Veselības aizsardzība slimnīca

• Pirmā slimnīca līdz 1918.gadam
• Slimnīca Latvijas Republikas laikā (1918. - 1940.)
• Slimnīca 2.Pasaules kara laikā (1941. - 1944.) un Padomju laikā (1944. - 1991.)
• Slimnīca pēc neatkarības atjaunošanas (1991. - 2000.)

   Kā vēsta adresu grāmata "Adolf Richter's Baltische Verkehrs- und Adressbuch, Bd.1, Livland " 1899.gadā Vecgulbene atradusies 102 verstu attālumā no apriņķa pilsētas Valkas un ietilpusi Vecgulbenes draudzē.
   Vecgulbenes Volfi pārstāvēja dzimtas divpadsmito, trīspadsmito un četrpadsmito paaudzi, proti, tiešā pēctecībā pēc ģimenes galvas - Gotlībs (1781. -1859.), Rūdolfs (1809. -1847.) un Heinrihs (1843. - 1897.). Vecgulbeni Volfi nopirka 1797.gadā un ienāca tajā 1802.gadā. 19.gadsimts Vecgulbenē bija Volfu gadsimts - viņi uzcēla Balto pili un Sarkano pili, izveidoja muižas saimniecību, ierīkoja parkus un daudz ko citu, taču diemžēl no šīs latviešu zemnieku rokām radītās bagātības un greznības mūsdienās maz kas vairs palicis pāri. Saimniekotāji būtībā bija divi - Gotlībs kā sācējs un Heinrihs kā augstākā spožuma sasniedzējs, Rūdolfs nomira jauns. Tāpēc Heinrihs sava tēva piemiņai ierīkoja Rūdolfa parku un vēl vienu - Marisas parku savas neprātīgi mīlētās dzīvesbiedres Marijas piemiņai, kas 27 gadus veca nomira Romā. Heinriham bērnu nebija, pēc viņa nāves 1897.gadā Vecgulbenes muižā saimniekoja attāli radinieki līdz 1905.gada revolūcijas laikā pili nodedzināja.
Izabella, pilnā vārdā Izabella Konstance Elizabete Klementīne, tuvinieku saukta Bella, bija Rūdolfa meita un pēdējā Vecgulbenes barona Heinriha jaunākā māsa. Viņa piedzima 1846.gada 22.aprīlī Vecgulbenē un 1869.gada 7.augustā Berlīnē salaulājās ar vecas aristokrātu dzimtas atvasi grāfu Ferdinandu fon Cepelīnu, izcilu gaisakuģu konstruktoru. Grāfiene Izabella fon Cepelīna nomira svešumā 1922.gada 2.janvārī Štutgartē.
   1903.gadā Vecgulbenē atklāja Stukmaņu - Vecgulbenes - Valkas dzelzceļa līniju. Barons Heinrihs fon Volfs laikā, kad projektēja dzelzceļu, bija panācis, ka iecerētais satiksmes mezgls no Stāmerienas, kur saimniekoja cits Volfs, viņa attāls radinieks, tika pārcelts uz Vecgulbeni, tajā pašā laikā stacijai barons vietu ierādīja purvā, krietni atstatu no muižas miestiņa. Dzelzceļa mezgls sekmēja pilsētas tapšanu.
   Tuvākā apkaimē slimnīcas, kur meklēt un gūt palīdzību sarežģītos gadījumos, nebija. Valkas, Valmieras un Cēsu slimnīcas atradās simt verstu attālumā. 1888.gadā slimnīca bija ierīkota Cesvainē, bet Vecgulbenes Volfs nesatika ar Cesvaines Vulfu. Dzelzceļa būve bija saistīta ar lielu ļaužu pieplūdumu, starp kuriem noteikti atradās sasirguši un negadījumos cietuši cilvēki. Arī muižas darbos bija vajadzīgi veseli strādnieki. Slimnīca Gulbenei bija nepieciešama.
   Pirms atvēra slimnīcu, Vecgulbenē bija strādājuši pieci ārsti.
   Pirmais bija Dr.med. Kārlis Eduards Viherts (1801. - 1875.), kas Tērbatā bija aizstāvējis disertāciju par Siāmas dvīņiem un no 1827.gada aprūpēja Tirzas un Vecgulbenes draudzes iedzīvotājus.    Pastāvīgs ārsts Dr. med. Kārlis Ernsts Bergs (1830. - 1888.), kurš Vecgulbenē strādāja no 1859.gada, bet pēc pāris gadiem viņa vietā stājās Dr.med. Frīdrihs Baumgarts, kas vienlaikus aprūpēja Lejasciemu, jo pacientu tomēr nepietika. Pēc viņa īslaicīgi 1897. un 1898.gadā Vecgulbenē strādāja Dr.med. Vilhelms fon Dēns un Dr.med. Heinrihs Bosse (juniors), kas vēlāk bija Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības prezidents.
   1899.gadā grāfiene Izabella atvēra slimnīcu ar sešpadsmit vietām (gultām). Šāds skaits minēts arī turpmākos gados, bet 1907.gada impērijas slimnīcu oficiālā sarakstā - tikai sešas vietas, un tā tas norādīts ikgadējos Baltijas medicīnas kabatkalendāros līdz Pirmajam pasaules karam.
   1900.gadā slimnīca tika ierīkota Jaungulbenē, 1906.gadā - Alūksnē, 1903.gadā - Smiltenē.
Slimnīcas pirmais, grāfienes Izabellas darbā aicinātais ārsts bija Kārlis Devrients (1862. - nez.). 1887.gadā beidzis Tērbatas universitāti ar ārsta grādu, iegūtās zināšanas papildinājis Berlīnē, Prāgā un Vīnē, publicējis vairākus pētījumus. Atgriezies no ārzemēm, viņš strādājis Grundzālē no 1888. - 1897.gadam. Laikā no 1898.gada līdz 1904.gadam - Vecgulbenē, vadot grāfienes privātslimnīcu un vienlaikus pirmais ieņemot Stukmaņu - Vecgulbenes - Valkas dzelzceļa ārsta posteni. Vēlāk K.Devrients strādājis Cesvainē, Rīgā.
