Reliģiskās iestādes un organizācijas baznīcas un draudzes

• No vēstures
• Gulbenes luterāņu baznīca un draudze
• Gulbenes katoļu baznīca

   Pirmā saskare tagadējās Gulbenes teritorijas iedzīvotājiem ar kristīgo ticību attiecas jau uz 12.gadsimtu. Vēstures literatūrā sastopamas norādes uz to, ka tad Tālavas zemē, kurā ietilpa Gulbenes pilsnovads, sākuši parādīties misionāri no Krievzemes, kas sludinājuši pareizticību.
   13.gadsimtā te sāk parādīties jau katoļu misionāri. Pēc latgaļu zemju nonākšanas vācu varā, visi senlatvieši pamazām kristījās vai tika kristīti. Pirmajam kristiešu dievnamam, šķiet, bija jābūt katoļu kapelai 14.gadsimtā uzbūvētās vācu mūra pils teritorijā.
   Reformācijas laikā un poļu - zviedru karu laikā 16. - 17.gadsimtā Gulbene galu galā nonāca Zviedrijas varā un līdz ar to kļuva protestantiska. Pirmā baznīca bijusi uzkalnā pie bijušajām muižās kūtīm.
   1843.gadā tika iesvētīta tagadējā Gulbenes ev. - lut. Baznīca.
   1920. - 30. - tajos gados neatkarīgās Latvijas Republikas laikā Gulbenē un apkārtnē ienāca daudz laukstrādnieku no Latgales, kas nesa sev līdzi katoļticības tradīcijas. Tas bija par pamatu tam, ka jau 1922.gadā izveidojās arī katoļu draudze.
   Pēc Otrā Pasaules kara padomju vara vajāja visas konfesijas un to piederīgos. Tādēļ vairākus gadus pēc kara pusnopostīta pēc bombardēšanas palika Gulbenes ev. - lut. Baznīca. Tika izpostīta un atsavināta arī Mācītājmuiža. 1953.gada 2.jūnijā ev. - lut. draudzei samazināja zemi.
   1953.gada 19.septembrī pēc vairākkārtējiem draudzes lūgumiem noslēgts līgums ar Romas katoļu draudzi par mājas ar dārzu Sarkanarmijas ielā 52 (tag. Kalpaka ielā) nodošanu baznīcai.
   1964.gada 26.martā ar lēmumu Nr.18 Romas katoļu draudzei (prāvests M.Jermocāns) tika atņemts mājas 2.stāvs un daļa zemes. Dārzu atdeva Mazbērnu novietnei, mājas 2.stāvu - Namu pārvaldei.
   1998.gada 19.decembrī metropolīts V.E. Jānis Pujats konsekrēja jauno dievnamu Gulbenē. Baznīca uzcelta pusotra gada laikā uz draudzei piederošās zemes pilsētas centrā. Baznīcas celtniecību finansēja Rīgas Arhidiecēze. Plašāk lasīt www.geocities.com/gulbenerkb.

   Tagadējā Gulbenes luterāņu baznīca celta 1838. - 1843.gadā uz tā saucamā Gulbenes uzkalna, kuram garām tek Krustalīces upīte. 1838.gadā likts baznīcas pamatakmens un 1843.gada 11.jūlijā tā iesvētīta.
   Par baznīcu stāsta šāda teika:
   Senāk tur, kur tagad Vecgulbenes baznīca, atradusies senlatviešu pils. Kad vācieši ienākuši, tie pili nodedzinājuši, bet vieta viņiem labi iepatikusies un tie tur uzcēluši sev pili. Zviedru laikā pili sašāvuši. Pili nojaukuši krievi. Vēlāk uz veciem pils pagrabiem uzcelta baznīca. Pēc katriem divdesmit pieciem gadiem no baznīcas palejā atrodošās alas izlienot mazs vīriņš. Jau trīs reizes viņš esot izlīdis, bet, kad līdīšot ceturto reizi, tad baznīca nogrimšot.
