IESAKĀM IZLASĪT

Kāpēc cilvēki izlemj tetovēties?
Vispirms jau lai tetovējums nestu veiksmi un pasargātu no ļauna. Vēl arī: meitenes – lai izskatītos skaistākas, puiši – lai izskatītos un justos spēcīgāki un sīkstāki, lai demonstrētu pasaulei savu ticību vai pārliecību, lai nēsātu sev līdz kādu piemiņas zīmi. Pirms tetovēšanas svarīgi būtu noskaidrot, ko attiecīgais zīmējums nozīmē, vienalga, vai tas ir pastāvīgais vai īslaicīgais tetovējums.
Anitas Ratigenas un Betsijas Bedvoteras „Tetovēšanas rokasgrāmata meitenēm” iepazīstina ar īslaicīgo tetovēšanu – vienkāršu un nesāpīgu veidu, kā iegūt tetovējumu - ar uzlīmju palīdzību. Grāmata interesanta ar to, ka tajā ir atrodami paraugi desmit pasaulē populārākajos tetovējumu stilos, pie katra no tiem skaidrots tetovējuma vēstījums un simbolisms – tātad – uzzināsiet, ko nozīmē kārotais zīmējums. Piem. Debesu ķermeņi – saule, Mēness, zvaigznes u.c. to nēsātājam piešķir debesu spēku un aizsardzību. Meiteņu tetovējumos vispopulārāko attēlu – eņģeļu, laumiņu un spārnu – nozīme var būt ļoti dažāda – no aizsardzības un brīvības, līdz mīlestībai un liktenim. Līdzīgi ir arī ar tauriņiem un spārēm – piem. Āzijā spāri uzskata par prieka un laimes, kā arī spēka un drosmes zīmi. Arī dažādiem ziediem ir dažādas nozīmes. Grāmatā skaidroti arī polinēziešu, ķeltu, ķīniešu, arābu u.c. ornamenti.

Saturā līdzīga arī grāmata zēniem - Rassa Torna un Endrū Tralla „Tetovēšanas rokasgrāmata zēniem”. Arī te simbolu skaidrojums. Dažādu cilšu tradicionālie, mūsdienām pielāgotie ornamenti, iespējams, ir šobrīd pasaulē visizplatītākais tetovējumu veids. Šis ir arī viens no vecākajiem tetovējumu stiliem. Puiši bieži izvēlas šādus tetovējumus tradicionālu iemeslu dēļ – proti, lai izskatītos skarbāki un pieaugušāki. Grāmatā skaidrotas maoru, polinēziešu, japāņu, ķīniešu u.c. tautu rakstu zīmes, arī vārdi un frāzes. Te arī galvaskausu, tīģeru un lauvu, pūķu, sieviešu un mītisku būtņu, motociklistu, kuģniecības un reliģisku simbolu skaidrojumi.

Sūzenas Deividsones grāmata „Putnu vērošana” ir labs ceļvedis dabā. Un nemaz nav jādodas uz tālām un eksotiskām zemēm, lai varētu sākt vērošanu – putnus var pamanīt arī tuvējās ielās un dārzos.
Zināms, ka pasaulē ir vairāk nekā 10 000 putnu veidu jeb sugu, un visu laiku tiek atklātas jaunas sugas. Grāmatā atradīsiet padomus, kā lietot putnu noteicēju, kā kļūt par putnu detektīvu, kā uzskicēt putnus, pagatavot barotavu, sekot putniem, rakstīt putnu dienasgrāmatu utml.
Grāmata atklāj daudz aizraujošu faktu par dažādiem putniem.
Meža pīles mazuļi prot peldēt jau izšķilšanās dienā un zina, kad ienirt, lai izbēgtu no briesmām.
Svīres ir vieni no tiem nedaudzajiem putniem, kuri guļ lidojumā. Pirms krēslas putni paceļas 1000 -2000 m augstumā un apmetas silta gaisa slānī. Svīres guļot var planēt pilnīgi nekustīgi.

Žurnālists Armands Puče grāmatā par latviešu hokejistu Sandi Ozoliņu „Ozo” apkopojis savus pierakstus, intervijas, piezīmes, sarunas, vērojumus un atklāsmes, kas tapušas pēdējo divdesmit gadu laikā. Autobiogrāfiskajā stāstā ietverta arī pirms septiņiem gadiem izdotā grāmata „Haizivs”, kurā - profesionālā sporta spožums un ēnas puses, attiecību dramatisms un sarežģītas cilvēciskas attiecības. Lielais sports ir daudz nežēlīgāks par kliedzošiem avīžu virsrakstiem. Līdz skatuvei nonāk paši labākie, stiprākie un talantīgākie. Jautājums – kas notiek pēc tam, kad kāpiens pa karjeras kāpnēm beidzas?