   K.Devrienta vietā nāca Dr.med. Teodors fon Pahts, kas slimnīcu vadīja un gulbeniešus ārstēja līdz Pirmajam pasaules karam. Ārsts simpatizējis revolucionāriem, sniedzis pirmo palīdzību barona Volfa sašautajam J.Bičkam. Uzņēmis slimnīcā Bičkas mazgadīgo, bez apgādnieka palikušo meitu Beāti (1905.g. 29.okt.). Pahts bija beidzis Tērbatas universitāti, strādājis Lubānā, Velēnā un pēc tam aizklīdis uz Kaukāzu. Vecgulbenē viņš nokļuva pēc laulībām ar iepriekšminētā ārsta F.Baumgarta meitu Mariju. Ziņu par viņa tālāko darbību nav.
   Slimnīca Gulbenē ar profesionālo medicīnisko aprūpi tika izveidota tikai 19.gadsimtā pašās beigās. Kā tas notika daudzviet Latvijā, arī Gulbenē slimnīca tika nodibināta ar vācbaltu muižnieku finansiālo atbalstu. Interesanti ir tas, ka kopš slimnīcas pirmsākumiem Gulbenes novadā ir strādājuši augsti kvalificēti ārsti, kas ar laiku ļāva Gulbenes slimnīcai izveidoties par veselības aprūpes centru plašā apkārtnē.

   Svarīga nozīme slimnīcas vēsturē bija laikam kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas. Jaunā valsts, Pirmajā pasaules karā izpostīta, sākumā varēja maz ieguldīt veselības aizsardzībā. Būtībā veselības aizsardzības sistēma bija jāveido no jauna. Šie procesi skāra arī Vecgulbenes slimnīcu.
   Pēc Pirmā pasaules kara Vecgulbenē sāka strādāt ārsts Helmūts Zēmels, vienlaikus pārraugot arī slimnīcu. Par ārstu Zēmelu gulbenieši saglabājuši vairākus nostāstus gan valodas īpatnējās izteiksmes pēc, gan arī lietoto metožu ziņā - pacientus ar rozi viņš sūtījis dziedināties pie tantiņām, bet reimatismu saucis par "raganas šāvienu".
   H.Zēmelam piederēja pirmais rentgenaparāts pilsētā. Izcenojumi bijuši šādi:
   • krūškurvja caurskate maksāja 5 latus,
   • kuņģa caurskate - 9 latus,
   • rentgenuzņēmums - 13 x 18 cm izmēra - 5 latus,
   • 30 x 40 cm izmēra - 12 latus.
   H.Zēmels kopā ar citiem vācbaltiešiem aizbrauca 1939 .gadā.

   No 1920. - to gadu sākuma Vecgulbenē jau strādāja divi ārsti. Par slimnīcu 1922.gadā ir šādi dati: 15 gultas vietas, ārstēti 58 slimnieki un miruši 5, tātad diez cik ievērojama slimnīcas darbība nav bijusi. Kopā ar H.Zēmelu dažus gadus strādāja Amālija Ploriņa (1891. - 1992.), kas Latvijas medicīnas vēsturē ievērojama ar to, ka pirmā no ārstiem pārsniedza simt gadu vecumu, tā kļūstot par labu piemēru pacientiem. A.Ploriņai aizejot uz Rīgu, viņas vietā nāca Marianna Bergmane (1885. - 1951.), kas rosināja pilsētas sabiedrisko dzīvi, bija Sarkanā Krusta nodaļas vadītāja, viņas dzīves gaita noslēdzās pēckara Vācijā. Gulbenē šajā laikā strādāja ārsts Jānis Miesiņš un 1928.gadā pilsētā jau strādāja trīs ārsti.
   Slimnīca turpināja nīkuļot. Veselības departamenta oficiālā statistika liecina: 1929.gadā slimnīca paredzēta vispārēju slimību ārstēšanai ar 12 vietām, gada laikā ārstēti 85 cilvēki, miris viens.    Gulbeniešus tas vairs neapmierināja. 1929. gada 26.novembrī Vecgulbenes pagastnamā bija sapulcējušies septiņpadsmit kungi un viena dāma, lai nosauktos par "Gulbenes slimnīcas noorganizēšanas padomi" un spriestu par tās turpmāko likteni. Piedalījās Madonas apriņķa valdes priekšsēdētājs A.Mūrnieks, apriņķa valdes locekļi A.Reipolts un J.Jansons, apriņķa revīzijas komisijas loceklis A.Lucis, Tautas labklājības ministrijas pārstāvis un vienlaikus Madonas apriņķa ārsts Arveds Kēse (1889. - 1973.), Latvijas Sarkanā Krusta pārstāve ārste M.Melbārde-Bergmane, ārsti T.Vankins un H.Zēmels, pagastu priekšstāvji A.Tiliks (Vecgulbene), A.Skopāns (Galgauska), G.Vaivars (Tirza), R.Brūniņš (Litene), B.Poišs (Jaungulbene), O.Sarkans (Beļava), K.Dubults (Aduliena), Zediņš (Stāmeriena) un J.Sniķeris no Gulbenes pilsētas, kā arī Vecgulbenes un apkārtējo slimo kases priekšsēdētājs E.Freimanis.
   Pārrunu rezultāts noprotams pēc protokola. Tā kā slimnīcas izbūves darbi gāja uz beigām un apriņķa valde viena to nespēja uzturēt, palīgā bija jāiesaista apkaimes pagasti, Gulbenes pilsēta un Latvijas Sarkanais Krusts ar tādu nolūku, lai vismaz 80% saslimušo varētu ārstēties uz vietas un tikai 20% būtu sūtāmi uz Rīgu. Par slimnīcas vadītāju pieaicināms ārsts ķirurgs. Ēkā pēc pārbūves un remonta varētu būt 25 vietas slimniekiem un ārsta dzīvoklis. Paredzamais personāls: ārsts, feldšeris, māsa -vecmāte, divas kopējas un saimniece. Slimnīcas zeme izmantojama palīgsaimniecībai. Tā kā Latvijas Sarkanais Krusts neuzņēmās slimnīcas uzturēšanu, bija jāvienojas ar pašvaldībām un jālūdz valsts valdības pabalsts. Alga slimnīcas vadītājam(ārstam ķirurgam) jānoteic 400 latu mēnesī un 50% no operāciju maksas, kā arī brīvs dzīvoklis ar apkuri un apgaismošanu. Feldšerim, kas reizē ir arī saimniecības pārzinis, mēnešalga 100 latu pie brīva dzīvokļa un uztura (ja bez uztura, tad 124 lati). Māsai - vecmātei pie līdzīgiem nosacījumiem - 80 latu mēnesī, kopējām un saimniecei - 30 latu mēnesī. Inventāra iegādei sākotnēji paredzami 3000 latu, operāciju galdam un instrumentiem - 7000 latu, kā arī citi izdevumi. Lai to vismaz daļēji segtu, slimniekiem dienas maksa tika noteikta 4,50 latu (neskaitot operācijas, pārsienamo materiālu un zāles) vietējo pašvaldību iedzīvotājiem, bet pārējiem - 6 lati dienā. Pēc apspriedes visi 18 dalībnieki parakstījās zem protokola.
