Vēsture Krievijas impērija (1721. - 1917.g.)

• Krievijas impērija
• Draudzes skola

   Ziemeļu kara rezultāti uz vairākiem gadsimtiem noteica latviešu tautas likteņus. Šis karš ilga 21 gadu un nodarīja Latvijas teritorijai milzīgus zaudējumus. Ziemeļu karā piedalījās Krievija, Zviedrija, Dānija, Saksija, beigu posmā arī Polija, Hanovera un Prūsija. Cīņas norisinājās tagadējās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Vācijas un Krievijas teritorijās. Kara galvenie iznākumi vērtējami Latvijai nelabvēlīgi, jo uzvaru guva Krievija, piepildot arī savu senseno mērķi - gūt pieeju pie Baltijas jūras. Krievija kļuva par lielvalsti, Zviedrija pārstāja būt par lielvalsti, Polija 18.gadsimta beigās ar citu lielvalstu "gādību" vispār tika dzēsta no pasaules kartes. Krievija kā uzvarētāja diktēja noteikumus pakļautajām teritorijām, protams, arī Latvijas teritorijai. Līdz 1710.gadam krievu karaspēks ieņēma visu Vidzemi. 1721.gadā Vidzemes piederība Krievijai tika oficiāli apstiprināta miera līguma noteikumos. 1772.gadā Krievija ieguva Latgali, bet 1795.gadā - Kurzemes un Zemgales hercogisti. Tātad 18.gadsimtā visa Latvijas teritorija nonāca Krievijas īpašumā.
   Tā kā zviedru un krievu savstarpējās cīņas par Vidzemi bija sīvas, Zviedrijas karalis Kārlis XII pavēlēja iesaukt karadienestā latviešus. Latviešu karavīrus apgādāja ar musketēm, viņu virsnieki bija Vidzemes muižnieki. Latviešu bataljoni devās karā ar saviem karogiem. Mūs varētu interesēt, ka bija izveidots Tirzas bataljons, bet īpaši svarīgi ir uzzināt, ka Alūksnes bataljona sastāvā cīnījās Gulbenes rota. Alūksnes bataljona komandieris bija pulkvedis - leitnants Volmārs Johans fon Tīzenhauzens. Latviešu bataljonu mācītājs šo cīņu laikā bija slavenais Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. E.Dunsdorfs min, ka mācītājs Gliks periodiski apceļojis bataljonus un rotas, lai vadītu dievkalpojumus.
   Krievu karaspēku Vidzemē vadīja Pētera I feldmaršals Šeremtjevs, viņa vadībā faktiski tad arī notika Vidzemes izpostīšana. Bēdīgi slavens ir kļuvis fragments no Šeremetjeva ziņojuma caram: "Varenais Dievs un vissvētā Dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījuši. Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. ...viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. ...starp Rēveli (Tallinu) un Rīgu viss ir izravēts. Apdzīvotas vietas vairs atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi... Ko lai es iesāku ar laupījumu?" Vēl šausminošāks ir nākamais ziņojums: "Lopus un igauņus esam saķēruši lielā skaitā. Govis tagad var dabūt par trim altiniem, aitas par divām dengām, mazus bērnus par vienu dengu, lielākus par grivnu, četrus pērk par altinu..."
   Pavisam netālu no Gulbenes, Vecpiebalgā, 1702.gadā no 125 mājām tikai vienas palika nenodedzinātas. Zemnieki zaudēja ļoti daudz lopus, iedzīvi. Viņus pašus bieži aizveda gūstā. No Gulbenes draudzes krievi aizveda 75 cilvēkus, kas tā laika iedzīvotāju skaitam ir milzīgs zaudējums.
Krievu karaspēks bez žēlastības postīja Vidzemi, laupīja un dedzināja, nogalināja un sagūstīja iedzīvotājus. Bet ar kara postu vēl nepietika, 1710.gadā Vidzemi pārstaigāja "melnā nāve" - mēris. No 136 000 Vidzemes iedzīvotāju pēc mēra dzīvi palika tikai 52 000. Gulbenes draudzē no mēra nomira 25%, tas ir, katrs ceturtais.
   Uz nopietnām pārdomām vedina fakts, ka draudžu vizitācijas protokolā, kas datēts jau ar 1699.gadu, par Lizuma un Gulbenes baznīcām teikts, dziedinot sērgā saslimušos, šajās draudzēs tika lietoti vārdi: "Lai Ceļa māte aizved Guļas māti uz Krievzemi". Vismaz divus secinājumus varam te saskatīt - gan to, cik dziļas saknes latviešu zemniekus joprojām bija kungu nīcinātajai senču ticībai, gan arī to, kas šajā laikā latvietim šķita lielākais ienaidnieks.
   Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai daudzas muižas mainīja savus īpašniekus. Kā jau zinām, Gulbenes muiža zviedru valdīšanas laikā bija kļuvusi par valsts jeb kroņa muižu. Te būtu jāatgādina, ka zviedru laikos valsts muižās zemnieku stāvoklis bija kaut nedaudz vieglāks nekā privātmuižās, taču, nonākot Krievijas jūgā, zemnieki nonāca arī ļoti smagajā Krievijas dzimtbūšanas jūgā, kad zemniekus varēja pirkt un pārdot bez viņu zemes.
   Valsts Vēstures arhīva materiāli liecina, ka 1715.gadā Gulbene vēl bija kroņa muiža, to nomāja H.Fītinghofs, kurš bija no jauna uzcēlis visas ēkas. Kādas tās bija, cik to bija, vai to skaitā bija arī kungu māja? Diemžēl šī informācija līdz mums nav nonākusi. Vēsturniece Dz.Liepiņa noskaidrojusi, ka zemnieki dzīvojuši lielā trūkumā, smagajās šķūtīs tie bija zaudējuši daudz zirgu, tādēļ normāli apstrādāt zemi nebija iespējams. Tam pievienojās neraža un lopu sērga. Zemnieki cieta badu. 1715.gada pavasarī, kad aptrūkās maize, tie bija spiesti ēst pelavas un zāli.
   1722.gadā Gulbenes muižas saimnieks ir asesors Kaspars Vilkens. Fiksēts, ka muižas ēkas ir kara gados nodedzinātas, bet "tagadējās - daļa pirms, daļa pēc mēra uzceltas". Ir arī ziņas, ka kara laikā ir sagrautas Gulbenes dzirnavas, palikušas tikai drupas. Krogs gan bija saglabājies, pie tam labā stāvoklī. Tā kā minēts, ka krogs ir pie baznīcas, tad jādomā, ka baznīca vai nu bija saglabājusies, vai nu uzcelta no jauna, kas ir mazāk ticams. Vēl ir piezīme, ka kādreiz Gulbenes muižā dedzināti kaļķi, darva un ķieģeļi, tas gan, šķiet, jāattiecina uz zviedru laikiem, bet no mēra laikiem līdz 1720.gadam dedzināti pelni, ko "tagad augstā valdība aizliegusi".