Nenogurdināmā pasaules apceļotāja Pētera Struberga grāmata „Āfrika” lasītāju aizved uz kristīgo un mežonīgo Etiopiju un uz seno kultūras zemi Ēģipti. Ceļojuma apraksts iedalīts mazos stāstiņos, kas aizrautīgi iepazīstina ar dievnamiem, kurus saskaņā ar leģendu pa nakti esot palīdzējuši celt eņģeli, mājokļiem, kas atgādina „ziloņa galvu”, ķiploku kandžu, zemē nogatavinātu maizi, visai dīvainām iezemiešu paražām, par tuksneša mirāžām un Sarkano jūru, kas patiesībā ir zilganzaļa, pasaulslaveno Ēģiptes muzeju un sfinksām, u.c.

LATVIEŠU DAIĻLITERATŪRA

Lindas Dreimanes (1981) romānā „Vilcenes stāsts” (Jauniešu žūrija 2011) galvenās varones ir dvīnes Obskva un Piintara, kuras uzreiz pēc dzimšanas ir izšķirtas un uzaudzinātas ļoti atšķirīgos apstākļos. Obskvu izskolo viens no varenākajiem fantāzijas zemju burvjiem – Trenodons, skolodams meiteni par spēcīgu un gaišu burvi. Piintaras apmācība savukārt uzticēta Raganu apvienības goda vadītājai Fionai, kas jauno burvi iepazīstina ar Spēka tumšo pusi. Abu māsu dzīve mērķtiecīgi ved pretim pēdējai kaujai starp tumsu un gaismu līdz apjausmai, ka tumsa bez gaismas nepastāv, ka abas māsas sagaida viens liktenis…

Dinas Balodes grāmata „Dzīvnieki cilvēku pasaulē” ir domāta tiem, kas grib rūpēties par dzīvniekiem, bet nezina, kā to darīt. Protams, arī tiem, kas domā, ka zina. Šī grāmata ir aicinājums paraudzīties uz dzīvnieku patversmes ikdienu no neierasta skata punkta.
Viens no Esteres nepiepildītajiem sapņiem ir dzīvnieku pasaules izzināšana, tāpēc viņa piesakās tur strādāt un vairākus gadus pavada dzīvnieku pasaulē, kas kā izrādās nesaraujami ir saistīta arī ar cilvēkiem. Sākumā lasītājs iepazīst Esteres dienasgrāmatu, turpinājumā – viņas stāstus par suņiem, kaķiem un pat roni.

Ingunas Baueres romāns „Skolas Līze” saistoši iepazīstina ar Vecpiebalgas novada vēsturiskajiem notikumiem laika posmā no 18.gs.sākuma, kad Vecpiebalgā valdīja muižnieks Boriss Šeremetjevs, līdz pat pagājušā gadsimta vidum. Uz šī vēsturiskā fona savu likteni izdzīvo sešas sievietes, kuras vieno kopīgs liktenis. Saistošā sižetā atklājas latviešu literatūras dižgaru cilvēciskās vājības.
Kas īsti bija Vecpiebalgas skolotāja meita Līze Rātmindere? Kā viņa prata sadzīvot ar valdonīgo māti? Vai Līzes mūža mīlestība bija Matīss Kaudzīte vai tomēr raksturā straujais meitu mīlētājs Andrejs Pumpurs? Kā uz to visu skatījās Reinis Kaudzīte? Un kas galu galā bija „Mērnieku laiku” Oļiņietes prototips? Atbildes uz šim jautājumiem atradīsiet šajā romānā.

2008. gadā Annas Skaidrītes Gailītes rokās nonāca kādas sievietes dienasgrāmatas, kas piezīmēs un fotogrāfijās dokumentēja viņas dzīvi 88 gadu garumā. Apjomīgais dzīvesstāsts tika salīdzināts ar arhīvos atrodamo informāciju un tapa romāns „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā”. Tas ir ārkārtīgi interesants un dramatisks vēstījums par skaistas un talantīgas sievietes dzīvi gandrīz visa 20. gadsimta garumā, ietverot nabadzīgo bērnību Latvijas brīvvalsts laikā, radoša darba un mīlestības piesātinātiem jaunības gadiem, sapni par skatuvi, tā piepildīšanos varietē Beļģijā, popularitāti un vīriešu pielūgsmi, padomju totalitārās sistēmas nežēlīgajiem līkločiem un dzīvi Latvijā pēc Atmodas.