   Iknedēļas laikraksts "Gulbenes Ziņas" sniedza šādu kritisku informāciju: "16.martā iesvētīja jauno apriņķa slimnīcu Gulbenē. Svinībās kā viesi piedalījās Madonas apr. priekšnieks Prauliņš, apr. valdes priekšsēdētājs Mūrnieks, apriņķa ārsts Dr. Kēse u.c. Jauno slimnīcu pārzinās Dr. Vankins, par kuru kā par ārstu varam dot tikai labākās atsauksmes. Slimnīca Gulbenei un apkārtnei bija nepieciešama, bet mēs varējām vēlēties par savu naudu, jo slimnīca iekārtota ar sabiedrības atbalstu, gan vairāk piemērotu. Lai spriežam par jauno slimnīcu cik saudzīgi gribam, tomēr jānāk pie slēdziena, ka tā savam uzdevumam ne visai piemērota. Minēsim tikai dažus defektus: zemos griestus, kas var izsaukt saspiestu - neveselīgu gaisu, atejas vietas bez apkurināšanas ietaises, kā arī stāvos koridora līkumus, it sevišķi uz operāciju istabu, kur gandrīz neiespējami ar nestuvēm apliekties ap stāvo stūri. Daudz apsveicamāk, ja slimnīcai būtu pameklētas piemērotākas privātas telpas, vai arī, ja kopējiem spēkiem būtu uzcelta jauna, speciāla ēka. Protams, jaunas ēkas celšana prasītu daudz prāvākus izdevumus, bet slimnīcas būve ir visas sabiedrības lieta, un sabiedrība, cerams, līdzekļus nežēlotu. Ja viens pagasts ar valsts un Kultūras fonda pabalstiem var uzcelt tautas namu, tad vairākiem pagastiem kopā daudz vieglāk būtu uzcelt slimnīcu, pie kam valsts savu pabalstu arī neliegtu. Tik un tā tagadējā slimnīca drīzi vien būs savam uzdevumam nepiemērota, un tad būs jāceļ gribot negribot jauna."
   Jau 1930.gada 4.aprīlī laikraksts "Gulbenes Ziņas" publicēja nākamo informāciju: "Gulbenes jaunatvērto apriņķa pašvaldības slimnīcu Madonas apriņķa valde nolēmusi paplašināt ar lipīgo slimību nodaļu. Pie slimnīcas jāierīko arī līķu kambaris un speciālas telpas tiesmedicīniskai izmeklēšanai. Apriņķa pašvaldībai līdzekļu nav, kādēļ viņa lūdz Tautas labklājības ministriju paredzēt nākošā gada budžetā šim nolūkam 66000 latu, bet ūdensvada un kanalizācijas ierīkošanai 3000 latu. Slimnīcas pārbūvei un iekārtu iegādāšanai izsniegtais valsts pabalsts 20000 latu gandrīz jau izlietots".
   Slimnīcas direktors no 1930.līdz 1938. gadam bija Teodors Vankins (1873. - 1947.), visai kolorīta un padomju laikā noklusēta personība Latvijas medicīnas vēsturē. Viņš dzimis Bērzaunē, Tērbatas universitāti beidzis 1901.gadā. 1919.gadā viņš bija kara ministrs Andrieva Niedras provāciskajā valdībā. Norimstot politiskām vētrām, T.Vankins klusi strādāja Liezerē, tad Madonā, līdz tika uzaicināts uz Gulbeni. Kā ārsts viņš bija pietiekami prasmīgs, taču nepatikšanas iemantoja brīvdomīgu izteicienu par prezidentu Kārli Ulmani pēc, jo tika pastāvīgi uzmanīts un izsekots. Vankins bija kaislīgs mednieks, Gulbenes Mednieku biedrības priekšnieks. Pārlaidis baigo gadu, viņš no 1942. līdz 1944.gadam bija Latvijas ģenerālapgabala Veselības departamenta direktors. Miris emigrācijā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā.
   Par slimnīcas darbību šajā periodā var uzzināt no bijušās slimnīcas sanitāres Mildas Kalniņas atmiņām, kuras rakstītas 1984.gadā un glabājas Gulbenes vēstures un mākslas muzeja fondos:
"1930. gadā atklāja Gulbenē slimnīcu un es aizgāju strādāt par sanitāri. Tajā laikā par plaša profila ārstu strādāja b. Vankins, viena medmāsa, kura izpildīja vecmātes pienākumus, un viena sanitāre, es, kā arī saimniece, veļas mazgātāja un krāsns kurinātājs, kurš arī ar rokas pumpi piegādāja ūdeni.
Tagadējā poliklīnikā (Brīvības ielā 2), 2.tāvā atradās palātas ar 20 gultvietām slimniekiem, operāciju zāle, virtuve, vannas istaba, medmāsas dzīvojamā istaba. Slimnieki slimnīcā dzīvoja personīgās drēbēs. Bija tikai gultas ar guļamo inventāru. Pirmajā stāvā atradās ārsta b. Vankina slimnieku pieņemamā istaba, viņa dzīvoklis ar ģimeni 4 cilvēku sastāvā, arī kalponei istabiņa, arī man istabiņa, kuru pēc tam apdzīvojām trīs sanitāres. Slimnīcā gulēja ar dažādām slimībām. Slimnieku apkopšana, telpu uzkopšana, materiāla sterilizēšana, viss prasīja daudz laika. Materiālu sterilizējām autoklāvā uz petrolejas primusa. Tajā laikā sanitārēm bija bezmaksas uzturs un 25 lati mēnesī alga. 1931.gadā pārgāju dzīvot uz Sinoli. No 1953. - 1983. gadiem strādāju Gulbenes rajona slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā kā sanitāre, veļas pārzine, pēc tam slimnīcas laboratorijā."
