Reiz dzīvoja... Reiz bija... Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām lejām...

Mēs visi esam bērnībā lasījuši pasakas. Un mums tās patika. Es tās lasu un pārlasu vēl joprojām, un visai bieži tur atklāju arvien ko jaunu. Vinniju Pūku esmu pārlasījusi reizes trīsdesmit, un tikai nesen tur atklāju teikumu:

-Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iespiedies Šaurajā Bezizejā, ir kāds mierinājums.

Jau kopš seniem laikiem pasakas ir izmantotas kā audzināšanas metode. Ar metaforas palīdzību ir iespējams rotaļīgi, bez piespiešanas vai moralizēšanas, nodot bērnam zināšanas par dzīvi, par cilvēku attiecībām, par dažādām iespējām, kā šo dzīvi nodzīvot. Klausoties pasaku, bērns var iztēloties un kopā ar varoni izdzīvot dažādas situācijas, iemācīties uzvedības veidus, ko pēc tam var izmēģināt arī reālajā dzīvē. Ja vecāki spēj ielikt pareizo attieksmi, un paskaidrot, kas ir pasaka un kas ir realitāte, tad bērns (un arī pieaugušais) no šī daiļliteratūras darba var mācīties ļoti daudz laba.

Tas ir arī pasaku terapijas - "ārstēšanas" ar pasaku – pamatā, un mūsdienās tā tiek praktizēta visai populāri. Bet šoreiz ne par to.

Par pasakām un fantāzijām mūsdienu izpratnē. Par pasaulslavenu rakstnieku radītiem tēliem. Vispirms – par Hariju Poteru, par kuru pēdējā laikā dzirdami visai atšķirīgi vērtējumi. Tieši viens no negatīvajiem viedokļiem mudināja arī mani izteikt savas domas.

Pēc būtības jau grāmatā viss ir pareizi – ir labie un ir ļaunie, ne vienmēr viņus atšķirt ir viegli, bet Harijs un viņa draugi nešaubīgi ir „labo” pusē. Jā, tur netrūkst arī burvestību un maģisku notikumu, taču – vairums bērnu ar prātu zina, ka tā ir „pasaka”, un tiem, kas meklē aizraujošu lasāmvielu, šīs grāmatas šķitīs saistošas.

Esat lasījuši? Pamēģiniet, pirms pievienojieties tam pulciņam, kas skaļi klaigā „fui”! (Ai, cik bieži nākas dzirdēt vienas vai otras grāmatas nopēlumu, pirms tā vēl paša izlasīta!) Bibliotēkā diendienā pēc šīm grāmatām taujā dažādu paaudžu lasītāji. Arī es esmu izlasījusi visas latviešu valodā izdotās Dž.K.Roulingas grāmatas par Poteru, tomēr tāpēc neuzskatu sevi par poteromānu vai melnās maģijas atbalstītāju, un par tādiem nesauktu arī tos, kas vienu pēc otras „kāri izgaršojuši” šīs grāmatas.

Tāpat – nesaskatu tajās nekā ļauna un kaitīga. Laikam jau tāpēc, ka uztveru tās kā pasakas, bagātas savdabīgiem, pārsteidzošiem tēliem un aizraujošu sižetu. Laikam jau tāpēc, ka nemeklēju kur piekasīties – starp rindiņām un zemtekstos. Sižets ir pietiekami saistošs, lai viegli plūstošā straumē aizvestu cauri biezo sējumu lappusēm, īpaši neizķeroties pie kādiem, citu redzīgajām acīm pamanītajiem, sīkumiem.

Kā pozitīvs daudzlasītājs redzu tajās bagātu fantāziju, kas pati par sevi nebūt nav traucējoša jaunās paaudzes audzināšanā, un augstu vērtēju rakstnieces un tulkotājas bagāto, tēlaino valodu. Pašlaik, kad jaunieši grāmatu lasīšanai atvēl arvien mazāk laika, apsveicama būtu katra izlasītā grāmata, kura ir bagāta ar valodu un iztēli rosinoša. Sacerējumu rakstīšana skolās joprojām ir aktuāla, un kas gan cits pilnveidos izteiksmes prasmes, ja ne grāmatu lasīšana.

Izpratnei par to, cik katrs no fantāziju tēliem ir reāls, cik izdomāts, vajadzētu būt radītai jau agrīnā bērnībā, kopīgā pasaku lasīšanā un televīzijas pārraižu vērošanā.

Potera pasakainos piedzīvojumus ieteicams izlasīt būtu arī tāpēc, lai atrastu kopēju valodu ar tiem, kas vienā elpas vilcienā izrāvuši cauri biezos sējumus par Harija piedzīvojumiem; lai parādītu, ka zināt arī kaut ko ārpus „zinātnes pasaules”; lai saprastu – par ko tad viņi tik ļoti sajūsminās.