   1750.gadā muižā saimniekoja pulkvedis Fītinghofs. Nav gandrīz nekādu konkrētu ziņu par Gulbenes muižas attīstību šajā laikā. Informācija aprobežojas ar piezīmi, ka "muižas ēkas visas ir labā stāvoklī, dzirnavas ir vienas ar diviem gaņģiem , bet maļ tikai pašai muižai". Krogs joprojām bija tikai viens, bet ļoti interesanta mums šķita piebilde , ka tas saukts par Krišu krogu. Vai pēc krodzinieka vārda, vai kāda cita iemesla dēļ?
   1763.gadā Krievijas valdniece Katrīna II muižu uzdāvināja grāfam Ernstam Miniham, bet 1789.gadā kā muižas saimnieks tiek minēts slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fītinghofs, kurš Vecgulbeni nopirka no Miniha dēliem par 80 000 zelta rubļu. 1797.gadā pirmo reizi sakarā ar Vecgulbenes muižu minēta vācbaltu muižnieku Volfu dzimta. 1797.gadā fon Fītinghofa atraitne, dzimusi grāfiene Miniha, Vecgulbeni kopā ar Valmi, Blomi un Liteni ieķīlāja uz 90 gadiem par 96 000 rubļu Otto Magnusam Rihteram un Johanam Gotlībam fon Volfam. No šī uzskaitījuma redzam, ka Gulbenes muiža nepilna gadsimta laikā vismaz piecas reizes ir mainījusi īpašniekus. Kāpēc tik bieža īpašnieku maiņa? Visticamākais iemesls laikam ir muižas neapskaužamais ekonomiskais stāvoklis. Uzreiz pēc Ziemeļu kara muižas centra ar pili te varbūt nav vispār, tātad saimniekam te jāiegulda lieli līdzekļi. Pie tam, kā jau minēts, visa apkārtne ir ļoti izpostīta un mazapdzīvota. Ar laiku muiža apauga parādiem, kaut gan tās vērtība un platība joprojām bija ievērības cienīga.
   Starp Gulbenes draudzes zemniekiem, kā konstatējis vēsturnieks E.Dunsdorfs, diezgan daudz bija arī leidinieku jeb leimaņu, t.i., zemnieku, kas deva muižas kunga tiesu, bet nesūtīja darbinieku muižas klaušās. Klaušu vietā viņi maksāja naudu vai deva linus. Reizēm leida (tā sauca maksājumu, ar kuru atpirkās no klaušām) aizstāja visas klaušas, reizēm daļu, reizēm tikai otrinieku vai trešinieku klaušas.
   Mēs esam pieraduši pie domas, ka latvieši pārsvarā ir dzīvojuši viensētās, tāpēc kā interesanta parādība 17./18.gadsimtos jāmin ciemi, kas pastāvējuši Vidzemes austrumdaļā, tātad arī Gulbenē. Balstoties uz E.Dunsdorfa ziņām, varam sīkāk noskaidrot apstākļus Gulbenes draudzē. Ciems bieži vien sastāvējis no ciematiem. Ar ciematiem šajā gadījumā jāsaprot lauku mājas, kurās bija viena vai vairākas sētas. Ja ciematā bija vairākas sētas, tad tie bija pušelnieki. Pušelniekiem bija kopējs ciema vārds, bet atšķirīgs bija katra saimnieka priekšvārds. Pušelnieki kopēji maksāja nodevas muižai un nodokļus. Katram pušelniekam tomēr bija sava patstāvīga saimniecība un tikai izņēmuma gadījumos kādas kopējas pļavas vai kopējs mežs. Pēc 1750.gada arklu revīzijas datiem Gulbenē bija šādi ciemi: Uttans Dorff (vācu val. Dorf - ciems) - 12 ciemati, Gross Rohden Dorff - 17, Preksch Gulben Dorff - 7, Aisgulbensche - 20, Wieder Zeemsche - 8, Sohdelnesche - 12. Gulbenē parādītas arī četras atsevišķas mājas ar virsrakstu Streu Gesinder. Kā var redzēt kartē, Dunsdorfs dažu ciemu atrašanās vietas pat ir noteicis. Šajos ciemos dzīvojuši 1730 vīrieši (sk. iepriekš 1638.gada datus un salīdzinājumam arī 1688.gada revīzijas dati - tolaik Gulbenes draudzē dzīvoja 784 vīrieši).
Kā redzam, iedzīvotāju skaits ir diezgan ievērojami audzis, neskatoties uz karu un mēri. Diemžēl šajā laikā zemnieki ir kļuvuši arī stipri nabadzīgāki. E.Dunsdorfs šīs abas tendences uzskata par savstarpēji saistītām un raksta:
   "... grūtie saimnieciskie apstākļi mudināja zemniekus censties pēc lielākas ģimenes. Bērni nozīmēja darbaspēka pieaugumu, ar ko varēja cerēt pārvarēt grūto saimniecisko stāvokli. ... Zemnieku mazturība 18.gadsimtenī, salīdzinot ar 17.gadsimteni, deva spēcīgu impulsu iedzīvotāju skaita pieaugumam". Arī kopējais secinājums ir bēdīgs - zemnieku stāvoklis pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā jūtami pasliktinājās. Strauji pieauga klaušas, pie tam, ne tikai kunga labā, bet arī valsts labā.
   Kad 1771.gadā zemnieku vidū izplatījās baumas, ka poļu nemiernieki (atgādināsim, ka 18.gadsimta laikā notika trīs Polijas dalīšanas, kuru rezultātā Polija kā valsts tika iznīcināta, tāpēc tur bieži notika nemieri) iebrukuši Latgalē un atcelšot dzimtbūšanu, Latgales pierobežas apvidos sākās nemieri. Gaidot apsolīto dzimtbūšanas atcelšanu, arī Gulbenes draudzē zemnieki atteicās iet muižas darbos. Protams, zemnieki par to tika sodīti.
   Ja piekrītam E.Dunsdorfa pētījumiem par to, ka lielākajās muižās klaušu slodze sadalījās vienmērīgāk un tādēļ zemniekiem bija kaut nedaudz vieglāk, tad varam pieņemt, ka Gulbenes zemniekiem varbūt bija nedaudz cilvēcīgāki apstākļi, jo Gulbenes muiža taču bija viena no lielākajām apkārtnes muižām.