Guntas Micānes stāstu krājumā „Lielās blēņas” lasām par blēņām, kādas varētu būt pastrādājušas mūsu vecvecmāmiņas pagājuša gadsimta pirmajā desmitgadē, vecmāmiņas un vectēvi un viņu draugi Otrā pasaules kara gados, pēckara skolas gados un visbeidzot mūsdienās, jo grāmatas autore pusi mūža strādājusi par skolotāju, un viņai ir bijušas iespējas pabūt ne vienu vien blēņu vidū. Varbūt tāpēc viņai izdevis saglabāt draisku dzīvesprieku un optimismu.

Māra Runguļa garstāstā „Aste, ko luncināt” (Jauniešu žūrija 2011) jauniešu dzīve un mīlestība sešdesmitajos gados, laikā, kas tik ļoti atšķiras no mūsdienām. Šis - ar liekulību un meliem piesātinātais laiks – iespaidojis arī grāmatas varoņu Gunāra, Gunas un Agneses spēju būt godīgiem pašiem pret sevi. Protams, tas ietekmējis arī viņu savstarpējās attiecības, kas šajā grāmatā ir pats galvenais.

Zentas Ērgles „Starp mums, meitenēm, runājot… un citi stāsti” (Jauniešu žūrija 2011) apkopoti trīs, savulaik jauniešu iecienīti, seriāli – „Starp mums, meitenēm, runājot..”, „bez piecām minūtēm pieauguši” un „Nosargāt mīlestību”.
Tās ir septiņdesmito gadu skolēnu skolas gaitas, likstas un prieki, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, pirmā mīlestība, ģimenes dzīves pirmie soļi, nesaskaņas un mēģinājumi tik ar tām galā. Lai arī tie ir stāsti par 40 gadus senu pagātni, daudzi sarežģījumi attiecībās starp cilvēkiem arī šodien ir tie paši.

Annas Strautnieces garstāsts „Severīna” (Gandrīz pieaudzis) ir neparasts un aizkustinošs stāsts jauniešiem, kas liek aizdomāties par patiesām dzīves vērtībām. Stāsta galvenais varonis Hermanis ir parasts mūsdienu jaunietis, kurš gluži negaidot iegūst mantojumā nekustamo īpašumu – vecu dzīvokli, kuram līdzi, kā vēlāk atklājas, nāk arī „kustamie īpašumi”. Kā obligāts noteikums, lai testaments stātos spēkā, ir Hermaņa apņemšanās rūpēties par trim Amālijas tantes biedrenēm – Maigu, Zaigu un Severīnu – līdz pat viņu nāves stundai. Tikai vēlāk atklājas, ka tās nav kaut kādas „tikpat vecas grošas” kā tante, bet šunelis pekinietis, papagailis un - Severīna. Tāds vārds ir dots tējas sēnei burkā, kuru savulaik no Mandžūrijas tantei atvedis viņas draugs Hermanis. Šī dzīvokļa pārņemšana pilnībā izmaina puiša dzīvi, raksturu un attieksmi pret dzīvi.

Kristīnes Mucinieces grāmata „Kristālu glabātāji” no sērijas „Eņģeļu acis” domāta jebkura vecuma lasītājam, kas grib un prot saskatīt gaišo un neparasto visā, kas ir ap mums. Amanda ir piecpadsmitgadīga pusaudze, bet mazajai māsai Mišelai ir tikai pieci gadi. Dažādu apstākļu pēc viņam nākas doties pie tantes Sofijas uz laukiem, kur arī aizsākas neparastais grāmatas sižets. Kopā ar draugu Stefanu Amanda pavisam nejauši šķērso laika robežu un nonāk pasaulē, kurā nākas piedzīvot gan pārsteidzošas garīgas atklāsmes, gan iekļūt dažādos piedzīvojumos. Tur viņi sastop Neu, kura jauniešiem māca ieklausīties klusumā. Un tad - ieraudzīt pavisam citu pasauli. Uztvert Gaismas Spēka straumi - Visumā esošo enerģiju, un sajust to milzīgo spēku, kas katram cilvēkam iet caur sirdi,- mīlestības spēku. „Lai saklausītu savu sirdsbalsi, nepieciešams ieklausīties klusumā, uzmanību vēršot uz iekšu, uz sirdi, nevis uz prātu. Kad to iemācās, tad iegūst līdzsvaru sevī,” māca Nea. Paļaujoties uz savu sirdsbalsi Amanda izdara ne vienu vien izvēli, kas palīdz viņai būt harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli.
Grāmata bagāta ar dzīvesgudrām atziņām.
„Patiesībā viss ir jāizrunā, un nekad neko nedrīkst atstāt nenoskaidrotu. Pat vissliktākās un prātam nepatveramās lietas ir jāizrunā, jo visam ir savs izskaidrojums.”
„Atpakaļ pagātnē vajag skatīties tikai tik, lai no tās mācītos, nevis lai visu laiku ar to dzīvotu. Pagātni ir jāmāk atlaist un skatīties uz priekšu.”
„Ja tev ir skumjas, vai lielas dusmas, izrunā tās tekošam ūdenim. Plūstošais ūdens tevi nomierinās, dos spēku, un visu slikto aiznesīs prom, vēlāk to pārvēršot kādā citā, patērējamā enerģijā.”

