Uz ielas visai bieži nākas dzirdēt dažādus sarunu fragmentus. Vairāk vai mazāk personiskus. Daļa no tiem paslīd garām nepamanīti, toties viens otrs liek nopietni aizdomāties.

- ..bet es tāādu filmu vakar noskatījos! Šermuļi skrien pa kauliem, atceroties vien! Tumsa, migla, baismīga mūzika, tad zibeņi, vējš... Baigie efekti! Jātnieks bez galvas! Kā viņš tur visus skaldīja!
- Ai, ko nu tu stāsti! Tā jau veca filma. Pasaka bērniem!
- Nē, šitā bija jauna, baismīgāka kā vecā! Bet pasakas vispār ir tās par princesēm un pūķiem!
- Tikpat labi arī tās, kas par supervaroņiem – par Betmenu un Terminatoru. Un ir pasakas, kas pavisam šausmīgas. Īstas šausmenes! Atceries, es tev stāstīju par to lelli, kas slaktēja cilvēkus? Vājprāts, kas tur bija asiņu! Noticēt jau tam grūti, bet iespaids baigais!
- Man gan šausmīgāka likās Zvēru kapiņi... Bailīgāka. Kādu laiku pēc tās filmas noskatīšanās tumsā baidījos iet laukā... Zosāda metās no tumsas vien. Reizēm likās – kāds zogas pakaļ un uzglūn. Pat savu kaķi baidījos istabā atstāt.
- Man bail palika pēc filmas Kukurūzas bērni skatīšanās. Brrr.. Tāpat pēc Zirnekļa. Pirms gulēšanas istabā baidījos nodzēst gaismu. Palīdu zem segas, izbāzu roku un tad ātri nospiedu slēdzi. Kukurūzas bērnus gan es vismaz trīs reizes noskatījos- tur tādi forši momenti.
- Miroņu zemi neredzēji? Tur pa visu zemi dzīvo zombiji, un daži cilvēki cīnās pret viņiem, lai paliktu dzīvi.
- Nē, to es neredzēju, bet par zombijiem ir arī citas filmas. Foršas! Kā tur tie miroņi izskatās! Pliki galvaskausi! Kā viņi ceļas no zemes! Mati stāvus slienas! Reizēm baidos, ka tikai arī man tumsā no aizmugures kāds neuzklūp! Labi, ka kapi tik tālu!
- Es vairākas reizes skatījos Dzelmi, Žokļus un Anakondu. Nu, tur gan ir īstās šausmas! Un viss liekas pa īstam. Milzīga haizivs, baigie zobi – kā zāģi, asinis, norautas rokas un kājas. Cilvēks bez galvas... Un kā tā anakonda viņus dzīvus rija! Redzams, kā cilvēks pa čūskas ķermeni aizbīdas tālāk. Teiksi, arī pasaka? Bet ja nu džungļos patiešām tādas dzīvo? Un kā tas viss uzņemts! Super! Baigi patīk tādas filmas skatīties!
- Man arī! Gribētos tādu redzēt lielajā kino. Kur viss kā dzīvē. Trīs dimensijās. Tajā filmā, kuru redzēju, pērtiķi ar siekalām vien apspļaudīja.
- Tu ko!! Gribi sajusties kā anakondas vēderā? Tu jau tur nojūgsies!
- Nēē... Tā jau tikai filma... – saraustījusi plecu somas siksnu uz augšu, prātīgi novilka viena no man priekšā ejošajām meitenītēm.
- Tev bizei gumija pazudusi, – otra pēkšņi apstājās un atskatījās. – Žēl, man patika tās sirsniņas...
- Ai, man mājās vēl savādākas – rozā, – garlaikoti novilka pirmā, un atmeta pusizspūrušo biželi pār plecu...
- Rīt ieliksi tās? – pajautāja pirmā. – Šito jau vairs neatradīsi.

Pirmajā brīdī man abu otrklasnieču (ne vairāk) saruna šķita amizanti smieklīga – ar to, cik šīs sarunas sākuma daļa ļoti kontrastēja ar otro – visai bērnišķīgo. Cik nepiemērota tā bija diviem bižainiem meitēniem, kam vēl ne tik sen leļļu laiks aiz muguras. Manām ausīm visai nedabiski izklausījās smalkās balstiņās izrunātie vārdi – šausmene, zombiji, līķi...
Taču jau brīdi vēlāk sapratu: būtībā – tas ir visai dramatiski! Skumji un kaut kur pašos pamatos nepareizi. Ko tad šie bērni skatās televizorā? Cik zinu, šīs filmas rāda visai vēlu – jau bērniem guļamajā laikā...