   18.gadsimts Gulbenei iezīmīgs vēl ar kādu faktu. Pēc tam, kad Gulbenes muiža nonāca grāfa Miniha īpašumā, no tās tika atdalīta ievērojama teritorija, kas tika izveidota par patstāvīgu muižu. Jaunā muiža tika nosaukta par Jaungulbeni (Neu - Schwanenburg), bet atlikusī muižas daļa - par Vecgulbeni (Alt - Schwanenburg). Draudze gan saglabāja savu seno nosaukumu, kuru tā arī nekad nemainīja - tā bija un palika Gulbenes draudze.
   Ar Vecgulbenes muižas nonākšanu Volfu dzimtas rokās noteikti jāsaista muižas uzplaukums. Arī informācijas par šo laiku mums ir ievērojami vairāk, un, runājot par 19.gadsimta 2.pusi un beigām, mēs jau varam balstīties uz vecāko gulbeniešu atmiņām. Daudzi gulbenieši noteikti jūtas cieši saistīti tieši ar šo laika posmu, jo te dzīvojuši tagadējo pilsētas iedzīvotāju vecvecāki, ar kuru stāstiem par seniem laikiem Gulbenē izaudzis ne viens vien. Tā kā pilsēta kā tāda ir salīdzinoši jauna, tad noteikti sevi saukt par "īstiem" gulbeniešiem var saukt jau tie, kuri 3 - 4 paaudzēs dzīvo Gulbenē. Interesanti būtu noskaidrot, cik tādu gulbeniešu ģimenes pašlaik dzīvo mūsu pilsētā.
   Volfu dzimta ir cēlusies no vācu pilsētas Zāganas Lejassilēzijā apmēram 14.gadsimtā, un ap 1400.gadu viens šīs dzimtas pārstāvis minēts kā pilsētas birģermeistars. 1515.gadā šī dzimta ieguva dižciltību. Pēc ierašanās Baltijā ap 1681.gadu Volfi apmetās vispirms Igaunijā, bet ar laiku ieguva muižas arī Vidzemes guberņas latviešu daļā. Vidzemes Volfu dzimtas atzars sācies ar Ādamu Volfu, kurš kā pirmais ieradās Igaunijā, Narvā. Igaunijas Volfi, īpaši Ādama dēls Zigmunds Ādams, kalpojuši Krievijas cariem Pēterim I un Katrīnai I, par ko arī saņēmuši zemes īpašumus. 1745.gadā dzimta tika iecelta bruņinieku kārtā. Volfu dzimta ir bijusi plaša un sazarota. Volfu dzimtai Vidzemē (gan latviešu, gan igauņu daļā) piederēja milzīgi īpašumi - ap 90 muižām, to kopējā platība bija 289 894 ha jeb 2899 kv.km (salīdzinājumam: šodien Gulbenes rajona teritorija ir 1876 kv.km). Ja mēs nosauktu tikai īpašumus Latvijas teritorijā iznāktu garum garais saraksts, tādēļ nosauksim tikai mums tuvākās un pazīstamākās: Mārciena, Taurupe, Lubāna, Meirāni, Mālupe, Alsviķi, Rezaka, Karva, Jaunlaicene, Ziemeri, Vangaži, Ropaži, Dikļi un vēl daudzas citas muižas. Tagadējā Gulbenes rajonā vien Volfiem piederēja Lizums, Druviena, Vecgulbene, Valme, Stāmeriena, Litene, Kalnamuiža un daudzas pusmuižas. 20.gadsimta sākumā tikai Vecgulbenes muižas platība vien bija 14 530 ha.
   Kopš 1797.gada Volfu vārds ir saistīts ar Vecgulbeni. Vecgulbenes Volfi, Lizuma Volfi, vēlāk arī Litenes un Stāmerienas īpašnieki ir veidojuši īpašus dzimtas atzarus. Par pirmo Vecgulbenes Volfu uzskatāms Johans Gotlībs (1781. -1859.), kaut gan Vecgulbeni kopā ar Liteni un Stāmerienu 1797.gadā ieguva (kaut arī kā kopīpašumu ar Rihteru) viņa tēvs, arī Johans Gotlībs (1756.-1817.), kuru uzskata par Jaunlaicenes atzara aizsācēju. Volfiem tradicionāli ir bijušas kuplas ģimenes, piemēram, tikko minētajam Jaunlaicenes Johanam Gotlībam bija 10 bērni, tāpat arī pirmajam Litenes Volfam Otto Heinriham Teodoram, pirmajam Stāmerienas Volfam Heinriham Johanam Frīdriham bija 8 bērni. Vecgulbenes Volfiem tik lielas ģimenes nebija.
   Par pilntiesīgiem un vienīgiem Vecgulbenes muižas īpašniekiem Volfi kļuva 1802.gadā. Pirmais Volfs, kurš ar visu ģimeni dzīvoja Vecgulbenē, bija jau minētais Johans Gotlībs. Viņs ir dzimis Jaunlaicenē, jaunībā dienējis Saksijas kūrfirsta armijā kā gvardes leitnants un galmā kā kambarjunkurs. Pēc atgriešanās Vidzemē kļuvis par Valkas apriņķa majoru, vēlāk arī par landrātu un Cēsu apriņķa baznīcu virspriekšnieku. Laulībā ar Igaunijas vācbaltu muižnieci Elizabeti Beāti fon Ferzenu piedzima trīs bērni, divi jaunākie jau dzimuši Vecgulbenē. No tā varam secināt, ka muižā jau bija ēkas, kurās varēja dzīvot barona ģimene. Tas apstiprina mūsu minējumu, ka muižas pils pamati likti jau 18.gadsimtā, bet 19. gadsimtā pils pārbūvēta un paplašināta.
   Johans Gotlībs saimniekoja ar vērienu, par to liecina 1811. un 1816.gadu dvēseļu revīzijas dati par lielo muižas kalpu un muižas ļaužu skaitu: muižā kalpojuši 2 pavāri, 3 sulaiņi, mājas kalps, galdnieks, misiņkalējs, kalējs, zāģētavas pārzinis un kalps, iesalnieks, krodzinieks, staļļmeistars, kučieris, 2 govju puiši, lopu gans, dārznieks utt..