   Baznīcas sienas būvētas no laukakmens, apmestas un krāsotas. Draudzes telpu sedz stāvs divslīpju jumts, bet ārsienu izteiksmīgāku padara šķērsjoms ar trīsstūra frontonu un pilastru dalījumu fasādē.    Pie baznīcas atrodas 1883.gadā draudzes uzceltais piemineklis Mārtiņam Luteram sakarā ar viņa 400. dzimšanas dienu.
   Baznīca cietusi 1.Pasaules kara laikā, kā arī lielinieku laikā, kad tur atradās strādnieku klubs un noturētas tribunāla sēdes. Lieli postījumi to skāruši arī 2.Pasaules kara laikā, kad uzspridzināts tornis, sagāzušās sienas, radot gruvešu kaudzes, gājusi bojā altārglezna "Kristus glābj grimstošo Pēteri".
   Pašreizējo altārgleznu "Jēzus iet pa ūdens virsu" darinājis tēlnieks Indulis Ranka. Baznīca pilnībā atjaunota nav vēl līdz pat šodienai. Pēckara laikā lielu darbu paveikusi draudze ar mācītāja Edgara Jundža lielo entuziasmu. Lielākie atjaunošanas un restaurācijas darbi notikuši 1993.gadā. Ievērojamu materiālo palīdzību sniegusi Bostonas Trīsvienības latviešu draudze un ārzemēs dzīvojošie gulbenieši.
   2002.gadā baznīcai uzlika jaunu jumtu.
   Zināma loma gulbeniešu dzīvē bija draudzei un baznīcai. Kā jau konstatējām, pētot 1681.gada muižas plānu, baznīca atradusies apmēram tur, kur vēlāk tika uzbūvētas muižas kūtis. Ziemeļu kara laikā 1700.gadā Gulbenes mācītājs Kristiāns fon Hāns, kurš te kalpoja kopš 1693.gada, tika saņemts gūstā un aizvests uz Krieviju. Pēc tam 17 gadus Gulbenes draudzē vispār nebija mācītāja. 18.gadsmtā vairākkārt sastopamies ar ziņojumiem, ka baznīcas ēka esot veca, cauru jumtu, "sienas šur un tur vaļā" un par mazu Gulbenes draudzei. 1748.gadā Gulbenes draudzes vizitācijas protokolā atzīmēts, ka "pati baznīca tik tuvu sabrukšanai, ka jātur rūpes, ka viņa viegli varētu sagāzties un visa draudze atrastu tur kapu". Šajā pašā vizitācijas protokolā gulbenieši ļoti augstu novērtē mācītāju Kristiānu Cimermani: "Lai Dievs uztur viņu mācītāja amatā!". 1750.gada vizitācijas protokolā minēta baznīcas jaunbūve Gulbenē. Šķiet, tā bijusi koka ēka, un, tā kā zinām faktu, ka 1830. - tajos gados sākušies tagadējās baznīcas celtniecības sagatavošanas darbi, varbūt varam to uzskatīt par pagaidu būvi.
   Diezgan likumsakarīga šķiet jaunās baznīcas vietas izvēle. Tā tika "atrasta" Gulbenes vēsturiskajā centrā - senā latgaļu pilskalna un vācu mūra pils vietā. Kopš pils izpostīšanas Livonijas kara laikā 1577.gadā, tās vieta stāvēja tukša un pamesta, ar drūmām pilsdrupām, kas gadsimtu gaitā bija apaugušas kokiem un velēnām. Kad tika pieņemts lēmums būvēt te jauno baznīcu, bija jāsāk ar drupu novākšanu un būvlaukuma attīrīšanu. Šis smagais darbs prasīja vairākus gadus (vismaz trīs, pēc mūsu rīcībā esošām ziņām), un, mūsuprāt, tas ir viens no ievērības cienīgākajiem gulbeniešu kopējiem veikumiem, jo būtībā visu darbu veica Gulbenes draudzes locekļi. Katram bija pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu drupu attīrīšanā. Jau 1816.gadā draudze sāka vākt ziedojumus baznīcas celtniecībai. Interesants ir fakts, ko mēs uzzinām no jau minētās teikas par Gulbenes bruņinieku pili, par to, ka neko no drupās atrastā nedrīkstējuši nest uz mājām. Bet atradumi, protams, bijuši, jo, kā zināms, pils gāja bojā pēkšņā sprādzienā ar visu un visiem, kas tajā bija. Gulbenieši slepus nesuši sīkākos atradumus mājās, piemēram, monētas, taču līdz mūsu dienām diemžēl nekas no pilsdrupās atrastā nav saglabājies. Vienīgais mūsu ieguvums ir lasītājiem jau zināmais viduslaiku pils plānojums, kas fiksēts, planējot būvlaukumu.
