|
Savdabīgs skaistums mūsu pilsētai piemīt visos gadalaikos. Gan gada puteņainākajā mēnesī, kad atzīmējam tās jubileju, gan visvasarīgākajā – liepziedu laikā – par tradīciju kļuvušajos pilsētas svētkos. Gadskārtējās, 82.jubilejas reizē paskatīsimies uz savu pilsētu ar dažu mūsu novada autoru acīm, kuri savas izjūtas un lirisko skatījumu uz Gulbeni izteikuši skaistās dzejas rindās.
Gulbene
Gita Lapiņa.
Gulbene, tu baltā gulbja meita,
Iznirsti no teiku padebešiem,
Stāsti mums, ko glabā klēpī savā,
Baltais tēvs ko licis pūrā tavā.
„Pamazītēm pūrs mans pārveidojas,
Jaunas takas rodas veco vietā.
Tur, kur kādreiz dūksns purvs un tīrel’s bija,
Mājas rindojas kā zelta bites spietā.
Straujos kumeļos kur baroni reiz brauca,
Ceļi dunēja zem zirgu kājām,
Tagad dzelžots kumeļš, vara rati
Aizrit, redzu viņu stājam…
Pretī dievnamam – no pašas tautas –
Varoņiem celts slavas simbols mazs;
Kritušiem par savu tēvu zemi,
Kuru kaujas zobens bij tik ass.
Skolu jaunatne ar gaismas staru sirdī
Cenšas mērķi sasniegt, lieli augt un tapt.
Čaklie gulbenieši, savās gaitās ejot,
Darbu darot, jautri dziesmas dzied”.
Gulbene, tu baltā gulbja meita,
Nirsti atkal teikā palēnītēm…
Un pēc gadiem atkal celies, stāsti –
Pūrs tavs pārveidojas pamazītēm.
1937.
Pilsētas monologs
Gulbenei
Jānis Plotnieks
… Būs daudzas citas skaistākas par mani,
Kas vilinās un krāšņos valgos vīs,
Bet mīlestības putnu – gulbju zvani
Ir manās ielās, manos cilvēkos.
Man šūpulis nav pakārts kalnu gravās,
Un dziļas upes dziesmu nedzied man;
Es esmu piedzimusi klusās pļavās
Un tīrumos, kur vārpu balsis skan.
Es glāstu skaudri, skaudri protu mīlēt,
Man laikam lauku sievas raksturs skarbs;
Bet manos cilvēkos ir spēka dzīles,
Jo manas mīlestības cena – darbs.
Ar sirdi sargāta, ar sirdi celta,
Es darba tērpu nesviedīšu nost,
Jo skaistums mans nav sverams zeltā,
Es esmu skaista savos cilvēkos…
Un viņus mīlu es, un viņi - mani
Šis dzīvais spēks man saules mūžu dos,
Jo mīlestības putnu – gulbju zvani
Skan manu siržu tūkstošos!
Ziema
Klinta Šaršūne
Baltām kupenām, sīksīkām sniegpārslām klāta
Mana Gulbene gandrīz kā izbalināta.
Skrien kājas pa asfaltu gandrīz kā bez prāta,
Slapjajam rudenim ir ardieva māta.
Skrapšķ lāpsta pret ceļu uz milzīga kāta,
Pil lāsteka gandrīz kā uzasināta,
Loga rūts krāšņiem ziediem tiek izrotāta.
Gulbenes krāsas tiek apsegtas.
Gaismas spīd logos, gaiši aizdegtas.
Man prātā jaucas atmiņas,
Un sirdī dzīvo ilgas!
Tik balta ir mana Gulbene –
Kā uzsegta tai balta šallīte,
Un atnāk svētku kartīte,
Ziema… svētki…Gulbene!
Mana pilsēta liepziedu laikā
Daina Ilva
Manā pilsētā putni ligzdas vij
Vienīgi liepu zaros.
Te bērnus ar liepu rīkstēm per
Un ar liepziedu medu baro.