Ak, jā, vēl jau ir videomagnetafoni un filmu nomas. Un visai plašs filmu piedāvājums veikalos. Iespējams, ka vecākus šīs spriedzes filmas patiešām aizrauj – kad skatoties ne mirkli nevar atslābt; kad filmas laikā vairākkārt ir neviļus jāiekliedzas, jāsatrūkstas krēslā, bet reizēm pat gribas aizvērt acis. Arī es tās reizēm skatos – tā viegli domās aiziet prom no ikdienas. Bieži aizrauj sižets un operatora darbs. Esmu redzējusi arī šīs, meiteņu nosauktās, filmas. Abu sarunā gan minētas tika vēl arī citas, bet to nosaukumus neatceros, jo nav bijusi izdevība un interese tās visas redzēt. Bija noprotams, ka abas meitenes ir īstas šausmu un spriedzes filmu speciālistes.

Kad es biju maza... Jā, bieži dzirdu šo teikuma sākumu un bieži lietoju pati ...Tad man vecmāmiņa lasīja pasakas, un es pārdzīvoju līdzi Īkstītei, skumu par septiņiem kazlēniem... Priecājos par to, kā ezis skriešanās sacensībās ar viltību uzveica lielīgo zaķi. Un vecmamma man stāstīja, ka labais vienmēr uzvar. Tās bija tādas visai saprotamas un, kā tolaik šķita, – īstas pasakas, jo citādu jau nebija. Arī tās rosināja fantāziju, bet atšķirībā no šīm, ko nu daļa bērnu skatās pirms aizmigšanas, ļāva mierīgi gulēt. Tad pasakas lasīšana bija tas pats, kas miega dziesmiņa.

Tagad, vienam otram bērnam pajautājot, vai māmiņa vai vecmāmiņa vakarā pirms aizmigšanas lasa pasaciņu vai nodzied dziesmiņu, redzu platas acis un izbrīnu – kāpēc?
Reklāmas televīzijā piespēlē rotaļīgu atbildi – „lai būtu par ko parunāt”. Lai bērni dzirdētu vecāku viedokli un skaidrojumu, lai neradītu aplamas SAVAS fantāzijas. Lai kāds neiedomātos, ka viņš patiešām var tā kā Betmens. Vai vēl kāds – ka supervaroņus jau nevar nogalināt. Lai pagalmā nespēlētu spiegu filmas un nespīdzinātu gūstekņus. Vai pavisam nevainīgi – lai nesadomātu kā Karlsons ar propelleri pastaigāties pa jumtiem...

Šis laiks ir dinamisks un steigas pilns, un maz atliek laika arī sarunām ģimenē. Ir vakara nogurums, nomāktība un ...vienaldzība. Varbūt akla paļāvība – nekur jau nepazudīs, nekas jau nenotiks. Un kaut kur tam visam pa vidu sākas uzticēšanās trūkums, kad bērnam vieglāk ir sarunāties ar draugiem un uzklausīt viņu spriedumus. Ietekmēties no tiem.
Arī no abu meiteņu sarunas sapratu – tie ir vecāku spriedumi un dialogu fragmenti, ko abas ir ielāgojušas. Viņu domas tikai veidojas. Arī fantāzijas un dzīves izpratne.
Pie visa tā – arī nervu sistēma. Vai bērnam vajadzīga šī spriedze, kas liek ieķerties dīvāna malā, pavilkt kājas zem sevis, ja nu kas, un baidīties istabā palikt tumsā? Kāds varbūt atbildēs – „Jā, protams, tas norūda. Dzīve ir nežēlīga.”

Bet es, pa ielu ejot, sev priekšā redzu mazu meitenīti ar visai nervozām roku kustībām – te saraustot piedurknes, te plucinot matu šķipsnas.
Ja man būtu tik mazs bērns, es kā māte gribētu, lai viņam naktī ir mierīgs miegs un sapņi, kas neliek pamosties.