Esmu pārsteigta, ka kristieši tik ļoti negatīvi uztver Harija Potera tēlu. Ar aizliegumu bērnam skatīties Potera filmas, kaut gan tik daudzi bērni tās ir redzējuši, pat grāmatas lasījuši, vecāki parāda savu aprobežoto dzīves uztveri – „Viss ir vai nu melns, vai balts”,- kas nebūt neatbilst patiesībai. Kristīgie vecāki, kuri paši jūtas pilnvērtīgi, gan jau būs spējīgi bērnā ieaudzināt to labo un vērtīgo, neskatoties uz to, ka viņu bērns lasīs vai skatīsies Poteru...

Ja atrodas kāds, kurš iebilst pret šādu lasāmvielu, jo uzskata, ka tā atstāj sliktu iespaidu uz lasītājiem, tad Anglikāņu baznīca Anglijā grib izmantot cilvēku sajūsmu par burvju mācekli Hariju Poteru, lai bērnu un jauniešu vidū liecinātu par ticību Jēzum Kristum.

Jauniešu vadītājs Ovens Šmits no Ročesteras sarakstījis īpašu grāmatu, kuras divpadsmit nodaļās velk paralēles starp Harija Potera un mūsdienu jauniešu dzīvi. Anglikāņu baznīca savos paziņojumos presē apgalvo, ka tādus grāmatas aspektus kā upuris un žēlastība lieliski var lietot nodarbībās ar jauniešiem, tāpat arī tādu ikdienas tēmu kā bailes. Šmits uzskata, ka šī Dž.K.Roulingas maģija neatšķiras no tās, kas sastopama slavenā kristīgā autora Klaiva Stepla Luīsa grāmatās – piem.„Nārnijas hronikas”, no kurām vienas – „Lauva, Ragana un drēbju skapis” – ekranizāciju varējām vērtēt nupat Ziemassvētkos. Starp citu, Ziemassvētkos TV translēja arī „Šreka Ziemassvētkus” un „Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus”, kuras es vienmēr esmu uztvērusi kā jaukas un sirsnīgas pasakas, bet – ja nu kāds arī tur pamanīja burvestības, maģiskus rituālus, melus un zagšanu, un ne vienā vien situācijā? Un kā ar nepaklausību, zagšanu un cietsirdību? Vai arī šīs pasakas nebojā bērnu uzskatus par realitāti? Un, tad jau ne tikai šīs vien...

Starp citu, daudzas Harija Potera grāmatā sastopamās būtnes vispār nav rakstnieces izdomājums. Bazilisku izdomāja senie grieķi un tā nosaukums tulkojumā nozīmē karalītis. Bazilisks ir čūsku valdnieks, tāpēc viņam galvā ir valdnieka rota-diadēma. Bazilisks ir Šveices pilsētas Bāzeles simbols.

Grifs savukārt bijis seno persiešu varas simbols. Persieši to sauca par dzīvnieku karali, bet romieši uzskatīja par zelta un dārgakmeņu raktuvju sargu. Grifs jeb lauvas un ērgļa apvienojums ir attēlots arī Latvijas ģerbonī. Hipogrifu izdomāja kāds 16.gs.dzejnieks Ludoviks Aristo – viņš uzskatīja, ka tā mugurā ceļo kāda dieviete.

Goblini pa pusei ir rūķi, pa pusei – elfi. Par gobliniem grieķi sākumā sauca rūķu karaļus, kuri bija labākie burvji un rūķu cilts sargi. Vēlāk tā sāka apzīmēt mantkārīgus rūķus.

Tiem, kas lasījuši dažādu tautu pasakas, šie un tiem līdzīgi tēli noteikti nav sveši.

Kā jau visām medaļām, arī šai ir otra puse, par ko raksta un runā ne viens vien. „Rakstniece (Dž.K.Roulinga) māca bērniem nepaklausību, cietsirdību, melošanu, izvirtību un sadismu, kas nepārprotami ir negatīva informācija,” lasu kādā no internetā paustajiem viedokļiem.

Prātā nāk visdažādākās bērnu pasakas un stāsti, un gribot negribot nākas secināt, ka vardarbība ir sastopama lielākajā daļā no tiem.

Un nu padomāsim:

Pasakā par Sniegbaltīti pēc viņas dzīvības, dažādos veidos, krāpjoties un melojot, tīko pamāte. Un kur nu vēl tā sadistiskā pavēle medniekam...

Pasakā par Pelnrušķīti ļaunā pamāte meiteni mutiski un fiziski pazemo, apmelo un noniecina tēva acīs, bet viņas māsām pēdas tiek vardarbīgi pielāgotas apavu izmēram.

