IESAKĀM IZLASĪT!

Nikolas Džeinas Stīvensones „Modes vēsture” ir gan izsmeļoša uzziņu literatūra, gan aizraujošs stāsts par modes vēsturi. Tajā apskatīta pēdējo divu gadsimtu modes vēsture, kā arī sniegts ieskats 21. gadsimta modes mākslā. Grāmata piedāvā gan plašu tekstuālo materiālu un ilustrācijas par katru tērpa elementu, piemēram, kurpēm ar nagliņpapēdi, korseti, turnīru, tuniku u.c., gan spilgtāko modes dizaineru biogrāfijas: Īva Senlorāna, Koko Šaneles, Kristiana Diora, Žana Pola Gotjē u.c..
Te atradīsiet aprakstus par augsto modi un par karalaika tērpu, par glamūru, ielu stilu, čarlstona kleitu, parīzietes cepuri, par svinga un unisex stilu, triko un Bufalo kostīmiem u.c.. Atsevišķi apskatīta arī vīriešu mode dažādos laika posmos: katliņš un uzvalka parādīšanās, ar briljantīnu ieziesti mati un kabatlakatiņš kabatā, cilindrs un fraka utt.

Stefānijas Palmas un Urzulas Šolcas „Tava stila rokasgrāmatā” mudina izjust un izvērtēt sava ķermeņa proporcijas, kā arī pēc sejas un figūras noteikt savu tipu. Tā māca piemērot apģērbu, rotas un aksesuārus savam augumam, gadalaikam un noskaņai. Grāmatas autores stāsta par stila līdzsvaru, harmonijas un kontrastu veidošanu, personisko krāsu termometru, skaidro, kā izbaudīt audumu un savaldīt haosu jūsu drēbju skapī. Stila tests jeb efekta ābece palīdzēs izdarīt izvēli – kā ģērbties, lai izskatītos atvērta, draudzīga, dzīvespriecīga, erotiska, maiga, noslēpumaina, pašapzinīga, uzticama u.c. ieteikumi.

Ingas Riekstiņas praktisko padomu grāmata „Konfekšu pušķi” sniedz lieliskas idejas, kā pagatavot saldas un skaistas dāvanas visām dzīves situācijām. Grāmatiņā stāstīts par materiāliem un instrumentiem, kas nepieciešami darbam, paskaidrota konfekšu stiprināšana, kā arī ieteikti daudz un dažādi ziedu, pušķu un kompozīciju veidi, piem., kā izveidot magoni, margrietiņu, rozi, saulespuķi, pušķi tējas un kafijas cienītājiem, vīnogu ķekaru, ananāsu, torti, mašīnu u.c. interesantas dāvanas.

Tatjanas Prosņakovas grāmatā „Papīra figūriņas” iepazīstina ar ķīniešu moduļu origami jeb 3D origami vai trīsstūrīšu origami. Autore to dēvē par moduļu konstruktoru, kurā pēc dažu savienošanas paņēmienu apgūšanas var radīt visdažādākās figūras – dzīvniekus, augus, cilvēkus, ēkas un daudz kā cita. Ikvienu grāmatā minēto figūru var izveidot patstāvīgi, pateicoties sīkiem aprakstiem un zīmējumiem. Te atradīsiet vairākus gulbja gatavošanas variantus, ieteikumus, kā pagatavot pūcēnu, taureni, laimes putnu, zemeni, dažādus ziedus, salavecīti, sniegavīriņu, burvju torti un veiksmes kuģi. Turklāt moduļiem var izmantot jebkuru papīru – pat vecus žurnālus, un tas ir darbs, ko var darīt kopā.

Suņu apģērbs mūsdienās ir ne tikai jauns modes attīstības virziens, bet arī ikdienas nepieciešamība gan pavisam maziem, gan vidēja un liela auguma suņiem, ko daba nav apveltījusi ar siltu un biezu kažoku. Jeļenas Judinas grāmatā „Tērps tavam sunim” apkopotas unikālas piegrieztnes un modeļu apraksti, sniegtas norādes, kā pareizi noņemt mērus un aprēķināt nepieciešamo valdziņu skaitu. Ja protat adīt, savam mīlulim varat izveidot modernu un ērtu tērpu kolekciju: apmetņus un pončo, vestes un kleitas, džemperus un kombinezonus, pat cepurītes un zābaciņus. Viss pēc jūsu izvēles – silti un mazliet amizanti jūsu sunim: veste ar rakstu joslām un bezrocis ar bārkstīm, džemperis „Dendijs” un kleita „Grietiņa” cepures ar atloku un pušķīti, paklājiņš „Suņa prieks” u.c..

Dereka Fagerstrēma un Lorīnas Smitas bagātīgi ilustrētajā grāmatā „Skaties un dari” apkopti 500 padomi visiem dzīves gadījumiem no ikdienas līdz eksotikai. Šī grāmata ir paredzēta izglītošanai, izklaidei un šad tad – pārsteigšanai. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, neapšaubāmi ir nepieciešamas vienkāršas instrukcijas, kurās soli pa solim aprakstīts, kā izveidot CD spoguļbumbu, kā radīt skaņu efektus un paņemt rokās ezi.
Grāmatā atradīsiet ieteikumus, kā nolobīt granātābolu un sagriezt ananāsu, kā pareizi pagatavot boli un uzlikt kafijai piena cepurīti, kā izveidot retro ondulācijas un dredus, kā pareizi izkāpt no auto minisvārkos un kā mutē sasiet ķiršu kauliņus, kā flirtēt ar īsziņu simboliem un e-pasta simboliem, kā sasiet mezglā cigareti, kā uzkopt dzīvokli un uzbūvēt jauku namiņu kokā, kā pārvietoties pa džungļiem un izvairīties no moskītiem, u.c. interesanti ilustrēti padomi.