   Volfu valdīšanas laikā Vecgulbenes muižā ir notikuši ievērojami celtniecības un labiekārtošanas darbi. Mums zināmā un vēl redzamā muižas apbūve radusies tieši 19.gadsimtā. Muižas galvenā apbūve izvietojusies uz tā saucamā Garā kalna, kas laikam gan ir Gulbenes augstākais kalns. Garajam kalnam gar abām garākajām malām ir nogāzes, īpaši gleznaina ir tā puse, gar kuru līkumo Krustalīce. Kā jau tas ir muižām tradicionāli, galvenā muižas ēka un lepnums ir kungu dzīvojamā māja, Gulbenes gadījumā droši var teikt - pils. Ir minējumi, ka varbūt jau Miniha laikā likti pamati Vecgulbenes muižas pilij, taču konkrētu pierādījumu diemžēl nav. Arī Volfu laikā muižas pils ir vairākkārt pārbūvēta, galvenokārt to paplašinot. Pirmais mums zināmais Vecgulbenes muižas centra attēls attiecināms uz 1862.gadu. Tajā redzamā pils ir mazāka par mums pazīstamo Balto pili, no tā varam secināt, ka galvenās pārbūves ir notikušas pēc minētā gada. Attēlā redzamā pils ir būvēta 1840. - tajos gados vēlā bīdermeijera stilā barona Rūdolfa Gotlība Magnusa (1809.-1847.) laikā. Rūdolfs pārņēma muižu no tēva 1826.gadā. Kad Rūdolfs 38 gadu vecumā mira, viņa vecākajam dēlam bija tikai 4 gadi, tādēļ jādomā, ka muižu atkal pārvaldīja vecais barons Johans Gotlībs. Pēc viņa nāves muižas pārvaldīšana jāuzņemas 16 gadus vecajam Johanam Heinriham Gotlībam (1843.-1897.). Viņš vairāk pazīstams kā barons Heinrihs un iegājis vēsturē kā Vecgulbenes muižas īpašnieks, kura laikā muiža tika īpaši kopta, izdaiļota un labiekārtota un sasniedza savu augstāko uzplaukumu. Barons Heinrihs vecāko gulbeniešu atmiņā palicis arī saistībā ar savu romantisko, bet traģisko dzīves stāstu. 1875.gadā viņš apprecējās ar jauno, skaisto Kurzemes vācbaltu muižnieci Mariju fon Etingenu. Barons ļoti mīlējis savu sievu, kura tika saukta par Marisu. Taču skaistā Marisa nodzīvoja tikai 27 gadus, jo slimojusi ar tuberkulozi (tā tiek stāstīts, bet pārbaudīts nav), un mira 1883.gadā Romā. Visu savu atlikušo mūžu barons Heinrihs sērojis pēc sievas un vairs nav apprecējies. Bērnu viņam nebija, tāpēc, kad 1897. gadā viņš nomira, tiešu mantinieku Vecgulbenes muižai nebija, un vīriešu līnijā šis Volfu dzimtas atzars beidzās.
   Pēc barona Heinriha nāves līdz pat Latvijas Republikas agrārreformai Vecgulbenes muižu pārvaldīja nomnieki. Literatūrā figurē kā muižas nomniece Volfu attālā radiniece Dagmāra fon Volfa ar saviem diviem dēliem. Ar Dagmāru tika kārtotas muižas pārņemšanas formalitātes 1919. - 1920.gadā.
Ar baronu Heinrihu saistās vismaz divu izcilu cilvēku vārdi. Heinriha māsa Izabella Konstance Elizabete Klementīne fon Volfa (1846. - 1922.) bija precējusies ar grāfu Ferdinandu Cepelīnu, izcilu vācu inženieri un izgudrotāju. Ferdinands Cepelīns vēsturē iegājis ar to, ka izgudrojis īpašu gaisa kuģa, cietā dirižabļa paveidu, ko nosauca izgudrotāja vārdā par cepelīnu. Pirmā pasaules kara laikā vācu armija plaši izmantoja cepelīnus, galvenokārt bumbu nomešanai, bet pēc kara Kurzemē palikušie cepelīnu angāri tika izmantoti Rīgas Centrāltirgus labiekārtošanā, kur mēs visi tos varam atpazīt tirgus lielajos paviljonos. Ferdinands Cepelīns ar kundzi vairākkārt ciemojās Vecgulbenes muižā. Saglabājies nostāsts, ka arī lidojošs cepelīns redzēts Gulbenes debesīs. Ar baroneses Izabellas gādību tika atklāta meiteņu rokdarbu skola, kura tā arī tika saukta par Izabelas skolu. Skolas ēka, kur pirmskola bija vēl 1920. - 30. - tajos gados, joprojām saglabājusies Miera ielā 15, pie "Gulbenes Degvielas" benzīntanka. Cepelīna kundze ir pēdējā likumīgā Vecgulbenes muižas īpašniece.
   Īpaši neparasts šķiet fakts, ka Vecgulbenes Baltās pils priekšā atradās skulptūra ar veltījuma uzrakstu Vācijas apvienotājam "dzelzs kancleram" Otto fon Bismarkam. Tā kā veltījuma uzrakstā minēta Bismarka astoņdesmitgade, varam pieņemt, ka piemineklis uzstādīts ap 1895.gadu, kad tika svinēta Bismarka jubileja. Kāds sakars Vācijas kancleram ar Vecgulbeni? Nostāsts ir tāds, ka barons Heinrihs jaunībā studējis Vācijā un viens no viņa studiju biedriem bijis nākamais kanclers Otto fon Bismarks. Lai vai kā, mums būtu jāatceras, ka Baltijas muižnieki uzturēja ļoti ciešus sakarus ar Vāciju, tur studēja, ārstējās, veidoja kultūras sakarus (protams, bija izņēmumi, kā piemēram, Stāmerienas Volfi, kuri kalpoja cara galmā Pēterburgā).
   Tieši barona Heinriha laikā Vecgulbenes muižas Baltā pils (mēs domājam, ka tāds nosaukums pilij ir tās krāsojuma dēļ) ieguva savu krāšņāko, mums no pastkartēm zināmo izskatu. Tās pārbūves tiek attiecinātas uz 1870. - tajiem gadiem. Galvenās izmaiņas bija jaunuzbūvētais četrstāvu tornis ar skatu laukumu augšā, divstāvu tornis pils pretējā - dienvidrietumu daļā, kas kalpoja arī kā iebrauktuve un rotāja pils galveno ieeju. Pili rotāja daudzi skulpturāli veidojumi un skulptūras, kā arī mākslinieciskiem ornamentiem rotāti metākalumi. Vecgulbenes muižas Baltā pils vairākos avotos atzīta par vērā ņemamu arhitektūras pieminekli, īpaši glaimojoši vārdi tai veltīti D.Bruģa grāmatā "Historisma pilis Latvijā", kur Baltā pils nosaukta par vienu no izcilākajiem neorenesanses stila paraugiem ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Pils priekšā bija parādes laukums ar apstādījumiem, taču, mūsuprāt, krāšņāks bija pils parka puses pagalms, kas izveidots uz augstas terases, no kuras paveras skaists skats uz parku. Uz ziemeļiem no pils izvietojās saimniecības komplekss: manēža, staļļi, divas kalpu mājas, muižas pārvaldnieka māja, kūtis, moderniecība, siernīca, ceptuve. Uz dienvidiem no pils atradās dārznieka māja, oranžērija jeb ziemas siltumnīca, kur visu gadu zaļoja un plauka eksotiskie augi un augļi, piemēram, palmas, citrusaugi, melones utt. Īpašas uzmanības vērta ir dārznieka māja, kuru, pēc nostāstiem, savulaik rotājis uzraksts "Theater von Goethe". Uzraksta izcelšanos un vēsturi nav izdevies noskaidrot, taču varam minēt, ka te varbūt atradies muižas teātris. Terasveidīgi, lejup no kalna, dienvidu pusē, izvietojās lecektis un dobes. Lielākā daļa muižas saimniecības ēku saglabājusies līdz mūsdienām, tiesa gan, visai bēdīgā stāvoklī.
