8.-12.klases grāmatas

Bankovskis Pauls. Kur pazuda saimnieks?: stāsti par mūsu vēsturi
Runājot, domājot par vēsturi, uzmanību ierasts vērst uz cilvēkiem – tomēr ar cilvēkiem kopā vēsturi piedzīvojuši un pārdzīvojuši arī dzīvnieki, par kuru pieredzi literatūra un pētījumi lielākoties cieš klusu. Rakstniekam Paulam Bankovskim ienāca prātā uzdot jautājumu "Kur pazuda saimnieks?", un tapa trīspadsmit krājumā apkopotie stāsti, kuros 20. gadsimta dramatiskie Latvijas vēstures notikumi un mūsdienu pasaules izaicinājumi skatīti dzīvnieku acīm.
Katram stāstam Pauls Bankovskis pievienojis arī "atslēgu" – īsu, kodolīgu skaidrojumu par stāsta pamatā esošajiem vēstures notikumiem. Tas palīdz emocionālo grāmatu izmantot arī kā vēstures izziņas rīku, iespējams, arī skolā.
Grāmatas autors saka: "Šīs grāmatas tapšana izvērtās tik negaidīti smaga un sarežģīta, ka, ja vien būtu to apjautis iepriekš, varbūt nemaz nebūtu sācis rakstīt." Krājumā iekļautais stāsts "Pērlīte" 2014. gadā tika apbalvots ar Prozas lasījumu galveno balvu.
Pauls Bankovskis veidojis arī grāmatas ilustrācijas, izmantojot akvareļa tehniku. Konkrētās zīmējuma detaļas, ko apņem plūstošo krāsu patvaļa, uzsver cilvēka un dzīvnieka bezspēcību vēstures griežu haosā. Grāmatas dizainu veidojusi Ūna Laukmane.


Čainani Somans. Labā un Ļaunā skola
Sofija un Agata ir labākās draudzenes, vismaz tā var uzskatīt, kaut gan – citu draudzeņu jau viņām nemaz nav. Gavaldonas ciemata skaistākā meitene Sofija vienmēr ir sapņojusi, ka noteikti nonāks burvju un pasaku pasaulē. Viņa ar savām sārtajām kleitām, kristāla kurpītēm un uzcītību labajos darbos ir pārliecināta, ka Labā skolā saņems tikai teicamas atzīmes un pabeigs to kā pasakgrāmatu princese. Turpretī Agata ar viņas neglīto izskatu un neslēpto nepatiku pret pasakām ar laimīgām beigām šķiet vispiemērotākā kandidāte Ļaunā skolai. Jo šī noslēpumainā Labā un Ļaunā skola ir mācību iestāde, kurā pusaudži apgūst prasmi kļūt vai nu par pasaku varoņiem un princesēm, vai arī par briesmoņiem un ļaundariem.
Kad nenotveramais Skolas Direktors, kuram pretī stājas teju visi ciemata iedzīvotāji, meitenes ierauj Bezgalīgajos Mežos, viņas atgūstas katra savā Skolā. Taču abu likteņi izrādās samainīti, bet draudzenes drīz vien ir spiestas saprast, ka vienīgais veids, kā tikt prom no pasakas, ir... to izdzīvot. Tikai – Sofija un Agatai nekad īsti neizdodas vienoties, tāpēc viņu attiecības sāk dramatiski mainīties.