Džefrija Badvērta grāmatā „Mezgli” apkopoti vairāk nekā 90 klasisko mezglu, cilpu un vijumu apraksti, 600 krāsaini fotoattēli, kas papildināti ar detalizētām instrukcijām. Te atradīsiet savienojošos, piestiprinājuma, speciālos un apļveida mezglus alpīnistiem, makšķerniekiem, burātājiem, ugunsdzēsējiem, aktivitātēm dabā u.c.. Te atradīsiet ilustrētus ieteikumus, kā iesiet muciņu un dēli, kā izveidot četru grīstu apaļo pīni un vienkāršo ķēdi, kā sasiet laimes un zagļa mezglu, šotmezglu un buliņu u.c.. Grāmatā arī izsmeļoša informācija par dažādām virvēm un auklām, to kopšanu un pārrāvuma izturību.

Kā aizraujošs romāns lasās Česa Ņūkija- Bērdena grāmata „Maikls Džeksons. Leģenda. 1958-2009”. Respektējot atmiņas par Popmūzikas karali, kas pārdevis 750 miljonus albumu un piesaistījis publiku visā pasaulē, autors laužas cauri mītiem un baumām un atklāj mūziķa patieso portretu. Grāmatā uzzinām daudz neparasta, kas varbūt līdz šim palicis nepamanīts un nesaprasts. Interesanti, ka 1984.g. kāds britu žurnāls M.Džeksonu ierindojis „Desmit ķerto” topā. Nākamajā gadā mūziķis ieguvis jaunu dzīvesdraugu – šimpanzi vārdā Burbulis, ar kuru turpmākajos gados bijis nešķirams. Bieži vien abi esot redzēti ģērbušies vienādās drēbēs, bet reizēm Maikls mēdzis parādīties sabiedrībā ar gorillas masku galvā. Dziedātājam allaž paticis maskēties.

Grāmata „37 stāsti par Kārli” ir piemineklis izcilajam hokejistam – Dzelzs vīram – Kārlim Skrastiņam, puisim, kurš agri atrada savu aicinājumu, sasniedza savu mērķi un atstāja par sevi daudz labu atmiņu. Grāmatas autoru grupa aptaujājusi radus un draugus, komandas biedrus un trenerus, un nu 37 stāstos iepazīstina ar Kārli, kuru it kā zinājām, bet nepazinām. Būdams vienkāršs un konsekvents savā rīcībā, viņš prata būt ne sevi, ne pretiniekus nesaudzējošs džentlmenis hokeja laukumos gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā.

Bruno Šulca grāmatā „Velokāpiens Muztagatā” ir apliecinājums milzīgam gribasspēkam. Bruno Šulcs ir inžnieris-mehāniķis, kura aizraušanās ir speciālu divriteņu konstruēšana. Ar tiem viņš kāpj augstos un ledājiem klātos kalnos, lai veiktu nobraucienus. 1996.gadā, kad Bruno mēģināja nobraukt no Eiropas augstākā kalna Elbrusa virsotnes, viņu no bojāejas paglāba tikai brīnums un drauga pašaizliedzīgā rīcība. Par šo piedzīvojumu tapa grāmata „UzdrīkstēšanāsBūtPašamSev”.
Pēc negadījuma Bruno no sava bīstamā vaļasprieka neatkāpās, vēl vairāk – viņš izvirzīja augstāku mērķi – pārspēt Ginesa rekordu, veicot nobraucienu no 7546 m augstās Muztagatas virsotnes Ķīnā. Šajā grāmatā Bruno stāsta kā viņam tas izdevās, ko devis un ko prasījis ceļš uz mērķi, uz sava Sapņa īstenošanu.

LATVIEŠU DAIĻLITERATŪRA

Kristīnes Mucinieces grāmatas sērijā „Eņģeļu acis” - „Kristālu glabātāji” un „Vēstules” - domātas jebkura vecuma lasītājam, kas grib un prot saskatīt gaišo un neparasto visā, kas ir ap mums.
„Kristālu glabātājos” Amanda kopā ar draugu Stefanu nejauši šķērsoja laika robežu un nonāca pasaulē, kurā nācās piedzīvot gan pārsteidzošas garīgas atklāsmes, gan iekļūt dažādos piedzīvojumos. Tur viņi sastapa Neu, kura jauniešiem mācīja ieklausīties klusumā, uztvert Visumā esošo enerģiju un sajust to milzīgo spēku, kas katram cilvēkam iet caur sirdi,- mīlestības spēku.
Otrajā grāmatā „Vēstules” šo līdzsvara meklēšanas ceļu iziet Alekss, - lai saprastu, ka viss ir jāuztver kā VIENS vesels, un pašam sevi – kā daļu no tā visa, neatdalāmu daļu. Tēva rosināts, Alekss dodas ekspedīcijā uz vienu no Dievu pilsētām. Tur pavisam nejauši, kopā ar kalniešu pusi Hosē, viņš šķērso laika robežu. Viņpus Vārtiem, kas savieno divas pasaules, atrodas Saules pilsēta, Spēka vieta. Tur, iekuļoties dažādos negaidītos piedzīvojumos, viņi apgūst jaunas prasmes – būt atvērtiem, labestīgiem un mieru mīlošiem.
„Reizēm, lai saskatītu Gaismu, ir jānokāpj vislielākajā tumsā. Un tad, pēc atgriešanās, cilvēks atrod savu Spēku un ir daudzkārt stiprāks.”