   Netālu no Baltās pils tika uzcelta neliela sarkanu ķieģeļu pils medību stilā, kas vēl līdz mūsdienām pazīstama ar nosaukumu Sarkanā pils. Pēc skaista , romantiska nostāsta, ko saglabājušas gulbeniešu paaudzes, šī pils bijusi barona Heinriha dāvana savai mīļotajai sievai Marisai dzimšanas dienā. Tātad varam nodatēt šo celtni ar 1870. - tajiem gadiem.
    Starp Baltās pils torni un saimniecības ēkām atradās vēl viena skulptūra, pazīstama kā Agrikultūras skulptūra. Veltījuma uzraksts uz tās liecina par barona Heinriha pateicību muižas pārvaldniekam Vilhelmam Gābem, ekonomikas kandidātam, kurš 18 gadus veltījis Vecgulbenes un Blomes (Ozolkalna) muižu apsaimniekošanai. Tā kā piemineklis datēts ar 1896.gadu, varam pieņemt, ka tieši Vilhelma Gābes vadībā notikuši plašākie Vecgulbenes pārbūvju un izkopšanas darbi.
   Varbūt tieši te iederētos atgādinājums par to, ka pirmais latviešu izcelsmes profesionālais gleznotājs Otto Bērtiņš (1818. - 1885.) bija Vecgulbenes muižas kurpnieka dēls. Tā kā Bērtiņa dzīves daļa, kamēr viņš vēl dzīvoja Vecgulbenes muižā, nav izzināta, varam tikai konstatēt, ka kurpnieks Bērtiņš strādāja pie pirmā Vecgulbenes Volfa. Vai Volfiem ir kāda līdzdalība kurpnieka dēla tālākajā liktenī, arī nezinām.
   Runājot par zemnieku dzīvi 19.gadsimtā, jāatzīmē viena Vecgulbenes muižas zemnieku dzīves īpatnība. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819.gadā 19.gadsimta vidū visur Latvijas teritorijā bija sākusies zemnieku māju izpirkšana, taču Vecgulbenes īpašnieki tam turpināja pretoties, acīmredzot, lai paturētu pēc iespējas lielāku kontroli pār zemniekiem. Tādēļ vēl pat 20.gadsimta sākumā lielākā daļa Vecgulbenes muižas zemnieku bija rentnieki.
   Vecgulbenes muižas centrs ir Gulbenes pirmais, senākais centrs. Tagadējās pilsētas vietā, kā to rāda muižas plāni, bija pļavas, druvas un ganības vēl līdz mūsu gadsimta 20. - tajiem gadiem. Muiža aizņēma plašu teritoriju, taču faktiski visas muižas ēkas koncentrējās vienkopus. Gan pie tagadējā Rēzeknes ceļa, gan augšpus dzirnavnieka mājām atradās muižas rijas. Tās rijas vietā, kas atradās pie dzirnavām (tag. Dzirnavu ielā), ar vecā Žvīriņtēva gādību tika uzlikts mūsu novadnieka, tēlnieka Induļa Rankas veidots akmens ar uzrakstu "Senču birzs". Turpat netālu, pretī baznīcai, pāri Krustalīcei kādreiz esot atradušās vējdzirnavas. Tās stāvējušas kalnā, ko vecie gulbenieši sauc par Vējakalnu.
   Vēl neliels centriņš bija izveidojies ap tagadējo Gaitnieku ielu, ap to vietu, kur uzcelta jaunā katoļu baznīca. Muižas laikos, vēl 19.gadsimtā, barona Heinriha laikā, tur tika uzbūvētas vairākas muižas kalpu mājas. Šo māju grupu sauca par Riķauzi - no vācu valodas "Zurūck nach Hause" - atpakaļ uz mājām. Zemnieki izsenis darbus muižā sauca par gaitām, sevi par gaitniekiem, tā arī cēlies ielas nosaukums, jo pa to (protams, tas toreiz bija tikai neliels ceļš) muižas kalpi ik dienas devās savās darba gaitās. Mūsuprāt, tas ir viens no visvēsturiskākajiem Gulbenes ielu nosaukumiem. Padomju gados šai ielai tika dots Puškina vārds, kuram pašam par sevi nekādas vainas nebūtu, taču ļoti daudzi vietējie to vienalga turpināja saukt par Gaitnieku ielu. Pēdējā no kalpu mājām, laika zoba "sagrauzta", tika nojaukta 1997.gadā.
   Gadsimta sākums visādā ziņā bija sarežģīts, visdažādākiem notikumiem piepildīts visai Latvijai, protams, arī Gulbenei. Pirmkārt te jāmin Piektā gada notikumi. Šī raksta mērķis nav iedziļināties Piektā gada problēmās vai izvērtējumā, taču noteikti varam apgalvot, ka tie bija notikumi, kas ļoti dziļi un personiski skāra lielāko daļu no tālaika latviešiem. Neaizmirsīsim, ka Piektajā gadā latvietis varbūt ne vienmēr skaidri apzinājās, par ko viņš cīnās, bet viņš skaidri zināja, pret ko viņš cīnās. Tie bija viņa mūžsenie apspiedēji - vācu barons un krievu uradņiks. Tādēļ jau tik daudzi iesaistījās revolūcijas notikumos. Savu izvērtējumu gaida sociāldemokrātu darbība. Arī gulbenieši te nepalika nomaļus.