Un vasarās ielas kā tuneļi šķiet
Starp zaļajiem liepu žogiem.
Vecajos parkos liepas vien
Un liepas pie visiem logiem.
Es domāju – ne jau vīžu dēļ
Kādreiz stādīja te šos kokus.
Bet cilvēkiem patīk, ka bites skrien
Un aicinot sitas logos.
Man liekas, ka jūlijā ļaudis šeit
Tādi mazliet dīvaini staigā,
Jo kaut kas no bišu nemiera ir
Arī cilvēkos liepziedu laikā.
No ielām un parkiem balsis skan
Vēl ilgi pēc saules rietiem,
Bet rītā vectēvs ar grozu nāk –
Un mēs ejam pēc liepu ziediem.
Tad visu gadu ir liepziedu laiks,
Tas nebeidzas arī ziemā.
Krūzēs sarkana tēja kūp:
„Nāciet pie manis ciemā!”
Manai pilsētai
Inta Driķe
Pilsētas vidū, kur vējš liepās šalko,
zālienā puķes kur rotāties iet,
laikrādis cienīgs stāv ielogā kaltā;
Spārītē vālodze aizgūtnēm dzied.
- Nebaidi, vālodze! - pilsēta runā,
vakars kad rasotā saulrietā krīt,
pelēkos negaisos, pērkona dunā
Krustlīces ūdeņos gulbji kad slīd.
Ieklausies, ieklausies nākotnē klusi,
saullēkta staros dun pilsētas zvans.
Ar tavu gaišumu sirds saradusi,
Mūžam lai dziesma pār Gulbeni skan!
Salido gulbji
Aleksandrs Pētersons
Es dziedāšu par tevi, Gulbene,
Es dziedāšu par tevi, Gulbene!
Lai ogles gadu pelnos ilgi krātās,
Man tavās ievu gravās uzliesmo.
Es dziedāšu par tevi skola baltā,-
Par avotu, kur strauti kopā plūst.
Par mūsu dziesmu svēto, sirdīs kalto,
Lai mūžos skan un tumsā neapklust.
Un „Spārītē” kā tālās teiksmu salās
Vēl tavi baltie gulbji salido
Un bikli klausās seno dienu čalās,
Un dzidras lāses dvēs’li apskaidro…
Peld gulbji - mūsu sūrās likteņlaivas
Kļauj manas rokas mēmā lūgšanā.
Kaist krūtīs salda sāpe - tā kā laime,
Kad maija zvani gulbjus kopā sauc.
Es dziedāšu par tevi, Gulbene,
Es dziedāšu par tevi, Latvija!
Mums vairogs senču saknes neaizcirstās,
Vēl ozolu un liepu gatvēs sauks!
1996.
Vairs neput ceļi
Vija Poļaka – Rikveile
Vairs neput ceļi, braucot Gulbenē.
Nu asfaltlentas, svaigi lietas, spīd.
Kā divi gulbji, blakus gūluši
Sveic balti baznīctorņi, ciemos lūguši.
Bet lepnā stacija, pie Emzes glaudusies,
Ar savām dzelžu stīgām skauta stingri stāv. –
No Abrenes līdz Rīgai ceļi veduši,
Nu tagad skumji, klusi tapuši.
Te cēlās pirmsākumi pilsētai,
Jo maizi deva darbīgs dzelzceļš tai.
Ar skumjām raugos senā lepnumā…
Nē, nesagrūt tam! Kopā jāsargā!
Kalts piemineklis sāpju ceļa atcerei
Kā simbols blakus stāv –
Tie abi – vēsturei.
Vairs neput ceļi mūsu dvēselēs,
Tos attīrījis spēks, kas ticībā.
Un gaišu skatu ceļot nākotnē,
Mēs ticam sev un savai Gulbenei.
Materiālu no novadpētniecības krājuma sagatavoja:
Austra Brūvere,
Gulbenes bibliotēkas lasītavas vadītāja |