   1838.gadā sākās baznīcas celtniecība, kas ilga 5 gadus. 1843.gada 11.jūlijā jaunā Gulbenes baznīca tika svinīgi iesvētīta. Sākumā tai bija lubu vai salmu jumts, bet pēc 23 gadiem baznīcas jumts tika noklāts ar šīferi, kas tam laikam bija liela greznība. Baznīcas tornī Gulbenes laiku skaitīja pulkstenis, ieeju rotāja stalta kolonāde. No vecās baznīcas jaunajā tika pārnesta 18.gs. beigās gleznotā altārglezna "Kristus pie krusta", kas saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas atkal atrodas baznīcas mazajā zālē. Vēlākajos gados baznīca kā dāvinājumu saņēma ar neogotikas stilā ieturētiem kokgriezumiem rotātu ozolkoka altāri.
   Baznīcas celtniecības laikā par mācītāju Gulbenes un Lejas draudzēs bija Georgs Gustavs Šillings. Mācītājs Šillings noteikti ir pelnījis, lai par viņu pastāstītu vairāk. Viņš ir dzimis Alojā 1800.gadā. Par mācītāju Gulbenē Šillings kalpoja gandrīz visu savu darba mūžu - no 1827. līdz 1873.gadam. Kā redzam, tieši Šillinga laikā notika visi jaunās baznīcas celtniecības darbi, kur noteikti ieguldīts ļoti daudz viņa darba. Šillinga laikā 1831.gadā atjaunoja savu darbību 1824.gadā mācītāja Jirgensona dibinātā Gulbenes - Lejas draudzes Bībeļu biedrība, kuras mērķis bija "apgādāt priekš draudzes locekļiem Bībeles un Jaunās derības". Lielāko biedrības iemaksu - 8 sudraba rubļus - šim nolūkam biedrībai iemaksājis barons Volfs, mazāko - 2 kapeikas - kāds Sīmanis no Vecgulbenes. Mācītājs Šillings miris 1880.gadā un apglabāts Gulbenes Vecajos kapos, kur viņa kaps atrodams arī tagad.
   Jau esam minējuši Gulbenes mācītājmuižu. 1820.gadā mācītājmuižai piederēja 1,38 arklus liela zemes platība, uz kuras dzīvoja 152 vīrieši un 171 sieviete. Pirms Latvijas Republikas agrārreformas mācītājmuižā ietilpa 36 rentes saimniecības. Mācītāja muiža atradās ārpus Gulbenes, pie vecā Jaungulbenes ceļa, pirms Šķieneriem. Gan Pirmā pasaules kara, gan Otrā pasaules kara laikā tā tika izpostīta. Atšķirība tikai tā, ka pēc Pirmā pasaules kara Gulbenes mācītājmuiža tika atjaunota, turpretī padomju laikos tā tika atsavināta.