Stefānijas Meieres bestsellers „Krēsla” vēl nebija iekarojis Latvijas lasītāju sirdis, kad Laura Dreiže jau rakstīja savu sāgu par dramatisku mīlestību starp parastu meiteni un mītisku būtni no cilts, kura, kā izrādās, nemanāmi dzīvo tepat līdzās.
Romānā „Nepabeigtais skūpsts” vidusskolniece Odrija tikko pārcēlusies uz dzīvi svešā pilsētā, un iekārtojusies dzīvoklī, kas atrodas kaimiņos noslēpumainam vīrietim ar gandrīz vai pārdabisku skaistumu. Bet turpat blakus ielā notiek mistiskas slepkavības. Izrādās, ka pasaule nav gluži tādā, kādu Odrija ir iedomājusies. Kā risināsies Odrijas un noslēpumainā rakstnieka Lantisa Dešanela attiecības? Kāpēc apdraudēta ir līdz šim miermīlīgā pastāvēšana starp cilvēkiem un nemirstīgajiem? Un ko ir vērts upurēt patiesu jūtu vārdā?

Žurnālistes Aleksandras Jolkina, pirms uzrakstīja grāmatu „Piesmietā misis Eiropa”, uzdevās par potenciālo līgavu un devās izzināt fiktīvo laulību aizkulises, tā atverot durvis uz noziedzības, riska, aprēķina un bezcerības pasauli. Šī grāmata stāsta par Latvijas sievietēm, kuras devušās uz Britu salām un citām valstīm, lai fiktīvi apprecētos ar iebraucējiem no Āzijas – pārsvarā no Pakistānas un Indijas. Tas ir darījums, kas imigrantiem ļauj legalizēties Eiropas Savienībā, un līgavas tam piekrūt vien par pāris tūkstošiem eiro.
Laulības organizē starptautiski noziedzīgi grupējumi, kuri nesodīti darbojas gan Latvijā, gan Britu salās un kuriem līgavu tirdzniecība ir kļuvusi par ienesīgu nodarbi. Daudzas meitenes fiktīvo laulību slazdā tiek ievilinātas ar viltu, nesaņem ne centa un tiek izmantotas. Kas liek sievietēm pieņemt šo lēmumu, kā notiek vervēšana, naudas sadale, kas ir vervētāji, kas ar šim sievietēm notiek vēlāk – par to visu šajā skaudrajā grāmatā.

Ikvienam no mums ir tuvinieks, rads, draugs vai paziņa, kas devušies Sprīdīša gaitās ārpus dzimtenes. Viļa Lācīša romānu „Stroika ar skatu uz Londonu” būtu vērtīgi izlasīt gan tiem, kuri ne reizi nav izbraukuši no dzimtās zeme Laimes lāča meklējumos, gan tiem, kuri varētu vilkt līdzības ar saviem piedzīvojumiem. Tas patiesi un skarbi ataino Latvijas viesstrādnieku dzīvi Londonā.
"Stroikā ar skatu uz Londonu" stāstītājs ir jauns vīrietis, kurš strādā celtniecībā. Lasītāju gaida pārsteigumi, krimināla intriga un nopietnās pārdomās balstīti ironiski un arī sirsnīgi spriedumi par Latviju un Angliju, par latviešiem un imigrantiem. Tekstā apzināti atstāti anglicismi un rusicismi kā emigrējušo latviešu celtnieku valodas īpatnība. „Kas ko nerubī, var ieskatīties mūsu slenga vārdnīcā grāmatas beigās,” iesaka grāmatas autors.

Otto Ozola grāmata „Latvieši ir visur” vērtīga ar savu oriģinālo skatījumu uz vēsturi. Grāmatas varonis kā labs gids lasītāju ved ceļojumā, kas aizsākas 1990.gadā, un tā maršruts ved cauri gadiem, cauri daudziem pasaules karstajiem punktiem: Afganistānu, Berlīnes mūri, Dvīņu torņiem u.c. . Tas aizved mūs ciemos pie gudriem un ietekmīgiem cilvēkiem un parāda viņu lomu gan reģiona, gan arī visas pasaules notikumos, kā arī - ļauj sajust, ka latvieši patiešām ir visur: gan Krievijā, gan Amerikā, gan Vācijā un Francijā u.c.. Vēstures fakti un personāži meistarīgi ir salikti kopsakarībās, par kurām ikdienā neaizdomājamies. Stāstījumu romantiskāku padara autora stāsts par viņa mīlestību.