Tiem, kuriem patīk zinātniskā fantastika, interesants būs Ellenas Landaras (1987) romāns „Digitālo neaizmirstulīšu lauks”. Romāna ideja viņai radusies no sapņa, kurā autore redzējusi puisi uz liddēļa planējam starp augstceltnēm. Viņas radītajā pasaulē pārvietošanās ar liddēli nav nekas neparasts – tāpat kā bioaparāts, ar kādu Nikonas pilsētā tiek apveltīts katrs jaundzimušais. Meitenes Airī dzīve, kas līdz šim ritējusi visai ierastās sliedēs, kādā dienā tiek sagrauta. Negaidīti satiktie noslēpumainie cilvēki liek viņai dzīvi ieraudzīt citām acīm. Turpmākie notikumi pierāda, ka cilvēkus, kuriem ir bioaparāts, var ne tikai kontrolēt, bet arī izdzēst atmiņu failus un pārprogrammēt.

Lauras Dreižes romāns „Laimes monitorings” ir saistoši uzrakstīta fantāzija par mūsu planētas nākotni digitālajā laikmetā. Pilsētā, kur viss tiek pārvaldīts un kontrolēts, nelegāli darbojas jauniešu grupiņa, kura aizrāvusies ar savdabīgu nodarbi – mēģināt notvert noslēpumaino autobusiņu, kurš novēro, kuri cilvēki ir nelaimīgi, un ar savu parādīšanos it kā aizslauka viņu ciešanas,- kā atkritumus. Laimes monitorings – tā šo procesu dēvē jaunieši. Arī Brendons vēlas to apturēt un izpētīt, taču viņa māsa Eiverija pret to iebilst un meklē palīdzību pie komandas. Šī sacensība atklāj gan jauniešu sarežģītās attiecības – konkurenci, brāļu naidu, pirmo mīlestību, kā arī pastāvošās iekārtas netaisnību.

Lauras Dreižes spriedzes romānā „Naktstauriņš” divdesmitgadīgajai Robinai nākas piedzīvot patiesas šausmas. Vispirms jau – viņai piemītošās paranormālās spējas rada ne tikai neparedzamas un mīklainas versijas, bet ik pa laikam rada nežēlīgas galvassāpes. Šie redzējumi, darbs policijas iecirknī, neizskaidrojami nelaimes gadījumi, noziegumi un vajāšanas policijas iecirknī liek Robinai saprast, ka pasaule ir nežēlīga. Tam visam pa vidu nenotveramais sērijveida slepkava, kurš tikpat labi var būt arī plaši pazīstams ārsts.

Kristīnes Ulbergas „Zaļā Vārna” ir stāsts par to, cik ļoti mēs vēlamies, lai mūs saprastu un pieņemtu, un tāpēc izmisīgi pielāgojamies, reizēm pat vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Tādā situācijā kādudien attopas arī romāna galvenā varone, atskāršot, ka mietpilsoniski rāmajā dzīvē šķietami pilnībā ir zaudējusi pašu svarīgāko - pati sevi. Bet, par laimi, viņai ir Zaļā Vārna, un tieši Zaļā Vārna padara šo sevis meklēšanas un atrašanas stāstu par dzīvi apliecinošu.
"Visi zina, ka zaļās vārnas ir reti sastopami putni. Taču ir arī Zaļā Vārna, vienīgais eksemplārs pasaulē - īpatnējs, lāgiem neganti ironisks un varbūt mazliet ērcinošs, bet kopumā itin labdabīgs radījums. Tiesa, nav viegli viņu ieraudzīt, bet, ja tomēr paveicas, ar prātu grūti pieņemt Zaļās Vārnas esamību, toties, ja izdodas arī tas, dzīve mainās. Vientuļie vairs nav tik vientuļi, skumjie - tik skumji, un arī esamība rādās gaišākos toņos. Kristīnes Ulbergas romāna varonei, spogulī skatoties, paveicas atrast Zaļo Vārnu - un ne tikai atrast, bet arī tuvāk viņu iepazīt," tā Guntis Berelis.

Līgas Knēziņas grāmatiņa „SMS” būs interesanta tiem, kas sūta īsziņas, jo izrādās – tās var būt ne tikai vienkāršas un ikdienišķas, bet arī asprātīgas un filozofiskas. Grāmata tapusi no sapņu, cerību un kaislību gabaliņiem, iemūžinātu mirkļu fotogrāfijām un noskaņu melodijām. Tas ir stāsts par iemīlēšanos, vilšanos, cerībām un bailēm sievietes ceļā uz laimi. Stāsts kā puzle. Grāmata „SMS” ir papildināta ar Maijas Knēziņas pirmo mūzikas albūmu „Augusts”, kas ir neatņemama grāmatas sastāvdaļa un veido grāmatas „SMS” muzikālo noskaņu.
< Pavasaris sākas. Labprāt būtu tev blakus, nevis sauļotos monitora sniegā.
< Jūtu tevi blakus un nospiežu lifta pogu uz rītdienu…
< Labrīt! Nē, labvakar! Te es, mesidžs, atskrēju, un nu es iešu gulēt tavas auss auskara caurumā! Lbnakti.
< Šodien mazliet skumji uz mani paskatījās tava zobu birstīte, starp dvieļiem paslepeni nopūtās tavs aizdāvinātais ziepju gabals..

Sandras Vensko „Vēstules naktssargam” ir dienasgrāmatas formā sarakstīts īsprozas darbs par savstarpējām attiecībām, par to niansēm dažādos dzīves posmos. Tā ir atklāta saruna par vientulību, par divvientulības robežām un to pārvarēšanu vai pieņemšanu. Katrs teikums šajā krājumā ir aizdomāšanās vērts domu grauds.
< Vienīgais, ko cilvēks var iedot otram cilvēkam, - gaismu no sevis – un kļūt divtik bagātāks došanas priekā pie beznosacījuma mīlestības galda.
< Ir tikai jādzird, ka otram sāp. Mainīt sāpju statusu nevar, tikai izdomāt savu dzīvi katru reizi no jauna.
< Viss ir iekšpusē. Un tā ir labāk. Nevienu nekaitinot, vienkārši esmu. Ja gribat atnākt – pieklauvējiet vai paklaudziniet ar klabeklīti – roktura ārpusē nav.
< Klusēšana ir zelts. Runāšana ir rūsa.

Grāmata „Rīga- Pekina jeb ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā” aprakstīti aktrises Ilonas Balodes un mūziķa Rolanda Ūdra patiešām saistošie, jautrie, trakie un neticamie piedzīvojumi ceļā no Rīgas līdz Pekinai 7 mēnešu garumā16 valstīs: Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Slovēnijā, Horvātijā, Serbijā, Bulgārijā, Turcijā, Gruzijā, Armēnijā, Pakistānā, Indijā, Nepālā, Tibetā un Ķīnā. Ceļojums sanācis diezgan netradicionāls – abiem bez finansiāliem iekrājumiem, paļaujoties uz veiksmi, ļaužu labvēlību un savu izturību. Šajā laikā viņi izbaudījuši visas dzīves krāsas – dzīvodami gan kā noplukuši klaidoņi, gan kā karaļi - izbaudījuši ielu un klubu muzikantu dzīvi, gulējuši viesnīcās, pludmalēs, parkos un vilcienu stacijās. Satikuši milzum daudz dažādu cilvēku, iepazinuši Kaukāza pretrunas, hindu un musulmaņu dīvainības, kā arī Ķīnas sociālisma varas priekšrocības.

ĀRZEMJU DAIĻLITERATŪRA

Urzulas Poznanski aizraujošais trilleris „Erebos” patiks ne tikai kaislīgiem datorspēļu faniem, bet arī viņu vecākiem. Erebos ir datorspēle, kas skolā tiek izplatīta no rokas rokā. Tās noteikumi ir strikti: iespēja spēlēt Erebos tiek dota tikai vienu reizi un vienatnē. Pat to nevienam nedrīkst stāstīt. To, kurš pārkāpju noteikumus vai neizpilda uzdevumus, spēle izslēdz, un otrreiz to spēlēt nav iespējams. Neparasti ir tas, ka pat reālajā dzīvē tā dala uzdevumus – sarunājas ar spēlētājiem, pārbauda, vēro un draud. Spēlei Erebos ir mērķis – tā grib nogalināt. Romāns spilgti parāda, cik vienkārši un nemanāmi datorspēles rada atkarību, cik bīstamas tās var būt cilvēka dzīvībai.

Amerikāņu rakstnieka Patrika Nesa triloģija „Haosa spēle” pasaulē iemantojusi tikpat lielu popularitāti, cik Suzenas Kolinsas „Bada spēļu” cikls. Jau pirmā grāmata „Nazis, ko neatlaist” pārsteidz ar ļoti aizraujošo un oriģinālo sižetu. Prentistaunā ikviens dzird otra domas kā nepārtrauktu troksni, tur nav noslēpumu un klusuma. Tiki mēnesi pirms savas dzimšanas dienas, kurā Todam jākļūst par vīru, viņš nejauši sastop pilnīgu klusumu. Un sastop Violu, meiteni, kuras gaisa kuģis pusceļā uz jaunās pasaules meklējumiem avarējis purvā. Uz vietas palikt viņi nedrīkst, jo abus vajā Pretnistautas vīri, tāpēc jaunieši uzsāk bīstamu piedzīvojumu un pārbaudījumu pilnu ceļu uz Patvērumu.
Otrajā grāmatā „Jautājums un atbilde” Tods un nāvīgi ievainotā Viola ir nonākuši Patvērumā, tomēr cerēto mieru un brīvību tur negūst – pilsētu ir iekarojis viņu niknākais ienaidnieks. Ieslodzījumā Tods ir spiests pakļauties kārtībai, kādu ieviesis mērs, un mieru viņam nedod jautājums – kas noticis ar Violu…

Megijas Stīvoteras romānā „Trīsas” lasām par Greisu un Semu, kurš lielāko dzīves daļu pavada vilka izskatā. Kad beidzot viņi viens otram atzīstas savās jūtās, Semam jācenšas palikt cilvēka veidolā, bet Greisai - viņam palīdzēt.Triloģijas otrajā romānā „Svārstības” Greisai, Semam un Koulam dzīve ir pastāvīga cīņa starp diviem spēkiem – vilka un cilvēka. Arī vilkača Koula pagātne izrādās briesmīgu notikumu pilna, un pieņemt dzīvi vilka ādā nav nemaz tik viegli. Lai varētu palikt kopā ar Greisu, Semam jānoslēdz rēķini ar vilkača pagātni.

Kendaisas Bušnelas grāmatā „Vasara un lielpilsēta” turpinās romānā „Kerijas dienasgrāmatas”’ attēlotās mazpilsētas meitenes Kerijas gaitas. Jaunajā romānā redzam, cik viegli Kerija no pelēkā lauku zvirbuļa pārvēršas par personību, par kādu vienmēr vēlējusies kļūt. Dzīvojot pārapdzīvotajā Ņujorkā, viņa saprot, ka dzīve tur ir daudz sarežģītāka, nekā meitene bija iedomājusies. Tomēr šeit viņa iepazīstas ar savām nākotnē labākajām draudzenēm – Samantu un Mirandu, un ar viņu palīdzību ātri vien pārvēršas par vienu no Ņujorkas modes ikonām – Keriju Bredšovu.

Amerikāņu rakstniece Vanesas Difenbau romānā „Ziedu valoda” līdzās ziedu skaistumam dzīvo nepakļāvīgā, atturīgā un „dzelkšņainā” astoņpadsmitgadīgā Viktorija Džounsa. Aizverot pēdējo grāmatas lappusi, meitenes dzīvesstāsts ilgi paliek atmiņā – kaut vai tāpēc, ka tēlotā bezpajumtnieces dzīve liek aizdomāties par dzīves skarbo pusi.
Karalienes Viktorijas laikos ziedu valodu izmantoja emociju paušanai: acālija – trausla un gaistoša kaisle, sarkana roze – mīlestība, sniegpulkstenīte – mierinājums un cerība, tulpe – atzīšanās mīlestībā... Arī Viktorija cenšas sazināties ar apkārtējo pasauli ziedu valodā. Viņa neuzticas nevienam, viņa izvairās gan no savām, gan citu cilvēku jūtu izpausmē un vārdiem, viņa baidās atcerēties savu sāpīgo pagātni. Tomēr Viktorijai piemīt unikāla spēja - viņas veidotie ziedu pušķi sniedz cilvēkiem prieku un dziedina viņu dvēseli. Tad Viktorijas dzīvē ienāk mīlestība…

Natašas Kampušas grāmata „3096 dienas” ir autobiogrāfisks darbs. Nataša, 10 gadus veca austriešu skolniece, 1996.gadā tika nolaupīta ceļā uz skolu. Telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils viņu ievilka savā preču piegādes mikroautobusā un pēc tam astoņus gadus jeb 3096 dienas meiteni turēja gūstā savas mājas pagrabā.
„Nepilnu piecu kvadrātmetru šaura telpa. Vienpadsmit kubikmetru gaisa. Es kā tīģeris krātiņā staigāju no sienas līdz sienai. Jutos kā iekonservēta šai pazemes seifa šaurībā,” atceras Nataša.
Viņa izbēga 18 gadu vecumā, nesalauzta un neiznīcināta. Natašas vārds izskanēja visā pasaulē. Daudzi nespēja un nespēj saprast, kā no mazās, pagrabā ieslodzītās, sistās, badā mērdētās un pazemotās meitenes varēja izaugt tik garīgi stipra, intelektuāla, sevi cienoša meitene. Šis gara spēks dzina izmisumā viņas paverdzinātāju Priklopilu, kurš, kā pati Nataša atzīst, brīžiem pats esot bijis žēlojams.

Grāmata „Debesis ir!” lasītājam ļauj ielūkoties tur, kur „neviens nav vecs un nevalkā brilles”. Par trīsgadīgā Koltona pēcnāves pieredzi, saglabājot bērna vienkāršo valodu, grāmatā stāsta viņa tēvs Tods Bērpo.
Kad trīsgadīgais Koltons iztur smagu operāciju, pārdzīvo klīnisko nāvi, vecāki jūtas laimīgi un pateicīgi. Taču turpmākajos mēnešos viņi uzzina ko negaidītu – Koltons atklāj, ka operācijas laikā esot pametis ķermeni un viesojies Debesīs. Bērnišķīgi atklāti un vaļsirdīgi viņš stāsta par tikšanos ar aizsaulē aizgājušajiem ģimenes locekļiem, sīki apraksta Jēzu, eņģeļus un to, cik „liels, liels” ir Dievs un „cik ļoti Viņš mūs mīl”. Stāsts ir patiesi saistošs ieskats Debesīs, tas no jauna apstiprina, cik svarīga mūsu dzīvē ir ticība – gan bērniem, gan pieaugušajiem, un rosina uz pārdomām pat tos, kas par pēcnāves dzīvi vēl nav domājuši.

Lorenas Oliveras romāns „Delīrijs” pārsteidz. Lēna Heloveja dzīvo laikā un zemē, kur zinātnieki atklājuši kā izskaust mīlestību, jo mīlestība ir nāvējoša slimība – tu mirsti gan tad, ja tev tā ir, gan tad, ja tev tās nav. Tāpēc valdība ir izdevusi rīkojumu, kas paredz, veikt dziedniecības procedūru visiem, kuri sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Lēna vienmēr ir gaidījusi šo dienu, jo dzīve bez mīlestības solās būt bez sāpēm – droša, paredzama un laimīga. Taču, kad līdz procedūrai atlikušas nedaudz dienas, viņa satiek Aleksi. Un iemīlas… Aleksis zina, kā apiet komandanta stundu uz zina ceļu uz Mežonīgo zemi.

Džeimija Forda smeldzīgajā romānā „Keiko” paralēli risinās divas stāsta līnijas – vienā no tām Henrijam Lī ir piecdesmit seši gadi un viņš atkal stāv pie viesnīcas „Panama”. Tālajā 1942.gadā tā kā robežstabs slējās starp Sietlas ķīniešu kvartālu un Nikonmači – japāņu kvartālu, diviem senā pasaules konflikta priekšposteņiem. Otrā sižeta līnija stāsta par Henrija bērnību, kad viņam ir divpadsmit un viņš pirmo reizi uzaicinājis uz randiņu Keiko. Šodien tas šķiet kā sens sapnis, vai tomēr ne? Vecajā viesnīcā, iespējams, glabājas kas vairāk par atmiņām.
Kad tēvs jau mazotnē Henrijam liek mācīties angļu valodu, Henrijs spītīgi apgalvo: „Es esmu ķīnietis.” Skolā viņš ir svešs un neiederīgs. Tikpat neiederīgs kā Keiko, mazā japāņu meitene. Abi kopā viņi slepeni dodas uz džeza klubu, kur pirmoreiz uzstāsies Šeldons, abi kopā klausās plati, kurā ierakstīta viņiem veltītā dziesma, abi kopā… Henrijs un Keiko mīl viens otru, bet laiks un liktenis viņus izšķir. Ir 1942.gads, ir karš, un visi japāņi tiek izvesti no Sietlas.

Ketrīnas Stoketas saistoši uzrakstītajā romānā „Kalpone” - Džeksonas pilsēta, 1962.gads. Tas ir laiks, kad Dienvidu štatos sabiedrība vēl dalās divās pilnīgi nošķirtās daļās – baltajos un melnādainajos. Romāna varones dzīvo atšķirīgas dzīves un tomēr – vienā pilsētā, un pat lielu daļu dienas pavada zem viena jumta. Dzīvesgudrā, tumšādainā kalpone Eibilīna, viegli atrod darbu pie baltajiem, un auklē jau septiņpadsmito balto bērnu, savukārt viņas draudzene Minija savas asās mēles dēļ kārtējo reizi zaudē kalpones darbu. Mis Līfolte izdomā, ka baltajiem un melnajiem neklājas izmantot vienu un to pašu tualeti. Domas dalās. Divdesmitgadīgā Skītere cenšas pierunāt melnādainās kalpones publicēt savus dzīvesstāstus, pārkāpjot laikmeta radītos ierobežojumus.

Angļu rakstnieka Stīva Dž.Votsona spriedzes romāns „Pirms es aizeju gulēt” liek apzināties, ka atmiņas ir nozīmīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Ko darīt, ja katru reizi, aizejot gulēt, viss tiek aizmirsts, pazaudēts? Pašas vārds, ģimene, identitāte, pagātne. Ik rītu, paskatoties spogulī, sveša šķiet pat pašas seja. Apkārtējā pasaule ir nepazīstama un biedējoša, cilvēki - sveši. Kā saprast – kuram drīkst uzticēties, kuram ne. Kā atgūt to dzīves posmu, par kuru atmiņās ir tikai tukšs laukums.
Visam cauri jautājums pašam sev – kas paliek pāri, kad pazaudē sevi, savu pagātni?

Mihaila Šiškina romāns vēstuļu formā „Vēstulnieks” ir mīlestības caurstrāvots, atklāts, smeldzīgs un skarbs darbs. Tā sākumā divi jauni un iemīlējušies cilvēki savu šķiršanās laiku izdzīvo vēstulēs. Tās ir mīlestības pilnas, pat sentimentālas ar ļoti intīmām un emocionālām atmiņām par kādas vasaras kaisles pilnām dienām, pirms Volodja devās karā, bet Aleksandra palika savā ikdienā, sapņojot par tikšanās brīdi. Pamazām abu dzīve kļūst skarbāka, un sāpīgākas un atklātākas kļūt arī abu vēstules. Kara šausmas nākas izdzīvot abiem. Un tomēr tā nav grāmata par karu un nāvi, un tas nav arī vienkāršs mīlas stāsts vēstulēs.
Mairas Asares brīnišķīgais tulkojums izceļ autora pausto domu - „Adresātu nesasniedz tikai neuzrakstītas vēstules”. Katrs uzrakstītais vārds atrod īsto adresātu.
< Laimei vajadzīgi liecinieki. Pa īstam laimīgs var justies, tikai saņemot kādu apstiprinājumu, ja ne skatienu, tad pieskārienu, ja ne klātbūtni, tad vismaz prombūtni. Spilvenu, piedurkni, pogu.
< Es zinu, ka es esmu, bet man visu laiku vajadzīgi pierādījumi, pieskārieni. Bez tevis es esmu tukša pidžama, kas nomesta uz krēsla.
< Jo ilgāk tevis nav man blakus, jo vairāk tu kļūsti par daļu no manis. Reizēm pati vairs nesaprotu, kur beidzies tu un kur sākos es. 

Mārtiņa Freimaņa darbu krājums „Cilvēks parastais un viņa dienasgrāmata” interesants ne tikai ar viņa dzeju, bet arī ar piezīmēm uz paša sarakstītās grāmatas lapaspušu malām. Pirms dažiem gadiem, domādams par otrās dzejas grāmatas izdošanu, Freimanis uzrunājis vairākus draugus – piedalīties tās tapšanā. Uzdevums – aprakstīt vienu dienu savā mūžā. Parasta cilvēka parastu dienu.
Sekojot dzejnieka idejai, grāmata veidota, par pamatu ņemot dzeju, Mārtiņa Freimaņa dienasgrāmatu un viņa draugu tekstus. Šajā krājumiņā par vienu dienu savā mūžā stāsta arī Zanda Štrausa, Ligita Vilka, Rūta un Lauris Reiniks, Aleksandra Kurusova.
Grāmatā Mārtiņa Freimaņa domas:
< Nenovērtē savus draugus par zemu, beigās var izrādīties, ka viņi patiešām ir tavi draugi.
< Maksimāli maz vienaldzības, nenormāli daudz uzticības un taupības režīmā lietotas mīlestības – viss, kas nepieciešams, lai svinētu dzīvi mūža garumā un kopā.
< Ir tik viegli sašvīkot
otra dzīvi ar svītrām savējām
un kas – ja nedzēšas
nav jau vairs manējās 

Lasīšanas veicināšanas programma „BĒRNU UN JAUNIEŠU ŽŪRIJA” arī šogad aicina jaunos lasītājus iesaistīties grāmatu kolekcijas vērtēšanā. 8.-12.klases skolēniem - Jauniešu žūrijai - ieteiktas 5 grāmatas.

Andra Akmentiņa dzejas izlasē „Zemeņu blūzs” iekļauti gan dzejoļi no iepriekš izdotajām grāmatām, gan vēl nepublicēti. Starp nodaļām ir dziesmas ar akordiem, un autors domā, ka tie rosinās jaunos bardus ne tikai iedziļināties esošajos paraugos, bet arī tos pilnveidot. „Ceru, ka cilvēks, kuram patiks šī grāmata, atradīs šeit nevis vārdu virknes, bet gan iedvesmu kaut ko iesākt ar savu dzīvi – iet laukā, redzēt saullēktu, simt pirmo reizi kļūdīties un mēģināt vēl.

Ilzes Eņģeles grāmata „75 dienas” ir fantāzija par mūsu planētas nākotni digitālajā laikmetā. Ir 21.gadsimta nogale – digitālais laikmets. Pār pasauli valda globalizācija, pār ikdienu – visu zinošai Lieldators. Mode mainās ne pa dienām, bet stundām, izskata maiņa gēnu līmenī ir lēts pakalpojums. Cilvēki meklē arvien jaunas izklaides.
Meitenes Heidi sapnis ir no zemākajiem sabiedrības slāņiem nokļūt Metropolē, no kuras, šķiet, paveras ceļš uz bezrūpīgu dzīvi. Viņa alkst karjeras, ietekmīgu draugu, mīlestības. Un tā septiņdesmit piecu dienu laikā viņa izdzīvo veselu mūžu. Bīstami piedzīvojumi seko cits citam, tomēr galvenā lēmuma pieņemšana vēl priekšā.

Amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāns „Starp pelēkiem toņiem” skaudri un nesaudzīgi stāsta par okupantu zvērībām Otrā pasaules kara beigās. Romāna sižets sākas dramatiskajā 1941.gadā, kad sagruva daudzu cilvēku dzīves plāni. Arī piecpadsmitgadīgā lietuviešu meitene Līna sapņoja par iestāšanos mākslas skolā, bet tad kādu nakti viņas mājās ielauzās čekisti, lai viņu kopā ar māti un jaunāko brāli deportētu uz Sibīriju. Divpadsmit gadus Līna iet šo moku ceļu, kurā necilvēciskos apstākļos izdzīvot palīdz tikai stipra griba un cerība. Visu pieredzēto viņa iemūžina zīmējumos un atmiņu pierakstos un ļoti riskē, nododama tos tālāk, cerot, ka tie, iedami no rokas rokā, sasniegs tēvu, kurš ieslodzīts cietumā. Līna nepadodas un bezbailīgi cīnās par izdzīvošanu apstākļos, kuros, šķiet, nav iespējams izdzīvot...