   Gulbenes draudze ir bijusi patronāta draudze, un tas nozīmēja, ka draudzes patrons, šajā gadījumā Vecgulbenes muižas īpašnieks, bija tiesīgs izvēlēties draudzes mācītāju, nesaskaņojot savu izvēli ar draudzes interesēm. Mēs zinām vismaz vienu gadījumu, kad šīs intereses ne tikai nesaskanēja, bet pārvērtās sadursmēs. Runa ir par mācītāju Eiženu Vildi, kurš tika ar barona Volfa vienpersonīgu lēmumu iecelts amatā, kaut gan draudzes konvents bija pret šo kandidatūru. Rezultātā 1899.gadā Gulbenes draudzē sākās nemieri. Šim protestam noteikti bijušas dziļākas saknes nekā vienkārši nepatika pret mācītāju. Tas laikam jāuztver kā protests pret barona vienpersonīgo lēmumu un nerēķināšanos ar draudzes lēmumu. Savukārt barons savu lēmumu komentējis ar teicienu: "Ganāmam pulkam nav jāzina, kādu saimnieks dos ganu!". Šķiet, te varam meklēt vēl dziļākus zemtekstus, ja atceramies, ka barons Heinrihs mira 1897.gadā, bet pēc viņa nāves muižu sāka pārvaldīt Vecgulbenes Volfu attālie radi. Pēc Gulbenē dzirdētiem nostāstiem barons Heinrihs bijis stingrs, bet taisnīgs kungs. Piemēram, tiek stāstīts gan par to, ka viņš nav ļāvis zemniekiem staigāt cauri muižas centra teritorijai, bet vēl vairāk neesot cietis, ka zemnieki staigājuši nevīžīgi vai netīri. Tādiem viņš mēdzis pat iedot kādu naudas gabalu, bet visbiežāk gan krietni izbāris. Nostāsts par barona nāvi apraksta barona bēres kā visu gulbenieši kopējās sēras. Lai vai kā, bet cilvēkam taču bieži vien ir raksturīgi idealizēt pagājušo, īpaši, ja ir kaut mazākais pamats. Tāpēc jādomā, ka jaunie muižas saimnieki brāļi Kurts un Manfrēds Volfi, kuri gulbeniešu atmiņā saglabājušies kā patvaļīgi, nežēlīgi cilvēki, izraisīja īpašu nepatiku, ieceļot nevēlamu mācītāju. Kad barons (vai baroni) atteicās mainīt savu lēmumu, draudze nolēma protestēt un kādā svētdienas rītā, sapulcējusies uz baznīcas tilta pāri Krustalīce, nelaida mācītāju baznīcā. Mācītājs sāka protestēt, bet baznīcēni pat nogrūda viņu no tilta gravā, tā izjaucot dievkalpojumu. Protams, ka tajos laikos muižniekiem vēl piederēja ļoti liela vara, lai arī tā vairs nebija absolūta. Tādēļ Volfi panāca tiesas izmeklēšanu un "dumpinieku vadoņu" izsūtīšanu uz Arhangeļsku. Šie notikumi bija par iemeslu mācītāja maiņai, jo 1899.gadā par Gulbenes draudzes mācītāju kļuva Teodors Neanders, kurš te darbojās līdz 1908.gadam.

   Gulbenes katoļu baznīca sākta celt 1996.gadā pēc arhitektes Guntas Graudupes projekta. Pamatus topošajai būvei iesvētīja arhibīskaps Jānis Pujats. Baznīca uzcelta divos gados, iesvētīta 1998.gada 19.decembrī. Jauno dievnamu iesvētīja arhibīskaps Jānis Pujats, piedalījās arī vairāki priesteri no Rīgas un kaimiņrajoniem. Dievnams spēj uzņemt 2000 cilvēkus. Baznīca veidota kā vairāku līmeņu balto silikātu ķieģeļu būve ar vizuāli pamatīga biezuma sienām. Ēkas galvenā fasāde veidota ar izšuvotu ķieģeļu sienas vertikālu reljefu. Arī pārējās šā nama ārsienas mūrētas no izšuvota baltā silikāta ķieģeļiem. Baznīcai ir masīvas ozolkoka ārdurvis.
   Iekšējā arhitektūra ir atturīga, ar gludām, gaišām sienu un griestu virsmām, uz kurām izceļas altāris, kas ir greznots ar kolonnu daļām un ģipša rotājumiem. Altāri rotā gulbenietes A.Akmenes darinātā altārsega, sienas - izteiksmīgas gleznas, bet īpašu noskaņu rada 1999.gada 19.decembrī iesvētītās ērģeles, kuras atceļojušas no Austrijas. Ērģelēm ir aptuveni 200 gadu, taču tās ir bijušas labi aprūpētas un sistemātiski atjaunotas. Līdz ar to instrumenta skanējums ir gandrīz vai akustiski izcils. Baznīcai ir divi torņi, kuru augstums ir 24 metri.