatbilda ugunsdrošības prasībām. [..] Iekārtas bija nolietojušās un vairs neatbilda intensīvajai cepšanai. Rajona vadītāji saprata, ka ilgi šī ceptuve «nevilks». Agri vai vēlu radīsies grūtības ar maizi. Tāpēc nācās gatavoties ceptuves rekonstrukcijai. Rekonstrukcijai svītru pārvilka sarkanais gailis. Nu izrādījās, ka izdevīgāk visu būvēt no jauna, nekā atlikušo pārtaisīt.”

/Cīņa, Nr.212 (14.09.1982)/

Kā norādīts 1984.gada 25.jūlija laikrakstā “Laiks”, tad Gulbenes maizes ceptuve nodegusi pirms 5 gadiem – 1979.gadā.

Jaunā maizes kombināta celtniecība Gulbenē aizsākta 1981. gadā iepretim rūpnīcas Straume 4. ceham. Celtniecība nav noritējusi raiti, kaut arī celtne bija pasludināta par komjauniešu triecienceltni. Visi bijuši vienisprātis, ka kombināts jāceļ, lai nebūtu jāved maize no citiem rajoniem. 1983. gadā presē parādījās sludinājums, kurš aicināja doties uz Madonu mācīties par maizes cepēju.

Maizi sāka cept 1984. gadā, sākotnēji vēl necepot uz pilnu jaudu – diennaktī 9 tonnas. Lai nodrošinātu ar rajonā nepieciešamo maizes daudzumu, būtu vajadzējis cept 16 tonnas.

Labākās darbinieces: Zenta Burka, Anita Eglīte, Daina Asare.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1986. gadā bija parādījusies cita tehnoloģija – cepot pēc šķidrā ierauga tehnoloģijas, maize kļuva poraināka.

20.gs. 80. gados pircēji sūdzējušies par nekvalitatīvu maizi, uz ko veikali atbildējuši, ka vispirms esot jāizpārdod vecā…

20.gs. 90.gadu sākumā pie ceptuves atvēra kiosku, kurā tika tirgota vissvaigākā maize. Ticis rīkots konkurss veikala nosaukumam, kā balvu varēja iegūt 10 latus. Uzvarēja nosaukums “Pie Maiznieka”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Savas darbības laikā maizes ceptuve piedāvājusi dažādu produkciju – tika cepta Doņeckas bulka, Dobeles batons, Ramanes maize, Abavas bulka, Baltijas rupjmaize, Zemgales kviešu, Latgales pītā, ķiploku maize, lauku formas maize u.c., 1996. gadā dažādi cepumi, bulciņas, kliņģerīši – aizvien tika strādāts pie produkcijas dažādošanas.

1996. gadā “Daugavpils dzirnavnieks” un kooperatīvā sabiedrība “Vecgulbene” dibināja SIA “Gulbenes maiznieks”.

 

 

1997. gadā maizes ceptuvē viesojās zviedru firma Bakels, kuras pārstāvji mācījuši cept maizi citādāk. Vecie “kadri” savukārt aiz muguras aizvien darījuši pa vecam. Savukārt 1998. gadā tika uzstādītas vācu firmas krāsnis, iekārtots arī konditorejas cehs. Ap 1998. gadu minēti 38 dažādi produkcijas veidi.

1999. gadā piešķirta “Nekaitīgas produkcijas zīme”. Kā stāsta kādreizējie darbinieki, tolaik vēl netika pievienoti uzlabotāji. Cepa jaunajās krāsnīs, tā ekonomējot degvielu.

 

 

2001. gadā jauna produkcija – Mārtiņmaize, Jāņmaize, Pikantā maize, Mednieku maize. Jaunums – sarkanās palmu eļļas margarīna piejaukums, piešķirot skaisti dzeltenu krāsu. Tas parādījies arī nosaukumos - Kumelīte, Saulīte. Tolaik maizes ceptuve ražoja apmēram 100 dažādus maizes un konditorejas izstrādājumus. Berlīneri izkonkurējuši pončikus. Arī Madonā, Alūksnē, Balvos, Smiltenē, Cēsīs, Valmierā tirgota Gulbenē ceptā maize.

2004. gadā cepuši ar malku kurināmā krāsnī – līdz ar to maizei cita garša. Produkcija tirgota arī lielveikalos. 2005. gada Ziemassvētkos – piparkūku pīrāgs “Sniegbaltītes sapnis”. Tika strādāts pie produkcijas dažādošanas – piemēram, pīrāgi ar brokoļu un sēņu pildījumu.

2008. gada 10. janvāris atnācis ar negaidītu ziņu – paziņojumu par likvidāciju. Kā iemesls tika minēts tas, ka strādājuši ar zaudējumiem un nav bijis rentabli, bijis jāmaksā kreditoriem. Līdz ar to Gulbenē maize vairs netika cepta. Kombināts un visas iekārtas tika pārdotas.