Ļaunā jūras ragana melo Mazajai nāriņai, lai dabūtu viņas balsi, un pie tam vēl – pasakas beigās Nāriņa mirst.

Bīstama varētu būt arī Sarkangalvītes pārdrošība pietuvojoties vilkam. Un kur nu vēl psiholoģiskā trauma par rijīgo vilku!

Trīs Sivēntiņu labos darbus nemitīgi izposta ļaunais vilks.

Ļoti nežēlīga šķitīs Vilka rīcība, mēģinot noēst septiņus kazlēnus, bet vēl sadistiskāka ir vilka vēdera uzšķēršana un piebēršana ar akmeņiem, nemaz nerunājot par upura nolaišanu akā. Vai gan vēl jāredz kādas grāvējfilmas, lai izdomātu kā izrīkoties ar potenciālajiem upuriem? Un kurš var garantēt, ka kāds to neizmēģinās?

Pifa piedzīvojumi noteikti nebūtu labākais paraugs suņa dresūrai...

Doktors Dūlitls zobu izrauj bez anestēzijas...

Bet izlasot Pepiju Garzeķi, bērni var sākt rīkoties diezgan neierasti. Staigāšana pa jumtiem, dzīvošana dīvainās ēkās, biedrošanās ar mērkaķiem – tas viss ir tikai sākums. Kolorītais Pepijas tēls daudzus mazos lasītājus varētu rosināt uz neapdomīgu, atdarinošu rīcību.

Un Karlsons? Kā uzvedās, un galu galā - no kādiem ienākumiem viņš dzīvoja?

Prātojot par izvirtību un seksu pasakās un multenītēs, prātā nāk Karaļa jaunais tērps, naivais princis, kurš noskūpstīja Cara meitu- vardi, tad vēl citi prinči, kuri skūpstīja aizmigušas princeses, Sniega karaliene, kura ar savu skūpstu Kaja sirdi pārvērta nejūtīgā ledus gabalā, liekot aizmirst visu pasauli. Vēl atceros epizodi no palaidnībām bagātā seriāla „Pagaidi tikai!”. Vilks sakautrējies, ka palicis bez biksēm, nostiepis strīpaino kreklu līdz pat papēžiem, cenšas paslēpties no Zaķa visuredzošajām acīm...

Tā saraksts varētu turpināties un turpināties: mūsdienās daudz analizētā Ansītis un Grietiņa, populārie un iemīļotie Toms un Džerijs, un daudzi citi pasaku varoņi – pa reizei melīgi, viltīgi, sadistiski utml., bet galvenā doma, cerams, ir skaidra – šajā pasaulē ne vienā vien bērnu pasakā ir saskatāma „nepārprotami negatīva informācija” – ja vien ir vēlēšanās to saskatīt...

Nu cenšos izdomāt, kuru stāstu es droši ieteiktu lasīt jebkuram bērnam, un prātā nāk tikai Vinnijs Pūks – stāsts ar mīļiem un panaiviem varoņiem, stāsts jebkuram vecumam. Ne asiņainu skatu, ne slepkavības, ne atriebības.

Bet – tad atceros kaut kad senāk tīmeklī lasītu vērojumu: kāpēc Disneja studijas veidotajās filmiņās Pūkam ir krekls, bet nav bikšu? Mums pieņemts – var nebūt krekls, bet biksēm noteikti jābūt! Tad – kāpēc lācim nav bikšu? Jāatzīst, es to pat nebiju ievērojusi...

Par laimi, A.Milna grāmatā Pūks ir lācis, kuram nav nepieciešamas drēbes, ja nu vienīgi kāda vestīte siltumam. Un tā joprojām ir mana mīļākā grāmatiņa!

Par latviešu literāro pasaku ķēniņu tiek dēvēts šī žanra izveidotājs Kārlis Skalbe, lai gan viņa rakstītās pasakas šķiet bezgala drūmas, nomācošas, ar sliktām beigām. Bērnībā iemīļotākā no tām - "Kaķīša dzirnavas", bet – kas gan tam nabaga kaķītim nav jāpārcieš! Mantkārīgais pirtnieks Ansis „Pasakā par vērdiņu” tiecas iegūt aizvien vairāk bagātības, jo – nauda sola tik daudz!

Līdzīgi varētu interpretēt arī daudzas Annas Brigaderes pasaku lugas, gandrīz vai katrā no tām atrodot pa negatīvam tēlam, ar vardarbīgu rīcību, ar viltu un melošanu. Kā tad Sīkstulis izturējās pret Sprīdīti? Un kā princese? Kā ļaunā mātesmeita Paija izturējās pret Maiju?