Pirmo reiz latviešu literatūras vēsturē lasītājiem tiek piedāvāts stāstu krājums, kurā aprakstīti reāli notikumi par zemūdens dzīļu meistariem. Andra Vanaga krājumā „Ūdenslīdēju stāsti” var iepazīties ar vairāk kā simts stāstiem par zemūdens medniekiem, pētniekiem, tūristiem un ūdenslīdējiem, viņu darba gaitām un piedzīvojumiem, kas balstīti uz reāliem notikumiem un risinājušies daudzās jūrās un dažādos laikos. Stāstos ir atspoguļoti gan traģiski, dažreiz elpu aizraujoši, gan amizanti, smieklus izraisoši piedzīvojumi un atgadījumi. Stāsti pierakstīti no ūdenslīdēju un citu šī aroda meistaru atmiņām.

Kristapa Puriņa miniatūras krājumā „Remonts bēniņos” liek aizdomāties. Gan par reālo dzīvi, kurā tu klaiņo kā savvaļas kaķis, gan par sapņiem, kas var būt bēgšana no realitātes, gan par sen sadzerto tubrālību ar visu, kas garlaiko, par meiteni uz bāra letes.
Pār namu jumtiem, bruģētām ieliņām un atkritumu tvertnēm mostas diena. Ir labi atgūties pirmajam pēc laimes pilnas līksmības, kad aizmirsies nospiest bremžu pedāli. Tad skaidra ir aina, ka visapkārt bardaks. Katrs esam daļa no tā, bet labākais jau ir tas, ka visu iespējams sakopt. Arī nodeldēto parketu, uz kura trakās dejās virpuļojuši daudzi. Gadās nenovilkt kedas un visu pielāčot, tāpat gadās visu satīrīt un dēlīšus noslīpēt. Kaut kur augstāk ir bēniņi – pieputējuši, plaši un mazliet romantiski. Vajag mazu kripatiņu vairāk atļaušanos nekā pieņemts, lai ciemiņus tajos ielaistu ne tikai tad, kad visapkārt spīd un laistās. Visi kaut ko pielabo vai ceļ no jauna. Varbūt vienkārši neapstājas. Tāds remonts bēniņos...

ĀRZEMJU DAIĻLITERATŪRA

Džūdija Blūma ir viena no populārākajām amerikāņu rakstniecēm. Jauniešiem viņas vārds zināms jau no 2001.g. izdotā romāna „Vasaras māsas”. Jaunais romāns „Līdz mūža galam” 1996.gadā ieguvis balvu par izciliem sasniegumiem jauniešu literatūrā
Šī romāna varoņi – jaunieši Ketrina un Maikls - ļoti atklāti un droši runā par lietām, kas jāzina ikvienai meitenei – par savstarpējām attiecībām, par mīlestību un seksu. Par pirmo simpātiju rašanos, par pirmo reizi un sarežģījumiem, kas ar to saistīti. Kad vasarā abi tiek šķirti un Ketrina sastop kādu citu, viņai nākas pārdzīvot sāpīgu izvēli. Nu kļūs zināms, vai jūtas, kas radušās pret Maiklu ir tikai atspēriena punkts kaisles un jaunatklājumu pasaulē vai arī tās ir jūtas visam mūžam.

Romānā „Kerijas dienasgrāmatas” labi pazīstamā bestselleru autore Kendaisa Bušnela ataino Kerijas Bredšovas – nākamās modes ikonas – pusaudža gadus. Pirms romānā „Sekss un lielpilsēta” aprakstītajiem notikumiem Kerija bija vien mazpilsētas meitene, bet jau tad viņa skaidri zināja, ka dzīvē grib sasniegt daudz.
Romāns stāsta par Kerijas gaitām vidusskolas pēdējā klasē. Kerijas un viņas labākie draugi – Megija, Pele, Valts un Lali – ir nešķirami. Tad viņu dzīvē ienāk Sebastians Kids – intriģējošs un neparedzams sliktais zēns. Līdz ar viņa ienākšanu skolā izmainās gan ierastā dzīve, gan attiecības starp uzticamajiem draugiem. Kerija saprot, ka ir pienācis laiks rīkoties, lai iegūtu to, ko kāro viņas sirds.

Vikija Mairona divdesmit piecus gadus strādājusi bibliotēkā ASV mazpilsētā Spenserā, pēdējos divdesmit bijusi iestādes vadītāja. Kādu rītu viņa grāmatu kastē atrada mazu kaķēnu, nosauca par Djū un iestājās par kaķēna vietu bibliotēkā. Grāmatā „Djū” viņa sirsnīgi un aizkustinoši stāsta par to, kā pamests kaķēns pārvērš bibliotēkas un mazpilsētas ikdienu un kļūst slavens visā pasaulē.