   Pa šo laiku bija pieaudzis ārstu skaits Gulbenē: pilsētas ārsta administratīvo amatu ieņēma Pēteris Riemeris, Dzelzceļnieku ambulancē strādāja Pēteris Irklis, vēl bija slimo kases ambulance, kuras darbā bija iesaistīts vairums ārstu - Marianna Bergmane, Stefānija Kauliņa, Rihards Kelterborns, Romāns Mežulis, Marija Salmiņa, Helmūts Zēmels, u.c., pie tam ārsti diezgan bieži mainījās, garnizona ārsts bija Antons Buivids, par Gulbenes slimnīcas pārzini bija ārsts Vilis Purmals, ārste zobu slimībās Agnese Lapiņa, kā praktizējošs zobu ārsts Gulbenē, Pils ielā 3 strādāja K.Ellenbergs.
Darbojās trīs aptiekas - vecajai aptiekai, par kuras īpašnieku bija kļuvis Jānis Melbārdis, klāt nāca 1923.gadā atvērtā provizora Ernesta Stamberga aptieka un 1937.gadā dibinātā Pilsētas aptieka, kas piederēja pilsētas valdei.
   Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir saglabājušies dažādi slimnīcas dokumenti, rēķini, utml., kas dod priekšstatu par slimnīcas saimniecisko stāvokli. Piemēram:
   • 1935.gadā - uz sava rēķina ārstēti 32, valsts - 120, pašvaldību - 403, slimo kases - 78, sabiedrisko organizāciju rēķina - 27 slimnieki, kopā 660. Dokumenti liecina par naudas piedziņu no nemaksātājiem,
   • gada bilance 1936.gadā bija 78400 latu,
   • iepirkto produktu cenas: svaiga cūkgaļa - 0,80 latu, sviests -1,60 latu kilogramā, ola maksājusi 6 santīmus. Cūkas gan audzējuši paši,
   • par mazām operācijām bija jāmaksā 15 latu, vidējām - no 15 līdz 30 latu, par sarežģītām - vēl vairāk. Ķirurgs 1934.gadā par operācijām papildus nopelnījis 3200 latus.
   • slimnīca savu darbību pakāpeniski paplašināja, 1938.gadā ķirurģijas, sieviešu un iekšķīgo slimību nodaļās kopā bija 45 vietas, ārstējās 955 slimnieki, letalitāte - 3,8 %, dienas maksa - 3,80 lati.
   1940.gadā vietu skaits pieauga līdz 60, oficiālais slimnīcas nosaukums - "Gulbenes un apkārtnes pašvaldību sadarbes apvienotā slimnīca".
   Izpētes materiāli pierāda, ka 20 gadu laikā, kopš pastāvēja neatkarīgā Latvijas valsts, medicīnas attīstība bija strauja, atbilstoša valsts attīstības līmenim. Spriežot pēc materiāliem, Gulbenes slimnīca attīstījās kopsolī ar visas valsts veselības aizsardzību. Te ienāca un tika izmantoti arī jaunākie ārstēšanas paņēmieni un metodes.

   1940.gada padomju okupācija tikai nedaudz skāra Gulbenes slimnīcas attīstību, nopietnāki pārbaudījumi bija ilgstošākās vācu okupācijas laikā, kad trūka elementāru medikamentu, kad bija problemātiski sniegt medicīnisko palīdzību iedzīvotājiem.
   No 1938. līdz 1944.gadam slimnīcas direktors bija ķirurgs Vilis Purmals (1903. - 1973.). Dzimis Gulbenē, Latvijas Universitāti beidza 1929.gadā un piecus gadus nostrādāja Abesīnijā (tag. Etiopija), Āfrikā. Atgriezies Latvijā, viņš strādāja Krimuldā, Rēzeknē un Gulbenē, Otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Vāciju, tad Ameriku.
   Slimnīcas štatu saraksts arhīvā liecina, ka 1944.gada vasarā īsi pirms varas maiņas tajā strādāja divdesmit darbinieku: divi ārsti (direktors un asistents), vecākā māsa, vecmāte, darbvedis, vecākā kopēja un septiņas kopējas, saimniece ar divām palīdzēm, divas veļas mazgātājas, vecākais kalpotājs un kā pēdējā sarakstā - lopu meita. Otrais ārsts jeb asistents pie V.Purmaļa aptuveni gadu bija Arturs Bērziņš (1918. - 1063.), kas no Gulbenes aizgāja par galveno ārstu uz Valmieru un kļuva populārs ķirurgs, LPSR Nopelniem bagātais ārsts.
   Slimnīca darbu atsāka 1944.gada rudenī. Līdz 1947.gada 16. oktobrim slimnīca saucās "Gulbenes pilsētas slimnīca" un bija pakļauta LPSR Madonas apriņķa Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas Veselības aizsardzības nodaļai.
   Pēc kara postījumiem slimnīca ar lielām grūtībām darbību atjaunoja galvenā ārsta Bruno Grauduma (1896. - 1965.) vadībā, par galveno ārstu viņš nostrādāja no 15.11.1944.g. līdz 21.04.1951.g., kam palīdzēja no Stāmerienas atnākušais ārsts ordinators dzemdību nodaļā Pēteris Martinsons (1886. - nez.), absolvējis Tērbatas Universitāti 1913.gadā. Gulbenes slimnīcā viņš strādāja no 01.01.1945.g. - 01.01.1947.g. Kā ķirurģijas nodaļas vadītājs no 22.04.1946.g. - 1948.g. strādāja 1917.g. Petrogradas Kara medicīnas akadēmiju beigušais Iļja Mazikins (1893. - nez.). Vecākā māsa bija Velta Šveide, vecmātes - Valentīna Nukša , V.Šīrone, M.Ķīse, sanitāri A.Leščinska, L.Stepanova, O.Blūma, Dz.Rubene, u. c., medmāsas Ā.Lancere, M.Augule, Z.Lāce, E.Niklasi, M.Bauze, saimniece Z.Lāce, grāmatvede L.Zilvere, statistiķe Ē.Lāce, administratīvi saimnieciskais personāls, kas sastāv no saimniecības pārziņa E.Januškevica, noliktavas pārzinis, veļas pārzinis, saimniece, 2 saimnieces palīdzes, 2 trauku mazgātājas, 3 veļas mazgātājas, zirgu puisis - kučieris J.Kļava, sētnieks, sargs, 1,5 kurinātāji, šuvēja, apkopēja. Slimnīcas ietilpība tika palielināta līdz simt vietām terapijas, ķirurģijas, infekcijas slimību un dzemdību nodaļās. No trim aptiekām bija palikusi tikai Pilsētas aptieka, jo bijušo Melbārža aptieku slēdza 1941.gadā, Stamberga aptieku - 1944.gadā.