Sergeja Kozlova multfilmā “Ezītis miglā” draudzīgais, mazliet skumjais un tik aizkustinošais Ezītis dodas ciemos pie Lācīša. Ciemakukulim līdzi viņš nes ievārījuma burciņu, lai vēlāk kopā ar draugu, lūkojoties zvaigznēs, no tās pamielotos. Kas tik viss negadās Ezītim ceļojot caur miglu! Šajā pasakā var atrast visu – gan sirsnīgu mīļumu, gan biedrisku izpalīdzēšanu, bet, aizdomājoties dziļāk, - nopietnas dzīves patiesības. Kāds tur var būt saskatīs nolemtību, kāds – vientulību, kāds – vēl kaut ko citu.

Tiesa, šī „aizkadra telpa” ļauj filmiņā tēloto interpretēt daudzējādi, un atrodas, kas to labprāt dara. Internetā ir gadījies redzēt šīs filmas versijas ar dažādas pakāpes rupjībām multenītes varoņu tekstos. Atzīšos, ka sākumā jutos sāpināta: kā nu tā var!

Vēlāk šo filmiņu sāka „izmantot” arvien biežāk, un vienā no pēdējām internetā lasītajām interpretācijām jau lasīju: izrādās – šī pasaka ir slēptā reklāma no narkotiku tirgoņu puses, un šajā reklāmā maziem bērniem tiek mācīts pīpēt zāli. Ezītis pa miglu klupdams krizdams ejot tāpēc, ka pirms filmas uzņemšanas esot sapīpējies zālīti. Aizdomīgajā maisiņā viņš nesot zālīti lācītim, lai abi varētu uztīt un kopā uzpīpēt...

Ar šiem piemēriem vēlējos parādīt tikai to, ka viss atkarīgs no izklāstītā materiāla interpretācijas, no attieksmes - no tā, ko nu kurš vienā vai otrā darbā vēlas saskatīt. Meklējam melno – atrodam melno, meklējam balto – izrādās – arī tā tur netrūkst!

Iespējams, kāds savu viedokli uzskata par pareizāku, un cenšas par to pavēstīt pārējiem. Reizēm viņam rodas draugi un atbalstītāji, no kuriem liela daļa šajā taktikā saskata kādu daļu izdevīguma – vairāk gan tieksmi pēc publicitātes. Domās dalīties, protams, nevienam nevar liegt, vienīgi varētu vēlēties, lai šie viedokļi būtu objektīvi motivēti.

Bet, ja par to, ko no šīm pasākām un filmām bērni paņem sev, ko no tām vēlas izspēlēt reālajā dzīvē, tad piemēru iz dzīves netrūkst jau labu laiku pirms tik „kaitīgā” Potera parādīšanās latviešu valodā.

Astoņdesmito gadu vidū daudzdzīvokļu māju kvartālā, pagalmā, iedrāzās ugunsdzēsēju mašīna un steidzīgi slēja trepes uz piecstāvu mājas jumtu, un tikai daži zināja, ka pa mājas jumtu staigā astoņgadīgs Karlsons. Rokās viņam bija pašam savs propellers un galvā pārliecība: tā nu gan būs laba lidināšanās!

Vēl dažus gadus vēlāk no daudzstāvu nama otrā stāva dzīvokļa balkona, plandošu zilu apmetni vēcinādams, savus varoņdarbus metās veikt septiņgadīgs Betmens. Par laimi, piezemēšanās iznāca pamīksta – cieta tikai rokas apakšdelms. Bet tas jau tāds sīkums vien! Gadu vecākās draudzenes šaubas par topošā Betmena varonīgo lēcienu tikai uzkurināja vēlmi vēlreiz demonstrēt lidojumu... Ārstējot nu jau arī lauzto kāju, puisis spītīgi atkārtoja: „Nu es zinu, kāpēc man nesanāca! Nākamreiz noteikti sanāks!”

Tie vēl nebūt nav visi zināmie piemēri. Vēl jau ir Lennebergas Emīli un Pepijas, Tomi un Džeriji, pasaulē gājēji Sprīdīši... Skumji tikai, ka bērnu iztēlē stingrāk iespiedušies savu iemīļoto varoņu ekstrēmākie sevis apliecināšanas paņēmieni. Varētu jau izdomāt arī ko ikdienišķāku. Pieņemamāku un noderīgāku. Ja vien jau bērnībā, kopā ar vecākiem lasot pasakas, būtu salikti pareizie akcenti... Ja vien vecākiem atrastos laiks kopā ar bērnu paskatīties televīziju un filmas. Ja vien...

„No aizmugures Pūkam blakus pienāca Sivēns.
- Pūk! – viņš čukstēja.
- Jā, Sivēn?
- Nekas, - teica Sivēns, pieķerdams Pūka ķepai. – Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.”