Ērika Emanuēla Šmita grāmata „Oskars un Rozā dāma” (Bērnu žūrija 2011) ir aizkustinošs un gaišs stāsts par cerību un mīlestību. Desmitgadīgais puisēns ir slims, un neviens, ieskaitot vecākus, nespēj Oskaram pateikt to, ko zēns jau sen nojauš: viņš mirst. Slimnīcā Oskaram vistuvākais cilvēks ir brīvprātīgā slimnieku kopēja, kas kādreiz ir bijusi cīkstone, un kuru zēns mīļi sauc par Rozā mammīti.
Vispirms Rozā mammīte mudina Oskaru savas domas uzticēt Dievam: „Neizteiktās domas nomāc, iespiežas sirdī, gurdina, padara kūtru, kavē rasties jaunām domām un nemitīgi tirda. Tu būsi pilns ar vecām domām kā suns ar blusām, ja šīs domas neizpaudīsi. Turklāt tu vari katru dienu Dievam kaut ko palūgt. Tikai garīgas lietas.” Un tā nu Oskars katru dienu raksta vēstules, no kurām mēs uzzinām viņa stāstu.
Tad viņa Oskaru iesaista aizraujošā spēlē, kas, spītējot slimībai, ļauj piedzīvot mīlestību, šaubas, skumjas un piedošanu.
Ir tāds ticējums, ka gada pēdējās divpadsmit dienās var paredzēt, kas notiks nākamā gada divpadsmit mēnešos. Katra šī diena atbilst kādam nākamā gada mēnesim. Un Rozā mammīte piedāvā Oskaram izspēlēt šo spēli, kas nedziedināmi slimajam zēnam sniedz cerību un mīlestību.

Megijas Stīvoteras saistošajā romānā „Lamento. Feju karalienes viltus” sešpadsmit gadīgā Dīrdre ir brīnumaini talantīga mūziķe. Tad, kad viņas vienmuļajā ikdienā uzrodas noslēpumains puisis, un viņa uzzina, ka spēj saskatīt fejas. Arī „Balāde. Feju miriāde” ir neparasts mīlasstāsts, kas piesaistīs „Krēslas” sērijas lasītājus. Džeimsam piemīt gandrīz pārpasaulīgs muzikāls talants, kas ir pievilinājis Nualu, dvēseli laupošu feju mūzu. Viņa pārtiek no parastu cilvēku radošas enerģijas, līdz tie iet bojā. Džeimsam ir pietiekami daudz iemeslu, lai baidītos no fejām, bet, kamēr viņi ar Nualu kopīgi veido smeldzīgi skaistu muzikālu meistardarbu, Džeimss apjauš, ka viņa jūtas pret Nualu kļūst dziļākas….

Citā Megijas Stīvoteras romānā „Trīsas” Greisa gadiem ilgi lūkojusies uz vilkiem mežā aiz savām mājām, bet kāds vilks – viņas vilks – savukārt vēro Greisu. Viņa šis vilks šķiet ļoti tuvs… Savukārt Semam ir divas dzīves – būdams vilks, viņš klusām uzturas blakus meitenei, kuru mīl. Tomēr katru gadu uz neilgu laiku viņš pārvēršas par cilvēku, bet neuzdrošinās runāt ar Greisu. Kad beidzot viņi viens otram atzīstas par savām jūtām, Semam jācenšas palikt cilvēka veidolā, bet Greisai jācenšas viņam palīdzēt.

Kami Garsijas un Mārgaretas Stolas grāmatā „Daiļās būtnes” (Jauniešu žūrija 2011) (2.d. „Skaistā tumsa”) Getlinas pilsētiņā Amerikas Dienvidos dzīve rit ierasto gaitu – nekādu pārsteigumu, nekādu ievērības cienīgu notikumu, līdz vietējā skolā ierodas meitene vārdā Līna Dukeina. Viņa apmetas pilsētas visvecākajā un baisākajā namā pie sava tēvoča – savādnieka Vecā Reivenvuda. Ītans Veits, kurš nepacietīgi skaita mēnešus līdz brīdim, kad pabeigs skolu un varēs doties prom no Getlinas, Līnu redz sapņos. Puisis jūt neizskaidrojamu, mistisku sakni ar meiteni un apņemas izdibināt, ko tas nozīmē. Sākas notikumi, kas līdz šim klusās Dienvidu pilsētiņas dzīvi sagriež trakā virpulī.