   Laikā no 1947.- 1948.gadam Gulbenes slimnīcā strādāja: ārste ordinatore ķirurģijas un infekciju nodaļā Marija Rezņikova (1914. - nez.), ārsts ordinators iekšķīgo slimību nod. Juris Jakovičs (1920. - nez), ārsts ordinators dzemdību un ķirurģijas nod. Staņislavs Timenieks, ārsti ordinatori Elfrīda Dmitrijeva, Akselis Zvīgzne (1916. - nez.), kurš Gulbenes slimnīcā strādāja līdz 1966.gadam.
   1947.gada 16.oktobrī sadala Madonas apriņķi, izveidojot atsevišķi Gulbenes apriņķi no 17.10.1947.g. - 31.12.1949.g. "Gulbenes pilsētas slimnīca", pakļauta LPSR Gulbenes apriņķa Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas Veselības aizsardzības nodaļai.
   Slimnīca atradās vairākās ēkās: ķirurģijas nodaļa atradās tagadējās poliklīnikas telpās Brīvības ielā 2, terapijas un dzemdību nodaļa - vecajā slimnīcas ēkā, vēlāk Prettuberkulozes dispansers (tagad Sociālās aprūpes nams Upes ielā 3). It sevišķi grūti darba apstākļi bija ķirurģijas nodaļā: šauri, asā leņķī veidoti koridori, kas traucēja slimnieku uz nestuvēm normāli pārnest uz operāciju zāli, nebija pilnībā ierīkots vai nolietojies ūdensvads un kanalizācija, trūka dušas, atejas vietas nepilnīgas, nebija morga mirušo sekciju izdarīšanai. Lai uzlabotu mediķu darba apstākļus, 1948.gada 15.aprīlī Gulbenes apriņķa DDP IK pieņēma lēmumu Nr.172 "Par Gulbenes slimnīcas darbu". Konstatēts, ka slimniekiem dienā no paredzētās izmantojamās summas 8,6 rbļ. izmantots tikai 6,7 rbļ., nav laikrakstu. Bez iepriekš minēto trūkumu novēršanas, galvenajam ārstam uzdots: "izveidot fizioterapijas kabinetu, nozīmēt vienu medmāsu uz laborantu kursiem, nekavējoši noorganizēt, lai visi slimnīcas ārsti katru darba dienu ne mazāk par 3 stundām vestu savā specialitātē ambulatorisko slimnieku pieņemšanu ambulancē".
   1949.gada 31.decembrī likvidēja apriņķus un pagastus, izveidojot rajonus. Tā no 01.01.1950.g. - 31.12.1957.g. - LPSR Gulbenes rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas Veselības aizsardzības nodaļas pakļautībā kā "Gulbenes rajona slimnīca".
   1950.gadā slimnīcā gultu skaits tiek palielināts līdz 100. Joprojām galvenais ārsts ir Bruno Graudums, ķirurģijas nodaļu vada Iļja Mazikins, terapijas nodaļu vada Gaļina Zolina, strādā terapeite Elfrīda Dmitrijeva, ārsts - ftiziatrs Aksels Zvīgzne, ārsts - ginekologs Pēteris Martinsons, pediatre Olga Timofejeva, sanitārā ārste Klaudija Safonova, pediatre Sofija Miņina, ārsti Edmunds Čaks un Augusts Brūniņš, u.c. Slimnīcā apstiprinātas 27,5 štatu vietas vidējam medicīniskajam personālam, vēl darbojas jaunākais medicīniskais personāls un slimnīcas administratīvi - saimnieciskais personāls.
   1951.gadā slimnīcai ir sava patstāvīga palīgsaimniecība, kura saucas "Vecgulbenes Centrs", to vada Evalds Januškevics. Gulbenes rajona DDP IK 1952.gada 10.aprīlī pieņem lēmumu Nr.131:
"piešķirt Gulbenes pilsētas slimnīcas palīgsaimniecībai bijušo Vecgulbenes pagasta valdes ēku ar 1,7 ha zemes, kura nepieciešama slimnīcai veļas mazgātavas ierīkošanai".
   Evalds Januškevics šajā amatā nostrādā līdz 1960.gadam, kad par palīgsaimniecības vadītāju tiek iecelts Jānis Vīcups, kurš savukārt 1993.gada 8.novembrī nodod un strādnieks Edgars Rubenis pieņem atbildīgā glabāšanā palīgsaimniecības inventāru. Katru gadu, kopā ar slimnīcas atskaitēm, ir atsevišķa atskaite par palīgsaimniecībā iesēto, izaudzēto un novākto.
   1954.gada martā kā atsevišķa Gulbenes slimnīcas nodaļa tiek izveidots Prettuberkulozes dispansers ar stacionāru 50 gultām.
   Alūksnes zonālajā Valsts arhīva 249.fonda 1.apraksta "Patstāvīgi glabājamo 1945. - 1966.gadu dokumentālo materiālu apraksts Nr.1." atrodami "Gulbenes slimnīcas galvenā ārsta nodošanas un pieņemšanas akti", no kuriem secināms, ka ļoti bieži mainījušies galvenie ārsti:
   • no 21.04.1951.g. - 26.11.1951.g. - par galveno ārstu ieceļ Georgu Stepanovu,
   • no 26.11.1951.g. - 1957.g. - galvenā ārsta v.i. Olga Timofejeva,
   • no 1957.g. - 01.07.1958.g. - galvenā ārste Taisa Vladimirova,
   • no 01.07.1958.g. - 20.12.1958.g. - galvenā ārsta v.i. Ilmārs Lazovskis,
   • no 20.12.1958.g. - 08.01.1959.g. - galvenā ārsta pagaidu v. i. Vaira Nebēdniece,
   • no 08.01.1959.g. - 22.11.1960.g. - galvenā ārste Mudīte Griķe,
   • no 22.11.1960.g. - 09.01.1962.g. - galvenais ārsts Normunds Bārenis,
   • no 09.01.1962.g. - 07.02.64. - galvenais ārsts Nikolajs Velce.
   Iemesli nav norādīti, iespējams, dzīves un darba vietas maiņa.