   Tā kā gulbeniešiem jau bija nesaskaņas ar mācītāju, tās izpaudās arī revolūcijas laikā, kad visā Latvijā notika tā sauktās baznīcu demonstrācijas. Gulbenes baznīcā vairākkārt ar revolucionārām dziesmām un lozungiem izjaukti dievkalpojumi. Īpaši ļaužu atmiņā palicis dievkalpojums, kad lidot pa baznīcu palaisti baloži, kuriem ap kājām bija apsietas sarkanas lentas. Laikam gan īpašs asums notikumiem bija tādēļ, ka gulbeniešiem bija ļoti sliktas attiecības ar tālaika muižas pārvaldniekiem baroniem Kurtu un Manfrēdu Volfiem. Viņu neiecietība un nežēlība bija visiem zināma, bet kopš viens no viņiem sašāva zemniekus, tai skaitā Vecgulbenes pagasta vecāko Bičku, kuri bija ieradušies muižā ar lūgumu neražas dēļ atlikt rentes maksājumus, šos baronus sāka tautā saukt par trakajiem vilkiem. Atgādināsim, ka līdz pat Pirmajam pasaules karam ļoti liela daļa Vecgulbenes muižas un Gulbenes mācītājmuižas zemnieki bija rentnieki, jo nedz baroni, nedz mācītāji nevēlējās pārdot zemniekiem mājas "uz dzimtu".
   Daudzi notikumi saistās arī ar dzelzceļu. Tā 1905.gada rudenī ar vilcienu, kurš bijis revolucionāru rokās, Vecgulbenē ieradušies kaujinieki no Madonas (toreiz Biržiem) un Cesvaines, uz nenoteiktu laiku apturējuši vilcienu un kopā ar gulbeniešiem devušies uz muižu. Izdemolēts spirta brūzis un spirts saliets grāvjos, jo tālaika aģitatori vainoja muižniekus par apzinātu tautas apdzirdīšanu. Lai "neapzinīgie elementi" no grāvjiem šo spirtu nesmeltu (bet jau smēla!), grāvjus piegāza ar kūtsmēsliem.
   Viena no revolūcijas galējām izpausmēm bija muižu dedzināšana, īpaši tur, kur, kā Vecgulbenē, bija sliktas muižnieku un zemnieku savstarpējās attiecības. Tā tika nodedzinātas arī abas pilis - gan Baltā ar visu milzīgo bibliotēku un mākslas priekšmetu (tai skaitā Venēcijas stikla) kolekciju, gan arī Sarkanā pils. Abi baroni Volfi un mācītājs uz laiku pazuda no Gulbenes draudzes (šķiet, viņi devās uz Vitebskas guberņu).
   Kā zināms, vācbaltu muižniecība vērsās pēc palīdzības pie cara valdības. Tā uz Baltijas guberņām tika nosūtītas soda ekspedīcijas, savas nežēlības un naidīguma dēļ tautā nosauktas par "melnajām sotņām". Ap 1905.gada Ziemsvētkiem tāda "melnā sotņa" ieradās arī Vecgulbenes apkārtnē. Uz Vecgulbenes muižu tika vesti revolucionāri no plašas apkārtnes. Viņus ieslodzīja Baltās pils pagrabos. Vairākus no tiem (joprojām nav izdevies noskaidrot skaitu un visus vārdus, jo cilvēki tiešām bija no plašas apkārtnes un gulbenieši tos neatpazina) nošāva turpat pie Baltās pils terases, citus nežēlīgi pēra. Lielākā daļa nošauto apglabāta Gulbenes Vecajos kapos, tai skaitā arī citur rajonā teritorijā nošautie, kas piederēja pie Gulbenes draudzes, piemēram, stāmerienietis Jānis Gavars un vēl citi. Daudzi no gulbeniešiem, kuri piedalījās revolūcijā, tika tiesāti un izsūtīti. Mūsuprāt, Piektā gada tēma ir ļoti svarīga Latvijas un Gulbenes vēstures tēma, taču tā prasa nopietnu izpēti. Tēmas nozīmīgumu varam pamatot ar vienu vienīgu piemēru: kad 1929.gadā gulbenieši uzcēla pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem, viņi to veltīja arī Piektajā gadā kritušajiem un nomocītajiem.
   Iedzīvotāju skaits ap Vecgulbenes dzelzceļa staciju pamazām auga, dzelzceļš pamatīgi un neatgriezeniski ieņēma savu vietu gulbeniešu dzīvē. Ļoti būtiskas izmaiņas nāca līdz ar Pirmā pasaules kara notikumiem. Tieši ar kara darbību gulbenieši saskārās tikai kara beigu posmā - 1917. - 1918.gadā, taču netieši kara norises bija jūtamas jau kopš kara pirmajām dienām, jo tika izsludināta vispārējā mobilizācija un daudziem jauniesaucamajiem bija jādodas karā "par caru un tēviju". 1915.gada vasaras nogalē līdz Vecgulbenei nonāca pirmie Kurzemes bēgļi - pārsvarā tie apmetās barakās ap dzelzceļu. Precīzs bēgļu skaits nav nosakāms, taču to, ka tas bija liels, pierāda kaut vai fakts, ka Gulbenes draudzes skolā tika atvērta bēgļu bērnu skola.
   Īpašas izmaiņas sākās ar dzelzceļa būvi. Atkal dzelzceļš nospēlēja būtisku lomu Gulbenes dzīvē. Kā zināms, frontes līnija, kas nostiprinājās gar Daugavu, kopš 1915.gada gandrīz nemainījās, tādēļ ļoti lielu nozīmi ieguva jautājums par piegādēm frontei. To atrisināt vislabāk varēja ar dzelzceļa palīdzību. Šim nolūkam šaursliežu dzelzceļa posmu no Pļaviņām līdz Vecgulbenei 1917.gadā , kā stāsta, gandrīz vienas dienas laikā dažviet uz jaunā uzbēruma, citviet uz vecā ar īpaša sliežu arkla un sagatavoto sliežu un gulšņu posmu palīdzību, pārlika uz platajām sliedēm, lai tas būtu pilnvērtīgs pievedceļš Rīgas - Daugavpils dzelzceļa līnijai.
   Vēl lielākas pārmaiņas ienesa pavisam jaunas dzelzceļa līnijas būvniecība - jau minēto kara apstākļu dēļ tika nolemts 1916./1917.gadā izbūvēt dzelzceļu starp Ieriķiem (toreiz Ramocku) un Vecgulbeni, kas beidzot tieši savienoja Vecgulbeni arī ar Rīgu. Tā Gulbene patiešām kļuva par dzelzceļa mezglu - no šejienes varēja aizbraukt ne tikai bez pārsēšanās uz Alūksni, Pļaviņām, Rīgu, Balviem un Pitalovu, bet, pārsēžoties, tēlaini sakot, kaut vai uz visu pasauli. Smagajos kara gados dzelzceļa būvdarbiem bija vēl kāda svarīga nozīme - par šiem darbiem salīdzinoši labi maksāja: sievietēm - 2 rubļi dienā, vīriešiem - 3 rubļi dienā, bet braucējam ar zirgu - pat 6 rubļi dienā. Diemžēl gadījās, ka strādniekiem algas neizmaksāja nemaz. Ir zināms gadījums, ka samazināja arī pārtikas devas.