Lorenas Keitas triloģijas 1.romāns „Eņģeļu nakts” (2.d. „Eņģeļu mīlestība”) ir gan intriģējošs un romantisks mīlasstāsts, gan tumšas romantikas caurvīts spriedzes romāns. Lūsija tiek nosūtīta uz pāraudzināšanas skolu „Zobens& Krusts” Savannā. Tā ir vieta, kur aizliegti mobilie telefoni, kur pārējie audzēkņi šķiet jukuši un katru kustību uzmana kameras. Lūsijas uzmanību piesaista atturīgais un noslēpumainais Daniels, kurš viņai šķiet ļoti pazīstams. Tomēr puisis no viņas izvairās. Lūsija cenšas noskaidrot, kādu noslēpumu glabā Daniels.

Mihaela Peinkofera vēsturiskajā romānā „Rūnu brālība” (Jauniešu žūrija 2011) iepazīstam 19.gadsimta Skotiju. Noslēpumainos apstākļos bojā iet rakstnieka sera Valtera Skota līdzstrādnieks un sākas virtene mistisku notikumu. Sers Valters nolemj ķerties pie izmeklēšanas, taču atduras pret klusēšanas mūri. Ko slēpj no Londonas atsūtītais karaļnama inspektors? Kādu gadsimtiem senu noslēpumu glabā Kelso mūki? Un kādēļ sera Valtera vadītajai izmeklēšanai ceļā arvien gadās nelaimi nesošā zobena rūna? Tālākā pagātnē aizsākušies liktenīgie notikumi nav apturami...

Hāleds Hoseīni dzimis Afganistānā, Kābulā, viņa pirmais romāns „Pūķa ķērājs” kļuvis par starptaustisku bestselleru.
Jaunajā romānā „Tūkstoš sauļu mirdzums” Hoseīni spilgti parāda afgāņu sieviešu dzīvi nesenā pagātnē – notikumus pēdējos 50 gados.. Marjamai ir tikai 15 gadu, kad viņu apprecina ar gados krietni vecāko Rašīdu un aizsūta viņam līdzi uz Kābulu. Līdz ar Marjamas dzīvesstāstu, pilnu ar pazemojumiem un sāpēm, iepazīstam arī vietējās meitenes Leilas dramatisko dzīvi. Kad varu pārņem tālibi, dzīve kļūst par izmisīgu cīņu ar badu, nežēlību un bailēm. Marjamai un Leilai izdzīvot palīdz viņu attiecības, kas vēlāk pāraug pašaizliedzīgā draudzībā. Šis patiesi skaudrais un saistošais romāns kārtējo reizi pierāda, ka mīlestība spēj pamudināt cilvēkus uz pavisam negaidītu un nesavtīgu rīcību.

Kanādiešu rakstnieces Sāras Grūenas saistošais romāns „Ūdens ziloņiem” ir kā aizraujošs ceļojums, kas lasītāju ieved ne tikai šapito teltī, bet arī romāna varoņu sirdīs. Tā ir Amerika, 1931.gads, Lielās depresijas laiks. Bezcerīgajā situācijā veterinārmedicīnas students Jakobs tomēr atrod darbu ceļojošā cirkā. Tas ir visai pieticīgs cirks, kurā nav pat sava ziloņa, toties ir apburoša jātniece. Vēlāk trupai pievienojas arī zilone Rozija, kura izrādās gana liela savādniece un saprasties ar viņu prot tikai Jakobs. Tomēr viņas sarežģīto raksturu izmainīt nav iespējams, tāpat kā prognozēt sarežģītas mīlestības attiecības.

Sāras Larkas romāna „Balto mākoņu zemē” sižets iesākas 1852.gadā Londonā, kad divas jaunas sievietes uzsāk ceļojumu uz Jaunzēlandi, lai abas kļūtu par dzīvesbiedrēm vīriešiem, kurus nepazīst un kurus nav pat redzējušas. Dižciltīgā Gvineira ir apsolīta par sievu bagātam „aitu baronam”, bet jaunā guvernante Helēna kļūs par kāda fermera laulāto draudzeni. Abas jaunās sievietes cer, ka tālajā, paradīzei līdzīgajā zemē, viņu ilgas piepildīsies. Romānā ir brīnišķīgi Jaunzēlandes eksotiskās dabas apraksti, autore raksta arī par šīs zemes vēsturi un Jaunzēlandes pirmiedzīvotāju maoru dzīvesveidu un paražām.