   1958.gadā likvidēja rajona Veselības aizsardzības nodaļu un Sanitāri epidemioloģisko staciju, un slimnīca no 01.01.1958.g. - 01.01.1967.g. kļuva par LPSR Gulbenes rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas "Gulbenes rajona apvienoto slimnīcu". No 1963.gada 1.janvāra rajona slimnīcai tiek pakļautas visas rajonā esošās veselības aizsardzības iestādes: poliklīnika, bērnu un sieviešu konsultācija, aptieka, laboratorija, rentgena kabinets, ātrās palīdzības punkts, Sanitāri epidemioloģiskā stacija, Prettuberkulozes dispansers ar stacionāru 50 gultām, Tirzas un Jaungulbenes lauku slimnīcas ar 25 gultām, apvienotas ar ambulanci, lauku ambulances, feldšeru veselības punkti un feldšeru - vecmāšu punkti Lejasciemā, Litenē, Galgauskā, Stāmerienā, Rankā, Lizumā, kā arī Alūksnes rajona Pededzes, Ziemeru, Veclaicenes, Zeltiņu feldšeru punkti.
   No 1962.gada slimnīcas ārsti piedalās jauniesaucamo karavīru medicīniskajā apkalpošanā, t.i. pie Gulbenes rajona Kara komisariāta bija izveidota ārstu komisija, kura divas reizes gadā pirms iesaukuma pārbaudīja jaunkareivju veselību, atzīstot vai neatzīstot viņus par derīgiem dienēšanai PSRS Sarkanās Armijas rindās, līdz ar to parādās arī atskaites. Padomju gados ļoti liela vērība bija veltīta statistikas dokumentācijai. Ārstam ikdienā bija jāaizpilda:
   • forma Nr.1 - slimnieku reģistrācijas žurnāls,
   • Nr.7 - gultu dienu uzskaites lapa (jāsaskan ar Nr.1),
   • Nr.266 - izrakstīto slimnieku karte,
   • Nr.36 - darba nespējas lapas reģistrācijas žurnāls,
   • Nr.3 - slimības vēsture.
   Ambulancē vēl jāaizpilda:
   • Nr.25 - slimnieka ambulatorā karte,
   • Nr.30 - dispanserizācijas karte,
   • Nr.31 - mājas izsaukumu žurnāls,
   • Nr.39 - ārsta dienas lapa,
   • Nr.25v - statistikas talons,
   • Nr.271 - saslimstības kopsavilkums pa kvartāliem,
   • Nr.34 - hospitalizācijai nozīmēto slimnieku reģistrācijas žurnāls,
   • Nr.60 - infekcijas slimnieku reģistrācijas žurnāls,
   • Nr.295a - par darba nespējas lapām,
   • Nr.38 - sanitārās izglītības darba reģistrācijas žurnāls(jāatzīmē notikušās pārrunas ar vidējo medicīnisko personālu, nolasītās lekcijas utt.).
   Pie slimnīcas katra gada budžeta tāmes izpildes atskaites klāt tika pievienots slimnīcas galvenā ārsta paskaidrojums, kurā pamatots līdzekļu pārtēriņš, izanalizēti miršanas gadījumi un ārsta dienas slodze, nolasītās lekcijas, pārrunas. Piemēram, 1964.gada paskaidrojumā: "…ambulatoro slimnieku ārstēšanai atļauts dienā izlietot vienam slimniekam 0,25 rbļ., bet ievedot slimnieku ar pleca kaula lūzumu, nepieciešamas saites par 0,68 rbļ., bet uzliekot lielo ģipša zābaku slimniekiem Mūrniekam, Hansonam, izlietotas 7 saites par 1,19 rbļ. Ir ļoti smagi slimnieki, kuri dienā izlieto pat līdz 27 slimnieku normas. Tā ķirurģijas nodaļā slimnieki Zahars, Feodorova, Stubailovs … Tāpat šinī gadā pastiprināti izplatījusies infekcijas slimība - tīfs, kuras ārstēšanai pielieto levomicetīnu, kurš maksā 1 gr. - 0,25 rbļ., t.i. dienā slimniekam 1 rbļ., ārstēšana turpinās kursa veidā līdz 10 dienām".
   1964.gadā ekspluatācijā tika nodots jaunais slimnīcas ēku komplekss, kas ir Gulbenes slimnīca līdz pat mūsdienām. Gulbenes rajona apvienotās slimnīcas galvenais ārsts Nikolajs Velce: "Slimnīca rajona iedzīvotājiem ir liels ieguvums. Gaišās, ērtās palātas paredzētas 114 slimniekiem. Ievērību pelna funkcionālās diagnostikas kabinets ar plašu elektrisko aparātu klāstu, kas dos iespēju vieglāk noteikt diagnozi slimniekiem. Varam priecāties par rentgena kabineta moderno aparatūru - caurskates būs kvalitatīvākas, varēsim izdarīt tomogrammas, tas ir, tēmētus plaušu uzņēmumus dažādā dziļumā, tieši precizējot bojājuma vietu un apjomu. Ķirurģijas nodaļā iekārtota pretšoka istaba ar vismodernāko iekārtu: mākslīgās elpināšanas aparātiem, skābekļa palātu, dažādām sistēmām asins pārliešanai. Dažos gadījumos radīsies iespēja atdzīvināt mirušu cilvēku pēc klīniskās nāves iestāšanās. Labas telpas saņem slimnīcas aptieka un bērnu nodaļa. Dzemdību nodaļa gan projektētāju vainas dēļ izbūvēta neliela, tajā tikai 9 vietas, toties iekārta laba. Uzstādām vakuuma ekstraktoru, kas palīdzēs grūtās dzemdībās. Ir arī hermētisks elektriski apsildāms aparāts neiznesto bērnu audzēšanai. Bijušajā terapijas korpusā būs Prettuberkulozes dispansera stacionārs. Ķirurģiskajā korpusā ierīkosim poliklīniku, bet tagadējās poliklīnikas telpās paplašināsies bērnu konsultācija un stomatoloģiskais kabinets, būs sanitāri epidemioloģiskā nodaļa."
   No 1967.gada līdz 1991.gadam - LPSR Gulbenes rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas "Gulbenes rajona Centrālā slimnīca".
   1971.gadā slimnīcā ir 230 gultas vietas, 451 štata vieta.
   No 1970. - 1974.gadam slimnīcas galvenais ārsts Gunārs Sniķers, no 1974. - 1989.gadam - Sarmīte Ģērmane, no 1989.gada galvenā ārste ir Mudīte Jaceviča. Šajā laika posmā slimnīcas galvenajam ārstam bija divi vietnieki - galvenā ārsta vietnieks medicīniskajā darbā un galvenā ārsta vietnieks organizatoriskajā darbā. Alūksnes zonālā Valsts arhīva 249.fonda 6.apraksta 439. - 561.lietās fiksētas izmaiņas personālsastāvā - darbinieka darba gadi (no - līdz), katra darbinieka uzskaites kartiņa alfabēta kārtībā u.c. ziņas.
   Saskaņā ar padomju veselības aizsardzības principiem 1970. - 80. -tajos gados galvenais uzdevums bija iedzīvotāju profilaktiskās apskates, kuru mērķis - atklāt, novērst tādas slimības kā tuberkuloze, ļaundabīgais audzējs, sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas u.c. Otrs mērķis - aizsargpotēšana - pret bakām, difteriju, garo klepu. Vakcinēšana bezmaksas. Sistemātiska potēšana ļāva likvidēt tādas bērnu slimības kā difterija un bērnu trieka. Ikgadējā vispārējā dispanserizācijā apskatīti 83% rajona iedzīvotāju (republikā - 79,3%). Pirmajā pārbaudē atklāta saslimšana 5,9% apskatīto ļaužu. 1988.gadā Gulbenes poliklīnikā tika noteikti pierakstītie iecirkņi - visa pilsētas teritorija sadalīta iecirkņos un katram iecirknim savs terapeits. Labi profilaktisko darbu veic pilsētas 2. (ārste V.Luguze un medmāsa A.Breda ) un 3. (ārste D.Priedīte un medmāsa M.Zelča ) iecirknis. No 1992.gada kārtība tika mainīta - tiek izveidotas pirmās ārstu prakses, ārsti pēc saraksta izbrauc uz konkrēta pagasta feldšeru punktu.
   Gulbenes rajona Centrālā slimnīca bija bāze uz kuras pamata tika veidota Tautas Universitātes veselības fakultāte, kuras uzdevums bija propagandēt padomju dzīves veidu.
   Regulāri ārsti un vidējais medicīniskais personāls papildināja zināšanas kvalifikācijas celšanas kursos (piem., 1987.g. rajona 11,3% ārstu un 13,2% vidējo medicīnas darbinieku, ik pa pieciem gadiem visiem mediķiem zināšanu pārbaude, katru gadu notiek konkurss "Labākais savā profesijā", tiek piešķirtas kvalifikācijas kategorijas), ik mēnesi regulāri notika politinformācijas, ko vadīja patstāvīgi politinformatori.
   Medicīnas darbinieki aktīvi piedalījās ne vien pilsētas sabiedriskajā dzīvē (pašdarbības kolektīvos, dažādās biedrībās, regulāri mediķu komandas startēja tradicionālajā autorallijā "Mediķis"), bet arī politiskajā (bija gan pilsētas, gan rajona padomju deputāti). Jaunie medicīnas speciālisti tika uzņemti dzīvokļu rindā un saņēma labiekārtotus dzīvokļus. Piem.: 1967.gadā - 2 ārsti, 1968.gadā - 2, 1969.gadā - 9 ārsti.
   1963.gadā slimnīcā darbu uzsāka Sieviešu padome, kuras priekšsēdētāja bija ārste Grieta Sapule, no 1964.gada par priekšsēdētāju ievēlēja aptiekas pārvaldnieci Ernu Vosi, ar 1967.gadu padomi vadīja vecākā māsa Ilga Krieviņa. Sieviešu padomes galvenā rūpe - sieviete, sievietes garīgā un fiziskā veselība. Tika lasītas lekcijas, rīkotas pārrunas, veidotas dažādas izstādes. Notika pirmās lekcijas par personīgo higiēnu un dzimumjautājumiem skolās atsevišķi meitenēm un zēniem. No 1966. - 1976.gadam padomes priekšsēdētāja bija ginekoloģe Aija Tilgase, dalībnieces ārste Ilze Lūse, vecmātes Marija Januškevica, Antoņina Ivanova, Gaļina Pavlova, Elza Bērziņa, Ņina Bēce, Anna Žgute.
   1970.gada 22.decembrī tika atjaunota Gulbenes rajona Māsu padome, kuras metodisko vadību uzticēja ārstam Voldemāram Brūnam. Dalībnieces bija medmāsas Sv.Anufrijeve, A.Zvirgzdiņa, O.Kuzāka, Ā.Bašķere, A.Virse, V.Rubene, A.Eglīte, rentgena laborante E.Melberga, vecmātes J.Čemodanova, Sv.Golovļova, Tirzas lauku slimnīcas medmāsa L.Smildziņa un feldšere J.Matvejeva, ārste L.Malaha.
   Lai veicinātu jauno mediķu iekļaušanos darba kolektīvā, Gulbenes rajona kultūras nama Jaunatnes klubā regulāri tika rīkoti tematiski atpūtas vakari jaunajiem speciālistiem. Katra gadu jūnijā tika atzīmēta Medicīnas darbinieku diena, svinīgā atmosfērā tika lasīti referāti, pēc tam pasniegti LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Goda raksts, nozīmīte "PSRS veselības aizsardzības teicamnieks", piešķirts "Medicīnas teicamnieka goda nosaukums" labākajiem darba darītājiem.
   Padomju okupācijas gados Gulbenes slimnīcas attīstība bija pilnīgi atkarīga no pavēlēm, kas nāca no Rīgas. Kontrole un birokrātija, kas skāra jebkuru dzīves jomu, bija jūtama arī slimnīcās. Jaunākā aparatūra ienāca lēni un nepietiekoši. Tā arī netika uzcelta jaunā poliklīnikas ēka, kuras jaunbūve joprojām redzama aiz Gulbenes slimnīcas. Poliklīnika joprojām palika 19.gadsimtā celtajā kādreizējā slimnīcas ēkā, kas neatbilst mūsdienu medicīnas prasībām.

   Pēc valsts neatkarības atjaunošanas būtiskas pārmaiņas Gulbenes slimnīcu neskāra. Kā zināms, veselības aizsardzības reforma valstī joprojām nav sekmīgi realizējusies, tādēļ arī grūti prognozēt Gulbenes slimnīcas tālāko attīstību.
   No 1994.gada Gulbenes rajona Centrālā slimnīca tiek pārveidota par Gulbenes rajona pašvaldības bezpeļņas organizācijas uzņēmumu "Gulbenes slimnīca". Galvenā ārste joprojām ir Mudīte Jaceviča.
