Turpinot ieskatīties mūsu novada bagātajā folkloras pūrā, šoreiz par divām ievērojamām folkloristēm - mūsu novadniecēm Ritu Drīzuli un Vilmu Grebli. Viņām šogad nozīmīgas mūža gadskārtas: Vilmai Greblei 7.jūnijā -105., Ritai Drīzulei 21.augustā -90. dzimšanas diena. Abas devušas atzīstamu ieguldījumu mūsu kultūrā - tautas poētiskās daiļrades pētniecībā.

Folkloriste Rita Drīzule dzimusi 1921.gada 15.augustā Galgauskas pagasta „Lielpurvos” zemnieka ģimenē. Beigusi Madonas vidusskolu (1946), LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti (1954). Folkloristikā sākusi darboties kopš 1954.gada: Zinātņu akadēmijā Etnogrāfijas un folkloras institūtā (1954 -1955), Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (1956 -1992). Piedalījusies folkloras vākšanas ikgadējās ekspedīcijās, pētījusi latviešu tautasdziesmu ētikas, estētikas un mitoloģijas problēmas. Publicējusi rakstus un pētījumus par dažādām folkloras tēmām – bāreņu dziesmām, gadskārtu ieražām, mitoloģiju, latviešu un lietuviešu tautasdziesmu sakariem. Viņa sastādījusi tautasdziesmu izlases: „Dziedot mūžu nodzīvoju” (1970), „Kad saulīte rotājas” (1982), „Balta gāja sērdienīte”(1994), „Liepu laipa” (1989) ar novadnieces S. Lasmanes ievadu. Liepu laipa ir kā tautas garīgā laipa, ko katra paaudze nodod tālāk nākamajām, gudrs padoms, kā nodzīvot pilnvērtīgu mūžu. Rita Drīzule piedalījusies izlases „Latviešu tautasdziesmas”(3, 1957), zinātniskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas”(1 -5, 1979 -1989) sagatavošanā. Viņa tulkojusi no vācu valodas folklorista, reliģijas vēsturnieka Haralda Biezā grāmatu „Seno latviešu galvenās dievietes” (1998), kurā sniegta bagātīga informācija par sieviešu kārtas dievišķām būtnēm, kas ir viena no ievērojamākām parādībām latviešu reliģijā.         
Rita Drīzule vispusīgi iedziļinājusies Jāņu dziesmu mītu un rituālu pētīšanā, ir atzītākā folkloriste šajā nozarē (Karogs, 1991, 5-6). Viņas atzinums, ka Jāņu ugunskurs jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējums vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Svētuguns pasargā no visa ļaunā un tā aizdedzināma vēl saulrietā, tai jādeg līdz pat rītausmai. No šejienes arī ticējums - negulēt Jāņu nakti, tātad palikt nomodā, lai sargātu ugunskuru, kas nesīs laukiem auglību un saimniecībai svētību.   
Neskatoties uz cienījamo gadu skaitu, kas aizvadīti rosīgi darbojoties nozīmīgajā folkloras jomā, mūsu novadniece turas gana moži, ciemojas arī dzimtajā pusē.

Otra folkloriste, filoloģijas zinātņu kandidāte novadniece Vilma Greble dzimusi 1906.gada 7.jūnijā Kalnienā namdara ģimenē. Par dzimto pusi viņa izteicās, ka viņas bērnības un jaunības zeme atrodas starp diviem kultūras centriem – Gulbeni un Alūksni – ar bagātām tautas daiļrades tradīcijām. Beigusi Gulbenes pamatskolu (1922), Rīgas skolotāju institūtu(1928), Latvijas valsts universitāti (1951). Strādājusi par skolotāju Rīgā (1929 -1934., 1940 -1944), zinātnisko līdzstrādnieci LVU Folkloras institūtā (1945 -1946), ZA Folkloras institūtā (1946 -1951), Etnogrāfijas un folkloras institūtā (1951 -1955), Valodas un literatūras institūtā (1956 -1970). Daudzpusīgs ir viņas folkloras pētniecības darbs: klasiskās latvju dainas, bērnu folklora, folkloristikas vēstures jautājumi, revolucionārās dziesmas, folkloras bibliogrāfija. Jau bērnībā interesi par folkloru izraisījušas vectēva stāstītās pasakas, Kalnamuižas Dziedāšanas biedrības bibliotēkā izlasītās pasaku grāmatas, pasaules kara laikā pie mājām „Austriņās” netālu no Kalnienas stacijas dzirdētās dažādu apstākļu dēļ tur nokļuvušo kareivju, strēlnieku un dzelzceļa būvnieku dziedātās dziesmas. Par bērnu folkloru rakstījusi jau kopš 1950.gada, par šo tēmu arī viņas disertācija „Bērnu dzīve un darbs klasiskajās tautasdziesmās”(1956). Vadoties no atziņas, ka darbs, tikumiskās, ētiskās vērtības ir nozīmīgas jaunās paaudzes izglītošanā, viņa sastādījusi folkloras izlases bērniem: „Darbam dzimu, darbam augu”(1949), „Zelta tīnīte”(1955), „Latviešu bērnu folklora”(1973).
Vilma Greble piedalījusies izlases „Latviešu tautasdziesmas”(1-3, 1955 -1957) un zinātniskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas”(1-5, 1979-1984) sagatavošanā un rediģēšanā.  Publicējusi ap 70 rakstu par folkloras jautājumiem. Liela nozīme ir V.Grebles ieguldījumam bibliogrāfijā „Latviešu vēstītājas folkloras un folkloristikas bibliogrāfija (1,3,1973 -1975) un pētījumam „Latviešu tautas brahiloģismu bibliogrāfija”. Ar viņas piedalīšanos izdots krājums „Cīņas dziesmas”(1957), sastādījusi arī izdevumu „Revolucionārā dziesma Padomju Latvijā” krievu val.(1971). Ar pseidonīmu V.Vigre sarakstījusi vairākas grāmatas skolām.
Darbīgā novadniece kopš 1991.gada 25.feruāra atdusas Rīgas Meža kapos.  

Austra Brūvere,
Gulbenes bibliotēkas novadpētniecības lasītavas vadītāja