Jauniešu žūrijā šogad arī senāk izdotā angļu autores Alises Kuiperes neparastā grāmata „Dzīve uz ledusskapja durvīm”. Tas ir diezgan lakonisks un tomēr bezgala aizkustinošs mātes un meitas attiecību portrets viena gada garumā. Lakonisks, jo dzīves steigas skubināts. Lakonisks, jo grāmatas sižetu veido īsas piezīmes uz ledusskapja durvīm. Reizēm tik īsas, kādas gan jau arī jums ir nācies rakstīt - „negaidi, būšu vēlu”, bet reizēm - vesels stāsts, izlasāms un nojaušams starp rindiņām. Šīs piezīmju lapiņas uz ledusskapja durvīm brīnišķīgi atklāj, cik svarīgi ir apzināties un sajust otru cilvēku sev blakus, pat viņu neredzot un nesatiekot.
Domāju, ka šo grāmatu ir svarīgi izlasīt ne tikai meitām un mammām. Tā liks aizdomāties - cik uzmanīgs esmu pret saviem mīļajiem? Varbūt labāk šodienas steigu nolikt pie malas un pusstundu veltīt sirsnīgām sarunām.

 Šogad līdztekus „Bērnu un jauniešu žūrijai” darbojas arī „Vecāku žūrija”, jo lasīšana nav iedomājama bez ģimenes atbalsta. Vecāku žūrijā ieteiktas 4 grāmatas, atstājot iespēju kā piekto lasīt jebkuru grāmatu no Bērnu un jauniešu žūrijas kolekcijas. Šīs četras Bērnu literatūras centrs atzinis par svarīgām pieaugušajiem un vēlas, lai tās tiktu izlasītas un apspriestas.

Džordi Sjerra i Fabra ir ievērojams spāņu bērnu un jauniešu rakstnieks. Viņa veikumu sarakstā ir vairāk nekā 400 darbu, kas izceļas ar tematikas dažādību. Grāmata „Kafka un ceļojošā lelle” tiek ierindota aizvadītās desmitgades izcilāko 10 grāmatu skaitā. Tā ir ne tikai izcils bērnu un jauniešu literatūras paraugs, bet arī aizraujošs stāsts pieaugušajiem.
Francs Kafka, pastaigājoties par parku Berlīnē, satiek meiteni, kas pazaudējusi savu lelli. Lai nomierinātu mazo, rakstnieks izgudro neparastu stāstu par to, kā lelle devusies ceļojumā un sūta vēstules mazajai saimniecei. Kafka kļūst par leļļu pastnieku. Trīs nedēļu garumā viņš nenoguris piegādā meitenei vēstules, kurās lelle sūta meitenei savu mīlestību, izskaidro prombūtni un stāsta par ceļojumiem un piedzīvojumiem tuvās un tālās zemēs.
Meistarīgi veidoto stāstījumu patiesi saistošu dara aizraujošie leļļu pastnieka un meitenes dialogi.

Marka Hedona romāns „Savādais atgadījums ar suni naktī” ir viens no tiem spilgtajiem stāstiem, kas atstāj ilgstošu emocionālu iespaidu. Lai arī autors to it kā rakstījis pieaugušajiem, tomēr romāns ir interesants arī pusaudžiem un jauniešiem, jo tā stāstītājs ir piecpadsmitgadīgs zēns.
Kristofers ir zēns ar īpašam vajadzībām, un īpaša ir arī viņa iekšējā pasaule, kuru ne katrs spēj un prot pieņemt. Kopā ar tēvu viņš dzīvo nelielā Anglijas pilsētiņā. Kristoferam lieliski padodas matemātika, bet saskarsme ar cilvēkiem viņam rada zināmas grūtības. Kādu dienu kaimiņienes mājas pagalmā atradis nogalinātu suni, zēns sāk izmeklēšanu. Suņa slepkavas meklējumi izvēršas par pavērsiena punktu paša Kristofera dzīvē. Skaudrais stāsts ar detektīva elementiem ir ne tikai stāsts par Kristoferu, bet arī par mums – tiem, kas bez īpašam vajadzībām.

Daniels Penaks grāmatā „Skolas sāpes” (tāpat kā iepriekšējā „Kā romāns”) raksta par to, ko labi iepazinis, ilgus gadus strādājot par skolotāju. Abās grāmatās autors dalās arī savā lasīšanas priekā, uzsverot lasīšanas nozīmību.
„Skolas sāpes” ir autobiogrāfisks darbs, kurā autors atklāj, ka skolā pats bijis sliņķis. Viņš raksta par to, cik skolēnam nozīmīgs ir skolotāja vērtējums, un tieši skolotājs ir tas, kas ietekmē vai skolēnam savas spējas attīstīt vai atstāt novārtā. Autors smalki parāda atšķirību starp skolotāju un skolēnu pasauli. Šī grāmata būtu jāizlasa vecākiem, ja viņi vēlas saprast sava bērna un skolas attiecības.
Un obligāti skolotājiem – lai saprastu, kāpēc „labs skolotājs ir tas, kurš agri iet gulēt.”
< Zināšanas pirmām kārtām ir miesiskas. Mūsu ausis un acis tās uztver, mūsu mute tās nodod tālāk. Protams, tās pie mums nonāk ar grāmatām, bet grāmata rodas no mums. Doma rada troksni, un vēlme lasīt rodas no nepieciešamības pateikt.
< Esiet mierīgi, nekas nenotiek tā, kā paredzēts, tā ir vienīgā lieta, ko mums iemāca nākotne, kad tā kļūst par pagātni.
< Katrā tikšanās reizē mēs konstatējam, ka dzīve ir izveidojusies tikpat nemānāmi kā mākoņu formas.