   Ar šī dzelzceļa būvi saistās vēl kāda īpatnēja lappuse mūsu novada vēsturē. Dzelzceļa darbos strādāja gan vietējie, gan bēgļi, bet vislielāko darbu apjomu veica austriešu un vācu karagūstekņi un darba (varbūt soda?) bataljoni, kuri bija saformēti no Vidusāzijas iedzīvotājiem. Mums nezināmu iemeslu dēļ vietējie šos gan izskata, gan uzvedības ziņā svešādos ļaudis sauca par sartiem. Galgauskas fotogrāfa Ferdinanda Knoka iemūžinātas, šīs sejas varam redzēt vēl šodien muzeja fotogrāfijās. Laikraksts "Jaunā Dienas Lapa" stāsta, ka sarti labprāt būtu no vietējo jaunavu vidus izvēlējušies sev sievas, protams, pēc Vidusāzijas tradīcijām - ar izpirkumu. Mums nezināmu iemeslu dēļ par latviešu meitenēm viņi gan gribējuši maksāt mazāk (3000 - 4000 rubļus) nekā tas bijis Vidusāzijā, kur par līgavu parasti maksāja 5000 - 8000 rubļu lielu izpirkumu. Diemžēl mūsu rīcībā nav neviena fakta par šāda "darījuma" noslēgšanu.
   Pirmā pasaules kara laikā gulbeniešiem vairākkārt nācās pārdzīvot toreiz tik neparastos gaisa uzlidojumus. Tā laika lidmašīnas gan drīzāk varēja saukt par aeroplāniem, taču diez vai tāpēc mazāk bīstamas bija tās bumbas, kas tika nomestas no šiem aeroplāniem. Vienā no uzlidojumiem, 1917.gada 15.jūlijā, pusdienas laikā vācu aeroplāns nometa 4 bumbas uz Vecgulbenes dzelzceļa staciju, taču tās trāpīja Riķauzē. Šajā uzlidojumā 2 cilvēki tika smagi ievainoti, 2 - viegli, tika nosists viens zirgs. Avīzē par šo uzlidojumu minēts, ka starp ievainotajiem bijis arī kāds austriešu gūsteknis. 7.augusta uzlidojumā vācu aeroplāns atkal nometa 4 bumbas. Viena no tām ķērusi Kurzemes bēgļu mītnes stūri, kas atradusies stacijas tuvumā. Šis uzlidojums laimīgā kārtā beidzies bez upuriem, jādomā tāpēc, ka uz aeroplānu tika atklāta ložmetēja uguns - stacija tomēr bija pietiekoši svarīgs, varbūt pat svarīgākais tā laika Vecgulbenes objekts. Šeit, runājot par aeroplāniem, gribētos pieminēt, ka vairākkārt dzirdēts stāstām, ka debesīs virs Vecgulbenes vietējie ne vienreiz vien redzējuši lidojam arī cepelīnus. To noteikti varētu izmantot kā nostāstu par Gulbenes vēsturi, taču tiek minēti ļoti dažādi gadaskaitļi - gan vēl barona Heinriha laikā, gan pirms Pirmā pasaules kara, gan paša kara laikā. Tādēļ precīzi nevaram apgalvot, kad un kādos apstākļos cepelīni virs Vecgulbenes ir lidojuši.
1917.gada notikumi te, tāpat kā visā Latvijā, bija ļoti sarežģīti un neskaidri. 1917.gada rudenī Vecgulbene vēl ciešāk saskārās ar kara norisēm. Krievu armijai atkāpjoties, oktobrī te tika izvietots Krievijas karaspēka Ziemeļu frontes I armijas štābs. Drīz vien, pēc oktobra apvērsuma Petrogradā arī Latvijas vācu neokupētajā daļā tika pasludināta padomju vara. Vecgulbenē tika nodibināta padome, par tās priekšsēdētaju kļuva Sandis Ceplis. Par šo laiku zinām ļoti maz drošu faktu, viens no tiem ir tas, ka Vecgulbenes muižā tika nodibināta padomju saimniecība. Ilgi darboties padomju varai te neizdevās, jo, sākoties vācu uzbrukumam 1918.gada februārī, vācu okupācijas varā nonāca visa Latvijas teritorija.

   Jau zviedru laikos, t.i., 17.gadsimtā ir meklējami skolu pirmsākumi, jo tad draudzēm tika dots rīkojums rūpēties par to, lai bērnus mācītu lasīt un dziedāt, arī rēķināt. Gulbenē, spriežot pēc arklu revīzijas materiāliem, skolmeistaram, kā toreiz teica, zeme bija jau 1690.gadā - ap ¼ arkla. Taču par skolas likteni citu ziņu nemaz nav.
   Pirmā mums zināmā skola gulbeniešiem tika nodibināta drīz pēc Ziemeļu kara. Vairākus gadus skolas zeme stāvējusi atmatā, skolmeistara arī nav bijis. 1733. gadā tika nodibināta Gulbenes draudzes skola un uzcelta jauna skolas ēka. Ēka uzcelta labu gabalu no Gulbenes muižas, Asarupītes krastā. Vecākie gulbenieši noteikti atceras šo skolu (tiesa gan, tās pēdējo ēku), ne tik vecie - zinās, ka skola atradusies kādreizējās "Alfas" teritorijā. Šodien tur atrodas Latvijas - Vācijas šūšanas firmas ražotne.
   Ilgus gadu desmitus tā bija ne tikai vienīgā, bet arī viscienījamākā skola plašā apkārtnē. Uz šo skolu nāca mācīties latviešu zemnieku bērni pat no tagadējiem kaimiņu rajoniem. Gulbenes draudzes skola darbojās vairāk kā divsimt gadus, tāpēc mēs varam pat izskaitļot, cik gulbeniešu paaudzes te ir mācījušās. Ja skolas pirmsākumos bija lielas problēmas gan tādēļ, ka skolēnu vēl nebija daudz, gan tādēļ, ka par skolotājiem (tāpat kā visur Latvijā) strādāja galvenokārt amatnieki, piemēram, Gulbenes draudzes skolā drēbnieks Korints, tad vēlākajos laikos skolas autoritāte aizvien pieauga.