Pavisam rajona pašvaldības uzņēmumā "Gulbenes slimnīca" ir gandrīz 400 darbinieku liels kolektīvs: slimnīca, poliklīnika, Tirzas un Jaungulbenes lauku slimnīcas. Lauku ambulances un feldšeru - vecmāšu punkti pakļauti pagastu pašvaldībām. Slimnīcā ir šādas nodaļas: apvienotā ginekoloģijas un dzemdību, infekcijas, bērnu, nervu, terapijas, ķirurģijas un uzņemšanas nodaļa ar 4 ātrās medicīniskās palīdzības brigādēm, sava veļas māja, morgs un prettuberkulozes nodaļa. Pēdējos gados uzlabojusies slimnīcas materiālā bāze, regulāri tiek veikti remonti (piemēram, neiroloģiskajā un bērnu nodaļās, uzņemšanas nodaļā, ginekoloģijas nodaļā u.c.). Slimnīca iegādājusies vairākas izmeklēšanas un diagnostikas iekārtas, piem., doplerogrāfu, ultrasonogrāfus, rentgena aparatūru, jaunu japāņu firmas "Olimpus" fibrogastroskopu u. c.
   Ievērojamu palīdzību slimnīcai pēdējos gados sniedz Vācijas pilsonis Fricis Flūgs, kura gādātā humānā palīdzība uzlabojusi gan personāla darbu, gan slimnieku ērtības (funkcionālās gultas, gultas veļa, medikamenti, jauni ķirurģiskie instrumenti, u.c.).
   Alūksnes zonālā Valsts arhīva 249.fonda 2.apraksta 1013.lietā ir slimnīcas vadības aizpildīta anketa par 1994.gadā strādājošajiem ārstiem - terapeite Margrieta Anže, dermatoloģe Ērika Balode, ķirurģe Dzintra Baltiņa, terapeiti A. un J.Beinaroviči, stomatoloģe Ingrīda Botva, terapeite Alda Buša, ginekoloģe Alise Bērziņa, stomatoloģe I.Danefelde, rentgenologs Reinis Bērziņš, ginekoloģe Ērika un oftalmologs Imants Elkšņi, terapeite Gunta Ezergaile, pediatre Ieva Grīnšteine, terapeite Mudīte Jaceviča, terapeiti Ruta un Aivars Kalniņi, dermatoloģe Rita Kraukle, terapeits Ziedonis Kukainis, mikrobioloģe Līga Kļaviņa, ftiziatre Jūlija Landsmane, neirologi Dzintra un Valdis Liepiņi, stomatoloģe Daina Lorence, pediatre Inta un terapeits Egils Luguži, pediatre Margita Luika, stomatoloģe Viola un ķirurgs Andris Mednieki, traumatologs Rauls Melbiksis, pediatres Dagmāra un Irēna Mūrnieces, terapeite Dace Priedīte, terapeite M.Reine, terapeite Sarmīte Seļicka, ginekoloģe Rita un terapeits Pēteris Skrastiņi, ķirurgs Māris Skuja, LOR Sandra Smala un Maiga Sniedzāne, pediatre Inese un terapeits Artis Stuburi, terapeite Sarmīte Sīle, ķirurgs Viktors Visočanskis, infekcioniste Ģertrūde Zihmane, terapeite Sarmīte Ģērmane, stomatoloģe Zenta Brice, pediatre Lilija Elksne.
   1994.gadā tika reorganizēta slimnīcas palīgsaimniecība. Visas saimniecības ēkas joprojām ir slimnīcas īpašums, tikai tās nomā, viss tiek kopts un pieskatīts.
   1998.gada 21.aprīlī Latvijas Republikas Labklājības ministrija izdeva rīkojumu Nr.102, kas nosaka, ka Latvijas Republikā tiek veidots un darbojas vienots slimokasu dalībnieku reģistrs, tiek noteikta kārtība, kādā tiks reģistrētas personas, kurām ir tiesības uz valsts obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojumiem. Iedzīvotāji pēc brīvas izvēles, reģistrējoties pie primārās aprūpes ārsta, vienlaikus tiek reģistrēti par tās slimokases dalībniekiem ar kuru ārstam ir noslēgts līgums, tiek izsniegta dalībnieka reģistrācijas karte. Tajā bez reģistrētās personas datiem ir minēts ārsta vārds un uzvārds, kā arī darbavieta un kontakttālrunis. Šo karti vajadzēs uzrādīt tiekoties ar ārstniecības personām un sociālajiem darbiniekiem. Kā atzīst paši ārsti, tad "jaunā kārtība" ir tā pati agrākā kārtība, kad konkrēts ārsts apkalpoja konkrētu iecirkni. Gulbenes slimnīca ietilpst Ziemeļaustrumu slimokases teritorijā.
   1999.gadā Gulbenes slimnīcā strādāja 230 cilvēku, bija 140 gultas vietu, slimnīca ir Latvijas slimnīcu biedrībā un arī starptautiskās organizācijas "Hospitāļu biedrība" biedre. Ja 1999.gadā slimnīcas ārsta vid. alga mēnesī bija 80 ls, medmāsai - 70 ls, sanitārei - 60 ls (darba samaksa atkarīga arī no kvalifikācijas kategorijas, slimnieku skaita), gultas dienas cena - 7,70 ls maksā valsts, pacienta piemaksa - 12%, tad 2001.gadā gultas dienas cena slimnīcā paaugstināta par 20% un sasniedz 8,20 latus. Ziemeļaustrumu slimokases direktors Jānis Grīnvalds informē: "Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem šajā gultas dienas cenā ir iekļauta arī pacienta iemaksa. Līdz ar to reālais pieaugums nav tik liels. Bet no šīs gultas dienas naudas ir jānodrošina pamatalgas mediķiem - 114 lati ārstiem, 60 lati jaunākajam medicīniskajam personālam un 84 lati vidējam medicīniskajam personālam. Klāt vēl jāpieskaita atalgojums par nakts darbu un par kaitīgiem darba apstākļiem."
Pilnu gultas dienas cenu slimnīcas slimokase apmaksā tikai tad , ja ārstēts tiek bērns vai pacientam sniegta neatliekamā palīdzība. Neredzot citas iespējas līdzekļu ekonomijai, slimnīcas plānveidīgi par 20% samazina medicīnisko palīdzību (operācijas). Līdz ar to slimnīcas vairāk koncentrējas uz medicīniskās palīdzības sniegšanu akūtos gadījumos, Gulbenē šī palīdzība ir 56% no visa apjoma.