Grāmatas vecākiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cepīte Inguna. Ulsiks
Katram laikmetam arī literatūrā ir savi liecinieki. Annas Brigaderes autobiogrāfiskajai triloģijai un Valža “Staburaga bērniem” par 19. gadsimta beigām un Vizmas Belševicas triloģijai par Billi, kura vēsta par 20. gadsimta 30.—50. gadiem, tagad pievienojas Ingunas Cepītes “Ulsiks”, stāstot jau par jaunākiem laikiem — 20. gadsimta 60.—70. gadiem, grāmata, kura — es patiesi ceru! — sagādās lasītprieku gan pieaugušajiem, gan bērniem. Novēlot grāmatai un Ulsikam ilgu mūžu. Juris Zvirgzdiņš, rakstnieks.
Grāmata ir precīzs mūslaiku radījums — gan memuāri, gan literatūras fakts. Tā urda allažīgo jautājumu kontrapunkta situācijā — kas notika un notiks, kad Ulsiks pārtaps gluži citā radībā, izdzīvojot savu likteni, un kas paliks dzīvei kā nemirstīgā bērnības daļa. Šajā grāmatā es ļāvos kā uvertīrā — apsolījumā, taču ar visu nākotnes neizbēgamo tamtamu paredzējumu apvārsnī. Gundega Repše, rakstniece.
Pa gaišu taku ir viegli iet pat tumšā laikā. Ingunas Cepītes grāmata ir tāda taka 20. gadsimta 60. un 70. gados — uz bērnību un caur bērnību līdzās ķibeļu magnētam Ulsikam (tā sauc meiteni!) delverībās un pasaules vērojumā, kas neizdāļā vērtējumus, bet dalās priekā par katras dienas pirmreizību. Mūzikas klātbūtne un stāsti par vecāku koncertbraucieniem ir liecība par grāmatas autobiogrāfiskumu, kas šķietami bērniem rakstīto pārvērš par laikmeta dokumentu. Anita Rožkalne, literatūrzinātniece
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.
Grāmatas vāka noformējumā izmantota fotogrāfija no autores krājumiem.


Penaks Daniels. Kā romāns
Daniels Penaks raksta kopš 1973. gada. Savu slaveno sāgu par Malosēnu viņš iesāka 1984. gadā, taču pirmos lielos panākumus guva ar eseju par lasīšanu "Kā romāns", kas iznāca 1992. gadā. Viņš licejā mācīja literatūru un kādā intervijā ir teicis: "Skola gluži vienkārši ir realitāte. Kad jūs ieejat klasē, jūs ieejat reālajā dzīvē. Man nav nekādu nopelnu, jau divdesmit piecus gadus es to daru ar prieku..."
No franču valodas tulkojusi Kristīne Lauriņa, vāka noformējumā izmantota Dž. Arčimboldo glezna "Grāmatnieks".


Naneti Andžela. Mans vectēvs bija ķiršu koks
Pilsētas zēnam Tonīno ir četri vecvecāki - vieni dzīvo kaimiņos, un tiem vairāk rūp suns, nevis mazdēls, savukārt mammas vecāki dzīvo laukos. Vectētiņš Otaviāno un vecāmamma Teodolinda ir sirsnīgi ļaudis, viņu māja un dārzs ir Tonīno laimes zeme, tur var kāpt lielajā ķirsī, jāt uz zoss un brokastīs dabūt gogelmogeli. Kad pilsētas priekšnieki grib dārzu atņemt un ķirsi nozāģēt, lai būvētu jaunu ceļu, zēns apņemas to nepieļaut.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Mākslinieks Krišs Salmanis.


Āreleida Kai. Pilsētu dedzināšana
XX gadsimta 50. un 60. gadu Tartu. Nodegusi pilsēta, sadegušas dzīves. Maza meitene, kas skatās pa atslēgas caurumiem.
Vēlu rudenī ierodoties vasarnīcā, Tīna atklāj, ka viņas prombūtnes laikā māja ir apzagta un līdz ar aiznestajām lietām nozudis arī tēva portrets. Tukšā vieta pie sienas atsauc atmiņā bērnību un pēckara gadu Tartu, kur starp krāsmatām par zudušajiem neatkarības gadiem atgādināja studentu korporācijas lepnā ēka, bet ar komunālā dzīvokļa ikdienu konstatēja Vunderliha kundzes brīnumainie stāsti. Pieaugušo attiecības un lēmumi meitenes dzīvē ievieš pārmaiņas, kas atstāj pēdas visā viņas turpmākajā dzīvē. Tikai pieaugusi Tīna saprot, ka no atmiņām nav iespējams aizbēgt. Katram noslēpumam vismaz reizi vajadzīgs kāds, kas to uzklausa.
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.