 

 

Bijušo darbinieku stāsti

Tika cepts ļoti daudz maizes, tonnām, bijusi ļoti maza pašizmaksa. Mazos, lētos batoniņus nakts laikā varēja izcept 4000! Maksājusi ļoti lēti. Būtu bijis izdevīgāk cept dārgāku maizi, taču tādu tolaik neviens nepirka…

Par amatiem - mīcītāji, pakotāji, cepējs, datoroperators, fasētājs, brigadieris, kuru vēlāk pārsauca par maiņas vadītāju.

Maizes cepšanas process. Bijušie darbinieki stāsta: “Pirmkārt, jāiegādājas izejvielas un jāatved milti! Tad pie darba ķeras mīcītājs. Pie baltmaizes tā lieta ir vienkāršāka nekā pie rupjmaizes – tur bija jātaisa ieraugs. Plaucējumus taisīja no miltiem – karsts ūdens, iesals, ķimenes, pēc tam bija jādzesē, jāmaisa. Kubuliņos plaucēja 100 grādos. Grūts bija darbs, noplaucēt bija grūti, arī atdzesēt grūti. Saformēt arī nebija viegli, jo ar rokām formēja. Tika veidoti klaipiņi – klona maize un saldskābmaize tika taisīta ar rokām. Viss uz svariem, lai precīzi.

Kad saformēts, tad – uz raudzētavu. Cik ilgi rūga, tā nevar pateikt – cepējs skatījās ar savu aci! Dažreiz arī gadījās, ka nesarūga mīkla, piemēram, baltmaizei, jo bija aizmirsies raugs! Tādi bija daudzi gadījumi, kad kaut kas aizmirsās, piemēram, sāls.

Vienmēr tika aprēķināts, cik tajā reizē jācep. Nākamie darbojas maizes cepēji.

Bija tādas ligzdiņas. Maizes batoni no mašīnas iekrīt tādā kā ligzdiņā. Tur bija jāstāv klāt – dažreiz nekrita tajās ligzdiņās, dažreiz - pa divi iekrita. Ligzdiņas bija ne raudzēšanai, bet atpūtināšanai, lai apjoms taptu lielāks. Tad veidoja maizes batonus. Tie krita iekšā apaļotājā, kur savēla apaļu bumbiņu, un no apaļotāja gāja veidotājā.

 

 

 

Bija tāds miltu operators - darbojās pie pults, piespieda podziņas un sūknēja uz bunkuriem. 2.stāvā bija bunkuri miltiem – bija augstākā labuma miltu bunkurs, tad - 1.šķiras, skrotētie un 2.šķiras. Milti automātiski gāja pa caurulēm uz 2.stāvu, tad mēs tikai piespiedām podziņu un tie izbira.

Par maizes kvalitāti runājot – tā bija atkarīga no izejvielām, reizēm nemaz nebija tik viegli izcept labu maizi. Milti bieži bija ļoti slikti – reizēm no saaugušiem graudiem. Kas veikalos palika pāri, tas tika atvests mums.. bieži bija sapelējis margarīns.

Darbs maizes ceptuvē nebija no vieglajiem – alga maza. Ja nebija cita darba, tad gāja strādāt ceptuvē. Naktīs dažs labs iesnaudās, tad pamodās un formēja tālāk. Viss notika tik automātiski… Reizēm pat divas maiņas no vietas bija jāstrādā. No sākuma maiņa bija 8 stundas. Strādāja 2 rītus, 2 pēcpusdienas, 2 naktis. Tad pārgāja uz 12 stundām. Tad 2 dienas, 2 naktis bija. Darbojās 4 brigādes. Naktī cepa baltmaizes batonus un, ja pietrūka, vēl nedaudz rupjmaizi. Baltmaizi arī pa dienu cepa un vēl uz kiosku siltu sūtīja. Naktī cepa to, kam garāks uzglabāšanas termiņš. Rupjmaize varēja ilgāk pastāvēt, baltmaizei - mazāks realizācijas termiņš.

Sestdienas naktīs bija ļoti bieži jācep cepumi – ar magonēm un cukuru. Mīklu izrullēja un ar roku izgrieza katru cepumu. Bija arī Mājas cepumi ar riekstiem – mala caur gaļas mašīnu.

Kas gan reizēm netika iecepts maizē – reiz kādai darbiniecei, formējot maizi, iekritusi no vecmāmiņas mantota sudraba ķēdīte ar sirsniņu un sarkanu lāsīti. Kurš gan laimīgais, ēdot maizi, pie tās tika? – Neviens neatzinās.. Tā ķēdīte bija tik skaista, vēl šodien žēl..

Brigādēs svinējuši vārda un dzimšanas dienas. Visi svētki tika svinēti. Tie laiki bija labi! Svinības parasti notika sestdienās – ar dančiem un dziedāšanu. Sestdienās bija maz jācep, kad darbs beidzās, tad sāka svinēt!

 

 

 

 

 

Maizes ceptuve 2018.gada maijā.