   Skolotāja liktenis gan visos laikos ir bijis smags. Tā 1748.gadā draudzes vizitācijas protokolā teikts, ka Gulbenes draudzes skolotājam par algu dota lietošanā skolas zeme ar vienu nedēļas kājnieku - klaušu darbinieku. Zeme purvaina, neauglīga. Pļavu nav bijis, tās skolotājs iekopis pats. Skolmeistars saņēmis arī baznīcas otro svētku ziedojumu maka ienākumus. Tā kā mācītājs otrajos svētkos parasti noturējis dievkalpojumus Lejas draudzē, tad skolmeistars saņēma no baznīcas kases 10 markas gadā. Tolaik skolotājam bijis vēl viens īpatnējs pienākums - mirušo apstāvēšana. K.Martinsona grāmatā teikts: "Par liela miroņa apstāvēšanu viņam maksā 2 markas, par maza - 1 marku." No katra skolēna skolotājam pienācās 3 vezumi malkas un 1 mārciņa sveču. Kad bērns beidzis mācības, tad tā vecāki varēja skolotājam kā atzinību dot pusmucu alus.
   Skolas laiks ilga no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Ja vecāki nokavēja mācību gada sākumu vai izņēma bērnu no skolas ātrāk, tad par pirmo nokavēto nedēļu baznīcas kasē bija jāmaksā 4 markas, par otro - 6, par trešo - 8 utt. Bija izvēles iespējas: vecāki (abi), kuri nespēja vai negribēja maksāt, saņēma pērienu muižā vai pie baznīcas.
   Par mācību apjomu kaut daļēji var spriest pēc 1774.gada vizitācijas protokolā minētā - Gulbenes draudzes skolā mācīja burtot, lasīt, dziedāt, Dievu lūgt un galvas gabalus skaitīt.
   Tomēr skolas nozīme un autoritāte pieauga. Īpaši tas sakāms par 19.gadsimta vidu un beigām, kad Latvijā sākās nacionālā atmoda. Gulbenes draudzes skolā ir strādājis Jāņa Cimzes brālis Dāvids Cimze. Ilgus gadus te strādāja skolotājs Jānis Krastiņš. Skolotājs Krastiņš bija arī izcils ērģelnieks. Viņš bija viens no trijiem Latvijas ērģelniekiem, kuri spēlēja garīgās mūzikas koncertā Māras (Doma) baznīcā Rīgā 1873.gadā Pirmajos vispārējos latviešu dziesmu svētkos. Skolotāja Krastiņa biogrāfijā ir arī tāds fakts, ka viņš tika speciāli uzaicināts uz Pēterburgu, lai spēlētu ērģeles dievkalpojumā, kas tika noturēts par godu Vācijas ķeizaram Vilhelmam II, kurš viesojas Krievijas impērijas galvaspilsētā. Par to skolotājam Krastiņam tika pasniegta speciāla piemiņas medaļa. Diemžēl 19.gadsimta astoņdesmitie gadi nāca ar spēcīgu pārkrievošanas vilni. Skolās drīkstēja strādāt tikai tie skolotāji, kuri bija nokārtojuši krievu valodas eksāmenu. Skolotāju Krastiņu no atbrīvošanas par krievu valodas neprasmi neglāba ne gadu desmitiem ilgā pieredze, ne nopelni un skolēnu mīlestība, ne cienījamais vecums.
   Turpat septiņus gadus gulbeniešu skološanai veltījis izcilais latviešu rakstnieks lizumnietis Apsīšu Jēkabs, kurš kā skolotājs Gulbenes draudzes skolā, protams, darbojās ar savu īsto vārdu - Jānis Jaunzems. Radošā ziņā tie nav bijuši rakstniekam veiksmīgākie gadi, jo pārāk daudz spēka un enerģijas prasīja gan tiešais skolotāja darbs, gan nemitīgās rūpes par skolas uzturēšanu, kam hroniski trūka līdzekļu. Saglabājušās pat skolotāja Jaunzema rakstītās vēstules baronam un draudzes padomei ar dažādiem lūgumiem piešķirt naudu nepieciešamāko mācību līdzekļu iegādei. Gan par skolas vajadzībām, gan par skolotāja centieniem sekot laika garam, gan straujo latviešu valodas attīstību liecina lūgums piešķirt līdzekļus "vairojamās glāzes" iegādei. Mūsdienu cilvēkam pamatīgi jālauza galva, lai saprastu, ka runa iet par vienkāršu palielināmo stiklu.
   Dažus gadus par Apsīšu Jēkaba palīgu draudzes skolā strādāja vēl viens literāts - Ērmanis Pīpiņš - Vizulis. Divdesmitajos - trīsdesmitajos gados par skolas pārzini strādāja skolotājs Kārlis Martinsons. Arī daudzpusīga personība, palicis gulbeniešu atmiņā ne tikai kā ilggadējs skolotājs dažādās skolās, bet arī kā kordiriģents, dažādu pasākumu un pašdarbības organizētajs, publicists. Viens no lielākajiem K.Martinsona veikumiem, mūsuprāt, ir viņa apkopotā grāmata par Gulbenes draudzes skolu, kas bija veltīta skolas divsimtgadei 1933.gadā. Šajā grāmatā savāktie materiāli ir, protams, vērtīgākie un pilnīgākie par Gulbenes draudzes skolas vēsturi. Mēs varētu stāstīt vēl par daudziem draudzes skolas skolotājiem, bet tas, šķiet, atsevišķa raksta vērts.
   1878.gadā tika pabeigta jaunās skolas ēkas būve. Tās celtniecībai ievērojamu summu ziedojis arī Vecgulbenes barons Heinrihs fon Volfs. Pēc jaunās skolas ēkas uzcelšanas draudzes skola sadalījās puišu draudzes skolā un meitu draudzes skolā. Meitu draudzes skola darbojās mācītājmuižā. Šāds dalījums pastāvēja līdz pat Latvijas Republikas laikiem. Kopš 1930.gada Gulbenes draudzes skolai bija nosaukums Vecgulbenes pagasta sešklasīgā pamatskola, bet meitu skola tiek slēgta. Vēl Vecgulbenes muižā darbojās muižas skola vācu bērniem, bet par to mums, diemžēl, trūkst konkrētāku ziņu. Tagadējā Miera ielā 15 (blakus "Gulbenes Degvielas" benzīna uzpildes stacijai) darbojās baroneses Izabelas dibinātā meiteņu rokdarbu skola, kas vēl ilgus gadus pēc tam tā arī tika saukta par Izabelas skolu. Par kādām citām skolām tagadējā pilsētas teritorijā mums ziņu nav.