Drūrija Kerija. Septītā kamera
Jaunās britu rakstnieces Kerijas Drūrijas romāns aizved mūs visnotaļ netālā nākotnē – pasaulē, kurā slepkavībā apsūdzēto likteņus izlemj nevis tiesa, bet publika. Atšķirībā no senās Romas, kur gladiatoru cīņu skatītāji balsoja, paceļot vai nolaižot īkšķus, televīzijas visvarenības laikmetā iznākumu nosaka telefonbalsojums. Ja skatītāji lemj, ka apsūdzētais ir nevainīgs, viņu atbrīvo, ja ne – viņu gaida elektriskais krēsls. Spriedumu gaidot, septiņās dienās apsūdzētie pārceļas no kameras uz kameru, tās kļūst arvien mazākas, līdz septītajā dienā septītajā kamerā skan liktenīgais spriedums.
Sešpadsmitgadīgā Marta atzinusies slavena cilvēka slepkavībā. Bet vai tiešām nogalināja viņa? Un ja nu meitene tikai uzņemas cita vainu? Varbūt viņa vēlas upurēties, lai parādītu, cik netaisna un brutāla ir šāda “tiesu” sistēma?
Bet varbūt viņa cenšas kādu paglābt…
“Septītā kamera” ir aizkustinošs, pārdomas izraisošs stāsts par liktenīgu mīlestību, atbildību, draudzību un ticību labā uzvarai
No angļu valodas tulkojis Allens Pempers


Dreiže Laura. Tā runāja Zosu māte
Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē.
Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas...
Kendijas un Korbina ceļi krustojas mazpilsētas kafejnīcā, aizsākot neizskaidrojamu notikumu virkni. Kendiju vajā neizprotamas izcelsmes radības, kas šķiet nākam no miglas. Drīz vien šīm būtnēm seko citas: vietējās avīzes redakciju ir apsēdušas trīs aklas peles, naktī ielās spēlējas bērni, un kas ir mazā sieviņa, kura lido zoss mugurā? Bet tas vēl ir tikai sākums...
Lauras Dreižes jaunākā romāna lappusēs sastopas mūsdienu pasaule un senu ķeltu leģendu atbalsis – mītiskas būtnes, dievi un raganas, durvju rokturis, kurš citē Šekspīru, un mazliet sociopātiska enciklopēdija. Kendijai un Korbinam ir jāsaprot, kā vērst notikušo par labu, pirms iekams ar pasauli noticis kas neatgriezenisks...


Vesta Keisija. P.S. Tu man patīc
Lilija ir nelabojama sapņotāja, un viņai līdz ģībonim riebjas ķīmija… Viņa ir nedaudz kautrīga un apveltīta radošiem talantiem. Prot šūt un sacer dziesmas. Un vēl viņai ir neparasta gaume un, viņasprāt, visšausmīgākie mati uz pasaules. Jā, un pilnīgi traka ģimene!
Lilijas sapņotājas gars garlaicīgās ķīmijas stundas padara divtik neinteresantas. Taču tad notiek brīnums – sākums tam ir ar zīmuli uz sola ķīmijas kabinetā uzrakstīta Lilijas mīļākās dziesmas rinda. Šo dziesmu zina tikai nedaudzi, jo tā nav populāra. Nākamajā dienā kāds ir uzrakstījis nākamo dziesmas rindiņu un ziņu viņai!
Drīz vien Lilija ar anonīmo domubiedru sāk apmainīties vēstulēm – viņi dalās noslēpumos, iesaka viens otram grupas un sāk uzticēties. Lilija jūt, ka viņas sirds jau pieder nezināmajam rakstītājam, lai gan prāts vēl pretojas… Kas viņš ir? Lilija cenšas atklāt noslēpumu un atklāj, ka sirdslietas ne vienmēr ir saprotamas…
No angļu valodas tulkojusi Ilze Burnovska.


Rihtere Juta. Tur aiz stacijas ir jūra
Devītniekam ir sapnis: viņš vēlas uz jūru, kur ir silts un kur aug citroni. Bez naudas tālu nevar tikt, viņam paskaidro klaidonis Kosmoss, ar kuru mazais zēns ir sadraudzējies. Viņi kopā mēģina sagādāt naudu ceļojumam. Taču vienīgais, ko Devītnieks varētu pārdot, ir viņa sargeņģelis. Bet tos taču neatdod citiem, vai ne?
Juta Rihtere (1955) pieder pie ievērojamākiem vācu bērnu literatūras autoriem. Viņa saņēmusi Vācu jaunatnes literatūras prēmiju, Katoļu bērnu un jauniešu grāmatu balvu un citus nozīmīgus apbalvojumus. “Tur aiz stacijas ir jūra” (2001) ir viņas pirmais latviešu valodā tulkotais darbs.
No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.