Saistošais un vienlaikus intelektuālais Januša Leona Višņevska romāns „Vientulība tīmeklī” ir šī autora visslavenākais darbs. Tā vadmotīvs ir: „No visa, kas ir mūžīgs, visīsākais laiks ir atvēlēts mīlestībai.” Tā varoņi – ievērojams zinātnieks no Berlīnes un jauna precēta sieviete no Varšavas, iepazīstas internetā, atklāj savus sapņus un fantāzijas, stāsta notikumus no savas dzīves, kas ir aizraujošāki par jebkādiem izdomājumiem. Pārvarot daudzus šķēršļus, abiem izdodas satikties realitātē – mīlētāju galvaspilsētā Parīzē. Taču šī tikšanās izrādās galvenais pārbaudījums viņu jūtām.

Džona Neiharta grāmata „Runā Melnais Briedis” nav tikai stāts par kāda indiāņa dzīvi, par izcīnītām kaujām un ceļojumos piedzīvoto, tas ir atgādinājums par kādu pakļautu un apspiestu senu kultūru, par rasi, kurai jēdzieni „godīgums”, „svētums” un „tēvzeme” bija nevis tirgus prece, bet gan visaugstāk godātās vērtības. Tajā ne tikai stāstīts par notikumiem viena cilvēka dzīvē, bet tā ir arī skaudra un patiesa liecība par melnā Brieža cilts vēsturi laikā, kad skaitliski lielākā un labāk bruņotā rase atņēma Amerikas pamatiedzīvotājiem viņu zemi un pašus pakļāva iznīcībai. Latviešu lasītājs šīs par mežoņiem dēvētās rases pasaules redzējumā un vērtību sistēmā atradīs daudz radniecīga mūsu tautasdziesmās ietvertajai dzīvesziņai, seno latviešu pasaules uzskatam. Bez tam – melnais Briedis, visu dzīvi izjutis augstāku garīga spēka klātbūtni, un spēja panākt parastam cilvēkam gandrīz nesasniedzamu apziņas atmošanās līmeni. Šī grāmata ir kļuvusi par visu Ziemeļamerikas indiāņu cilšu Bībeli.

Innas Svečenovskas grāmata „Hanns Kristians Andersens. Pasaku meistara slavas cena” izcilo pasaku meistaru parāda mūsu priekšstatiem pavisam neierastā gaismā. Būdams labsirdīgs un atklāts, viņš bija arī skops un godkārīgs, kompleksu nomocīts un dzīvojošs bailēs no pilnīgi visa. Cilvēks, kurš baidījās no bērniem ne mazāk kā no vājprāta vai ugunsgrēka, un tomēr rakstīja viņiem tik brīnišķīgas pasakas.
Pasaka „Negļītais pīlēns” daudzējādā ziņā ir autobiogrāfiska. Tieši tajā autors apraksta savas bērnības atmiņas. Iespējams, tieši šeit slēpjas izskaidrojums tam, ka pēc aizbēgšanas no mājām viņš piecdesmit gadus neapmeklēja dzimto pilsētu. Līdz dienai, kad par godu sarīkot viņam jubilejas svinības cīnījās vairākas Dānijas pilsētas.
Pasaka, ko mēs pazīstam kā „Īkstīti” Dānijā pazīst ar nosaukumu „Tommelīza”. Reiz no tulpes ziedlapiņām iznāca sīciņa meitenīte, kuru viņas audžumāte nosauca par Tommelīzu. Nobijusies, ka viņa varētu kļūt par krupja sievu, viņa devās tālā ceļojumā uz ūdensrozes lapas. Tur Tommelīza satika vecu peli, kura spriedelēja tieši kā Kopenhāgenas kundzītes, kuras vienmēr bija pārliecinātas par savas gudrības patiesumu. No drošas nāves izglābtā bezdelīga Tommelīzu aiznesa uz saulaino elfu zemi. Viņa arī ārēji bija līdzīga elfam, tomēr domāja un juta kā vienkārša zemes meitene. Šo pasaku Andersens bija veltījis savam vistuvākajam draugam Henrietei, kuru viņš tomēr baidījās saukt par savu.
Daudz interesanta par Anderenu atklāj arī citas pasakas „Neuzveicamais alvas zaldātiņš”, „Sniega karaliene” u.c.

Brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju atziņu izlase „Mīlestība” koncentrēti ļauj ielūkoties daudzās Koelju grāmatās, pasniedzot lasītājam būtisko, kā arī rosinot tajās ieskatīties atkal.
No grāmatas „Uzvarētājs ir viens” veidots krājuma vadmotīvs: „Mīlestības dzirkstis ir izkaisītas pa visu pasauli un gaida savu atklājēju”
„Kā mājā iekļūst gaisma? Pa atvērtiem logiem. Un kā gaisma iekļūst cilvēkā? Pa atvērtu mīlestības logu” / „Vienpadsmit minūtes”
„Par mīlestību nemaz nav jārunā. Tai pašai ir sava balss, un tā runā pati par sevi.” / „Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju”